Pēc vakardienas copes tajā pašā upē sapratu, ka pagājis pietiekami ilgs laiks, lai beidzot izstāstītu vienu no lielākajiem piedzīvojumiem savā makšķernieka dzīvē.
Tas bija rudens, parasts rīts, mierīgs bridiens pa upi, meklējot kādu sapalu, sanāca arī šo to noķert, upīte skaista, dzeltensārtās lapas mierīgi peldēja pa straumi. Vienā brīdī arī kāds pamatīgi nostiepa auklu un lika pacīnīties ilgāk, līdz aukla atslāba, un, aplūkojot fluorokarbona pavadiņu, bija redzams, ka to glīti nogriezusi līdaka ar saviem asajiem zobiem.
Ātri pārsējos un devos tālāk, priekšā vēl kāds pusotrs kilometrs, ko brist pa upi.
Ļoti silta rudens diena, un palika jau karsts, ik pa laikam cepure bija jāmērc ūdenī, lai atvēsinātu sevi.
Drīz arī līkums, kur plānots kāpt laukā, neliela cīņa, spraucoties cauri zariem, tad krūmu blokāde, un priekšā jau bija redzams nokults labības lauks.
Man bija jāiet gar meža malu, palūkojos telefonā, pārliecinājos, vai virziens ir īstais, un devos uz priekšu. Neko vēl nenojaušot.
Man bija brūna cepure un tādas pašas krāsas džemperis un soma, rūsganas brienambikses un pelēka veste, spinings gar sānu. Mierīgi soļoju, līdz tālumā atskanēja šāviens, un lode ieurbās pāris centimetru attālumā no manis esošajā bērzā.
Sirds apmeta vairākus kūleņus nepilnā sekundē, nemaz nemanīju, kā paspēju nogulties zemē, veikli iemest spiningu zālē, soma sekoja līdzi tam, un pats līšus uz priekšu.
Galvā konkrēta doma – kāds, prātā nelīdzsvarots, izdomāja, ka gājēji nav lūgti uz lauka, un nolēma tikt vaļā.
Palīdis zem krūma, mēģināju elpot, dziļi un mierīgi, spriest racionāli un klausīties, vai kāds nenāk tuvāk. Klusums, ausīs tik dzirdama pulsācija, līdz motora rūkoņa pievienojās tai un palika aizvien skaļāka.
Tā puslīšus, pusrāpus maucu dziļāk brikšņos, pēc labākajām dienesta tradīcijām. Glingš! Aizvērās durvis, viss, sastingu. Tālāk doties nebija jēgas, pēc skaņas viegli noteicu virzienu un paskriet tur nemaz nebija iespējams.
Sirds dauzījās kā vēl nekad.
Tagad rakstot smaidu un spēju sevi salīdzināt ar zivi, kas, uzsēdusies uz āķa, cīnās par savu eksistenci, taču toreiz bija tikai viena doma prātā – palikt dzīvam.
Guļot tur zem krūmiem, šķita, ka nu mani gan neatradīs, bet tad manā tuvumā dzirdēju ošņāšanu un priekšā izlīda suns, ieraudzījis mani, ausis saslēja un aizsteidzās atpakaļ.
Nu ko, viss, gals klāt, ne celties un skriet, ne kur tālāk rāpot. Dzirdēju nākam pašu šāvēju, tūkstošiem domu galvā, tad sāku kliegt un lecu kājās. Tas izmisuma kliedziens joprojām ir manā galvā iespiedies. Es, jau asarām noplūdis un jebkādu cerību zaudējis, pieņēmu, ka viss, gals klāt.
Mani ieraudzījis, vīrietis palika bāls kā papīrs, bisi izlādēja un nometa zemē, tā viens otrā skatījāmies ilgi, tik suns neizpratnē skraidīja apkārt, neatradis meklēto.
Kaut kā attapušies, sākām runāt, atvainošanās un piedošanas lūgšana, bet es joprojām citā dimensijā, vēl nespēju pieslēgties tam, kas toreiz notika. Piedāvāja izsaukt ātro palīdzību un policiju, nevienā brīdī netika lūgts, lai klusēju vai ka kaut ko varētu “sarunāt”.
Kad jau biju nācis pie saprāta, turpat meža malā vairākas stundas norunājām, izrādījās – lādzīgs čoms.
Aizveda mani līdz mašīnai, apmainījāmies telefona numuriem un devos mājās, lai gan bija paredzēts vēl divas dienas pavadīt pie upes, tas vairs nešķita aktuāli.
Un nu man ir labs draugs, ar kuru bieži sanāk tikties, katru reizi, kā braucu uz to pusi, vienmēr ir jābrauc ciemos, pa nakti jāpaliek un kopā svinam svētkus. Ir par ko runāt, ir ko atcerēties, jo šāda tikšanās ir ļoti reta un labi, ka tā, ne desmit centimetru uz manu pusi.
Tad, lūk, varbūt ir vērts padomāt par kādu košāku apģērba gabalu, lai izceltos uz apkārtējā fona un nebūtu tik līdzīgs četrkājainam gaļas gabalam.
Man paveicās vai arī ne, nu kā uz to skatās. Ne tikai mednieki, bet arī vaļā palaisti suņi, bebru alas, sirseņi un pārkaršana var būt veselībai un dzīvībai bīstami, tādēļ iesaku parūpēties par sevi un būt uzmanīgiem. Ja pats sevi sargāsi, Dievs tevi sargās.
Gribētos teikt “ne asakas”, bet teikšu – bez smagiem piedzīvojumiem!
Salauzti kāti un tīkliņš. Ja māneklis nav ūdenī – tas neķer zivis. “Ķeram lielo!” #18 epizode
Cik ātri gribējās un cik ātri izdevās aizvērt protokolu? Sarunas ar Garmin Predator Cup dalībniekiem
