Teksts: Kaspars Holms
182,92 m zivju! Jā, pareizi, tas ir 2022. gada sezonas nomarķēto zivju kopgarums!
Tad nu kopsavilkums par 2022. gada sezonu, kur sadarbībā ar Valsts zinātnisko institūtu BIOR veicām zivju iezīmēšanu Rīgas ūdens akvatorijā un Alūksnes ezerā. Šogad mūsu čipotāju pulkam pievienojās vēl pāris cilvēku, kas, protams, arī deva rezultātu, jo pa visiem kopā esam sasnieguši jaunu nomarķēto zivju skaita rekordu. Kopā mums šogad izdevās nomarķēt 217 zivis, no kurām 100 līdakas un 117 zandarti!
No 2020. gada esam nomarķējuši 401 zivi, kas kopā veido veselu stadiona laukumu ar zivīm jeb precīzi 333,42 m ar līdakām un zandartiem.
Ja salīdzina ar iepriekšējo gadu, esam nomarķējuši par kārtu vairāk, it īpaši līdakas, jo šis bija izteikts līdaku gads. Pagājušajā gadā kopā bija 158 zivis – 57 līdakas, 101 zandarts. Lielākais zandarts bija tikai 92 cm, ko noķēru es pats, bet lielākā līdaka bija kapteinim Agrim – 128 cm!
Runājot par līdakām, pērn bija veselas piecas līdakas virs 120 cm, un četras no tām tika noķertas Alūksnes ezerā. Skaidrs, kur jābrauc ķert, ja grib 120 cm un vairāk. Kopā 2022. gadā iezīmēta 41 līdaka virs metra, no tām desmit – virs 110 cm un piecas – 120 cm un lielākas. Ja salīdzina ar gadu iepriekš, lielākā līdaka bija 119 cm un arī skaits bija krietni mazāks. Šajā gadā lieliski nospēlēja ilgais pavasaris, kad līdakas labi kodās līdz Jāņiem un arī rudens cēliens bija ļoti labs.
Ja ar līdakām viss vēl salīdzinoši normāli, tad, runājot par zandartu, situācija ir ļoti nopietna. Jā, pērn kopā noķerti 117 zandarti, bet pašu lielāko zandartu īpatsvars būtiski samazinājies. 2022. gadā bija tikai viens 90+ zandarts salīdzinoši pret pieciem 2021. gadā, 85–89 cm pērn četri gabali, bet 2021. gadā – astoņi gabali. 80–84 cm robežās bija 13 zandarti, bet gadu iepriekš 15 un tas pie situācijas, ka noķerti par 16 zandartiem vairāk nekā 2021. gadā.
BIOR zinātnieki no šiem datiem veica analīzi par 2020. gadu, un secinājums ir viens – zandartu populācija virs 75+ cm samazinās un izteikts kritums ir lielo galā. Lai arī 2020. gada sezona nav pilna, jo marķēt sākām rudens cēlienā, normāls lielais zandarts bija ap 85 cm, bet tagad šāds izmērs uz visu noķerto zandartu skaita jau ir kā bonuss. Zinātniekiem šis ir nopietns pamats rosināt grozījumus likumā, lai noteiktu augšējo paturamo izmēru, ko arī mēs ļoti atbalstām. Tas nav normāli, ka vienā reizē var paturēt pēc likuma piecas lielās zivis no katras sugas bez izmēra ierobežojuma, un dažās FB grupās daudzi uzgavilēs, kāds malacis un cik superīgs loms. Konceptuāli piedāvājums varētu būt tāds, ka viena zivs ir bez augšējā izmēra ierobežojuma, bet pārējās četras – ar noteiktu augšējo limitu. Līdz ar to copmanim, kam mūža lielais trāpās klasikā vai salīdzinoši reti, būtu iespējams lomu paturēt, bet būtisks ierobežojums būs live ķērājiem, kuri sistemātiski ķer un patur lomā lielos.
Tad nu pie paša galvenā – 2022. gadā mums 29 līdakas ir noķertas atkārtoti, no kurām divas līdakas ir noķertas četras reizes un trīs līdakas ir noķertas trīs reizes. Piecas līdakas ir no 2021. gada sezonas, bet 16 ir no šī gada marķētajām. Pērn nomarķētas 100 līdakas, tad sanāk, ka 16% no sezonas iezīmētajām līdakām ir noķertas vismaz vienu reizi. Daudz? Maz? Spriediet paši! Cik sanāca parunāt ar zinātniekiem, tad normāli būtu 1– 3% robežās.
Runājot par zandartiem – 15 otrreizēji noķeršanas gadījumi, no kuriem 10 zandarti ir bijuši iezīmēti 2021. gada sezonā, bet pieci no pērnā gada iezīmētajiem. 2021. gadā iezīmējām 101 zandartu un ~10% no tiem esam noķēruši pērn, tas ir kosmiski liels skaitlis, manā skatījumā. Nu man ir skaidrs, ka lielās zivis nav tūkstošos, mēs runājam par dažiem desmitiem vai simtiem uz noteiktu ūdens akvatoriju.
No visām atkārtoti noķertajām zivīm 13 spurainēm fiksētas dažāda rakstura traumas pirmreizējās noķeršanas reizē – tās var būt asiņojošas žaunas vai mutes dobums, vai arī barotrauma, īpaši izteikti zandartiem. Secinājums – ar visām traumām zivi atlaižot, tās gana labi atkopjas un turpina ķerties tālāk. Mums ir viens fiksēts gadījums, kad uzpeldējusi marķēta līdaka, kurai bija elpošanas trauma un bija saspiesti žaunu vāki, jo bija ietinusies uztveramajā tīkliņā ilgāku laiku.
Skatoties uz augšanas tempiem, zandarts aug ļoti lēni – no 0 līdz 1 cm gada laikā, ja runājam par zandartiem virs 70 cm, bet līdaka vidēji pieaug no 1 līdz 2 cm gadā pēc mūsu datiem. Vēl viena būtiska atziņa, ka līdakas ļoti uzturas vienā teritorijā, to pat var redzēt, ka 2021. gada līdakas, kuras noķertas pērn, savu teritoriju nav mainījušas. Zandarts migrē mazliet vairāk, bet arī būtiski kaskādes akvatorijus nemaina. Tālākais fiksētais migrācijas gadījums ir no Ķīša tālā gala bedres līdz Sarkandaugavai.
Kopumā es gribu pateikt, ka mēs paši esam saimnieki savos ūdeņos un tā ir mūsu visu kopīga atbildība nodrošināt normālus dabas resursus mums un nākamajām paaudzēm. Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un to neviens nevar apturēt, bet tas, ko mēs varam mainīt, ir savu domāšanu un likumus, kuri atbilst šodienas realitātei. Ja kāds dzīvo ilūzijās, ka jūru jau nevar izsmelt, tad droši varu pateikt, ka var…
Raugoties no gaišās puses, varu teikt, ka to, kas domā par nākotni, paliek krietni vairāk. Ja salīdzinu, kas notika 2020. gada sezonā mūsu ūdeņos, šobrīd situācija ir labāka tieši domāšanas ziņā, bet šis ir lēns process, kur ir jāmainās paaudzēm un jaunajai paaudzei jāaug jau ar citu skatījumu uz šo visu. Lai nav pārpratumu, tad esam par zivju lietošanu uzturā, bet te runa ir par alfa izmēra zivīm, kas ir ļoti mazs procents no visas zivju populācijas.
Par ieguldīto darbu zivju marķēšanā gribu pateikties mūsu Ķīša jumta kapteiņiem – Agrim Galiņam, Svenam Rubulim, Ģirtam Kehrim, Imantam Tiltiņam, Kasparam Tenteram, Ingum Ozoliņam un Tomam Klabim ar Jāni Zariņu! Kā arī paldies progresīvajiem copmaņiem, kuri atbalsta mūsu kustību un bieži pasauca mūs samarķēt savas noķertās zivis, – Gatim Ernstonam, Jānim Mangulim, Jānim Svārpstonam un Dāvim Čīmam. Paldies jums, vīri, jūs esat nākotne!
Laivā sievietes nenes neveiksmi – Laura Liepiņa un Sandra Raudule. “Ķeram lielo!” #9 epizode
