Maija līdaku copes atskaites sociālo tīklu platformās nereti maldinoši kultivē priekšstatu par mūsu ūdens resursu pārbagātību. Tik laižam un smeļam, viss notiek! Skaitliski plēsoņu spiningošana tiešām maijā pie mums var būt ļoti rezultatīva. Taču tas nebūt neliecina, ka ar ūdeni viss ir kārtībā. Ko tad drīkstam saukt par bagātu ūdens resursu, un ko katrs makšķernieks var darīt, lai veicinātu zivju resursu uzlabošanos pie mums? Uz īsu sarunu par šo tēmu uzaicināju ihtiologu un ūdeņu pētnieku Matīsu Žagaru.
Tev bijusi iespēja pētīt simtiem ūdenstilpju gan Latvijā, gan citās valstīs. Kādu vidējo atzīmi tu ieliktu mūsu ūdeņiem no 1 līdz 10?
Tas, protams, ir ļoti subjektīvi, turklāt katrs ūdens ir atšķirīgs un unikāls. Tomēr, ja sametam visu vienā akvārijā, tad es vairāk par 5 gribēdams nevaru ielikt. Mums ir, protams, ļoti labi apsaimniekoti ūdeņi, taču absolūti lielākā daļa šī resursa ir cilvēka rīcības seku novājināta.
Labā ziņa ir tāda, ka Latvijā arvien ir proporcionāli daudz dabīgas izcelsmes ūdenstilpju, kurās situāciju ir iespējams uzlabot. Tā ir bagātība, ko nenovērtējam. Esmu bijis arī, piemēram, Ķīnā, Indijā, kur milzīgi ūdens resursi ir neatgriezeniski sabojāti. Tur redzam, kas notiek, ja cilvēkam ļauj dabas resursus nekontrolēti izmantot. Iznīcināt ir ārkārtīgi vienkārši. Pie mums ūdeņu stāvoklis vēl ir tāds, kur vajadzētu 5–10 gadus cilvēku nelaist tam klāt, un daba visu sakārtotu pati. Taču labi saprotam, ka tas pie mūsdienu apdzīvotības un paradumiem vairs nav iespējams, tādēļ atliek sabiedrības izglītošana un gudra apsaimniekošana.
Kuri ir tie priekšnosacījumi, lai mēs varētu cerēt, ka ezers būs zivīm bagāts? Vai 30 zemmēra un knapmēra līdakas Burtniekā vienā dienā ir Eldorado?
Burtnieks ir ļoti interesants izpētes materiāls zinātniekiem. No vienas puses, skaitliski tas ir ar zivīm superbagāts resurss. Ja vērtētu pēc ekseļa tabulas, kur pierakstīts tikai ezerā esošo zivju skaits, šķiet, ka redzam sapņu ezeru. Tomēr, ja ejam dziļāk un izvērtējam Burtnieka zivju sastāvu un izmērus, tad te jau ir krietni objektīvāka aina, kas ir tālu no vēlamās, – to vidējie parametri liecina par novājinātu resursu, uz kuru nemitīgi ir milzīgs cilvēka, proti, makšķernieku un zvejnieku, spiediens.
Lai izprastu, ko varam dēvēt par zivīgu ūdeni, iedomāsimies divus personāžus. Pirmais – vīrietis ap 40, kurš visu mūžu ir dzīvojis veselīgi, sportojis, pareizi ēdis, labi gulējis, un otrais – mazkustīgs, ēd draņķus, ir liekais svars, nesporto un strādā stresainu darbu. Pie mums diemžēl lielākā daļa ūdeņu ir tuvāk šai otrai galējībai – slinkajam un nogurušajam četrdesmitgadniekam, un te varam vainot tikai paši sevi. Tas, ko esmu novērojis, – jo tālāk ezers ir no apdzīvotām vietām, jo lielākas izredzes tam ir būt zivīgam. Turklāt neliels ezers pie maza miesta var būt krietni sliktākā stāvoklī nekā liels ezers pilsētā. Jo pietiek ar diviem prasmīgiem maliķiem, lai šo resursu iztukšotu. Līdz ar to viens no atslēgas elementiem, lai ūdens resursus savestu kārtībā, ir izskaust maluzvejniecību. Ja ezers tiek labi pieskatīts, tā būs jau puse no uzvaras.
Otrs, krietni grūtāks uzdevums, ir izglītot makšķerniekus un sabiedrību kopumā par mūsu individuālo lomu dabas resursu patērēšanā un saglabāšanā. Ja iedvesmojamies no Skandināvijas, ar kuru mums patīk sevi salīdzināt makšķerēšanas paradumu ziņā, tad vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļš ejams, bet tas nav neiespējami, un pirmās pazīmes var redzēt gan jaunākas paaudzes domāšanā un attieksmē, gan labo piemēru skaitliskā pieaugumā.
Ja runājam par ūdens ekosistēmu, tad kādam zivju sastāvam ir jābūt, lai varētu apgalvot, ka ar ezeru vai upi viss ir kārtībā?
Kā piemēru ņemsim klasisku Latvijas ezeru, ap 200–300 hektāru platībā. Viens no svarīgākajiem indikatoriem ir plēsēju klātbūtne. Ja līdakas, zandarti, asari tajā spēj izaugt līdz trofejas izmēriem, tad ar ūdeni, visticamāk, viss ir kārtībā, jo tie ir lēnaudzīgi dzīvnieki. Tas nozīmē, ka tiem ilgstoši jāuzturas sev piemērotā vidē. Un runa nav par pāris eksemplāriem, bet par nozīmīgu daudzumu trofejas izmēra īpatņu dzīvošanu. Neejot detaļās – plēsoņām ir nepieciešams labs barības resurss, tīri un nārstošanai piemēroti ūdeņi, nepiemēsloti krasti. Un, protams, laiks. Pie tā makšķernieku un zvejnieku spiediena, kas ir Latvijas ūdeņos, mēs vienkārši neļaujam tām zivīm izaugt. Viss, kas sasniedz likumā atļauto izmēru, tiek nosists. Es aicinu padomāt, vai tiešām tev vajag šodien tās piecas līdakas ņemt, ja saldētavā jau stāv savakumotas filejas no pērnā gada Ālandu salu līdaku slaktiņa.
Plēsīgo zivju patēriņš pie mums vispār ir man personīgi mīklains antropoloģisks fenomens. Ja apskata pieejamo informāciju, tad redzams, ka pirms vairākiem gadu desmitiem pārtikā krietni vairāk patērējām baltās zivis, taču tad kaut kādu apstākļu rezultātā pievērsāmies plēsēju makšķerēšanai un ēšanai, kas ļoti aktīvi turpinās joprojām. Taču nepārprotiet – man nav nekādu pretenziju pret zivju ēšanu, arī plēsīgo. Pats copēju un arī labprāt kādu zivi uz mājām paņemu. Taču gribētos makšķernieku sabiedrībā redzēt lielāku cieņu pret šo dabas brīnumu un cieņu pret mūsu kopējiem dabas resursiem.
Kādiem jābūt standartiem, pēc kuriem makšķernieks vērtē ūdens resursu kvalitāti?
Gribētos, lai makšķernieki tomēr paceļ savus personiskos standartus, pēc kuriem vērtē gan ūdeņus, gan arī savu ietekmi uz tiem. Mūsdienās cilvēku skaits ir krietni par lielu pieejamajiem dabas resursiem. Ir sajūta, ka liela daļa cilvēku dabu uztver kā neizsmeļamu burvju cepuri, no kuras var vilkt ārā vienu dzīvu radību pēc otras. Taču patiesībā tā ir ārkārtīgi trausla sistēma. Un mēs visi esam tās sastāvdaļa. Bet, atgriežoties pie vēlamajiem zivju izmēriem veselā ekosistēmā, tad tie aptuveni būtu šādi:
• vidējam asaru izmēram būtu jābūt ap 250–300 gramiem, kur arī kilogramīgi un lielāki īpatņi nav retums;
• līdaku vidējam svaram makšķernieka lomos būtu jābūt ap 2–3 kilogramiem;
• zandartam – arī virs diviem kilogramiem.
Bet tas, ko novērojam mūsu ezeros, ir daudz mazu asarīšu ap 100 g, lomos dominē zemmēra līdakas un zandarti, ir ļoti daudz balto zivju, kuru izmērs arī ir zem vidējā vēlamā. Jo dominējošāks ir balto sīkzivju īpatsvars ezerā, jo sliktāka situācija ir kopumā. No ezeriem, kurus esam pētījuši, Latvijā visbēdīgākā situācijā ar sīkzivju mākoņiem ir Burtnieks un Sasmakas ezers.
Runājot par resursu atjaunošanu – vai piedzīvosim laikus, kad savus ezerus varēsim novērtēt ar 8–9, nevis 5?
Ir jāapzinās, ka ir naivi cerēt un gaidīt, ka mēs spēsim, piemēram, Burtnieku atgriezt tādā stāvoklī, kādā ir tie paši pieminētie Skandināvijas ziemeļu mazskartie ezeri. Tas nav iespējams. Tajā pašā laikā mēs varam uzlikt reālistiskus mērķus, kurus sasniegt. Lūk, pāris piemēru. Par Alūksnes ezera veiksmes atslēgām jau nezina vien retais. Tas tiešām ir izcils joprojām. Man patīk tas, kā tiek apsaimniekota Baļotes ūdenstilpe. Šobrīd Alūksnei līdzīgu ceļu iet arī Usmas ezers. Mēs salīdzinājām jaunākos datus ar tiem, kas tur bija pirms četriem gadiem. Es viennozīmīgi varu pateikt, ka Usmas resurss pareizu cilvēku un apsaimniekotāju lēmumu rezultātā ir nepārprotami uzlabojies. Un tas priecē, labus piemērus mums ļoti vajag.
Kas jādara, lai novājinātā resursā vērstu situāciju uz labu?
Pirmkārt – cilvēkiem jābeidz pašiem sevi apzagt! Un ar apzagšanu es domāju maluzvejniecību, šmaukšanos ar lomiem, nesaprātīgu vai vienaldzīgu apsaimniekošanu. Pie maliķu kategorijas ir pieskaitāmi arī tie makšķernieki, kas bāž zemmēra līdakas un zandartus maisā, šmaucas ar paturamo zivju skaitu.
Otrkārt – katram ūdenim ir vajadzīgs SAIMNIEKS. Tāds, kurš saprot, ka zivju resursa lielākais ienaidnieks ir cilvēks un tā rosīšanās pie un uz ūdeņiem ir jāierobežo un jāuzrauga. Līdz tam, ka sabiedrība pati spēs sevi uzraudzīt, mēs vēl neesam izauguši, lai gan labie piemēri vairojas. Esmu sastapis pašvaldības, kurām ūdeņu apsaimniekošanas jautājumi patiesi rūp. Tajā pašā laikā esmu sastapis fenomenālus un fanātiskus cilvēkus, kuri teju vienatnē spēj nosargāt kādu konkrētu ūdens resursu. Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tas zemmērs vai 15 kilogramīga līdaka ir gan tava, gan mana un mūsu kopīgā zivs. Ja tu viņu nosit, tad kļūst par vienu mazāk. Tas nav deviņgalvu pūķis, kuram pēc galvas nociršanas divas ir vietā. Pie mums šī vides un savas lomas izprašana diemžēl ir uz švaku trijnieku. Visu, ko mums daba dod, gribam likt baltā kartupeļu maisā un vest mājās, lai citiem netiek.
Vai Latvijā ir mazskarti ezeri?
Jā, bet ārkārtīgi maz. Man paveicās izpētīt Teiču purva ezerus, kas ir neskarti, pateicoties liegumam. Dažos no tiem dzīvoja iespaidīga izmēra asari, kas spējuši sasniegt trofejas izmērus, neskatoties uz ļoti skarbo purvu ezeru vidi. Tie tur dzīvo teju pilnīgā tumsā un tomēr spējuši ne tikai izdzīvot, bet arī pielāgoties tumšajiem ūdeņiem. Tiem ir netipiski lielas acis un izteiktāka sānu līnija, kas ļauj veiksmīgāk medīt šādā vidē. To kuņģos mēs atradām visu dzīvo, kas iekrīt ūdenī, ieskaitot lapsenes, zirnekļus un citus kukaiņus – viņi nesmādē neko, kas nokļūst uz ūdens virsmas. Ir ārkārtīgi svarīgi pie mums saglabāt šādus unikālus ezerus, lai mums būtu ekosistēmas, kuras varam uzskatīt par parauga vērtu atskaites punktu.
Ko tu vēlētos pateikt makšķernieku komūnai par mūsu zivju resursiem?
Pirmkārt – domāt līdzi un apzināties, ka tu esi ierobežota resursa patērētājs un arī sargs vienlaikus. Mums kaut kādu iemeslu pēc ir iekodēts, ka 50 cm līdaka vai 45 cm garš zandarts automātiski ir pelnījis nāvi. Nu nav tā. Ir jāmaina domāšana, jo tikai ar zivju mazuļu laišanu upēs un ezeros mēs no dabas neatpirksimies. Tas nav iespējams. Otrkārt – kad turat 50, 80, 120 cm līdaku rokās, apzinieties, kāda notikumu ķēde un cik ilgs laiks ir bijis nepieciešams, lai tā izaugtu līdz šādam izmēram. Mazliet vairāk cieņas pret dabu un zivīm, tad varam cerēt, ka situācija zem ūdens kļūs nedaudz labāka. Kaut vai nebāzt pirkstus beigtām zivīm acīs pirms fotografēšanās. Tas būtu labs sākums.
Teksts: Gunārs Klēģers
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
No forelēm līdz putras spainim un netīriem nagiem – Arturs Zabors. “Ķeram lielo!” #14 epizode
