Mans ceļš uz copes prieku, aizrautību un azartu sākās kā joks, lai pabūtu kopā ar savu vīru, nevis noķertu lielo zivi.
2014. gadā pirmo reizi pieteicos vīram līdzi kruīzā uz Prūšu ūdenskrātuvi. Līdzi laiva, termoss siltas tējas, kaste ar mānekļiem, makšķeres, svaigs gaiss, skaista daba, lieliskā vīra kompānija, smiekli, labs noskaņojums, ko gan vairāk var vēlēties?
Spilgti atceros to dienu, jo noķēru savu pirmo līdaku, āķis lūpā…
Makšķerējām uz velci, copes gan nekādas nebija ne vīram, ne kur nu vēl man – iesācējai. Prūšu ūdenskrātuvei raksturīgi daudzi zacepi, arī man gadījās kādā no tiem iemest savu vobleri, tā nu izvilku savu pirmo lomu – koka gabalu… Vīrs toreiz ieteica nomainīt vobleri uz gumijas zivtiņu, lai vieglāks māneklis un mazāk ķeras zacepi, paklausīju viņu un pie sevis domāju, ka uz tādu mazu, necilu zivteli jau vispār neviena zivs nepieķersies. Jau nākamajā metienā man atkal kaut kas aizķērās, es, pilnā pārliecībā, ka man atkal tur koka gabals, smagi tinu un tinu tikai auklu iekšā, un te pēkšņi virs tumšā ūdens parādījās zivs galva… Tā bija mana pirmā zivs – zaļsvārcīte 4,2 kg un 86 cm. Manas ovācijas noteikti varēja dzirdēt vairāku kilometru rādiusā, jo spiedzu un kliedzu aiz laimes, lēkāju pa laivu. Tajā dienā viss sākās – zivis man vairs neoda, bet smaržoja; pirkstiņi vairāk nesala, laiva nešūpojās, laime pilnībā… Kopš tā laika labprāt vīram vienmēr pievienojos uz copi. Tā kā dzīvojam Liepājā, tad vispopulārākās ūdenstilpes mums ir Liepājas ezers, Tāšu ezers un Prūšu ūdenskrātuve (tā ir mana favorīte). Manā ekipējumā ir Daiwa kāts 2,7 m un Shimano spole. Mānekļu izvēle noteikti ir atkarīga no ūdenstilpes – Liepājas ezerā un Tāšu ezerā, kur ir sekls un diezgan zāļains, pārsvarā izmantoju jerk (lēni grimstošus), bet Paplakā Prūšu ūdenskrātuvē man patīk makšķerēt uz vobleriem (Rapala). Vīrs gan apgalvo, ka pirms 10 gadiem tur esot makšķerējis pārsvarā uz tiltiņiem, bet es dodu priekšroku košiem, smukiem un krāsainiem vobleriem. Veiksmei pat dažreiz uzkrāsoju košas lūpas ar domu, ka patīk ne tikai vīram, bet arī zivtiņām.
Īpaši veiksmīgs man bija šī gada 1. maijs, kur Tāšu ezerā pārspēju savu personīgo rekordu. Spītējot vējam, lietum un aukstumam, pieveicu vairākas līdakas, lielākā no tām bija 6,800 kg. Un arī 2. maijā tiku pie laba loma 5,500 kg zaļsvārcītes.
Makšķerēšana ir lielisks hobijs, un, pateicotiem tam, esmu sapratusi, ka lieliski pavadīt laiku ar vīru var ne tikai gultā, siltajās zemēs, restorānos vai klubos, bet arī laivā makšķerējot.
Dārgākas licences un knifi, kas ļauj saprast, vai zivs vispār ķersies. “Ķeram Lielo” #46 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
