Par Alūksnes ezeru dzirdēts daudz labu atsauksmju. Iespaidīgie lomi, labā apsaimniekošana, mūsdienīgi noteikumi un infrastruktūra viennozīmīgi ierindo Alūksnes ezeru labāko Latvijas ezeru topa augšgalā. Bieži dzirdu Alūksnes ezeru minam kā piemēru. Pats Alūksnē biju pirms vairākiem gadiem un divu dienu garumā ar izciliem lomiem nevarēju lepoties. Vien pāris copes un daži asari. Nebiju arī ievācis nekādu informāciju un uztvēru braucienu kā iepazīšanās reizi. Šoreiz bija citādi. Uz divu dienu ekspedīciju braucu kopā ar Oskaru Šteinbergu (oshelure.lv). Oskars ezerā ir bjis diezgan bieži, ir daudz komunicējis ar vietējiem makšķerniekiem, un informācija mums ir kā uz delnas. Oskars arī ik pa brīdim sazvanās ar labāko lielo līdaku makšķernieku Alūksnes ezerā – Ingu Ozoliņu. No malas skatoties, liekas, ka mums ir pilnīgi viss, lai perfekti copētu divas dienas un noķertu lielās Alūksnes līdakas.
Gatavošanās
Sākšu visu no sākuma. Alūksnes braucienu sākām plānot pēc Liepājas Pike Fight sacensību atcelšanas. Bijām ieplānojuši divas dienas Liepājā sacensību režīmā ķert rudens līdakas un pie reizes pacīnīties ar labākajiem vai drosmīgākajiem lielo līdaku makšķerniekiem Latvijā. Bija diezgan liela vilšanās, kad uzzinājām, ka sacensības ir atceltas, un kaut kā tās vajadzēja kompensēt. Izdomājām braukt uz Alūksni. Mērķa zivs viennozīmīgi lielā Alūksnes līdaka. Vienojamies par datumu, saskaņojam visu ar ģimenēm, un Oskars mums rezervē numuriņu lauku tūrisma un atpūtas centrā Jaunsētas. Uz Alūksni dodamies piektdienas vakarā, lai būtu maksimāli divas dienas copei. Sanāk diezgan ilgs ceļš, no Talsiem aizbraucu līdz Jelgavai pie Oskara un tad no Jelgavas kopā līdz Alūksnei. Kad esam jau galā un iekārtojušies viesu mājā, saņemu interesantu ziņu no pazīstama makšķernieka Gunāra Klēģera. Nolasu ziņu Oskaram, esam ar mieru. Tā kā sacensības man patīk, tad šāda draudzīga sacenšanās dod papildu azartu copei.
Nekāda papildu sagatavošanās copei vakarā nenotiek, abi esam visu sasējuši un mānekļi kastēs salikti jau dienu iepriekš. No Ingus pienāk arī ziņas, ka lielo līdaku nav standarta pavasara, vasaras vietās, tās ir dziļumā. Tas, protams, rada nelielas šaubas, vai esam uz to gatavi vai tomēr riskēsim un mēģināsim ķert seklākās vietās vai uz kantīm. Katrā ziņā es esmu kaujinieciski noskaņots, rudens ir ļoti silts, un tas liek domāt, ka lielā līdaka nebūs pilnīgi aizgājusi uz ezera dziļumiem. Ar tādām domām ejam arī gulēt.
Pirmā diena
Rīts pienāk ātri, nakts aizvadīta ar pārdomām par copi un cauru miegu, bet, tā kā nebija mērķa agri celties, tad jūtamies gana atpūtušies un esam gatavi Alūksnes ekspedīcijai. Tā kā brokastis viesu mājā ir 9, tad izdomājām laivu ielaist ezerā pirms brokastīm. Laivu braucam ielaist pilsētas laivu ielaistuvē vai slipā, tas ir pāris minūšu brauciens no viesu mājas. Ielaižamies, sakārtojam mantas un dodamies lēnā gaitā pa ezeru uz viesu mājas pusi. Pie viesu mājas ir izveidota moderna piestātne, un ir perfekts klientu komforts. Piesienam laivu piestātnē un dodamies uz brokastīm. Lielisks brokastu piedāvājums, laipna apkalpošana, skats pa logu uz mūsu laivu, tieši tik perfekti ir iesākusies mūsu copes pirmā diena.
Ilgi neuzkavējamies Jaunsētās, paēdam, rīta kafija, un dodamies copēt. Pirmais punkts ir turpat netālu no viesu mājas. Dziļums ap 5–6 metriem. Tā kā Oskaram eholotē jau ir atzīmētas vietas, kur kādreiz ir bijušas copes un labas līdakas, tad nolemjam daudz neeksperimentēt un pieturamies pie pārbaudītām vietām. Pirmais, otrais metiens un cope. Aptuveni 24 cm lielais māneklis tiek pie pāris dziļām rētām, un zivs neuzsēžas. Seko vēl pāris metieni, un atkal laba cope, šoreiz pie pašas laivas uzsit un nogriežas aptuveni 70 cm (ap 3 kg). Dienas sākums liekas perfekts, saprotam, ka zivs ir aktīva, bet seklumos neuzturas. Pavadam konkrētajā punktā vēl kādas 30 minūtes bez copes un nolemjam mainīt vietu. Braucam pāri ezeram uz klasisko pavasara un vasaras līdaku vietu. Pa ceļam Oskars sazvanās ar Ingu, lai noskaidrotu jaunāko informāciju ezerā. Ingus šodien sēž uz asari, kas diezgan labi ķeras lietpratējiem, un kārtējo reizi mūs brīdina, ka līdakas ir dziļumā. Tomēr nolemjam riskēt un dodamies uz plānoto vietu. Ar lielām cerībām nomētājam nepilnas divas stundas lielos mānekļus, neviena piesitiena, nevienas copes. Kaut kas notiek arī ar manu multiplikatora spoli, vairs nefunkcionē slēdzis, ar ko atbrīvo spolīti metienam. Sazinos ar spoļu meistaru Uldi Sniķeri, serviss neizbēgams, bet copēt varu, virinot slēdzi manuāli. Nolemjam mainīt vietu uz vienu no Alūksnes pumpām. Dziļums uz pumpas aptuveni viens metrs, un uz leju kants līdz astoņiem metriem. Man uz lielajiem mānekļiem joprojām klusums, un Oskars sāk likt mazākus mānekļus – 15 cm Oshelure PIKEON. Seko vairākas copes, un Oskars izvelk vienu līdaku virs 50 cm. Nu vismaz, bet nav gluži izmērs, uz kuru gājām. Uzturamies konkrētajā vietā vēl kādas 30 minūtes. Ir pāris nelieli uzsitieni, bet saprotam, ka lielo līdaku te nebūs. Abi nolemjam doties pusdienās uz Jaunsētām. Novietojot laivu piestātnē, pamanām, ka seklumos ir ļoti daudz ēsmas zivju, tas liek domāt, ka teorētiski plēsējiem ir jābūt tepat tuvumā.
Tā kā rudens ir ļoti silts, tad šogad zivīm varētu būt mainījušies kādi paradumi. Gribētos domāt, ka visas lielās zivis nav salīdušas dziļumos. Pie pusdienām apspriežam turpmāko copes stratēģiju un nolemjam doties uz seklo galu. Kādu laiku mētajam lielos mānekļus un pamanām, ka mūsu virzienā dodas balta laiva. Abi ar Oskaru jau saprotam, gan jau inspektori. Tā arī ir. Bet personīgi man ļoti patīk, ka ezers tiek kontrolēts, un šādas pārbaudes augsti vērtēju. Makšķerēšanas kartes mums abiem ir, licences nopirktas, un pārējās sarunas ir par copi un ezeru kopumā. Arī ezera inspektors izsaka savas domas par lielajām līdakām un dziļumiem. Tas mums liek nedaudz sarosīties un pārdomāt stratēģiju. Oskars arī saņēmis telefonā informāciju, kur pirms nedēļām bija aktīva līdaku cope. Nolemjam doties tur un pārbaudīt rajonu. Plāns ir atrast stāvākas kantis, kur no 4–5 metriem aiziet uz kādiem 1–2 metriem krasta virzienā. Savu Oshelure Pike Hunter 24 cm mānekli aprīkoju ar 15 g svinu, lai varu mānekli brīvi pagremdēt līdz ar kants malu. Pēc neilga laika seko cope, bet neuzsēžas. Apkārt pa perimetru jūtama zivju aktivitāte, un ar elektromotoru noenkurojamies konkrētajā vietā. Veicu kārtējo metienu, ļauju grimt, un ir ņēmiens. Pirmajā brīdī domāju, ka ir lielā, jo ir diezgan pārliecinošs ņēmiens, un uztaisu vēl papildu piecirtienu, lai būtu drošs, ka āķi ir kārtīgi iesēdušies. Oskars jau sagatavo uztveramo tīkliņu un ievieto to ūdenī, gaidot līdakas tuvošanos. Jau pusceļā saprotu, ka nebūs diez ko liela, – iesmeļam tīklā, uztaisām pāris bildes. Uz mērlentes neliekam, jo saprotam, ka nebūs pat 80 cm. Uz aci liekas nedaudz virs 70 cm. Ap 3 kg vai nedaudz vairāk. Turpinām copi ar cerību, ka vēl var izšaut kāda lielāka. Cenšamies dreifēt līdz ar kants malu un apmētāt gan dziļo, gan seklo pusi. Sāk jau satumst, un, nesagaidot vairāk nevienu copi, dodamies uz pilsētas laivu ielaistuvi. Izceļam laivu, viens līkums ap ezeru, un esam jau atpakaļ viesu mājā. Pie viesu mājas satiekam makšķernieku no kompānijas, kas ieradušies ar divām laivām. Visu dienu esot nocīnījušies un tā arī bez loma palikuši. Secinām, ka Alūksnes ezers rudenī nav no vieglākajiem, un novēlam viens otram labus lomus nākamajā dienā. Aizsūtām arī Gunāram Klēģerim ziņu – gaidām aliņu – un gaidām kādu atbildes ziņu. Tā kā visu dienu nesazinājāmies, tad secinām, ka arī Gunāra ekipāžai gājis smagi un nav nekādu dižo lomu, ar ko palielīties. Pēc brīža saņemu zvanu no Gunāra, izrunājamies, un, jā, grūta diena viņiem un grūta mums, bet aliņu esam godam nopelnījuši, jo mēs vismaz kaut ko noķērām. Ar Oskaru pārrunājam nākamās dienas plānu un dodamies gulēt.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Otrā diena
Otrās dienas sākums līdzīgs, tikai pieceļamies par stundiņu agrāk, ielaižamies pilsētā un nolemjam pārbaudīt vakardienas vietas, kur bija copes un zivju aktivitāte. Labu laiku izmētājam dažāda lieluma lielos mānekļus, bet copi nesagaidām. Nolemjam nedaudz pavirzīties dziļāk ezerā un ļaujam laivai dreifēt. Pēc neilga laika man ir pirmā cope, bet neuzsēžas, un uzreiz arī Oskaram ir cope, un pirmā līdaka tiek pievilkta pie laivas. Izmērs, protams, nav tāds, uz kādu cerējām, bet standarta mēra līdaka virs 50 cm ir. Ar to arī rīta cope beidzas, un dodamies uz Jaunsētām brokastīs. Pēc tam Oskars paliek viesu mājā pagulēt līdz 12, lai uzņemtu spēkus pēcpusdienas copei un vakara braucienam mājās. Es iebraucu viens pats ezerā un dodos uz klasiskajām līdaku vietām. Doma ir iet uz all in ar lielajiem mānekļiem, lai pēcpusdienā varam citas vietas pārbaudīt. Dziļums vietās ir 1,5 – 3 m, un galvenais mērķis ir vienmērīgi slīdēt pāri dziļākajām vietām un nepārtraukti apmētāt konkrētus rajonus. Pārsvarā mētāju divus mānekļus – Oshelure Pike Hunter 30 cm un Pike Hunter 24 cm. Kādu stundu copēju, un nav pilnīgi neviena piesitiena. Konkrētajā vietā parādās arī cita zināma laiva, kur makšķernieks izmanto to pašu taktiku un slīd pāri dziļākajām vietām, mētājot bigbaitu. Līdz 12 kārtīgi izķmemēju rajonu un esmu palicis pilnīgi pa nullēm. Saprotu, ka šodien vairs nebrauksim uz šo vietu, un dodos pakaļ Oskaram. Netālu no viesu mājas vēl izdomāju uztaisīt pāris metienus vietā, kur Oskars noķēra rīta līdaku. Klusums. Piebrauc arī inspektors un atkal pārbauda licenci. Nosaucu vārdu, uzvārdu, un inspektors savā telefonā pārbauda, vai esmu pircis licenci šorīt. Viss ļoti ērti, laipni aprunājamies, atsveicināmies, un dodos uz piestātni pēc Oskara.
Iebraucam ezerā un pa ceļam satiekam Ingu Ozoliņu, kurš šodien arī uz asariem. Parāda mums smukus eksemplārus. Ar Oskaru saskatāmies, pasmaidām un nomurminām, ka varbūt arī vajadzēja uz asariem braukt. Ingus izsaka arī piedāvājumu, lai mēs pie viņa atbraucam pavasarī vai vasaras sākumā, parādīšot visus noslēpumus un labākās vietas, ejot uz lielo līdaku. Noteikti šo iespēju izmantosim. Ir patīkami, ka lielo līdaku makšķernieki labprāt padalās ar vietām uzticamiem makšķerniekiem. Ingus ļoti labi zina, ka mēs ar Oskaru visas zivis atbrīvosim, un uztraukumi par zivju resursu ir lieki.
Ingus paliek savā vietā uz asariem, un mēs ar Oskaru dodamies tālāk. Braucam uz vietu, kur vakar noķērām ap 70 cm līdaku. Izmantojam to pašu taktiku, lielos mānekļus gemdējam maksimāli dziļi atkarībā no vietas un cenšamies pa kanti vilkt augšā. Labu laiku pārbaudām visu perspektīvo rajonu, bet šodien klusums. Sāk jau nedaudz krēslot, un kā pēdējo vietu pirms mājupceļa pārbaudām vienu no Alūksnes pumpām. Netālu redzam vietējo laivas, kas uzticīgi ķer asari. Gumijas mānekli nomainu pret grimstošo džerku, jo nereti ar džerku līdakas var satracināt brīžos, kad lēni vilkta gumija viņām neliekas kārdinoša. Oskars turpina eksperimentēt ar sacensību izmēra mānekļiem līdz 15 cm. Zivju nav, nav arī copju. Pēdējā brīdī vēl izdomājam pārbraukt uz seklākām vietām, gribu pārbaudīt kantis, kur no četriem metriem aiziet uz vienu metru, bet arī šeit ir klusums. Vakars tuvojas, un metam mieru, jo diezgan tāls ceļš uz mājām svētdienas vakarā Alūksne – Jelgava – Talsi. Secinām, ka Alūksnes ezers rudenī ir grūts ezers, noķert var, bet uz klasisko spiningošanu daudz grūtāk nekā uz velci vai dziļumos ar Panoptix palīdzību. Visas metodes ir labas, ja proti apieties ar līdaku un lielās trofejlīdakas māki atbrīvot. Ja skatās no sacensību viedokļa, tad varbūt nemaz tik slikti mums ar Oskaru negāja. Zivis atradām, noķērām, zemmēri nebija, iezīmējās perspektīvi rajoni, kur var noķert 50–70 cm līdakas. To visu liekam aiz auss, jo varbūt nākotnē šī informācija noderēs.
Pēc Alūksnes ekspedīcijas izdomāju sazināties ar Ingu Ozoliņu, lai palūgtu viņa komentāru par Alūksnes ezeru rudenī:
„Alūksnes ezers rudenī ir ļoti grūts, fja skatās uz līdakām, jo ezers ir dziļš un dzidrs. Es domāju, ka zāles sāk pūt un zivis iet ziemot un slēpties lielos dziļumos, kur tās ir grūti nomedīt. Dziļie plašumi ir lieli, un līdakas nav sakoncentrējušās noteiktā vietā, līdz ar to grūti noķeramas. Jo aukstāks ūdens paliek, jo grūtāk noķert. Viņas vēsā ūdenī nav ieinteresētas ar straujām kustībām uzbrukt. Vienīgais, kā var noķert vēlu rudenī, ir uz dzīvo vai velcējot, kad māneklis ir nosvarots tā, lai tas ietu no 10 līdz 11 metriem. Ar asari ir citādi, to ir lieli bari, un piestrādājot var tikt pie izciliem lomiem. Man vispār ir sava nostāja par Alūksni, jo pēdējos gados kaut kas dabā mainās, rudenī cope kļūst švakāka. Es domāju, ka viņas jau uzbarojas vasarā, un tas ir mīts, ka tikai rudenī uzbarojas ziemai. Rudenī noķertās zivis jau ir resnas, tad jautājums, kā tik pēkšņi var uzbaroties? Protams, ka no vasaras jau barojas, ko pierāda mans veikums – pagājušo gadu 38 līdakas virs metra, šogad, īpaši neiespringstot, ap 30 līdakām.”
Pēc šāda komentāra jautājumi lieki, jāpieņem Ingus uzaicinājums pavasara vai vasaras ekspedīcijai un jābrauc ķert lielās līdakas zinoša Alūksnes ezera gida pavadībā.
Atceramies, jo vairāk lielu līdaku, jo veselāks ezers. Mācāmies atlaist lielās līdakas un rūpējamies katrs par saviem mīļākajiem ezeriem vai upēm. Lai jums labi ķeras!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
