Liepājnieks Andrejs Ivļijevs jeb Flakais, kā viņu pazīst Latvijas makšķerēšanas pasaulē, Liepāju dēvē par vienu no labākajām vietām, kur dzīvot makšķerniekam, jo tur ir viss, ko copmaņa sirds kāro, – jūra, ezeri un upes, īpaši jau Bārta, kurā ar mikrodžigu vilkti līdaku, zandartu, asaru un balto zivju lomi. Vēl šajā upē, kas ietek Liepājas ezerā, kurš ar Tirdzniecības kanālu savienojas ar jūru, ķertas pat tādas zivis kā sazāni, amūri un platpieri. Bet pirms trim gadiem Bārtā vimbu esot bijis tik daudz, ka pusstundas laikā ar spiningu varēja noķert atļauto skaitu.
Makšķernieki Liepāju uzskata par ideālu vietu, kur dzīvot, jo te ir viss, ko copmaņa sirds kāro, – jūra, ezeri, upes
Nevar jau nepiekrist, jo 20–25 km attālumā ir pieeja jebkuram ūdenim. Var copēt gan no krasta, gan laivas. Ir dziļi un sekli ūdeņi, mierīgi un ne tik mierīgi.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kur pats visvairāk makšķerē?
Bārtā un Liepājas ezerā.
Bārtā var labi makšķerēt no krasta, bet Liepājas ezerā bez laivas neiztikt
Agrāk Bārtas krasti bija apauguši, pēc upes padziļināšanas pavērusies iespēja makšķerēt no krasta. Ja drīkst pasūdzēties, nav padomāts par cilvēku. Kamēr krasti bija aizauguši, piekļuve bija nosacīti ierobežota. Kad krastam uzbēra akmeņus, uzlika tikai divas kāpnes, un ne jau vietās, kur cilvēki visvairāk makšķerē.
Jābrauc ar laivu
Ja man jautātu, vai esmu laivas vai krasta cilvēks… Es noteikti dodu priekšroku makšķerēšanai no krasta, lai gan patīk copēt arī no laivas. Man jau vairākus gadus ir kajaks, un Liepājas ezers tam ir ļoti pateicīgs, jo tam ir ļoti ierobežota piekļuve no krasta. Turklāt, braucot ar kajaku, var atrast unikālas vietas, kur ar parasto laivu nemaz klāt netiksi. Ar kajaku tiek cauri niedrēm, aizaugumiem. Kad atrod tādu spotiņu un ja vēl tur zivis ķeras, tas ir super gandarījums. Pa upi braucot ar kajaku, nav jādomā, vai tur būs koki sakrituši, jo vienmēr varēs tikt pāri. Arī krācēm. Pārcelsi, pārnesīsi pa krastu. Ar gumijas laivu būtu riskantāk.
Kārtīgā vējā kajakam viļņi neskalojas pāri?
Ar savējo braucu, ja vējš nepārsniedz 7–8 m/s. Kajaks ir stabils, bet ar galvu vienmēr jādomā.
Kurai no copes tehnikām esi vairāk pievērsies?
Pēdējos gados – spiningošanai, džigam, mikrodžigam. Eju mikro un nanomānekļu virzienā. Tas ir labs izklaides veids. Jo tu vairs neķer plēsīgo zivi, bet apzināti meklē balto.
Vienā otrā copes raidījumā jau redzēts, ka Bārtā džigo baigos brekšus
Manējais ir 2,5 kg.
Kā vispār izdomāji pievērsties nanodžigam?
Redzi, ikdienā neskatos televīziju, attiecīgi informatīvā bāze veidojas no youtube. Tur, sekojot trendiem, man dažkārt izmet ne tās draudzīgākās kaimiņvalsts video par šo copes veidu. Reizēm viņi aiziet galējībās – strādā ar 0,1–0,2 g mormiškām. Tik tālu vēl neesmu ticis, ekipējums vēl neatbilst. Bet ar 0,5–0,6 g mormiškām mierīgi.
Bet cik ilgi jāgaida, kamēr tā nogrimst?
Nav jāgremdē. Tur jau tas knifs. Mormo cope notiek galvenokārt augšējos ūdens slāņos. Tā nav džigošana, lai gan var džigot arī seklos ūdeņos. Vienalga tev būs jāmeklē, kurā ūdens slānī atrodas zivis. Pašam jāeksperimentē.
Šo makšķerēšanas veidu vairāk izmanto upē vai ezerā?
Vairāk ezerā. Man ir makšķere, ko vienmēr vadāju līdzi auto. Esmu to izmēģinājis arī visādās pļančkiņās, upītēs. Kad apstājos, nolemju izlocīt kājas un iemest.
Vai tas nav tas interesantākais, ka pilnīgi nezināmā vietā nolem iemest mānekli un zivs pieķeras?
Viennozīmīgi. Vienu brīdi piedalījos sacensībās, jo mikrodžigs sniedza ļoti labus rezultātus. Ja komandā ir divi cilvēki, no kuriem viens praktizējas mikrodžigā, otrs uz ko citu, sanāk labs rezultāts. Es tādā ziņā esmu universāls, jo Liepājas ezerā ir daudz spiningots. Bet man līdaka kā zivs ne īpaši patīk. Ja tai ir ēstgriba, vari mest, ko vēlies. Mana mīļākā zivs ir asaris. Ir gadījumi, kad arī asaris rij visu, ko viņam pasniedz, bet man labāk patīk, kad jādomā par smalko mānekļu izspēli un pārējās nianses.
Kas tev par instrumentiem mikrodžigam?
Sāku ar vienkāršiem rīkiem, kas tobrīd bija pieejami. Vispār ar mikrodžigu esmu aizrāvies kādu devīto gadu. Varbūt paveicās tas, ka, nopērkot budžeta klases rīkus un pirmo reizi aizbraucot uz Bārtu, trāpīju uz zivīm. Un aizgāja. Zivis ķērās, un āķis lūpā. Līdakas, asari un pārējās zivis. Tagad jau esmu evolucionējis, man ir dārga spole, dārgs kāts, bet pilnīgi līdz kosmosam inventāra ziņā vēl neesmu ticis. Taču vienu reizi nopērkot labu lietu, pēc tam par to vairs nav jādomā, to es varu apstiprināt. Man tā bija tāda klasiska attīstība – lēnām sāku ar budžeta klases lietām un pamazām sapratu, ko vēlos.
Ko rūdīti nanodžiga piekritēji domā par mānekļu izvēli?
Eksperimentējot esmu sapratis, ka zivis var ķert arī ar budžeta klases mānekļiem. Agrāk ķīniešu izstrādājumu kvalitāte bija apšaubāma. Pirku lētās gumijas un pamazām nonācu līdz tā saucamajām ēdamajām gumijām. Cope kļuva rezultatīvāka, vismaz sajūtu līmenī. Ar laiku sāku testēt Keitech, Bait breath, saprotu, ka cena atsver lomu. Bet gadījumos, kad asarim nav apetītes, kad tam vajag īpašu spēli, viennozīmīgi oriģinālās gumijas dos labāku rezultātu.
Mūžsenais strīds par mānekļu krāsu – tai ir kāda nozīme?
Es dodu priekšroku dabiskajām krāsām – brūnie, zaļie toņi. Lai gan esmu eksperimentējis ar spilgtajām krāsām. Ikdienā jau pietiek ar vienu, divām gumijām, sacensību režīmā reizēm pat 20 izmēģini.
Cik reižu nedēļā brauc copēt?
Vasarā gandrīz katru dienu. Cenšos copēt arī ļoti agrā pavasarī, tas ir liels pluss Liepājas pusei, jo ūdeņi vaļā visu ziemu, sezona pat īsti nenoslēdzas. Ir bijuši gadi, kad Bārtā sāku copēt septembrī, oktobrī un tā līdz maijam, jūnijam. Mazā piezīme – Bārta pirms padziļināšanas un pēc. Kamēr upe nebija padziļināta, tur bija ļoti foršas vietas. Atrodi vienu punktu, un kā sāc… Tagad upe citādāka. Zivis saglabājušās, bet mainījušas lokāciju. Un tas ir labi, jo pētnieciskais process vajadzīgs. Tas ir interesantākais – jauni ūdeņi, jauni apstākļi.
Foto no Andreja Ivļijeva personīgā arhīva
Bārtu iecienījuši arī fīderisti
Tur viss sākas ap vimbu laiku. Bet ne izteikti. Nav bijis tā, ka fīderisti nevarētu atrast vietu. Drīzāk, kad spiningošanas sezona atklāta, tad reizēm var būt grūtāk atrast vietu. Leiši sabrauc, jo viņi ļoti iecienījuši Bārtas upi. Jāsaka, viņi ir spiningotāji ar izdomu. Fantāzijā klasi augstāk nekā mūsējie. No viņiem daudzas lietas esmu mācījies. Uz dažādām sistēmām ķer, ne tikai uz pliku džigu, bet iesienot arī kādu mušu. Sanāk kaut kas līdzīgs dropšotam ar džigu.
Bet nevar noliegt, ka Latvijas makšķernieki arī ir ļoti augstā līmenī. Kaut vai ieejot copeslietu veikalos un paskatoties piedāvājumu, saproti, ka te viss ir ļoti nopietni
Viennozīmīgi tam piekrītu. Bet lietuvieši paši daudz ko izgudro. Atceros, kad man bija rupjāki makšķerrīki, viņi jau ķēra ar smalkiem japāņu kātiem. Liepājas ezerā ir brīdis, kad sabrauc leiši un tvičo. Un viņiem ir tāds agresīvs tviča stils, nekad nebiju redzējis, ka tā var tvičot. Viens paziņa lietuvietis teica: ja visu dienu tā notvičo, vakarā pleci putās. Nenormāla fiziskā slodze.
Makšķernieki stāsta, ka mikrodžigu esot poļi ierādījuši
To es atceros, tās bija sacensības Ķīšezerā. Toreiz, man liekas, poļi pat vinnēja. Tad arī mikrodžigs aizgāja. Tas tomēr interesanti, ka tev blakus stāv cilvēks ar smalkiem rīkiem, bet tev ir kaut kas rupjāks, un viņš noķer vairāk. Tolaik divus, trīs gadus fīderēju, gribējās paķert arī balto zivi. Tad likās: o, tā ir tehnika, ar to var noķert visas zivis! Bet tas pats ir ar mikrodžigu. Lai gan, makšķerējot šajā tehnikā, man zivju skaits nav svarīgs, man vairāk patīk, ka var noķert dažādas zivis.
Bārtā 2008. gadā esot izvilkta 5,5 kg vēdzele, kas joprojām esot nepārspēta
Baigais vēdzeļnieks neesmu, pāris reižu esmu tās ķēris. Jā, Bārta ir vēdzeļu upe, tajā laisti arī vēdzeļu mazuļi. Es savukārt Liepājas ezerā pirms pāris gadiem esmu laidis stikla zutīšus, izskatījās kā tādi mazi kurkulīši.
Ar nanodžigu zuti esi noķēris?
Personīgi es ne, bet esmu redzējis, kā to izdara. Liepājas ezerā zuši ir – brīdis, kad tos ķer uz slieciņām, gruntenītēm un arī uz mikrodžiga. Liepāja neapbižo nevienu – fīderisti, spiningotāji var atrast savas zivis, arī parastais pludiņotājs var atrast savu zivi, līņi, brekši, kas tik te ir.
Liepājā no mola velk foršus brekšus, zandartus spiningo, arī vējenes pavasarī ir.
Arī vējenes, jā, tā ir tāda Liepājas klasika, protams, no laika apstākļiem daudz kas atkarīgs.
Pats vējenēs esi braucis?
Šad tad esmu. Tās var ķert gan no mola, gan no krasta, ar pludiņmakšķeri uz garnelīti, no krasta iebrienot jūrā ar spiningu, šūpiņu, ar laivu labos laikapstākļos iespējams iebraukt jūrā un savelcēt vējenītes. Ir dažādas metodes, kā šo zivi noķert.
Kādas ir tavas subjektīvās sajūtas par zivju daudzumu ūdeņos tagad un pirms 10 gadiem?
Es gan neesmu trofejzivju mednieks, šajā jomā parasti figurē zandarts un līdaka, arī asaris virs kilograma jau skaitās trofeja. Par asariem neko sliktu nevaru teikt, viss ir kārtībā, mazās līdakas (2–3 kg) regulāri uz mikrodžiga trāpās. Uz lielajām apzināti neeju, kaut gan esmu tās ķēris uz maziem mānekļiem. Ja nemaldos, mans līdakas rekords ir seši kg. Ir bijušas piecinieces, četrinieces uz mikrodžigu. Leišu kolēģis Bārtā uz mikrodžigu izvilka desmitnieci. Tā gan bija ziemas līdaka, līdz ar to nebija tik spēkpilna, daudz kūtrāka, izvadīšanai padevās daudz vieglāk.
Ir kādreiz bijis pārsteigums, kad velc un domā, ka konkrēta zivs, bet izvelc pavisam citu?
Protams. Vēdzeles ir trāpījušās. Ir pat tādi momenti: ej ķert asarus, bet ķeras brekši, jo pavasara nārsta laikā tie kļūst reāli plēsīgi. Bārtā man pašam ir trāpījies sazāns. Pirms pāris gadiem ziemā viens makšķernieks noķēra platpieri. Beigās izrādījās, ka tas nebija vienīgais platpieris, kas šeit noķerts. Vēl Bārtā ir ķertas tādas eksotiskas zivis kā amūri. Pērn Bārtā tika noķerts pietiekami liels sams, lai to varētu nosaukt par samu, – klīda baumas, ka ap 20 kg. Un tas nav vienīgais gadījums.
Priecē, ka Liepājas ezerā un Bārtā parādījušies laba izmēra zandarti. Arī pašam tā ir jau ierasta lieta – noķert kādu smuku zandartu. Vienu dienu no krasta esmu noķēris pat trīs zandartus. Protams, tā nav visu laiku. Kad notiek zivju migrācija, kurā iesaistīta visa ekosistēma – jūra, ezers, Bārta –, zivju migrācija ir fantastiska. Vienā brīdī var būt izteiktāk baltās zivis, citā – asari. Gads no gada atšķiras. Vasaras nobeigumā, kad no jūras nāk iekšā asari, gadās fantastiski lomi.
Tu piekop ķer un atlaid filozofiju?
Viennozīmīgi. 95% gadījumu zivis atlaižu. Mikrodžigs zivīm ir mazāk traumatisks, traumēt zivis praktiski nav iespējams, ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad māneklis tiek dziļi ierīts. Pārsvarā visos gadījumos āķis ieķēries lūpā. Starp citu, ar mikrodžigu esmu noķēris arī mežavimbas, lielākā bija ap 2,5 kg. Bet mans draugs noķēra piecus kg smagu.
Varbūt ar mikrodžigu var pievilināt lašveidīgos?
Te varu nedaudz palielīties, jo ar mikrodžigu esmu noķēris 4,6 kg taimiņu. Tas, protams, bija veiksmes stāsts. Ejot pa krastu un meklējot asarus, bija viens veiksmīgs metiens. Tikko māneklis iekrita ūdenī, sekoja ņēmiens, kārtīgs blieziens pa kātu. Tas bija tāds bonuss, ka ar maziem mānekļiem vari noķert lielas zivis. Jo, manā skatījumā, lielāks gandarījums ir tad, kad ar vieglo makšķeri un maza izmēra mānekli noķer lielāku zivi. Tad tev trofejzivs nemaz nav vajadzīga. Jo kilogramīgs asaris vai sapals arī var būt trofeja.
Bet nav tā, ja pieķeras kas nopietns, smalkie rīki tiek sadalīti pirmelementos?
Nē! Te atkal stāsts par rīkiem. Tas, ko dēvēju par balansu. Ja tev ir laba spole, laba aukla, uzskatu, ka var izvadīt jebkuru zivi. Ar nosacījumu, ja krasts nav aizaudzis un apakšā nav kaut kādi čakārņi. Brīvā ūdenī jāļauj zivij nokausēties.
Kāda tev bijusi neaizmirstamākā cīņa ar zivi?
Tas ir stāsts par zivīm, kuras nemaz neesmu redzējis. Bārtā tādas ir bijušas. Atmiņā palikusi cīņa ar sazānu. Ilgi cīnījos, beigās zivs aizgāja, saprotu, ka biju to aizķēris ar āķi, uz kura tā atstāja smuku zvīņu, ko joprojām glabāju makā. Pirms trīs gadiem Bārtā bija izteikts vimbu trakums, kaut ko tādu nebiju piedzīvojis. Pludiņotāji, fīderisti, gruntsmakšķernieki – tas ir viens stāsts. Bet togad vimbas varēja saķert ar spiningu. Kaut ko tādu nebiju piedzīvojis. Pusstundas laikā varēja noķert vimbu normu. Bija pat tā, ka ar spiningu vēlies noķert asari, bet ķeras tikai vimbas. Turklāt tās labi pretojas, izklaidei bija super.
Cope tālrunī. Kaspars Puksts par tautas klasi un bigbaita norietu. “Ķeram Lielo” #38 epizode
Abonē uz otro pusgadu līdz 21.jūnijam un uzzini daudz ko jaunu!Saistītie raksti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
