Ar Andri Ansonu sarunājās Einis Asaris
Raksts no “Makšķernieka gads 2023”
Ihtiologs un ihtioloģija. Kas tas par zvēru? Iespējams, ka ļoti daudziem zivju mīļiem šis vārds ir diezgan pasvešs.
Ir man draugs Andris Ansons, kurš savu ikdienu aizvada policijas darbinieka izdienas pensijā. Padomju laikos stājoties darbā vai kā citādi esot kontaktā ar ierēdņiem, ļoti bieži tika prasīts, kas ir cilvēka pamatprofesija (ļoti stulbs jautājums, bet tā bija). Tā skai- tījās profesija, kas ir iegūta apmācības ceļā pēc pamatskolas vai vidusskolas. Lūk, Andris iestājās un pabeidza Kazdangas sovhoz- tehnikumu kā ihtiologs, bet tālāk par visu pēc kārtas lai stāsta pats.
Andri, ko pasniedz vai māca ihtioloģija, un ko vispār izsaka šī profesija?
Tā plaši izsakoties, tā ir mācība par ūdens faunu. Tā pavisam vienkārši un saprotami izsakoties, es iemācījos kopt zivis. Zivju kopšana sākas ar tikko izšķīlušos mazo ikriņu un turpinās līdz zivs izaugšanai un dzīves pēdējiem mirkļiem. Lūk, par visu šo zivju dzīves gājuma procesu tiek apmācīti topošie ihtiologi.
Tad mūsu sarunas sākumā jautājums tev nevis kā copmanim, bet gan kā ihtiologam. Ko tu, Daugavas krastā starp Rīgas un Ķeguma spēkstacijām dzīvojot, domā par mežonīgo amerikāņu signālvēžu savairošanos un kā tas var traucēt zivju dzīvei?
Tu saki – traucēt? Es saku – iznīcināt! Zivju populācijai šāds anormāls agresīvo signālvēžu daudzums jebkurā ūdenskrātuvē ir ne pēkšņs nāves spriedums, bet gan 20–30 gadu garumā pilnīga zivju faunas izzušana. Patiesībā process jau ir sācies, un man nav īsti skaidrs, ko par to domā attiecīgās institūcijas, kas atbild par zivkopību publiskajos ūdeņos. Kaut vai šis Daugavas posms, kurā mēs abi ar tevi dažādās vietās dzīvojam pašā upes krastā.
Makšķernieka gads 2024
Pirms 7–8 gadiem es pie savām mājām, iemetot gruntsmakšķeri vai papludinot pludiņu, bez jebkādām problēmām “lasīju” smukus brekšus, ālantus, raudas, sapalus… Tagad var barot un sēdēt ļoti ilgi, pacietīgi, bet rezultāta vairs nav! Turklāt te jau vairs nav runa par to, ka loms ir, bet mazs. Te ir runa par faktu, ka zivju vienkārši nav ne pie manām mājām, ne arī tuvākajā apkārtnē, ieskaitot Ķeguma spēkstacijas lejas zonu. Sevišķi tas attiecas uz baltajām zivīm.
Tiem, kas nodarbojas ar miermīlīgo zivju ķeršanu, ir jārēķinās, ka, iebarojot zivi, vispirms atskries šis ragainais mērkaķis, un ne jau viens, bet ar milzīgu bandu, kas, savstarpēji ķīvējoties, nosegs visu iebarojamo laukumu tā, ka neviena zivs var pat nedomāt tuvoties. Spīles būs gaisā, un vēži dosies uzbrukumā, jo viņi ļoti labi apzinās, ka zivs ir viņu galvenā barības ēsma. Tas ir attiecībā uz Amerikas signālvēžiem un dzeloņvaigu vēžiem, kas šo posmu starp pieminētajām spēkstacijām ir apsēduši līdz nenormālībai! Tur vairs joku nav nekādu! Signālvēži ir panākuši to, ka breksis ir pārstājis baroties no grunts. Vēži ir apēduši no grunts visu, kas vien ir bijis ēdams, jo viņu kolonijas ir milzīgas!
Bet līdaku, samu un zandartu krājumi šajā posmā it kā nesarūk.
Jā, piekrītu, jo visas šīs zivis iznārsto vēl tajā pavasara brīdī, kad ūdens vēl ir auksts un vēzis mazāk aktīvs. Visas baltās zivis nārsto vēlāk, vairāk uz vasaras pusi, un tad tie zivju noliktie ikri ir vēžu kolonijām kā zviedru galds. Tur pāri pārejot, nepaliek nekas. Savā ziņā talkā zivīm nāk laika apstākļi. Daba it kā mēģina visu salikt pa plauktiņiem, piemēram, šogad brekšu nārsts sakrita ar vēžu čaulas maiņu, kad tie tup alās un bailēs trīc par savu dzīvību. Šis bija labs gada sākums baltajām zivīm, kad, manuprāt, izdzīvoja diezgan labs ikru metiens. Pašlaik, braucot pa šo ūdenskrātuvi ar laivu un kvokojot vai džigojot, es vairs reti kur redzu brekšu makšķerniekus copējam ar gruntsmakšķerēm vai fīderiem. Brekšu vienkārši vairs nav.
Makšķernieki labi zina vietu pretim Ogres trikotāžas kombinātam, kur vecā autoceļa uz Rīgu sākumā parasti bija pilns ar mašīnām, riteņiem un močiem, kā arī copmaņiem. Visi sē- dēja uz brekšiem, un šīs vietas nekad, kādam aizejot, nepalika tukšas. Tagad tur, protams, var sēdēt. Uzcept uz grila gaļu, gudri parunāt, bet breksi jau vismaz gadus piecus tur noķert nav iespējams.
Par to jau ir šis stāsts, un, ja tā tur- pināsies, tad šis posms paliks tikai un vienīgi vēžiem, kā arī lielajiem plēsējiem, kas tagad ir praktiski pārgājuši uz vēžveidīgo barību. Mēs, vietējie ogrēnieši, kas iecienījuši pavasarī raudu copi pie “otrā dambīša”, brīnāmies, ka raudas kļūst aizvien lielākas, bet stipri mazākā skaitā. Te jau ir arī izskaidrojums. Noliktos ikrus vēžu kolonija vienkārši aprij! Paies vēl gadi 10, un tāda raudu cope šajā Daugavas un Ogres upes posmā vairs neeksistēs!
Es ļoti labi atceros, ka vēl pirms septiņiem gadiem un agrāk mēs reizē ar raudu nārstu Ogres upē cēlām augšā arī lielus brekšus. To sen vairs nav.
Un nebūs. Diemžēl.
Kur izeja no šī strupceļa?
Manuprāt, situācija prasa krasu šo signālvēžu un dzeloņvaigu vēžu populācijas samazināšanu. Tāpat jau viss ir aizgājis par tālu un, lai atjaunotu balto zivju populāciju šajā upes posmā, būs nepieciešami daudzi gadu desmiti. Turklāt, ja vēl signālvēzis ir liels un cilvēks var ar ieinteresētību to ķert un izmantot gastronomiski, tad dzeloņvaigu vēzis ir 5–7 cm garš. Pilnībā nekur neizmantojams parazīts un kanibāls. Turklāt abas šīs sugas ir mēra pārnēsātājas, kuras pašas šī smagā slimība neiespaido! Vienugad, kad kārtējo reizi remontdarbu dēļ šajā Daugavas posmā “nometa” ūdeni, pēc kādas nedēļas braucu ar laivu copēt gar Ikšķili. Iebraucu gaisa joslā, kur kaut kas nepārprotami smirdēja kā pu- veklis. Nevarēju īsti saprast, no kurienes nāk šī nenormālā smaka, bet likās, ka no krasta līnijas puses.
Sākumā domāju, ka nobeidzies kāds liels lopiņš. Nu mazums, kas un kā, bet intereses pēc piebraucu tuvāk krastam paskatīties. Pazeminot ūdens līmeni Daugavā, atsedzās lielas Rīgas HES būvniecības dēļ applūdināto pļavu teritorijas. Šeit izveidojās milzīga plantācija ar nelielām peļķēm, kas bija pilnas ar dzeloņvaigu vēžiem. Protams, tie izelpoja no ūdens skābekli un aizgāja bojā, bet cik viņu tur bija! Miljoni! Un tad tās vārnas, kaijas un citi putni. Man tajā brīdī radās priekšstats, cik tad patiesībā to vēžu Daugavā ir. Tagad iedomājies, ka šie miljoni turpina dzīvot, vairoties un ēst visu savā ceļā, jo, pretstatā platspīļu un šaurspīļu vēžiem, kam galvenā barība ir zāle, amerikāņu signālvēži un dzeloņvaigu vēži ēd gaļu un nenormālā ātrumā vairojas! Tie notīra savā ceļā visu planktonu, ar ko barojas zivis, ieskaitot pēdējo ikrus.
Pie šā jautājuma es atgriezīšos, un man būs jautājumi BIOR, jo nebiju domājis, ka ir tik traki. Taču tagad par copi. Ja runājam par pēdējiem 10 taviem copes gadiem, uz ko tu esi vairāk tendēts?
Es neesmu atteicies pilnībā no pludiņa vai fīdera, bet patiesībā tas ir spinings un kvokošana uz samiem.
Nosauksi savas populārākās copes vietas gada garumā?
Ziemā no ledus ir Lielupe un visi Pierīgas ezeri. Dzīvojot Daugavas krastā, varētu teikt, ka ziemā ir arī Daugava, bet nē. Kaut kā man cope no ledus pie mājām un zināmajā upē nevedas. Pavasarī, pie brīviem ūdeņiem, gan ir Daugava. Ļoti labi copēt bija lejpus Ķeguma HES tajā laikā, kad vēl bija licences. Tagad to vairs nav. Nezinu iemeslu, bet acīm- redzot pašvaldībai naudiņu nevajag. Nevajag, nevajag. Vai tad mums, makšķerniekiem, pietrūkst vietu, kurp aizbraukt copēt?! Pavasarī vien- nozīmīgi ir raudas, vimbas un asari. Līdz lieguma laikam zandarts, bet tā pa vasaru tikai viss, kas saistīts ar spiningošanu, un, protams, sami.
Būtu dīvaini, ja, dzīvojot Daugavas krastā, šie ūsaiņi tevi neinteresētu.
(Andris smaida.) Turpinot tēmu par aktuālajām vietām, vasarā, pro- tams, Daugava, un ne tikai starp Rīgas un Ķeguma spēkstacijām. Ļoti labi copēt var lejpus Rīgas HES līdz pat jūras līcim. Te tikai jāzina, kurā laika posmā kur meklēt konkrēto zivi. Tas nemaz nav tik vienkārši.
Varbūt tāpēc daudzi runā, ka Daugavā zivju ir ļoti maz.
Jā, jā. Pie tevis Lādzēnu dīķos arī nezinātājam būs grūti zivi atrast, bet, tiklīdz viņš ezeru atpazīs, tā būs labākā vieta! Tas ir pilnīgi normāli. Kuras ir tās vietas, kur tu brauc līdz brīdim, kamēr ir liegums copēt no laivām?
Lielupe un zandarti. Tas pats attiecas uz Daugavu. Taču te ir ļoti jā- seko līdzi ūdens līmenim. Daugavā, manā pusē, jāizdara ļoti tāli metieni. Protams, ka ne visur, bet pārsvarā tā ir. Ja ir augsts līmenis, tad zandartu vietām klāt gandrīz netiec. Vari gar krastu pamedīt zemmēriņus un viss. Var mēģināt brist ar brienambiksēm, bet agrā pavasarī man ir bail kaut ko nosaldēt, jo gan jau vēl noderēs.
Vai Daugavā ir vietas, uz kurām tu aizbrauktu biežāk, nekā pašlaik atļauj ekonomiskā situācija?
Tā pati Daugava, bet tikai Pļaviņu puse. Sākot no Oliņkalna. Izcilas vietas! Zandarti, sami, līdakas un asari. Skaisti!
Es zinu, ka tavs Daugavas jājamzirdziņš vasarā ir sami. To kļūst vairāk vai, tieši otrādi, mazāk? Tavā rēķinā to pa šiem gadiem ir oi, oi, oi. Ko tu esi atklājis, un cik bieži vai reti tavas domas par samu copi mainās vai paliek klasiskas?
(Andris smejas.) Jā. Sami ir zivis, kas mani interesē un ko es cenšos noķert jau vairākus gadu desmitus. Noķerto eksemplāru skaits un svars man jau vairs atmiņā īpaši nekrājas, jo uzskaiti neveicu. Taču gads no gada atšķiras un līdz ar to ir interesants. Brīžiem šķiet, ka neko nesa- proti, savukārt brīžiem ir pilnīgi pretēji. Kas attiecas uz samu daudzumu Daugavā, tad diezgan droši varu teikt, ka tas ir palielinājies. Viens pluss ir tas, ka tagad samiem nav jāskrien pakaļ žirgtajām raudām vai plaka- najiem pličukiem un brekšiem. Tagad viņiem ir pilna mute un kuņģis ar vēžiem. Piemēram, ar zandartu man ir bijis tā, ka noķēris atvedu mājās, pārgriežu vēderu un vēzis izrāpo dzīvs ārā. Ar sapalu aptuveni 1,5 kg svarā arī bijis gadījums, kad atbrīvoju no āķa, nolieku zālītē un tas atvemj pilnībā dzīvu vēzi.
Samiem un līdakām ar vēžiem ir pilni vēderi! Interesanti ir tas, ka laikam biezās čaulas dēļ zivs nespēj vēzi saspiest un norij to dzīvu. Nu tad tu iecel laivā un skaties, kā viņai kustas vēders! Pilnīgs cirks!
Kāpēc es pieļauju, ka samu daudzums Daugavā palielinās, turklāt lielā ātrumā un daudzumā? Ar kvokošanu to noteikt nevar. Ar eholotes palīdzību varbūt daļēji, bet vislabāk to var nojaust, iebraucot upē ar laivu un darbojoties pa kantīm ar lielu mormišku, kurai uz āķa ir uz- sprausti naktstārpi. Tā tu lēnām pludinies pa straumi un šo mormišku ar ēsmu cilā.
Pats sākums bija tāds, ka es metos copē ar 30–40 gramu svina galvu un divžuburu āķi uz zandartiem. Uz āķa pāris mailītes, un domāju, ka tā pievilināšu zaļsvārčus. Kaut kā man tas ne visai padevās, jo sāka ķerties samiņi 300–800 gramu svarā. Turklāt tādā daudzumā, ka pa dienu var noķert vismaz trīsdesmit.
Nez vai to man vajadzētu te pieminēt.
Nesatraucies. Ne uz visām kantīm viņi tur atrodami, bet kur ir, tur ir daudz! Protams, tādu, kam sams ir sams arī 300 gramu svarā, mums netrūkst. Tas ir neapgāžams fakts. Nogriež galvu/asti un tad meklē, kur ir vidējā ķermeņa daļa.
Interesants ir vēl kāds fakts. Kad es pirms kādiem 17 gadiem sāku nodarboties ar kvokošanu, copes bija krietni vairāk. Arī sami eholotēs rādījās ceļamies uz skaņu pat pa pieciem uzreiz. Turklāt tas, kurš cēlās un pirmais tika pie ēsmas, tas gandrīz vienmēr arī ņēma.
Mūsdienās ir pavisam citādi. Uz kvoka skaņu var pacelties kaut vai 30 sami, un neviens ēsmai pat nepieskarsies.
Kas par iemeslu? Sams kļuvis gudrāks un aizdomīgāks?
Acīmredzot tā ir, jo esmu izmēģinājies visus iespējamos pasākumus attiecībā uz šīs zivs ieinteresēšanu ņemt ēsmu, bet rezultāti kļūst aizvien sliktāki. Varbūt ne gluži sliktāki, bet daudz sarežģītāk ir samu noķert. Kvoka skaņa viņu interesē, un viņš ceļas skatīties, bet ēsmu neaiztiek. Tāpat ļoti bieži ir ar lielajām līdakām. Māneklim nāk līdzi līdz pat laivai, bet nepaņem. Tātad ir kaut kādas aizdomas par to visu un zivs kļūst gudrāka. Neapšaubāmi, palielinoties kvokotāju skaitam, palielinās arī samu skaits, kas ir “dabūjuši pa zobiem”, un smadzenes jau ir arī zivīm. Acīmredzot tās ir sākušas domāt par šīm skaņām, pēc kurām kāds, ņe- mot ēsmu, mēģina samu kaut kur vilkt, kurp pats viņš nebūt netaisās “braukt”.
Es pat pieļauju domu, ka šīs zināšanas tiek atdotas arī ģenētiski pēcnācējiem.
Vai, samam ceļoties uz kvoka skaņu, ir kādas iezīmes eholotē, pēc kurām varētu iedomāties – lūk, šis noteikti ēsmu ņems?
Ir gan. Gandrīz vienmēr ēsmu paņems tas sams, kurš uz kvoka skaņu ceļas augšā ļoti strauji. Viņš ir izlēmīgs, un praktiski ir cope. Tie, kuri ceļas slinki un tad peld ēsmai līdzi, tie to neaiztiks. Tas jau ir zināšanās noiets etaps.
Vēl ir bijuši interesanti momenti ar dzīvo zivi. Pēdējo reizi, kad biju uz divu vienžubura āķu sistēmas uzlicis dzīvu palielu karūsu, sams uzcēlās, ar joni pagrāba karūsu un atlaida. Es izcēlu karūsu laivā dzīvu, bez zvī- ņām, saspiestu tā, ka acu āboli ārā. Šādi joki nav pirmo reizi. Vēl viens interesants moments, ja runājam par ēsmām, ir naktstārpu kaudze. Tu uzkvoko, sams uzceļas un tur pie tās ēsmas ganās. Makšķere uz sama copi nereaģē, tātad viņš kaut ko domā. Brīdi padomājis, sams nolaižas atpakaļ pie grunts. Tu uztin auklu, un tavi seši lieli naktstārpi ir pilnībā pazuduši! Tas arī noticis vairākas reizes. Kā viņš to tik filigrāni izdara, es nesaprotu. No ēsmām vislabāk un rezultatīvāk nostrādā gliemji. Tur sams kā ņem, tā sēž uz āķiem.
Tu samam lieto trīsžuburu āķus vai vienžubura?
Es pa šiem gadiem, makšķerējot ūsaiņus, esmu nonācis pie secinā- juma, ka trīsžuburu āķis samam der tikai tad, kad copē ar vienu ēsmu, un tie ir gliemji.
Tu ķer samus ar pludu vai bez?
Jā, bija laika posms, kad samu makšķerei izmantoju lielos pludus, taču tagad esmu mainījis savu copes taktiku, un tai pluds vairs neder.
Ideja ir tāda, ka esmu sācis ēsmu nevis truli turēt vienā augstumā, bet gan ar auklas uztīšanu vai atlaišanu dzīties samam pakaļ. Samam ir tendence ļoti bieži aizšaut ēsmai garām. Vai nu tas ir redzes trūkums, vai bremžu problēmas, es nezinu. Ja man ēsma stāv nolaista uz pieciem metriem, tad, samam aizšaujot garām, es auklu varu ātri uztīt un pluds man netraucē, bet ko darīt, ja sams paceļas līdz, piemēram, astoņiem metriem? Tad man jāķeras pie pluda, jāvelk stopers uz augšu utt. Liela jezga, un pazūd vērtīgais laiks, jo sams jau neganīsies ilgi tajā konkrē- tajā augstumā. Tas mirkli pavilcināsies un laidīsies lejā. Līdz ar to tagad iztieku ar “Baitrunner” spoli, kas noregulēta tā, ka sams, paņemot ēsmu, nemaz nejūt, ka tam no mutes ārā ir redzama arī aukla. Tad ļauju viņam kādu metru paslīdēt un izdaru cirtienu. Jācērt ir dūšīgi, auklai jābūt izturīgai. Ar diegiem te nav aršana.
Samam sajūtot, ka kaut kas vairs nav labi, pirmais gājiens ir tāds, ka turies tik laivā! Ir bijis, ka sams izvizina pa Daugavu, kamēr tomēr noraujas vai tiek nokausēts un izvilkts. Tevi pašu pirms gadiem 15 viens lopiņš izvizināja minūtes 40 pa Daugavu!
Jā. Viņš man paņēma uz deviņiem metriem, un tiešām mēs braucām itin sparīgi. Es jau gandrīz biju viņu nokausējis, jo tam sāka aptrūkties spēka un viņš no sava peldpūšļa sāka laist ārā gaisu, lai paliktu smagāks. Gudrs tipiņš bija. Gala rezultātā nolūza vienžubura āķis. Tā gadās. Kādu brīdi sēdēju laivā un kaut ko tur mēģināju piesaukt dažādās valodās. Nelīdzēja. Vai tev, Andri, ir tādas copes vietas, kurp tu kādreiz itin cītīgi brauci, bet tagad kādu iemeslu pēc vairs nebrauc?
Viena vieta ir Daugavas Ķeguma HES lejtece. Bija licences. Tagad to vairs nav, bet zivīgas vietas tur ir. Ir arī viens ļoti mīļš ezers, kurp mēs ar tevi esam braukuši jau no bērna kājas, un tas ir Lobes ezers. Diemzēl nu jau es vairs uz to nebraucu 3–4 gadus. Tur sameklēt jēdzīgu līdaku vai asari ir kļuvis ļoti grūti. Vai tiešām to būtu ziemā ūdotāji izslānījuši, es nezinu, bet zivju tur ir palicis ļoti maz. Vismaz es pēdējos gados, kad tur vēl braucu, ar katru reizi izjutu aizvien mazāk līdaku iznācienu.
Tev Lobes ezers saistās arī ar lie- lām līdakām.
Lielākā man tur ir 11 kg. Ir vēl tieši 9 kg un 8,8 kg.
Lai tiktu pie lielām līdakām, to- mēr pirmais noteikums ir makšķe- rēšanas intensitāte noteiktā ezerā vai upē.
Neapšaubāmi. Tajā pašā Lobes ezerā es līdaku laikā no 10 dienām sešas pavadīju ezerā, bet, ja aizbrauksi vienu reizi mēnesī, tad, protams, tavas domas būs par šo ezeru pavisam citā- das. Tā tas ir visur. Labos laikos Lobes ezerā bija pat pa 40 līdaku iznācieniem dienā! Tagad? Es nemaz nebraucu, un, cik zinu, vēl aktīvie Lobes piekritēji aizbrauc pasēdēt uz līni, bet pat tie ir palikuši kā reti eksemplāri.
Tad man ir vēl viens, manuprāt, interesants jautājums, ko es bieži uzdodu sev. Jautājums ir par zivju cenām – cik tālu mēs iesim? Pašlaik, kad runājam, ir 2022. gada vasaras sākums. Rīgas Centrāltirgū zivju paviljonā līdaka ar visām iekšām, zvīņām un galvu maksā divas reizes dārgāk nekā cūkgaļas karbonāde, bet pavisam nesen zivis cilvēkiem meta pakaļ vai pārdeva par sviestmaizes cenām. Tavs komentārs?
(Andris smejas.) Palūkosimies uz to nelielu humora piedevu.
Tikko biju aizskrējis līdz Rīgai, un, protams, mani jau tīri aiz ziņkārī- bas interesē zivju paviljons un tur esošā prece. Iegāju iekšā un teikšu godīgi – manas acis laikam izpletās tik platas, ka labi, ka neizvēlās no pieres. Zandarts, kā tu saki, nelobīts, 14 eiro kilogramā! Štrunta raudas vairāk par trim eiro kilogramā. Kaulainie 300 gramu pliči, no kuriem neko vairāk par asakām nevar izlobīt, vairāk par diviem eiro.
Nu tad man ir tikai viens secinājums, ka mēs, makšķernieki, dzīvojam pāri saviem līdzekļiem!
Ar Andri Ansonu sarunājās Einis Asaris
Lai cope nebeidzas vēl nesākoties! Drošība uz ledus
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
