Oskars Vizbulis
“Visur makšķerēt ir interesanti, bet mētāt spiningu uz dullo man nepatīk. Labāk ar laivu slīdēt garām kantij, kur aug jaunās lēpenītes, lēnām izvadīt tām cauri gumijzivtiņu un sajust, kā galā pieķeras līdaka. Arī seklie ezeri man patīk, tāpat kā spiningot tur, kur var piesiet aci, – veikt precīzu metienu blakus niedru pudurim, nogrimušam kokam,” stāsta Lielā Loma galvenais redaktors Arvis Ančevskis, kurš ātrāk iemācījies airēt nekā staigāt.
Arvja Ķīšezera izjūtu varētu dēvēt par fenomenālu, jo, bērnībā makšķerējot kopā ar vectēvu, no galvas iemācījies noteikt, kur atrodas zivīgākās kantis un citi zemūdens objekti. Šajā ezerā, ko senatnē dēvēja par Ropažu un arī Stintezeru, pirms vairākiem gadiem viņam pieķērās tikpat fenomenāli milzīga līdaka. Tas arī ir makšķerēšanas skaistums, ka spilgtāk atceries savu nenoķerto, nevis izvilkto lomu.
(Intervija notiek aprīlī Arvja laivas garāžā Sarkandaugavā, blakus kanālā vietām vēl saglabājies ledus un Arvja izzāģētais āliņģis, kurā viņš reizi nedēļā ielec, lai izietu no komforta zonas, lai gan situācijas, kuras viņš makšķerējot pieredzējis, par komfortablām nekādi nevarētu nodēvēt…)
Un tad šitā ir tava vectēva būvētā laiva?
Vectēvam pirms tam bija vēl lielāka par šo, bet viņam veselība sāka klibot, secināja, ka cauri ir un liela jēga no laivas nebūs, tāpēc to pārdeva. Arī laivu motorus Moskva pārdeva, bet pēc tam saprata, ka pasteidzies. Kundziņsalā mums bija dārzs, kur pavadīju vasaras. Uz turieni braucām ar laivu, tas bija ikdienišķs transporta līdzeklis.
Tad jau iepriekšējā laiva bija ļoti pamatīga?
Līdzīga, bet lielāka, arī ar alumīnija korpusu. Gan viņam patika makšķerēt, gan man, domājām, ko darīt. Vectēva garāžā atradās šī te laiva, tā bija nedaudz īsāka un šaurāka. Turpat garāžā, izmantojot tikai rokas instrumentus, laivu uztaisījām lielāku. Vispirms ar rokas urbi izurba caurumu divām alumīnija kārtām, ielika kniedi, kuvaldu turēju no vienas puses, no otras opis ar āmuru kniedēja. Tolaik nekā nebija, pat elektrības garāžā nebija. Brangām izmantojām alumīnija leņķdzelžus, katru ar rokām izlocījām tā, lai perfekti atbilstu laivas formai. Un beigās tapa šī, ar ko braucu šobaltdien.
Nemakšķernieciskas dabas secinājums – vecvecāki labāk saprotas ar mazbērniem, jo viņiem nav vecāku dresējošās atbildības.
Vectēvs piedzima Latgalē, no sava sencīša sapratu, ka tur ģimenē esot bijušas problēmas ar alkoholu. Vienu dienu vectēvam tas viss apnika, atvadījās no tuviniekiem un 16 gadu vecumā pārcēlās uz Rīgu. Bet varbūt tieši tāpēc arī tieši no vectēva bija lielākā dresūra.
Viņš iemācīja makšķerēt?
Protams. Man liekas, ka ātrāk iemācījos airēt nekā staigāt. Brīvajos brīžos ar laivu braucām uz Kundziņsalas dārzu. Tur bija laipas, bambusa makšķeres, ķēru mazos asarīšus un kazragus. Tā tas viss gāja, līdz pašam sāka visādas fīčas nākt prātā.
Konkretizēsim!
Gribēju aizmest ēsmu tālāk nekā citi. Mums bija bambusa makšķeres. Piemeistaroju kātam pagarinājumu no alumīnija caurules. No kapara drāts uztaisīju riņķus, pieliku mazu inerces spolīti, bet ar to nevarēja iemest. Nācās riņķus ņemt nost. Ar šķērēm griezu nost izolācijas lenti no makšķerkāta, ar ko bija piestiprināti riņķi, un iegriezu pirkstā līdz kaulam. Opis to ieraudzīja, salasīja ceļmallapas un lika uz brūces. Nekāda šūšana, sadzija tāpat.
Kad redzēja, kādas mocības esi gatavs pieciest makšķerēšanas dēļ, viņš neuzdāvināja jaunus rīkus?
Vispār ilgi lūdzos vectēvam līdzi uz copi, bet viņš nebija ar mieru. Pārāk mazs, visu dienu laivā neizturēšu. Kamēr vienu reizi paņēma līdzi. Iedeva metrīgu kātiņu ar inerces spoli. Viņš copēja tā: airēja pa Ķīšezera kantīm un vilka līdzi bumbiņu, kas bija putuplasta pludiņš ar uztītu auklu, sviniņš, auklas galā metāla pavadiņa ar dzīvo zivtiņu, un copi sajuta rokā. Opis iedeva kātu ar gumijzivtiņu galā un teica, lai sēžu un cilāju.
Zivtiņas krāsu neatceries?
Opis bija zaļgano zivtiņu piekritējs. Visi mānekļi bija zaļas gumijzivtiņas ar melnām mugurām. Toreiz pieķērās asaris. Man uznāca tik paniskas bailes, ka kātu iedevu opim, kurš smējās un izvilka milzīgu asari. Labi, toreiz man tas likās milzīgs. Tajā brīdī viss, āķis lūpā. Vasaras brīvlaikos dzīvoju pie vectēva, tiklīdz bija atbilstoši laika apstākļi, ar laivu devos uz ezeru makšķerēt.
Tu pa kluso laivu neaizņēmies, kā citi čaļi to darīja ar senču auto un nemākulības dēļ reizēm ietesa kokā?
Mans opis bija ļoooti stingrs. Kad savārīju dārzā ziepes, neskaitāmas reizes kāpu plūmē, lai tik man netiek klāt. Atceros, trijatā ar tēti un opi aizbraucām uz dārzu lasīt ziemas ābolus. Aizmirsām kastes. Mani atstāja dārzā, bet paši aizbrauca pēc kastēm. Labu gribēdams, ābolus nokratīju un salasīju spaiņos. Domāju, atvedīs kastes, pārbēršu ābolus. Lepns viņus sagaidu. No sākuma vispār nesapratu, par ko pārmetums, pēc brīža radās nojausma, ka esmu savārījis ziepes, jo ziemas ābolus nedrīkst kratīt no koka, tie saudzīgi jānolasa. Atkal plūmē augšā. Vectēvs iedzina respektu pret visu, ko dara, iemācīja cirvi rokās turēt un ar rokām strādāt. Tāpēc man ir tāds respekts pret laivu. Tas nav naudas jautājums, lai to nomainītu pret jaunu. Katru pavasari laivu pārslīpēju, pārkrāsoju, man tā ir vērtība.
Tu skaiti, cik dienas pavadi uz ūdeņiem?
Laivošanas sezonā cenšos vismaz vienu brīvdienu un divus darba dienas vakarus, ziemā tikai tik, cik brīvdiena. Bet noteikti dodu priekšroku vasaras copei. Nedaudz aplauzos ziemas copes braucienos. Vienā no tiem devāmies uz Karēliju. Pirmais aplauziens bija uz Krievijas robežas, kur mūs sodīja par speķa gabalu, jo Krievijā bija aizliegts ievest gaļu. 8 h noturēja uz robežas, samaksājām bargu sodu. Bija paredzēta pavasara cope no ledus, kad ārā jau virs desmit, ledus kūst, zivis aktīvas. Dzīvojām ezerā uz salas, elektrība no ģeneratora, pārvietojāmies ar sniega močiem, ledus biezums virs metra. Pirmajā dienā saule spīd, putniņi čivina, sarkankrūtīši sēžas uz pleca. Saķērām sīgas, alatas, viss notiek. Vakarā uznāca putenis. Nākamajā rītā durvis nevarējām atvērt. Mīnus 20–25. Copēt gribam, nekas, ka aukstums, bet no copes ne smakas. Tāds sals turpinājās visas atlikušās dienas.
Laikam nav jāprasa, ko darījāt.
Sēdējām un dzērām krievu šņabi, bet biju dzirdējis, ka turienes ūdeņos ir lielas vēdzeles. Liku ūdas, par ēsmu izmantojot pirmajā dienā saķertās zivis. Pa nakti āliņģi aizsala, tāpēc daudzas vēdzeles pazaudēju. Atvelku zivi līdz āliņģim, bet nevaru izvilkt. Vēdzele vismaz uz septiņiem kilo, galva āliņģa lielumā, ko tu metru biezā ledū izdarīsi. Pērn aizbraucām uz Zviedriju. Visu laiku tur bija aukstums, kad aizbraucām, iestājās atkusnis, un zivīm atkal mutes ciet. Tikai pēdējā brauciena dienā mazā ezeriņā saķērām asarus. Nekāda kaifa no ziemas copes.
Vai tev Latvijā ir bijusi tāda ziemas diena, kad zivis var savilkties līdz neatmaņai?
Pirms gadiem 6–7 ziemā Ķīsītī bija ienākuši jūras asari. Savās vietās kasti varēju pieķert, tiesa, ne katru dienu. Ķēru ar mormišku uz motiļa. Ķīšezers vispār ir ļoti nepateicīgs mākslīgai ēsmai. Esmu mēģinājis ar bļitku, balansieriem, nekā.
Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, Ķīšezera karte tev ir galvā.
Vectēvs ezera karti apguva, makšķerējot ar tā saukto bumbiņu un meklējot, kur ir kantis. Ķīsī kantis ir episkas, jo ezeru savulaik bagarēja, lai iegūtu smiltis celtniecībai. Vectēvs iemācīja noteikt kantis pēc krasta orientieriem: kokam jābūt pret mājas stūri, pretējā krasta mājas skurstenim jāsakrīt ar egles galu, tad apakšā būs tāds un tāds dziļums. Mēs varam arī tagad aizbraukt uz Ķīsi, tu skatītos ehītī, es iztiktu bez. Savas vietas noteikšu ar pāris metru nobīdi bez jebkādas eholotes. Pirms pieciem gadiem nopirku eholoti un laivas motoru, ko vajadzēja iebraukt. Visu aprīli lēnām vizinājos pa ezeru un zīmēju karti. Kad karti ieliku kompī, tā bija tieši tāda pati kā tā, kas man ieprintēta galvā. Labi, pāris interesantas jaunas vietas atradu.
Tā, no šīs vietas lēnāk.
Ir kantis, kur tās ir taisnas. Bet uz kants ir mazs radziņveidīgs izbīdījums, abās pusēs obligāti būs kāda plēsoņa. Vienmēr. Ķīsī man ir kādi seši septiņi tādi radziņi.
Tev ir vienkāršs ieteikums, kā nopirkt eholoti nepārmaksājot?
Tas atkarīgs no maka biezuma. Jo dārgāka eholote, jo lielāks ekrāns, jo lielākas opcijas, vienlaikus varēsi skatīties gan dziļumu, kas zem tevis, kas abās pusēs. Tas attiecīgi maksā. Manējā maksāja nepilnus 300 eiro, bet tai ir ļoti daudz iespējamo fīču, un pie tās esmu pieradis. Es vietas zinu – Daugavā, Sarkandaugavā, bet, kad ar dropšotu vai džigu makšķerēju jūras zandartus, mani interesē, vai konkrētajā vietā apakšā ir zivis, jo pa tukšo stāvēt ir bezjēdzīgi. Par 500 eiro var nopirkt ehīti līdz septiņām collām, dragā un copē, bēdu nezinot.
Grāmatā par Latvijas zivīm lasīju, ka Latvijas ezeros un upēs laistas iekšā dažāda veida zivis – omuļi, nelmas, kuprlaši, tu esi kādreiz šādu eksotisku eksemplāru noķēris?
Neesmu, bet cope vispār ir liela loterija. Man vismīļākais laiks ir pēc Jāņiem, tad ķeru zandartus Ķīsī uz dzīvo. Kad pludiņš pazūd zem ūdens, tu nekad nezini, kas apakšā paņēmis. Tas var būt asarītis vai tava mūža trofeja. Pērnvasar ar gumijzivtiņām Ķīsītī ķērām līdakas. Jūtu kātā tesienu un nesaprotu, jo zivs uzvedas niknāk nekā līdaka. Atvelku zivi līdz laivai, saule spīd acīs, neko neredzu, bet čoms bļauj, ka mežene. Kāda, pie velna, mežene? Manējo gumijzivi lēpenēs bija iekārojusi meža vimba! Tā bija mana pirmā. Zinu vēl vienu makšķernieku, kurš pilnīgi nesaprotamā vietā noķēra meženi, svarā virs 6 kg. Manējā bija ap 3 kg.
Vai, izņemot Ķīšezeru, vēl esi kur bērnībā makšķerējis?
Bērnībā vasaras pavadīju pie vectēva Sarkandaugavā vai dzīvoju Kāla ezera krastā pie paziņām. Lai nevienam nemaisītos pa kājām, dzīvoju teltī pie mājas. Tur mani sabiedēja ar spoku stāstiem, visādas leģendas klīda. Stāstīja, ka vīri vakaros dzēruši ninnīti un dzirdējuši, ka tālumā spēlē klavieres. Bet tuvumā nav nevienas mājas!
Tātad slikti izfiltrēta ninnīte!
Tas neesot bijis vienu reizi, bet vairākas, un visi to dzirdējuši. Vienu reizi saņēmušies un gājuši. Simts metrus no mājas atrodas purvs, līdz tam aizgājuši un gājuši atpakaļ. Arī pašā ezerā visādi ūdensstabi paceļamies debesīs redzēti. Ar šādu informāciju bagāžā dzīvoju pie ezera. Un vienā naktī gar telti kaut kāds monstrs sāka berzēties. Paķēru nazi un panikā gaidīju, kas nu būs. Laikam meža cūkas bija atnākušas ciemos un paberzēties. Tad gan bija sajūta, ka apenes būs jāmaina. Mans režīms bija tāds, ka vienpadsmitos vakarā ieliku naktsšņori ar desmit āķiem uz zušiem, kas tagad nozīmētu smagi dabūt pa ausīm, bet tolaik tam uzmanību neviens nepievērsa. Četros no rīta ar laivu iebraucu, paņēmu šņorīti, parasti viens zutis bija pieķēries. Fiksi krastā sakārtot šņorīti, ņemu spiningu, stundas piecas medīju līdakas. Pēc tam pagulēt, lai vienpadsmitos vakarā atkal varētu braukt ezerā. Šādā režīmā kādas divas nedēļas nodzīvoju. Kad atbrauca tētis, izvilku no saldētavas zušus, pa divām nedēļām bija sakrājies pamatīgs skaits, iekurināju cepli, nokūpinājām un pamatīgi saēdāmies. Kad mani aizveda mājās, gulēju 24 h stundas no vietas. Salīdzinoši, ja tagad darba dienā uz nakti iebraucu ezerā, nākamajā dienā ar galvu esmu klaviatūrā.
Tev te garāžā pie sienas ir pamatīga kātu kolekcija.
Man vienmēr ir kāti rezervē, ja pašam ar inventāru kas notiek, ja čomi atbrauc, kuriem nekā nav līdzi. Pašam viens spinings zandartiem, viens līdakām, divi mikrodžigi un kādi seši kāti, ar ko ķeru uz dzīvo, lai viss vienmēr gatavībā, un tad vēl papildus bušu kāti un vēl fīderi.
Kāds ir tavs mitro sapņu kāts?
Kad mikrodžigs sāka kļūt populārs, kātus mainīju vienu pēc otra, lai atrastu savējo, ar ko varētu izspēlēt un zivi izvilkt, nepārplēšot tām lūpas. Ir viens kāts, ko paņēmu rokās un sapratu, ka ir. Tas bija Salty Sensations, maksāja ap 800 eiro. Tolaik pat nevarēju iedomāties, ka tādu varētu atļauties. Vairāki mani paziņas to nopirka. Un visi nomainījuši spicītes, kāds pa vairākiem lāgiem. Man neviens kāts nav dārgāks par 200 eiro. Nav runa, ka dārgāku nevarētu atļauties. Man 90% no spiningiem ir Salmo dārgais gals. Salīdzinājumā ar japāņu izstrādājumiem tas ir vismaz trīsreiz lētāks. Bet japāņu kāts nevienā brīdī nav trīsreiz labāks. Jā, tas būs vieglāks, skanīgāks, jutīgāks, bet cenas un kvalitātes līkne vienā brīdī izlīdzinās. Un ko nevar nepieminēt – tie ir trīsreiz trauslāki. Kad es braucu copēt, man negribas domāt, ka alumīnija laivā, nedod dies, spicīte atsitīsies pret bortu vai aizkabināšanās gadījumā stiprāk paraušu un kāts saplīsīs. Protams, pagājuši laiki, kad izmantojām stikla šķiedras kātus un inerces spoles, bet esmu atradis kāta un spoles griestus. Jā, dārgās spoles griezīsies drusku vieglāk, būs drošākas bremzes. Man ir Daiwa Fuego, Ninja, Revros, šogad nopirku Daiwa Lexa lašu makšķerēšanai un smagajam dropšotam vasarā uz zandartiem. Nesen čoms nopirka Shimano Twinpower, kas arī nav lēta. Spiningojot lašus, nokrita, spole dubļos, bet lociņš salocīts.
Tagad Daiwa biezā lociņa fani varētu iegavilēties.
Jebkurā gadījumā man inventārs morāli noveco. Labi, tas ir uzticams, bet man patīk, ja ir jauns, tikko iznests no veikala. Tāpēc labāk nopērku trīs spoles par 200 eiro, nevis vienu par 600. Ik pa diviem trīs gadiem nopirkšu spoli par diviem simtiem, lai gan Fuego man kalpo četras sezonas. Esmu to nežēlīgi ekspluatējis lašupēs, pa visiem Pierīgas čakārņiem, slodze tai ir bijusi nenormāla, un teorētiski tai vajadzētu izjukt, bet tā joprojām kalpo. Tāpēc neredzu nevienu iemeslu, kāpēc par inventāru jāmaksā tik daudz. Es saprotu, ka gurmānismu vajag, bet arī tajā budžetā, kurā iekļaujos, tas ir pieejams. Sports, protams, ir bišķi cita tēma. Tur tās mikrosekundes uz inventāra uzvedību var nospēlēt daudz. Ikdienas copē tā nav.
Kāpēc mikrodžigs sāka kļūt populārs Latvijā?
Kad Ķīšezerā notika pasaules čempionāts, atbrauca poļi un visus uzvarēja. Ar mazajiem māneklīšiem viņi tā saķēra asarus, ka mēs neko nevarējām izdarīt. Tad sākās. Mikrodžigs ir foršs ar to, ka vari ķert gan asari, gan uzlikt vēl mazākus tārpiņus, lai ķertu brekšus, vimbas un citas baltās zivis. Tas ir viegls, bonusā ar to var izvilkt arī piecinieci, kā tas man ir bijis. Šobrīd nenormāli populārs ir BigBite, un cilvēkus tas uzrunā, jo visi vēlas izvilkt metrīgo līdaku. Bet vai tā ir tikai tāda pati panaceja, kāds bija mikrodžigs, es domāju, ka jā, bet to laiks parādīs.
Tev ir pacietība parakstīties labi ja uz divām copēm pa visu dienu?
Reizi mēnesī tā var pacopēt, bet ikdienā, nē, tas nav man. Man patīk sportiskais moments. Labāk noķeru piecas sešas līdakas, bet tādas, kas man iedod sportisko garu.
Es jūtu, ka tagad esi iesildījies, tāpēc man jāuzdod jautājums par tavu neaizmirstamāko copes piedzīvojumu.
Viens ir sāpīgākais. Tas notika Kāla ezerā. Vectēvs bija atklājis, ka Ķīšezerā strādā zaļa gumijas zivtiņa ar melnām magonītēm un divām astēm. Paņēmu tādu uz Kāla ezeru, kur mums topā bija zelta krāsas šūpiņi. Tētis atbraucis, pa dienu jāšauj mājās, pēdējā rīta cope, pamēģināšu ar divastaino šļerkatu. Parasti ķērās 50–60 cm līdakas, trofeju nebija. Izbraucu ikdienas maršrutu, spiningoju, un man paņem. Tā bija mana tā laika mūža zivs, nekad dzīvē tik lielu līdaku nebiju redzējis. Bet kā paskrēja zem laivas, tā pāršņāpa monofilo auklu. Es reāli raudāju. Gan airēdams uz krastu, gan kāpjot kalnā līdz mājai. Biju pakāsis savu mūža zivi. Pēc copes parasti vīri jokoja un prasīja, kur mans loms, bet toreiz, redzot mani nobimbājušos, neviens neko neprasīja. Pienāk tētis un prasa: vai bija? Bija. Viņš saka: saproti, zivs cīnījās par savu dzīvību, tu par savu kūpinājumu. Tajā vecumā es to neapzinājos, bet emocijas bija tādas, ka gan zivs ņēmienu, gan vietu, kur iemetu mānekli, joprojām atceros. Tā ir copes burvība, ka tik spilgti atceries brīžus, kad zivi neesi dabūjis. Mana lielākā līdaka ir 6,9 kg Burtniekā. Kā es to izvilku, pat neatceros. Nosvēru, atlaidu, viss. Otrs gadījums bija vienā no pirmajiem Latvijas kausiem. Trenējos Ķīsītī, mana superradziņa vietā zivis bija, bet ar mākslīgo ēsmu tās noķert ir sasodīti grūti. Viens pats aizbraucu uz treniņu, dzīvās zivtiņas līdzi. Kamēr ar mākslīgo spiningoju, nolēmu, ka jāiemet uz dzīvo. Uz tā ņēma zandarti, jau pārītis laivā, plus vēl līdakas kož visu nost. Mailes bija beigušās, uz āķa uzliku 300 gramu raudu. Kad beidzu copēt, tinu kopā makšķeri un skatos, ka nav pludiņa. Piecērtu, bet nekas nenotiek. Aha, aiz kants esmu ievilcis gliemežos. Ievelku enkurus, domāju, ka piebraukšu, atāķēšu un braukšu mājās. Airēju, bet aukla visu laiku nostiepta. Piecērtu vēlreiz un saprotu, ka galā ir monstrs. Uz dzīvo izmantoju 0,25 pīto auklu un 0,27 fluorkarbona pavadu. Vizinājos un spriedu, ka sams. Tobrīd es pat zivi negribēju izvilkt, tikai ieraudzīt. Aptuveni pēc pusstundas zivi atvilku līdz laivai. Tā bija līdaka, blakus laivai gulēja kā baļķis. Man ir liels uztveramais tīkliņš, bet tad sapratu, ka tas ir tauriņu ķeramais. Man neviens nekad nav ticējis un neticēs, bet līdaka bija vismaz pusotru metru gara. Kad kārtējo reizi atvilku zivi līdz laivai, pietrūka 20 cm, lai to satvertu. Kad attālums bija tāds, ka varēju to satvert, līdaka atvēra muti. Fluorkarbona pavadiņa bija aizķērusies aiz lūpas izbīdījuma, tāpēc to nevarēja pārkost. Zivij atverot muti, aukla atāķējās un sapratu, ka vai nu tagad, vai nekad. Pieliecos vēl straujāk, sagrābu to aiz žaunām un tajā brīdī biju pāri bortam. Līdaka izspruka no pirkstiem un aizpeldēja. Ievilkos laivā, kombinezons piemircis, un tas, pie velna, bija oktobrī. Drebošs aizkūlos uz garāžām. Vīri skatās un nesaprot, kas noticis. Tas stabili bija Latvijas rekords, bet kāda tur šķirba… sāpīte velkas līdzi. Protams, ir pakāstas daudzas lielas zivis un daudz kas ir bijis, bet šīs divas joprojām atceros.
Nemakšķerētāji smīn, ka nenoķerto zivju parametriem katru gadu pieaugot klāt pāris centimetri. Bet tā taču varēji noslīkt.
Augusta beigās ar draugiem cenšamies aizbraukt uz Zviedriju aiz polārā loka. Neskarta daba, ziemeļbrieži klīst apkārt, lāču gan neesot daudz, bet tāpat nedaudz bailīgi iet pa mežu. Kārtējo rītu pamodos pirmais, domāju, izpētīšu apkārtni, un skatos, ka visapkārt daudz priežu beku. Jāsalasa, uztaisīšu čaļiem brokastis. Eju, lasu sēnes, uz priekšu neskatos, pēkšņi paceļu acis un redzu, ka divu metru attālumā stāv alnis un laiž rozīnes šokolādē. Viņš uz mani skatās, es uz viņu. Domāju, nu ir viss, pievienošos alnim. Alnis paskatījās, pabeidza darāmo un aizgāja.
Abi jutāties atviegloti. Vai bez aļņa un iegāšanās no laivas ūdenī vēl ir bijuši brīži, ko atceries?
Tajā pašā Zviedrijā ziemeļos ir upe, plata kā Daugava, tikai spēcīgu, lielu straumi. Ieej, atrodi vietu, kur var ērti nostāvēt, iekārtojies, un tad var sākt makšķerēt. Biju noķēris divas palielas alatas un domāju brist uz krastu, kad labā kāja iesprūda starp akmeņiem. Piesardzīgi speru soli uz priekšu un paslīdu. Labā kāja ieķīlējusies starp akmeņiem, bet pats esmu zem ūdens. Ja runā par gaismu tuneļa galā, toreiz domāju, ka nu ir viss, arī to, ka mani nekad neatradīs. Vai nu kāds augšā stāvēja, bet kāju atsvabināju, izrāpoju krastā un izvēmu pamatīgu porciju ūdens.
Kādu vietu tu ieņem strīdos par oriģinālajiem mānekļiem un to lētajām kopijām, kuras pārdod teju uz svara?
Kad ebay kļuva populārs, arī es skatījos smukas bildītes ar desmitiem vobleru par dažiem eiro un nopirku. Garāžā joprojām vesela soma ar pakaļdarinājumiem. Tikai saņemot sūtījumu, saproti, ka tie izskatās daudz citādāk nekā foto. Ir labas kopijas, kuras daudziem strādā un maksā it kā divas reizes lētāk. Bet tā ir zagšana, jo cilvēki gadus veltījuši, izstrādājot perfekto formu, bet kāds atnāk un nokopē. Reizēm nopērc piecas vienādas kopijas, bet no tām tikai divas strādā. Uz lašiem man ir vobleru kopijas, to nenoliegšu, bet tāpēc, ka tā ir cope no krasta, bieži sanāk noraut. Izmēģinu, kāda ir gultne, pēc tam uzlieku oriģinālo. Es ticu, ka oriģinālā mānekļa spēle zivi izaicinās. Mums ir arī plašs pašmāju ražotāju klāsts, kuri taisa izcili kvalitatīvas lietas, un man nevienu brīdi nav žēl samaksāt naudu par viņu ieguldīto darbu.
Tevi kā ar copi cieši saistītam cilvēkam apmierina makšķerēšanas politika Latvijā?
Man tas ir sāpīgs temats. Atceros, kad sākās skandāls par murdiem Daugavā, uzķēru, ka zvejnieki brutāli viena murda vietā ieliek desmit. Uzsāku cīņu ar Valsts vides dienestu un Zemkopības ministriju. Rakstīju vēstules uz daudzām iestādēm. Pēc skandāla nelegālos murdus valsts iestādes atdeva zvejniekiem. Man vēstulē atbildēja, ka neesot kur tos utilizēt, bet zvejniekiem uzlika sodu 4500 eiro. Pēc tam esmu runājis ar zivju inspektoriem, kuri bija vēruši vaļā nēģu murdus un atbrīvojuši zivis. Apjoms esot bijis mērāms tonnās. Mēs varam iedomāties, kādi zaudējumi tika nodarīti iepriekšējo gadu laikā. Malu zvejniekus ar 200 nēģiem noķer pie Ventas rumbas, iestājas kriminālatbildība, milzīgs sods. Kur ir samērība? Nevienā brīdī nesaku, ka viņi rīkojušies pareizi, bet esmu par samērību. Visu laiku rodas sajūta, ka nelikumībām ir aizmugure. Esmu arī ņēmies ar Ķīšezera zvejniekiem. Tu redzi, ka murds iesalis ledū, tas ir pilns ar beigtām zivīm. Izrādās, esot tā: Ķīšezerā oficiāli atļauta zušu zveja ar murdiem. Murdi stāv ezerā visu gadu, un pēc likuma piezvejā var ņemt pārējās zivis. Kur ir loģika? Tagad nārsto līdakas, drīz nārstos zandarti, visās nārsta vietās salikti murdi. Pirms pāris gadiem man bija saruna ar pašvaldības policiju. Toreiz sāka runāt, ka Ķīšezerā parādījies piesārņojums, jo ezerā bija nenormāli daudz beigtu zivju. Kaimiņš velcējot aizķēra murda spārnu. Izvilka un redzēja, ka tas pilns ar beigtām zivīm. Izsaucām kārtības sargus, bet beigās mums pateica, lai nelienam svešā jomā. Acīmredzot zvejnieki visas beigtās zivis vienkārši izmeta ezerā.
Kad tas haoss varētu mainīties?
Jāpaiet vismaz vēl vienai paaudzei. Paskaties, cik apkārt ir cemmerētāju. Viņi stāv Lielupes krastā ar gariem kātiem un dragā. Viņiem ir makšķernieku kartes, bet domāšana kā piesārņotājiem. Es būtu ar mieru maksāt daudz vairāk nekā tos 15 eiro gadā makšķernieka kartei. Un papildus makšķernieki tērē ļoti daudz, cik mēs PVN nomaksājam valstij? Bet būtu jau skaisti, ja kaut tā karšu naudiņa nonāktu pie mums ūdeņos atpakaļ.
Atceros, sūkstījies, kad aizbrauci uz Liepājas molu makšķerēt butes, bet vējš bija tāds, ka viļņi šļācas pāri?
Kad notika pirmais Latvijas čempionāts jūras makšķerēšanā no krasta, sacensībās, kas ilga 24 h, pirmo čempionātu novinnējām. Tad bija tāds uzrāviens, ka esam baigie monstri. Otrajā reizē līdz pjedestālam nedaudz pietrūka, bet sapratām, ka tā ir baisa loterija. Ja ir simts komandas, izvietojušās krastā ik pa 50 metriem, un gadās izlozēt nenormāli seklu sektoru, tu nevari sacensties ar tiem, kuru sektorā izskalota bedre un kur bute būs. Tagad arī katru gadu pāris reizes aizbraucu uz jūru butēs. Man process patīk un arī jūras plašums.
Vai Latvijas iekšējo ūdeņu plašumus, izņemot Ķīšezeru un Daugavu, arī izbaudi?
Man ir mazais sapnis uzrakstīt grāmatu par ceļojumu ar vilcienu no Rīgas uz dziļu Latgali. Uzrīkot nelielu ekspedīciju mēneša garumā. Līdzi telts, maza laiviņa, jo ne visur iespējams makšķerēt no krasta. Mans tēvs šajā ziņā autoritāte – sarakstījis vairākas grāmatas par dzīves ceļu un domām, pašam arī ir plāns ko tādu izdarīt. Un, kad piedzima mans dēls, viņa mazdēls, viņš uzrakstīja grāmatu Rūķa pasakas. Kad tās lasu savam dēlam, puika saprot, ka tā ir pasaka par rūķiem, bet kad es to lasu, saprotu tur arī pievienotu dzīves vērtību.
Tev cope palīdz saprast dzīvi?
Noteikti. Īpaši, kad copēju Zviedrijas ziemeļos. Tad vari atslēgties. Tu ej gar upi, nostaigā visu dienu, atnāc uz telti un esi atslēdzies no visām problēmām. Jo tu esi dabā, viens, tu baudi to, kas tev ir. Mans dzīves moto ir tāds, ka dzīve ir jādzīvo šodien un tieši te. Nav svarīgi, kas notiks pēc stundas, jo tu nezini. Un man gribētos, lai tajā brīdī, kad aizej, tev nebūtu ko nožēlot.
Tu katru pavasari pārkrāso laivu, slīpē, laikam vectēva laiva ir kaut kas vairāk nekā kuģojamais līdzeklis? Iedomājies, kā būtu bez laivas?
Dulls neesi? Visticamāk, ka šī sezona laivai būs pēdējā, jo alumīnijs ir noguris, braucot dažkārt var just, ka tas deformējas. Bet es nekādā gadījumā neuzdrošinātos to nodot lūžņos. Aizvedīšu sencim uz laukiem. Viņam ir milzīga klēts, kas bija graudu kalte, tādas Latvijā ir tikai divas. Viņš šogad plāno to restaurēt. Pēc sezonas laivu perfekti nokrāsošu un aizvedīšu uz laukiem, lai paliek mūsu Ančevsku dzimtā, lai tā kalpo kā interjera elements, kaut vai kā puķu dobe.
Neesi domājis kļūt par copes gidu Ķīšezerā?
Man gidu padarīšana neinteresē. Tur pat nav runa par naudu. Man ir bijuši trīs gadījumi, kad piespēlēti cilvēki gan no Baltkrievijas, Krievijas. Es jūtos nedaudz neērti, ka viņiem jākāpj manā laivā, jo tāda publika pieradusi pie kuteriem. Par naudu nebijām pat vienojušies, bet viņi samaksāja tādu kosmosu. Visi dabūja zandartus. Bet es nekad negribētu vest latviešus, jo viņiem ir tāda forša īpašība – tu aizved uz savējo točku, bet nākamajā dienā tur jau sēž tas pats kadrs, tikai citā laivā un vēl ar trīs čomiem. Manā skatījumā Latvija ir tik ļoti par mazu šādam biznesam, cits stāsts ir Zviedrija, Somija, kur ūdeņu ir daudz un tur var izpausties. Bet ne par to man sāp sirds. Es nevaru noskatīties, ja aizbraucu uz kādu copes vietu, kur pilns ar mēsliem. Veči, nu, protamies, nepiecūkojam Latviju!
