Jānis Zariņš
Interesants virsraksts, vai ne? Jā! Stāsts būs par lašiem un taimiņiem jeb jūras forelēm, bet ierastāk mūsu platuma grādos var dzirdēt – taimiņš un lasis, man un daudziem citiem tās ir vienkārši karaliskās zivis.
Pats sevi vēl nepielīdzinu lielajiem profesionāļiem šo zivju ķeršanas jomā, bet neuzskatu, ka atpalieku. Un arī varu padižoties ar noķertiem metriem gan Gaujā, gan Salacā. Bet te ne par metriem vai kādu dižošanos. Katram izveidojas savs rokraksts šo zivju ķeršanas metodēs jeb paņēmienos. Kā ķeru es? Kā noķeru un uz ko? Par to noteikti pastāstīšu, bet par visu pēc kārtas.
Mazliet par inventāru
Pats šo stāstu iesāku pirms gada – 2020. gada janvārī. Redzot daudzās bildes soctīklos ar noķertām karaliskajām zivīm, arī man bija āķis jeb šūpiņš lūpā. Un tika nolikts mērķis tikt pie šīs zivs. Startā aizdevos uz sev zināmo veikalu un sakrāmēju tādu kā iesākuma komplektiņu. Kāts, kurā esmu burtiski iemīlējies, – Daiwa Freams 2,9 metrus garš ar testu 5–35 g. Uzreiz varu pabrīdināt, ka šis kāts vairs netiek tirgots un jaunais modelis šim kātam man personīgi nepatika. Šis kāts nav gluži budžeta, cenu kategorija 150–200 eur. Bet varu mierīgi pačukstēt, ka ir arī forši kāti pa 50–100 eur. Un tikpat labi var izmantot arī jau esošu spiningu ar ierasto 2,4 metru garumu. Garāks kāts dod iespēju tālāk iemest, plus arī blanka darbojas efektīgāk. Spoli izmantoju Daiwa Legalis 4000, un pērn izmantoju auklu ap 0,16 mm diametrā. Mazliet paskriešu stāstam pa priekšu, lai pie inventāra sadaļas vairs neatgrieztos. Daži pazīstamie man devās līdzi uz upēm un ieguva skaistus lomus ar pašām parastākajām spolēm un pat aizvēsturiskiem kātiem, kurus es nosauktu vienkārši par bomjiem. Noķert var ar jebkādu inventāru, viss atkarīgs no mūsu pašu ambīcijām un, protams, finansiālajām iespējām. Protams, iepirku veselu kaudzi ar bleķiem – šūpiņiem un dažādiem vobleriem. Pie šīs nodaļas mēs atgriezīsimies, jo nevajadzētu pieļaut kļūdas, kuras pieļāvu es pats.
Pirmsākumos
Tad nu sākās mans pirmais etaps 2020. gada janvārī jeb copes sezonas atklāšana. Vairākas reizes viesojos Ventā un neskaitāmas reizes Gaujā. Kāds tam visam rezultāts zivju ziņā – apaļa nulle. Diemžēl, bet jā. Nebija īsti saprašana, ko pie tās upes darīt. Pat pati ķeršanas metode neskaidra. Brīžiem pie upes jau nāk panikas lēkmes virsū, kā tā var būt, ka visi ķer, bet man nekā. Tad nu katru reizi, braucot pie upes, sāku to vairāk pētīt un mēģināt nolasīt. Saprast, kur ir kādas bedres, kā tās atrast. Un, protams, sākt izprast, kur tā zivs ir. Ar katru reizi sāku palēnām izprast ūdeni, bet diemžēl bez rezultātiem. Ar bēdīgām domām noslēdzu pagājušā gada sezonu, bet prātā tikai viens – maksimāla neatlaidība un atgriešanās jau citā kvalitātē 2021. gada sezonā. Daudzi man uzdod jautājumu, kā noķert savu pirmo karalisko zivi? Atbilde man visiem ir tikai viena: neatlaidība, neatlaidība un vēlreiz neatlaidība. Tuvojoties 2021. gada sezonai, es kā pamatvirzienu sev uzstādīju izkost copi tikai ar šūpiņiem, protams, iepirku arī voblerus, bet tie man tikai pāris reizes devās līdzi uz upi. Kāpēc tā? Tev ir perfekti jāpārzina upe vai tās posms. Ja seklā vietā uzliksi vobleri ar dziļu iegrimi, rēķini, ka jau esi to norāvis. Tāpēc šajā sezonā darbojos praktiski tikai ar šūpiņiem un no savas pieredzes to iesaku darīt visiem iesācējiem.
Šūpiņu tēma
Kādus šūpiņus izvēlēties un kādus es iesaku pat saviem tuvākajiem draugiem? Gaujai es izvēlos sudraba krāsas šūpiņus. Lietuviešu meistara rokdarbs. Gaujai perfektāku šūpiņu es vēl neesmu atkodis. Salacai es izvēlos garākus un slaidākus (šaurus) šūpiņus, jo Salaca ir straujāka upe par Gauju un fizika vienkārša. Īsāku un platāku šūpiņu straume cels vairāk uz augšu, un tas fiziski nespēj iegrimt dziļāk. Manā arsenālā šūpiņi ir no 13 līdz 24 gramiem smagi.
Zinot jau laicīgi, ka šūpiņus ir ļoti viegli apraut, it īpaši Gaujā, es izvēlos tādu pamatīgu pīto auklu jeb, kā es smeoties mēdzu teikt – kārtīgu striķi. 0,28 mm 8 dzīslu pītā. Daudzi brīnās, bet ir fantastisks ieguvums tādam striķim. Kad šūpiņš kaut kur ieķeras, es ar brutālu spēku to izvelku ārā, salokot āķus. Labāk nomainu āķi par kapeikām nekā pazaudēju šūpiņu par sešiem eiro. Pavadu šim visam pasākumam izvēlos no fluorokarbona 0,45 mm diametrā. Ap metru garu pavadu sienu klāt pie pamatauklas, izmantojot FG knot (FG mezglu), un tad jau pavadas galā lieku samērā izturīgu griezuli ar karabīni. Daudzi teiks, ka es pārspīlēju ar auklas un pavadas biezumu, es mierīgi varu atbildēt, ka aprauju mazāk mānekļu un ķeru tikpat zivju, cik citi ar tievākām auklām. BET neaizmirstam, ka es darbojos tikai ar šūpiņiem. Ar vobleriem vajag tievākas auklas, bet tās ir vobleru nianses, par kurām šeit nebūs runas.
Ķeramies pie copes!
Tad nu pienāca liktenīgais 2021. gada janvāris, un ar kārtīgu neatlaidības devu metos jau šī gada karalisko zivju copes sezonā.
Protams, gribējās atklāt sezonu Salacā, bet tad Jaunā gada svinību laikā šampanieša glāze ir jāliek malā, jāsēžas pie datora un jāmēģina nopirkt licenci. Es biju par slinku, svinēju Jauno gadu, un ar pārinieku Ingusu nolēmām, ka sezonu sāksim Gaujā, Līgatnē.
Stratēģija ļoti vienkārša un pielietojama, domāju, ka jebkurā upē. Janvārī karaliskā zivs ir augstāk upēs, kur viņas nārsto, kā arī dziļākās vietās, kurās viņa stāv pēc nārsta.
4. janvārī bija tā diena, kad maisam gals atvērās. Interesanta frāze, kuru man reiz teica viens sportists, atbildot uz kaudzi manu jautājumu. Mēģini, testē jeb pārbaudi savu redzējumu un domu gājienu pie ūdens, tiksi pie pirmās zivs, un tad maisam būs gals vaļā, jo noķertā zivs būs kā apstiprinājums tavai teorijai. Tas arī notika.
Aizbraucām uz Līgatni, Gaujas 5. posmu, un sākām darboties gar upes krastu. Izmantoju leišu 16 gramu šūpiņu. Veids, kā to dara, vienkāršs. Iemetu mazliet ieslīpi pa straumi grādos 75–90, pietinu auklu, lai nebūtu buras, un ļauju straumei ar šūpiņu tikt galā pašai. Spoli es šajā brīdī neaiztieku, un kāts man nodod uz roku šūpiņa spēli jeb vibrāciju, jūt pilnīgi visu, kad pieskaras pie grunts un atkal piepalecas. Tādā veidā nolasu grunti un, protams, skatos, kāda ir ūdens virsma, ir atstraumīte vai nav. Ar acīm vēro ūdeni un aptuveno vietu, kur atrodas šūpiņš, un uz roku tiek saņemta informācija no kāta un šūpiņa par to, kas notiek. Vienā brīdī acis un to, ko sajūti ar roku, pārvēršas par vienu maņu. Iemet, skaties un sajūti. Ja jūti, ka tavs šūpiņš planē un ne reizi nepieskaras gruntij, tad uzliec mazliet smagāku, lai kādā brīdī uztausti grunti. Ilgi nebija jāgaida, un sekundi pēc tā, ka šūpiņš uzsita pa grunti, bija ņēmiens, pretestība, bet aizmirsu spolītei atbrīvot bremzi. Sāku vilkt zivi ārā kā varmāka, neskatoties uz viņas lielo pretestību, tālumā redzēju tikai vienu svecīti viņas izpildījumā, un tad pateica man čau. Adrenalīns milzīgs, bet gribējās raudāt upes krastā, ka pirmo esmu tā nopūdelējis. Atceramies – ja zivs ir galā, taisām vaļā bremzi un ļaujam viņai paskriet, ja viņa to vēlas, te ir spēle, kurš gudrāks. Nogurdinām zivi un lēnām izvelkam ārā. Bet, kā jau minēju, neatlaidība. Nākamais iemetiens, pietinu mazliet auklu un ļauju straumei izdarīt visu pašai bez manas iejaukšanās. Straume šo funkciju pilda perfekti, un ļauju, ka šūpiņu praktiski pienes pie krasta, kurā atrodos, pārāk tuvu krastam nelaižu, tur ir ķērāji. Laicīgi velku ārā. Pāris metienu, un sajūtu, ka zivs ir galā. Uzsēžas. Vienu brīdi pat liekas, ka šūpiņš ir kaut kur ieķēries, bet, kad man sāk raut kātu no rokām ārā, ir skaidrs – zivs ir galā. Zibenīgi palaižu bremzi vaļā, ļauju zivij kādu brītiņu paskriet, un tad palēnām jau pievelku pie krasta un mazliet pat paeju pretī. Ir, ir! Visi centieni atmaksājās, un pirmā karaliskā zivs tiek uzaicināta uz fotosesiju, manā gadījumā – taimiņš. Pāris bildes, un palaižam viņu atpakaļ upē dzīvot savā ierastajā stihijā.
Šajā brīdī maisam gals bija vaļā
Nepagāja ilgs laiks, un uz fotosesiju tika uzaicināts nākamais eksemplārs. Diemžēl pāriniekam tik labi neveicās, kā arī mēs diezgan ātri beidzām pirmo copes reizi. Bet es noticēju savai teorijai par to, kā darboties ar šūpiņiem un ka man ir obligāts moments ar grunts taustīšanu un mānekļa vadīšanu tuvāk gruntij, nevis pusūdenī. Pēc šīs reizes, protams, bija daudz citu, kad viesojos Gaujas krastos, kur jau tīri strādāju pie iemaņu slīpēšanas. Pa kādam šūpiņam arī norāvu, bet saprāta robežās, un ar to ir jārēķinās. Esmu ne tikai savas iemaņas noslīpējis līdz perfektiem rezultātiem, bet arī iemācījis vairākiem citiem cilvēkiem pieturēties pie manas sistēmas un manā klātbūtnē vilkt ārā skaistas zivis un pat trofejas. Kopumā es Gaujā esmu pavadījis neskaitāmas reizes, un bija pienākusi tā diena, kad devos uz Salacu, C zonu. Teikšu godīgi, Salacā biju pirmo reizi, bet, cik papētīju bildes un dažus video, bija acīmredzams fakts – upe ir strauja. Attiecīgi Salacai iepirku garus un slaidus šūpiņus, lai atkal pieturētos pie savas sistēmas un varētu šūpiņu vadīt maksimāli tuvu gruntij, taustīt un saprast grunts reljefu. Salaca bija ļoti rezultatīva, dienas garumā tiku pie viena taimiņa ap 60 cm, un tam sekoja metri, kā daži saka, Salacas standarts 95 cm, un sasniedzu jaunu savu personīgo rekordu 105 cm gara lašu mamma. Un viss pēc manas metodes – šūpiņš maksimāli tuvu gruntij. Pāris reizes uzsit pa grunti, kam seko ņēmiens un zivs galā. Salacā pie intensīvas lielu zivju copes diemžēl Daiwa Fuego 4000 spole jau saka nē, bremzīte vairs negrib regulēties. Pastāv divas opcijas: bremze vaļā vai ciet. Jo Gaujā zivju izmērs ir mazāks, bet Salacā ir lielās zivis. Kāts Salacā perfekti tika galā ar lielajām zivīm, bet spole gan uz nākamo gadu jau būs no citas kategorijas. Bija reizes, kad paviesojos arī mazajās upēs, dažas bija rezultatīvas ar zivīm, dažas tikai pastaiga un svaigs gaiss. Ir jābūt arī tukšajām copes dienām. Arī zivīm ir jāatpūšas no mums. Aprīļa vidū jau nolēmu noslēgt šī gada karalisko zivju sezonu, sākot no gada sākuma, praktiski visas brīvdienas esmu pavadījis pie upēm. Jāatpūšas un jāgatavojas jau līdaku sezonas atklāšanai. Pēdējā reize pēc karaliskajām zivīm bija izdevusies. Devāmies uz Gaujas 2. posmu Siguldā, jo Gaujā1 ir tik daudz cilvēku kā uz Mangaļsalas mola, kad reņģe nāk. Tajā kolhozā negribējās piedalīties, un nolēmām izvēlēties mazliet klusāku vietu ar cerību, ka šis posms ir neskartāks. Kāpēc es tā saku? Sezonu mēs sākam upju augšās, protams, zivis ir arī zemākās upju daļās jeb posmos. Jo tuvāk vasarai, jo zivs no augšējiem posmiem sāk virzīties uz jūru, kā saka, krīt lejā, plus posmos, kas ir tuvāk jūrai, ienāk arī spožais jeb svaiga karaliska zivs, kura ieskrien upē baroties. Tad nu sanāk, ka tuvāk vasarai lielās tautu masas darbojas Gaujas 1. posmā un Salacas A zonā. Tur tev var trāpīties zivs, kas no upes dodas uz jūru, gan spožais, kurš no jūras ieskrien upē baroties. Par Salacu es nebūšu tas īstais runātājs, bet Gauja2 posmā ir iespēja tikt pie spožā. Domājam par zivju kustību upēs un dodamies viņām līdzi. Tad nu pēdējā reizē pie upes man kompāniju sastādīja mans pārinieks Inguss, kuram šī bija tikai otrā reize Gaujā un bija rezultāts. Smuks spožais pēc neilgas cīņas tika izvilkts krastā, un tad jau smaids līdz ausīm. Kārtīga fotosesija, un zivs peld tālāk. Uz šo sezonas noslēgumu pieteicās līdzi arī no pamatskolas laikiem skolas biedrs Jānis, tam arī viss izdevās, viena maza forelīte, viens taimiņš un divi spožie. Cik pēc sarunām noprotu, viņš piebiedrosies mūsu armijai un nākamgad būs ierindā pie upes jau no pirmās janvāra dienas. Man pašam noslēgumā trīs smukas zivis, tostarp spožie. Protams, izmērs mūs nelutināja, vidēji no 50 līdz 60 cm gari eksemplāri. Izmēram nav nozīmes, ja visiem ķeras. Spīd saulīte un ir vienkārši fantastiska diena. Visu šo sezonu es pieturējos pie savas sistēmas. Gaujai vieni šūpiņi, Salacai citi, mazajām upēm mazāki izmēros. Iemetu, nostiepju auklu, spoli neaiztieku un ļauju straumei visu izdarīt manā vietā. Šūpiņi straumē darbojas perfekti. Kad straume šūpiņu jau nes tuvāk krastam, tad velkam ārā un atkārtojam šo visu, kamēr noķeram zivi. Vai arī izkožam savu unikālo sistēmu, nav pareizas vai nepareizas sistēmas. Ir tikai veidi, kā noķert zivi. Vairāk vai mazāk noķert – tas jau ir atkarīgs no mums pašiem un mūsu neatlaidības. Kopumā sezona ir ļoti izdevusies. Gaujā ir noķertas visa kalibra izmēra zivis, sākot no mazām, beidzot ar metrīgām. Salaca, protams, priecē ar trofeju izmēriem. Arī mazajās upēs ir skaistas zivis. Neesmu skaitījis, cik kopumā esmu noķēris, 20+ noteikti ir, bet, kā jau minēju sākumā, te nebūs lielīšanās vai dižošanās. Tīri mans stāsts par neatlaidību, par to, kā tā atmaksājās, un par to, kā ar šūpiņiem ķert karaliskās zivis. Par katru no copes reizēm varētu sarakstīt atsevišķu stāstu, jo tie vienmēr ir bijuši emocijām bagāti piedzīvojumi, tikai tad viss žurnāls būtu pilns ar manu rakstu, tāpēc mazliet no visa. Ja vēlies uzdot man kādu jautājumu, meklē mani facebook vai arī raksti Lielā Loma lapai Facebook.
Tiekamies 2022. gada janvārī pie upēm, bet tagad laiks ķerties klāt līdakām.
