Arnis Zobens, SIA Latrex īpašnieks, savu pirmo laivu uzbūvēja 15 gadu vecumā, bet pēc pāris gadiem sāka nodarboties ar laivu tirdzniecību, kas veicināja savas ražotnes izveidi. Pašlaik viņš attīstījis ražošanu un laivas izmēģina pats – pilnā ātrumā braucot pāri loču kuģa radītajam vilnim. “Visādi testēju – salūzīs, nesalūzīs,” viņš saka un melni pajoko, ja nu laiva apgāžas un pats noiet pa burbuli, tad nav lemts būvēt laivas. Taču bez laivu būvēšanas viena no viņa kaislībām ir spiningošana dropšota tehnikā. Reiz esot makšķerējis kopā ar vietējiem profesionāļiem, kuri džigoja, bet Arnis dropšotoja. Izvilkto asaru attiecība esot bijusi 10:1 Arņa labā. Tagad viņš nolēmis ar sava uzņēmuma ražoto copes laivu BASS 550 piedalīties makšķerēšanas sacensībās. “Varēšu arī nodemonstrēt, kā mana laiva uzvedas ūdenī,” viņš saka.
Ārzemēs laivošana ir ļoti attīstīta – dažāda lieluma laivas, kuteri, jahtas kursē pa upi 24/7. Daugavā satiksme uz upes ne tuvu nav tik intensīva. Tev kā laivu būvētājam noteikti ir savs viedoklis par šo.
Laivu kļūst vairāk, bet, sēžot auto, tās neredz. Karstās vasaras dienās Lielupē kustība ir kā uz Brīvības ielas. Un, ja nedēļas beigās mēs no auto pārkāptu uz laivām, to būtu trīs, četras reizes vairāk.
Skandināvijā ir neskaitāms daudzums ar laivu piestātnēm.
Viņiem bija vairāk nekā 70 gadu, ko darīt šajā jomā.
Tātad atpalicība pie mums vēl joprojām jūtama?
Jā, un tas ilgi vilksies līdzi, jo Latvijā jau nav izbūvēta nekāda infrastruktūra kuģošanas līdzekļiem.
Arī ar braukšanas kultūru uz ūdens esot ļoti bēdīgi.
Tas ir viens. Bolderājā izveidota jauna promenāde, iztērēti miljoniem eiro, uzbūvēta arī laivu nolaišanas vieta, bet tā ir tik stāva… Pieļauju, ka tie, kuri to projektēja, nekad mūžā nav ūdenī laiduši laivu. Kad tu laivu ielaid ūdenī, to nav kur piesiet, nav knehta, visur ir cietas betona malas. Normāli būtu, ka ielaid laivu, iedarbini tās motoru, piesien laivu, aizej uz auto un pārbrauc to uz citu vietu. Tur nekas tāds nav iespējams.
Kas notiktu, ja nedaudz uzsaltu?
Ar pilnpiedziņas auto spolējot laivu varbūt varētu izvilkt. Lucavsalā tas pats. Kaut kas nav līdz galam izdomāts.
Latvijā no padomju laikiem joprojām saglabājušies tā dēvētie laivu kooperatīvi. No makšķernieku viedokļa – laba lieta, bet jauni uzbūvēti nav.
Nav, un, visticamāk, tuvākajās desmitgadēs jaunu nebūs. Man bija doma, ka vajadzētu izveidot tādu kooperatīvu, bet aprēķināju, ka garāža maksātu ap piecdesmit tūkstošiem. Vidusmēra makšķernieks pērk laivu par tūkstoti un motoru par tikpat lielu summu. Diez vai viņš pirktu laivai garāžu par piecdesmit tūkstošiem! Jo, ja tu būvē jaunu garāžu, tu nebūvēsi to 6×2 m, tu būvēsi kārtīgu, vismaz četru metru platumā, astoņu metru garumā, un izmaksas būs lielas.
Kā sāki būvēt laivas?
Vasaras brīvlaikos dzīvoju Katlakalnā un gāju piestrādāt pie kaimiņa, kurš būvēja laivas. Tad arī uzbūvēju savu pirmo laivu no stikla šķiedras. Toreiz man bija 15 gadu. Pirmajā vasarā uzbūvējām aptuveni 50 laivas. Pēc gada es tās sāku pārdot. Sistēma bija ļoti vienkārša – ieliku sludinājumu un gaidīju, līdz kāds piezvanīs. Tā kā pats laivas biju būvējis, varēju ļoti kompetenti izstāstīt, ko es pārdodu. 18 gadu vecumā jau sāku pārdot laivas ārpus valsts – Lietuvā, Igaunijā. Parasti lietuvieši pie mums ved savas preces pārdot, bet toreiz man bija gandarījums, ka es lietuviešiem pārdodu laivas. Kad aptrūkās, ko pārdot, 20 gadu vecumā nodibināju savu uzņēmumu un garāžā sāku būvēt laivas. Pirmajā vasarā uztaisīju divus modeļus, trešajā uzņēmuma gadā man jau bija pieci dažādi laivu modeļi, ko tirgot.
Kā izvēlējies savu produktu līniju, kā tagad modīgi saka?
Mazās laivas garums bija 2,7 m. Es to pagarināju līdz 3,35 m. Bija aptuvena sajūta, ko tirgū vajag. Jo tu nevari piedāvāt tirgum jebko, ko iztēlojies. Tu vienkārši centies apgūt visus iespējamos laivu modeļus, lai būtu ko piedāvāt klientam ar 5 ZS vai 20 ZS dzinēju. Man tagad ir 18 dažādi laivu modeļi, dzinējiem ar jaudu no 2,5 līdz 150 ZS, ar kajīti un bez kajītes.
Kādu laivas modeli Latvijā izvēlas visvairāk?
Vidusmēra laivu cenā – līdz 1000 eiro. Jāpiebilst, ka starp Latvijā ražotajām laivām manējās ir visdārgākās.
Kāpēc tā?
Tā laivas ir būvētas. Dubultais korpuss, iekšpuse glancēta, furnitūra salikta, rokturi, knehts, kastes bagāžai jau ir standartā. Nav tā, ka es taisu pliku čaulu un makšķernieki pēc tam mokās. Populārākā ir Latrex 340. Maksā 1300 eiro, garums 3,4 m, var braukt ar 5 ZS motoru. Ja ar 10 ZS, tad var braukt glisēšanas režīmā. Ir laivas arī par 12 000 vai 15 000 eiro, bet tādas nopērk pāris reižu gadā.
Ar kādu laivu pats brauc?
Man ir amerikāņu laiva ar iebūvēto motoru. Tirgojos ar laivu aksesuāriem, motoriem, ko pērku izsolēs, un arī kuteri nopirku izsolē. Kādreiz darīju tā – katru gadu taisīju sev jaunu modeli un katru reizi pats to izmēģināju, pētīju, kā laiva uzvedas sezonas laikā, ko vajag uzlabot. Kad Rīgas ostā brauc loču kuģi, aiz tiem izveidojas pamatīgs vilnis. Tad es uzgāzēju un braucu vilnim pāri ar kādiem 60 km/h. Visādi testēju – salūzīs, nesalūzīs.
Tevi no malas nedrošina cita laiva, ja nu apgāzies?
Tad es vairs netaisīšu un netirgošu laivas, viss ir baigi skarbi un vienkārši (Smejas).
Nekad neesi apgāzis laivu?
Es esmu mēģinājis, nav sanācis. Es braucu ar motorlaivām no 15 gadu vecuma, pazīstu sajūtas, kā ir tad, ka nu tūlīt būs par traku. Daudzi, kad pērk laivas, prasa, cik tai biezas sienas. Ir vietas, kur laivai vajag biezākas sienas, un ir vietas, kur to nevajag, citādi būs lielāks svars.
Makšķerniekiem ir svarīgi, lai laiva viļņos neskan kā tāds baznīcas zvans, kas, pieļauju, zivīm varētu nepatikt?
No savas pieredzes varu teikt, ka plēsējiem vienalga. Man ir bijis tā, ka iemetu rotiņu no laivas ar 100 ZS motoru, kas darbojas, braucot 3 km/h. Divus metrus aiz laivas paņem 80 cm līdaka. Asari arī. Pastāv iespēja pildīt laivu ar putām, citi tā dara, bet jāatceras, ka putas, ja korpusā būs kāds bojājums, uzsūks ūdeni kā švamme. Esmu remontējis laivas, ņēmis ārā piemirkušus putuplasta gabalus, un rezultātā laivas svars samazinājās trīs reizes.
Ja stikla šķiedras vietā izmantotu oglekļa šķiedras audumu, tas, protams, laivas cenu nežēlīgi sadārdzinātu, bet varbūt ieguvums būtu superviegla laiva.
Viens francūzis, kurš Engurē būvē katamarānus, atbrauca pie manis, iedevu viņam 450. laivas modeļa formu, un viņi, izmantojot oglekļa šķiedru un kevlāru, uzbūvēja laivu. It kā super viegla laiva, bet, izņemot to no formas, laiva bija kā lupata, vajadzēja likt konstrukcijas, kas laivu stiprinātu no iekšpuses. Ja man šāda laiva sver 200 kg, viņiem tā svēra 180 kg, neko daudz neieguva.
Kādas vēl vēlmes ir bijušas pēc cilvēku ekskluzīviem?
Šopavasar būvējām elektriskās motorlaivas ar piekaramajiem motoriem. Man ir modelis, kuram standartā liek līdz 30 ZS iekšdedzes motoru, un ar to laiva spēj iziet glisēšanas režīmā. Izveidojām tādu pašu, tikai ar elektriskajiem motoriem un lielajiem litija akumulatoriem, jumtiņiem, gaismiņām, mūziku. Ar benzīna motoru tāda maksā ap 10 000 euro, ar elektromotoru – līdz 35 000.
Ja gribas dzīvot zaļi, maksājam.
Ja klients ir gatavs maksāt… Tās laivas glisēšanas režīmā negāja, tās bija lēngaitas. Ja kāds vēlas iegādāties motorlaivu, kurai liek 115 ZS dzinēju, es varu piedāvāt tādu pašu, tikai ar elektromotoru un akumulatoru 3 h braucienam, tikai tā maksās vismaz 90 000 euro.
Copēt noteikti sāki ātrāk, nekā uztaisīji pirmo laivu?
Copēju kopš septiņu gadu vecuma, ar pludiņu, jo vasarās dzīvoju Katlakalnā pie Daugavas.
Tur, kur sausā Daugava?
Man līdz upei bija piecas minūtes, ko iet. Tur bija arī dīķīši, kur ķēru karūsas, asarīšus, to es darīju līdz 13 gadu vecumam. Bet pirmo peldlīdzekli uztaisīju deviņu gadu vecumā. Uztaisījām no dēļiem rāmi, divlitrīgās plastmasas pudeles iekšā, virsū koka grīda. Ar tādu mēs braukājām pa Daugavu, brīnums, ka neviens nenoslīka. No plostiem makšķerējām. Uz upi to vedām ar ķerru. Ik pa laikam kādu nozaga vai ar straumi aiznesa, bet atkal uztaisījām jaunu.
Tādi plosti jau nav labi vadāmi.
Ar vadāmību bija švaki. Bet plosts bija mikrodžigotāja sapnis. Daugavā pie krasta ir zāles, ar plostu tu varēji atrasties viņpus zālēm un makšķerēt tur. Nopietnāk sāku makšķerēt, kad man bija 20, kad sāku būvēt laivas. Vajadzēja laivas izmēģināt, pabraukt ar airiem, motoru, patestēt, cik ērti no laivas makšķerēt. Jo es zinu cilvēkus, kuri ražo laivas, bet paši nemakšķerē. Un viņi nemaz nesaprot, kādai jābūt makšķernieka laivai.
Kādas ir viņu galvenās kļūdas?
Laivai ir asas malas, to nevar piesiet. Vai iedomājies tādu situāciju, tu noķer pāris asarīšu un nezini, kur tos likt. Jo tu nezini, vai vēl būs cope. Loģiski būtu, ka zivis ieliktu tīkliņā un ielaistu ūdenī. Bet, ja nav aiz kā aizāķēt? Tādas nianses. Vai arī – ja laivai nav makšķerkātu turētāju, tā ir vislielākā problēma. Tavs kāts maksā pāris simtu eiro, un tu to liec uz laivas grīdas, kur to bieži var salauzt. Tāpēc man visām laivām ir makšķerkātu turētāji. Rokturīši vajadzīgi, ja brauc ar motoru. Tāpēc svarīgi pašam notestēt laivu, pirms uzsākt tās masveida ražošanu. Piemēram, 340. modelim aizmugurē ir sēdeklis ar rokturi. Kad es izbraucu ar šo modeli, mēs jau kādas 20 laivas bijām uzbūvējuši. Bijām testējuši laivu pret apgāšanos, bet nebija padomāts par rokturu ērtumu. Un tad es konstatēju, ka rokturis pielikts ļoti neērtā vietā, bet novietojot to 5 cm tālāk, jau ir daudz ērtāk pie tā turēties. Un šo sapratni var iegūt, tikai pašam testējot laivas.
Saprotu, ka makšķerē tikai plēsīgās zivis.
Vienu brīdi man ļoti patika velcēt. Es biju slinks spiningotājs. Tos, kuri džigoja, es dēvēju par kratītājiem. Aktīvi velcēju trīs gadus. Buļļupē, Lielupē ķēru normāla izmēra zivis. Kad bija līdaku laiks, bez pāris 80–90 cm līdakām krastā nebraucu. Lielāko, ko esmu dabūjis uz velci, bija 110 cm. Turklāt, kad velcē, var reāli uzskaitīt motorstundas. Bija sezona, kad uz ūdens biju pavadījis 300 stundas.
Tas ir daudz?
Jā, diezgan. Un tad braucu makšķerēt ar vienu radinieku. Es galvenokārt ķēru zivis ar rotiņu un vobleriem, gumijas šķita kaut kas jocīgs. Es skatos, kā viņš mētā gumijas. Saku, lai iedod pamēģināt. Mēs bijām trāpījuši uz asariem. Nogremdē 3 cm gumiju līdz sešu metru dziļumam un nesaproti, kas tur pieķersies. Es pirms tam makšķerēju ar kātiem ar 10–45 gramu vai 80 gramu testu, 20 cm vobleriem vai 30 cm silikona mānekļiem. Bet te man uzliek sešgramīgu svinu un collīgo gumijas mānekli, un es sāku just, kā apakšā asaris to košļā. Kļuva interesanti, un nākamajā dienā nopirku smalku kātu.
Klasiskais stāsts par āķi lūpā.
Protams, iesākumā pirku gatavās fluorokarbona pavadas, nemācēju tās sasiet, bet pirmajā rudenī kaut kā izdzīvoju. Nākamajā gadā nopirku kārtīgu spoli, mānekļus savā stilā – 50 varianti un no katra pa 10 paciņām, un sāku makšķerēt. Tad man kāds pastāstīja, kas ir dropšots, jo līdz tam tikai džigoju, bet es neesmu pacietīgs, lai gaidītu, kamēr smagums nogrimst, un tad to sākt raustīt. Dropšots man riktīgi aizgāja. Tagad ir tā, ka esmu makšķerējis ar profesionāliem Latvijas makšķerniekiem, kamēr viņi džigo, es izvelku 10 asarus, bet viņš vienu.
Ja jau esi parādījis skolu čempioniem, nav bijusi doma pašam piedalīties sacensībās?
Par 99,5% esmu pabeidzis savu copes laivas projektu, esmu uztaisījis visas formas, lai varētu sākt to ražot. Tagad jāsaņemas, jāsamontē laiva, ar kuru nākamgad piedalīšos sacensībās. Tā būs paša būvēta, ar savas kompānijas komandas nosaukumu. Varēšu arī nodemonstrēt, kā mana laiva uzvedas ūdenī, lai citi redz.
Vai makšķerējot vienmēr izmanto eholoti?
Makšķerēju zināmās vietās, eholote ir tikai instruments. Pārbraucu pāri zināmai vietai un skatos, vai zivis šodien ir vai nav. Ja nav, braucu uz citu vietu.
Par zivīgo vietu uzzināji ar eholotes palīdzību?
Sākumā makšķerēju bez eholotes.
Makšķerēji tur, kur ķērās?
Jā, pēc tam, kad bija motorlaiva ar eholoti, tad ieraudzīju, kas tur ūdenī darās. Bieži bija situācijas, ka esi vairākus gadus makšķerējis noteiktās vietās, un tikai pēc tam ar eholotes palīdzību uzzini, kā tur izskatās zem ūdens. Bet nav tā, ka brauktu pa Daugavu un meklētu, kur ir zivis. Braucu uz vietām, kur ir ķēries. Ir bijis arī tā, ka apstājos upes vidū, noenkurojos, parunāju pa telefonu, pēc sarunas nolemju, ka pāris reižu jāiemet, un kaut kas sāk ķerties. Tad piefiksēju, ka šī ir viena no vietām, kur kādreiz var aizbraukt.
Vai kā laivu būvētājs izjūti darbaroku trūkumu?
Protams, turklāt manā nozarē nav tā, ka darbinieku vari atmānīt no kāda cita, ko es principā nedaru. Tikai es pats varu iemācīt, nav nevienas skolas, kur mācītu strādāt ar stiklaplastu.
Nepastāv risks, ka lētas laivas varētu ievest no Ķīnas?
Laiva ir pārāk liela, lai to stumtu konteinerī. Ielikt jau var, bet pērn konteineris maksāja 14 tūkstošus ASV dolāru. Tātad konteinerī neliks laivas, kas maksā 1000 eiro. Piepūšamās laivas gan ved no Ķīnas un daudz.
Ir kāds praktisks padoms makšķerniekiem, lai, izvēloties laivu, neiebrauktu grāvī?
Nevajag pārvērtēt laivas izmērus, nevajag domāt, ka laiva var būt pārāk liela. Kad to ielaiž ūdenī, tad pēkšņi konstatē, ka tā ir maza. Daudzi pērk tādas laivas, lai vieni paši varētu tās ielaist ūdenī. Kad ir piekabe un ja tev ir kur to uzglabāt, transportēšanas ziņā nav atšķirības, vai tā būs 3,5 m vai 5,5 m laiva. Tāpat ar rokām to nevilksi. Runājot par motoriem: ja laivai der motori no 40 līdz 60 ZS, liec 60 ZS. Naudas izteiksmē starpība ir pusotrs tūkstotis, bet tas tērēs mazāk degvielas, būs mazāk noslogots, varēsi drošāk braukt pa viļņiem, nevis knapi kustēties. Vēl ir jāpievērš uzmanība laivas svaram. Jo smagāka laiva, jo tās sienas ir biezākas, jo tā izturīgāka, stabilāka, labāk ar to varēs braukt pa viļņiem.
Vai ziemā copē?
Nē, man ir bail kāpt uz ledus.
Nopietni?
Jā, bail, lai gan jaunībā esmu ar džipu braucis pa ledu.
Un ielūzis?
Nē, neielūzu, bet man nepatīk sēdēt uz vietas aukstumā. Protams, var nopirkt atbilstošu apģērbu un sēdēt. Varbūt es vēl neesmu dabūjis to kaifu, lai gan nekad nesaki nekad.
Uģis Circenis. Ja uzaicini meiteni uz deju, tas nenozīmē, ka precēsies “Ķeram lielo!” #28 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
