Kā tu nokļuvi foreļupēs, un vai kādu citu copes veidu arī praktizē?
Pats sākums, protams, kā visiem – bambusa, lazdu kāti. Bērnībā dzīvoju Jaunciemā pie Ķīšezera, tad pirmās copes vietas bija tur. Foreļupēm pieslēdzos un atklāju to burvību 14–15 gadu vecumā. Pirmā bija Līgatnes upe, kur ar forelēm iepazinos, un pati upe uz mani atstāja lielu iespaidu. Akmeņi, krāces, atsegumi, tajā vietā bija vēl vecās dzirnavas – fantastisks skaistums! Tagad pārsvarā ir foreļupes un foreles, bet šad tad brienambiksēs pabradāju tepat pa Daugavu uz līdakām.
Kas tieši tevi visvairāk uzrunā pie mazajām upītēm?
Upes čaloņa pār akmeņiem un, protams, tas burvīgums, kas upēs ir. Katrs upes līkums ir kā glezna.
Vai forele ir tramīga zivs?
Viņa ir tramīga, kad ir mazs ūdens līmenis. Kad tas ir augsts, forele izlien tādās vietās, kur pat iedomāties nevar. Šāds gadījums bija kādā Vidzemes upītē, kad, neko sliktu nedomādams, gāju pa seklumu un tieši pie kājām no zara apakšas izskrēja riktīgi liela forele un aizskrēja pa straumi uz augšu. Forele nemaz tik tramīga nav, tas pierādījās arī Zviedrijā. Tur mans kolēģis Agnis Graudulis vilka foreli, un viņam pārtrūka aukla. Vizulis palika forelei mutē. Kādas 15 minūtes, kamēr papļāpājām, Agnis pārsējās un tad iemeta tieši tajā pašā vietā un noķēra to pašu foreli ar visu vizuli mutē. Lielās ir tramīgākas, bet mazās ne.
Vai atceries savu pirmo noķerto foreli un kādas bija emocijas?
Pirmā noķertā forele bija tajā pašā Līgatnes upē, bada gravā. Ļoti skaista vieta, bet zivju tur nav daudz un tās nav lielas. Kā tagad atceros: bija jūlijs vai augusts – skaista un saulaina diena, kad krācītē aiz akmeņiem izvilku savu pirmo foreli. Toreiz likās liela, bet tagad saprotu, ka necik liela jau tā nebija.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vai tu visas noķertās zivis laid vaļā, vai kāda, atļautajos izmēros, aiziet arī pārtikas programmai? Kāda vispār ir tava attieksme pret zivju atlaišanu/paturēšanu?
Teikšu godīgi, pēdējos gados vispār cenšos nepaturēt nevienu foreli, vismaz Latvijā. Šogad no 20+ copes reizēm esmu paturējis vienu zivi, jo tai nebija iespēju izdzīvot. Žaunas bija smagi cietušas, asiņu bija daudz, un tā bija vienīgā zivs šogad (43 cm), kura aizceļoja līdzi uz mājām.
Kā saudzīgi atbrīvot foreli, lai tā vismazāk ciestu?
Ja āķis ir lūpā, tad, neaiztiekot zivi ar rokām, tā jāpievelk klāt un uzmanīgi ar ātru kustību āķi izāķē. Ja zivs pieķērusies uz vobleri un tai ir divi āķi ieķērušies, tad es to pievelku klāt un uzmanīgi saķeru no apakšas, vēdera daļā (bet ne stingri), zivi no ūdens ārā nevelk un akurāti izāķē abus āķus. To ierīšanas gadījumu īstenībā nav daudz, bet tādi dažreiz gadās.
Vai lielo foreli var piemānīt divreiz? Ja ir sanācis to izmānīt un bija ņēmiens, vai ir iespēja, ka būs arī otrs ņēmiens?
Man tā ir bijis tikai vienu reizi dzīvē, kad kādu metru pavilkta liela forele, kas nospruka, pēc pusstundas atkal ņēma. Turklāt tā bija diena, kad zivis riktīgi labi ķērās. Bija tā saucamais žors.
Kāda ir tava attieksme pret foreļu spiningošanu rudenī, kad tās vairs nedrīkst paturēt? Tīri no ētiskās puses?
Es parasti noslēdzu sezonu septembra pirmajā otrajā nedēļā, ne vēlāk. Bet pie upēm es tāpat eju, vēroju situāciju, jaucu dambjus, skatos nārsta vietas, vai tas notiek utt.
Tad sanāk, ka tu sargā un pieskati savas upes?
Katram savas upes mīļas un jāpieskata pilnīgi visas. Tas ir ļoti svarīgi. Bebri pa nedēļu var uztaisīt tādu dambi, ka maz neliekas. Vēl tārpinieki un maluzvejnieki. Upes ir noteikti jāpieskata, un es to daru.
Vai tārpinieki vēl ir izplatīta suga foreļupēs?
Reti, bet tādi vēl pastāv. Liek arī naktsāķus. Tas parasti ir pie upēm, kur ir mājas un cilvēki. To dara vietējie, kas dzīvo pie upes, vai kuriem tur ir vasarnīcas. Vietējie piekopj to joprojām, no tā neizbēgt.
Pastāsti par mazo HES negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi, tieši ko pats esi redzējis. Tas, ka mēs maz to varam ietekmēt, skaidrs, bet kādi tieši ir postījumi?
Oi, šis ir smags jautājums. Reāls piemērs ir viena Kurzemes upe, kur darbojas divas HES. Bet principā pietiek ar vienu HES, un upe ir sabojāta! Tās ir briesmu lietas. Sevišķi rudenī, kad ir maz ūdens un pa derivācijas kanāliem nekas tur īpaši netek. HES palaiž ūdeni, zivis iznārsto, bet tad aiztaisa ciet slūžas, un tie oļu kalni paliek gaisā un ikri aiziet bojā. HES dēļ arī notiek pastiprināta upju erozija un mainās pašas upes, krasti, un mainās arī upē mītošo zivju sugas. Ir vairākas tādas upes, kur bija daudz foreļu, tagad pēc HES tur ir līdakas, asari un sapali. Visas oļainās nārsta vietas tagad ir zem smiltīm un ārā ir tikai lielie akmeņi. Tādās upēs forelēm nav kur iznārstot. Pozitīvais piemērs ir Zviedrija. Tur tiek veikti pētījumi, cik kilovatu elektrības saražo tāds mazais HES, un, ja to atzīst par nerentablu, – jauc nost. Nevis vienkārši aiztaisa ciet, bet nojauc līdz ar zemi un tur atjauno nārsta vietas. Pēc zviedru pētījumiem, cik palasīju – pietiek ar diviem gadiem, un laši atkal nāk tādās upēs iekšā, kur tie vairs nenāca. Domāju, ka ar forelēm situācija arī uzlabotos jau pāris gadu laikā. Mums Latvijā arī vajadzētu nonākt līdz kam tamlīdzīgam un tikt vaļā no tā uzpūstā biznesa projekta dažiem izredzētajiem.
Tāpat par kaitniekiem bebriem. Vai ir jājauc nost viņu būvētie dambji, un pēc kādiem kritērijiem jāskatās, kad to var darīt, bet kad labāk nejaukt?
Bebru dambji jājauc ir vienmēr un visur. Bet vasarā ir ļoti uzmanīgi jāskatās. Mēs parasti līdz rudenim atstājam tos dambjus, kuri ir upes gultnes ietvaros, kas neiziet pļavās, mežos utt. Jo tie, kas iziet pļavā, baisi uzsilda ūdeni un ir nenormāli daudz barības vielu, pūstoša zāle, un tas viss pēc tam nonāk upē. Bet tādus dambjus, kas neiziet pļavās, līdz rudenim var nejaukt nemaz. Var dambi nojaukt daļēji, ja tas ir taisnā upes posmā, tad noārda vienu dambja stūri, un jāizvēlas to darīt ēnas pusē. Zivij būs kur noslēpties, straume bagātinās to vietu ar skābekli, un tur izveidosies bedre, plus upē veidosies līkums. Tas smilšu daudzums, ko no tā stūra izskalos, nebūs tik kritisks kā tas daudzums smilšu, kas ir krājies ilgāku laiku un kas aizies, ja nojauks uzreiz visu dambi. Gudri jaucot bebra dambjus, no pilnīgi taisna un plakana upes posma var iegūt posmu ar līkumiem, kur atsedzas jauni akmeņi, rodas jaunas nārsta vietas. Īsāk, ja upe tek – tā ir dzīva. Ja tā visa ir bebru dambjos, tad upe agonē.
Trīs ekspresjautājumi. Kurzeme vai Vidzeme?
Abas.
Lielāka upe vai mazāka?
Labāk mazāka. Jo mazāka, jo labāk.
Pavasaris vai vasara?
Vasara.
Kāds ir tavs iecienītākais mānekļa tips foreļcopē?
Vobleri ir mani iecienītākie, bet es skatos pēc situācijas. Ja vobleri neņem, tad lieku rotiņu; ja ūdens duļķains, tad arī lieku rotiņu, bet pamatā darbojos ar vobleriem. Ja ir zems līmenis, izmantoju lēni grimstošos.
Vai tu lieto vienžubura un bezatskabargu āķus ikdienas copēs?
Teikšu, kā ir – 50 uz 50. Sezonas sākumā visam inventāram ir nomainīti āķi, bet sezonas laikā, kad laika nekam neatliek, izraujos uz ātro rīta copi, un tad kāds māneklis no veikala ir paņēmies, ar tādu arī copēju.
Nosauc trīs tādas vietas upē, kurās noteikti ir vērts pastrādāt rūpīgāk, jo tādās parasti ir kāda forele.
Labākais ir izskalojumi zem kokiem, kas ir pārkrituši pāri upei. Otrs būtu lielo akmeņu starpas. Tās ir obligāti jāapķer, vienalga, cik tur dziļš. Un trešā vieta varētu būt zem un virs bebriniekiem, kur ir koki.
Nedaudz par inventāru. Kāda garuma kātu tu lieto, ar kādu testu? Aukla pītā vai mono? Kāda spole, un vai pavadiņu kādreiz izmanto?
Spole 2000. izmēra, ar mazākām spolēm ir bijuši bēdīgi stāsti, jo izturība tomēr nav tik liela. Kātu es lietoju netipiski garu. Man patīk iemest ap stūri, tāpēc lietoju salīdzinoši garu – 2,38 m. Tests kātam standarta 3–12 g. Pavadiņas nelietoju nekādā gadījumā. Aukla foreļojot – tikai mono!
Vai foreļcopes entuziasti ir slēgta brālība, kas nelabprāt dalās ar info un uz visiem jauniņajiem skatās kā uz potenciālajiem pārkāpējiem?
Tā gluži nav. Katram ir savas upes, katram ir savs piegājiens copei. Es jaunajiem nekad ar padomu neatsaku, bet konkrētu upi vai upes posmu ar pirkstu nekad neiebakstīšu kartē. Sevišķi mani uzjautrina tie, kas prasa, vai ir vērts šodien braukt uz copi vai rīt? Vērts ir vienmēr, un tādiem es vienkārši neatbildu. Jāskatās, kāds cilvēks, to jau tagad sociālajos tīklos diezgan labi var redzēt. Ja katra līdaka, kas ir ielikta, ir aizbraukusi mājās, tad tādam cilvēkam es nekādu info nedošu, jo, visticamāk, tāpat būs ar forelēm.
Jāsaprot, ka forele nav mērķa zivs ēšanai. Veikalā to nopirkt vienmēr būs lētāk. Nebūs arī jāmokās, nebūs odu, nebūs kukaiņu, nebūs gliemežu zābakos, necietīs mašīna un nebūs degvielai jātērējas. Foreļošana ir dvēselei! Klubiņš nav slēgts, visi ir laipni gaidīti, ja ir attiecīgā attieksme. Jābūt attieksmei pret katru zivi un pret upi. Nevar būt tā kā pavasara slavenajā video, kurā spārda foreli. Tāda attieksme nav pieļaujama, un tādiem biedriem klubiņš ir slēgts.
Pēc kādiem kritērijiem tu nosaki, vai upe ir perspektīva vai ne? Es domāju, par nepazīstamu upi. Tu brauc garām kādai upei, to aplūko, un kas tev ir jāierauga, lai tu uz tādu dotos testa izbraucienā?
Teiksim tā – Latvijas karti es pārzinu ļoti labi. Nepazīstamu upju praktiski man nav. Ja ģeogrāfijā sēdēts un ir kaut kāda saprašana par dabas procesiem, ģeouzbūvi, kritumiem, gravām – tas viss topokartēs ir skaidri redzams. Pēc krituma un upes rakstura jau daudz ko var pateikt, vai tā ir perspektīva vai nav. Protams, ir arī izņēmumi. Pats esmu nošokējies, ka kādā grāvī dzīvo tādas zivis, ka tu pat nevari iedomāties!
Vai, bradājot vienatnē, ar tevi ir atgadījies kas bīstams?
Bija, jā, neslēpšu. Tas vēl bija laiks, kad uz copi braukāju ar autobusiem, plānoju 2–3 dienu copes maršrutus. Gāju pa upi un iekritu dziļā bebra alā, un caur zābaku atlauzu kājas īkšķim nagu. Viss asiņo, sāp. Līdz tuvākajam ceļam apmēram 1,5 km un tad līdz autobusam vēl kādi 5 km. Vienai kājai uzvilku botu, bet asiņojošā kāja bija plika. Tā arī gāju tos kilometrus, ar lielām sāpēm. Labi, ka pie autobusa pieturas bija vēl kāda upīte, jo, stundu gaidot autobusu, bija kur iemērkt kāju un tik traki nesāpēja. Tas laikam trakākais, kas ar mani ir atgadījies, bet uzmanīties vajag visu laiku.
Kas ir labākais līdzeklis pret odiem un ērcēm?
Pūšamie neder, tie ātri iziet, izvēdinās un izsvīst. Ir tāds līdzeklis Contra, veikalos Depo kādreiz varēja nopirkt. Tas ir kā krēms. Tas ir pārbaudīts arī Zviedrijā un pasargā arī no tām mazajām mušiņām moškām.
Varbūt tev ir kaut kas, ko gribi pateikt foreļcopes mīļotājiem, sevišķi iesācējiem? Varbūt kāds padoms?
Ir tikai viens padoms – saudzējiet zivis un kopiet upes! Palīdziet zivīm iznārstot.
Paldies tev par interviju, jūtu, ka mums kopā vēl šis tas būtu jāparāda un jāpastāsta.
Paldies tev. Par šīm lietām ir jārunā, un nekādu problēmu. Parunāsim arī citā formātā!
Kādreiz pie foreļupēm notika saieti, kad gan mušotāji, gan spiningotāji laida pa upēm, makšķerēja un atpūtās kopā. Man ir tāda doma, ka varētu uztaisīt tādu saietu bez copes. Teiksim, visu vasaru tiek vākta informācija par dambju vietām (no foreļotājiem), te vēl jāizdomā, kur un kas to vāc (pie kā šī informācija glabājas, jo tam jābūt cilvēkam, kuram visi uzticas), un tad rudenī visi savācas nedēļas nogalē, sadalās grupās un tīra atsevišķas upes pieteku posmus, kur ir lielākas problēmas. Galvenais – tas ir jādara, saskaņojot darbības. Par šo sīkāk es izstāstīšu citā formātā.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
