Ekspedīcijas un jauni ūdeņi mani vilina vairāk nekā stabilas vietas, kur skaidri zini, ka zivs būs. Un, kad vienas parastas darba dienas rītā saņem piedāvājumu maija beigās doties uz Somiju, ilgi nedomājot, saku – laižam. Žēl gan, ka šāds lēmums mani noņēma no trases un dalības Latvijas foreļu sacensībās, bet, lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāziedo. Jāpiebilst, ka līdaka nav mana zivs, lai gan pēdējā laikā arvien biežāk sanāk pieslēgties līdaku spiningam. Labi, jābeidz romantika – stāsts par Somijas ūdeņiem, metodēm un verņaku mānekļiem.
Negulēta, patīkama satraukuma pilna nakts, un dodamies ceļā. Loģistika uz Somiju nav sarežģīta. Pirmais ceļa posms Rīga–Tallina, tālāk braucam uz prāmja un divu stundu laikā esam jau Helsinkos. Un tad dažu stundu brauciens līdz nospraustajam galamērķim. Turpceļš paiet visai jautrā un interesantā garā, laiku nemaz nejūt. Sarunas par un ap copi ar cilvēkiem, kuri savu hobiju pakārtojuši darbam un darbu hobijam – Salmo kolēģi, kurus bērnībā vēroju pa TV un lasīju viņu rakstus. Ir interesanti! Somijas daba un ceļi ļoti atgādina Zviedriju, tikai ūdeņu mazāk. Sarunu gaitā uzzinu, ka daudzi “klusāki” copmaņi pamatā pārcēlušies uz copi Somijā gan zivju resursa, gan arī tādēļ, ka aizbraukšana un dzīvošana ir pieņemama un līdaka esot garšīgāka. Līdakas garša noteikti būs jāpārbauda.
Pirmais vakars paiet sagatavošanās zīmē. Vēroju kolēģus, no kuriem viens otrs šeit braukā jau 20 gadus. Pēc ekipējuma saprotu, ka esmu par smalku piegājis šiem ūdeņiem. Mana forelista daba vienmēr ņem virsroku. Bet puiši draudzīgi un aizlienē piemērotāku inventāru. Visiem jaudīgi Lucky John Black Sense kāti līdz pat 220 g testā, es tikai veikala plauktos tādus esmu cilājis. Arī mānekļi visiem no lielajām tēmām – Kubira un Arrow Jerk visās malās. Krāsu toņi zaļgani un dabiski. Vakara sarunas, un dodamies pie miera.
Rīts bez modinātāja, bet jau plkst. 8 esam uz ūdens, pirmajā dienā copēju ar džekiem, kuri šeit braukā bieži – vairākas reizes gadā. Ingus Dukaļskis un Raitis Rode labi pārzina akvatoriju, tā ka ir cerības, ka būs labi. Uzreiz atskan komentārs par zemo ūdens līmeni un vairākas teorijas par to, kā tas varētu ietekmēt zivs uzvedību, atrašanās vietas. Arī ūdens krāsa pelēkduļķaini zaļa, kura atgādina mālainas grunts dīķi, kurā labākajā gadījumā dzīvo karpas. Bet par šo jau mani brīdināja brauciena laikā. Sākam meklēt un aktīvi pārvietojamies no viena līča uz otru. Un šeit pirmais moments, kurš man spēcīgi iespiedies prātā un salauza manis iedomāto stereotipu par copi jūrā. Cope notiek pa zāļainiem līcīšiem un nemaz neatgādina tādu jūru, kādu to pazīst Latvijā. Lai arī laiva aprīkota ar divām eholotēm, viena no tām pat netiek ieslēgta, un otra rāda karti, kurā atzīmētas bīstamas vietas.
Meklējam niedru maliņas, kuras iestiepjas līdz dziļumam 1–2 m. Visa cope notiek ar vizuālu piesaisti. Un tur tad arī zivs slēpjas. Nedaudz atgādina Liepājas ezeru, kur parasti dodamies apstrādāt zāļu pudurus un krasta malas. Es sev uzlieku uzdevumu – džerks. Kamēr lielie puikas ķer ar lielām un ļoti lielām gumijām, es darbinu 10 cm Arrow Jerk, kurš man pirmajam atnes copi, bet pa tukšo, tikai kodiena pēdas galvā.
Copju nav daudz, un pie pirmās līdakas tiekam pēc kāda laika, kad esam nomainījuši vairākas lokācijas. Tajā pašā laikā otra ekipāža, kurā darbojas Egīls Draudiņš, Kārlis Liepa un Edgars Veikins, sūta bildes kopējā čatā ar skaista izmēra līdakām. Mani mierina Raita komentārs, ka viņiem šāda izmēra zivis nemaz neinteresē, mērķis ir metrs+. Atrodam vienu vietu, kurā izmetam peldošo enkuru, un laižamies pāri no vienas zāļu malas uz pretējo. Vieta laba, dziļums labs, un apakšā ir pareizā zāle. Sākam ķert. Vienam līdaka, uzreiz nākamajam cope, un arī uz manu džerku ņem. Taisām vairākus šādus driftus un ķeram. Izmērs, manā skatījumā, ļoti labs, bet džeku sejās nekādu prieku nemanu. Var saprast, ja esi pieradis pie metriem, tad 70 un 80 cm tādas līdaciņas vien ir, turklāt, ja ķer ar bigbait kātiem un spolēm, tad arī cīņa izvēršas visai īsa.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Tā arī dienu noslēdzam, kārtīgi pastrādājuši, meklējuši un cīnījušies par katru copi un zivi. Nekāda klondaika nav. Bet vakariņām krastā dažas līdakas izvedam. Zivs garša šādos izbraucienos nav salīdzināma ar mājās gatavotu un apēstu. Tur kaut kas slēpjas! Un runā, ka Somijas līdakas ir kulinārijas ziņā nesalīdzināmas ar mūsu ezeru līdakām. Apliecinu, ka tā tas arī ir. Un vakarā atbildīga hokeja spēle Latvija–Zviedrija. Šādas dienas aizmirst ir grūti.
Otrās dienas rītu uzsāku otras ekipāžas laivā. Un, kā izrādās, arī tur man ir ko un no kā pamācīties. Izpeldam no piestātnes un nekur tālu nedodamies, jo tepat pretējā krastā tiek raidīti pirmie metieni. Šķidro niedru biezoknī čaterbaiti un spinerbaiti lido kā bites pēc medus. Es vēl nobrīnos, jo pirmo dienu redzēju tikai milzu Arrow Jerk un 12 collu Kubiras. Egīlam pirmā līdaka uz Lucky John Shock Blade spinerbaita, kurš līdaku pierunāja dziļi zālē. Nu tad tagad top skaidrs, kā šī ekipāža vakar tika gan pie skaistām, gan skaita ziņā daudz līdakām.
Visu dienu darbojoties šajā laivā, noticu matainajiem mošķiem. Vakar tādās vietās pat nemetām, bet te līdakas krīt virsū kā trakas. Un nemaz nav sarežģīti – spinerbaitu vai čaterbaitu klāt, uzmauc tvisteri vai gumijas zivi un met zāļu “actiņās”. Un tās copes! Kaifs saņemt belzienu rokā. Ir kāds brīdis, kad padarbojamies arī atvērtākos ūdeņos. Pūš vējiņš, ļaujam peldošajam enkuram pastrādāt un paķemmējam vienu laukumu, kurā tad jau lido masīvāki mānekļi. Bet nekādi nevar apgalvot, ka tā ir klondaika, jo katra cope un zivs nāk ar darbu un meklēšanu.
Neilgi pēc pusdienlaika piestājam kādā jaunā vietā, kur nav būts. Metam uz zāļu malas pusi, un aiziet. Egdaram un Egīlam ņem uz Kubiru, es noķeru uz džerku, Kārlis turpina bliezt ar spinerbaitu. Copes momentu stundas laikā vairāk nekā pa visu dienu kopā. Un tas viss no diviem enkuriem. Vieta gan šķiet zīmīga, jo apakšā ir pareizā līdaku zāle, vējš pūš tieši zālēs un netālu ir arī dziļuma kants. Tagad atliek vien saprast – esam atraduši pūzni vai arī trāpījušies šeit īstajā laikā, kad līdaka aktivizējas… Pēc vienas sakritības secinājumus izdarīt nav prātīgi. Bet gandarījuma sajūta par atrasto vietu ir. Izbraucam krastā, pagatavojam vakariņas, uzēdam zivi, kura joprojām garšo lieliski. Iespaidīgi iedvesmojoša hokeja spēle vakara noskaņā. Un dodamies pie miera.
Trešā diena. Atkal esmu pie lielo mānekļu cienītājiem. Raitis un Ingus dabūjuši īstās vietas no vietējiem somiem, tādēļ šodien paredzēts tālāks brauciens. Dodamies daudz atklātākos ūdeņos, kuri jau daudzmaz atgādina jūru. Kad nonākam galā, tad saprotu, ka pati cope norisināsies tādos pašos līcīšos kā iepriekšējās dienās. Nostājamies pirmajā punktā, un man otrajā metienā seko laba cope, bet piecirst neizdodas. Šādi momenti psiholoģiski novirza uz šādu domu – šodien atvilksimies. Par to liecina pēc brīža noķerta līdaka, kura Ingum atkal paņem uz Kubiru. Es pārsvarā darbojos ar Arrow Jerk peldošo versiju. Bet pēc vakardien piedzīvotā uz maiņu bieži iznāk arī spinerbaiti un čaterbaiti.
Sākums cerīgs! Sākam bīdīties, meklēt, un lielos vilcienos bez iespaidīgiem panākumiem. Arī šodien ieslēdzas paterns, ka cope ap 8:00–9:00 ir un pēc tam apklust. Iedvesmojoties no Latvijas hokeja izlases džekiem, padoties netaisāmies. Tā kā laivā sāk beigties degviela, pastāv iespēja arī netikt līdz krastam… Nolemjam doties krastā (un laimīgi tiekam), džeki aizbrauc uzpildīt degvielu uz tuvējo degvielas uzpildes staciju, es uztaisu pusdienas, un dodamies uz vakara cēlienu.
Mazāk nekā pēc stundas jau esam atpakaļ uz ūdens. Šoreiz traucamies uz zināmām vietām (man neko neprasiet, man visas vietas šķita vienādas, bet tās, kurās copējām otrreiz, neatpazinu). Raitis atzīmējas ar laba izmēra līdaku jau pirmajā punktā. Ķeram visai līdzīgi – metieni virzienā uz zāļu saliņām, bet šie kungi mānekļus caur niedrēm nevelk. Tā nu mēs, izmetuši peldošo enkuru, lēnām slīdam, un pamanu, ka nu jau esam pārmetušies uz copi klajumā, ķeram 100 m platā laukumā starp niedru puduriem. Un sākas! Zivs, zivs, zivs, zivs. Ļoti īsā laikā tiekam pie laba izmēra līdakām, visas uz lielo silikonu. Kādu stundiņu pastrādājam, un nu jau raksturīga izslēgšanās. Klusums. Emocijas patīkamas, zivis ir, braucam krastā.
Pēc vakara sarunām pie alus bundžas saprotam, ka arī otrai ekipāžai lielos vilcienos bija līdzīgi – rīts un agra pēcpusdiena ļoti laba un pa vidu kaut ko sakasīt varēja, bet copes momentu būtiski mazāk. Un nu jau visi runājam par kopīgu tēmu, ka līdakai šobrīd ir ļoti izteikti iznācienu momenti, tas nu trīs dienu laikā ir pamatīgi iezīmējies. Ingum un Raitim pirms nepilna mēneša līdakas uzvedība bija pavisam citādāka – nebija izteiktu rīšanas brīžu. Bet nu ir skaidra bilde, ko darīt rīt – īstajā laikā jābūt īstajā vietā.
Un noslēdzošajā dienā copēju ar niedru puišiem. Mēs ar Egīlu sapakojamies ātrāk, laiva ūdenī, un, kamēr Kārlis un Edgars smērē brokastu un pusdienu maizes, ielaižamies pretī piestātnei. Simpātiska zāļu maliņa, Egīls raida precīzu metienu šķidrajās niedrēs, un mutulis pa gaisu. Ļoti laba līdaka galā, bet pēc ilgākas cīņas prom ir. Noķert zālēs tās var, bet biežāk gadās tukšās copes un nodilst. Tradicionāli labs sākums ielikts. Paskatos uz laivas sānu, tur viss nokabināts ar matainajiem ērmiem – no kastēm izvilkti visi Lucky John Shock Blade spinerbaiti un čaterbaiti. Un statistikas dati liecināja par to, ka šie mānekļi skaita ziņā vienos vārtos ielika bigbait tēmai. Jāpiebilst, ka arī izmēros šie mānekļi no bigbaitiem neatpalika. Kārlim lielākā 90 cm.
Atpakaļ pie dienas notikumiem. Kamēr mēs skrobīgi par līdakas zaudēšanu, mūsu biedri jau krastā māj ar rokām. Savācam un braucam. Bet braucam lēnā gaitā cauri aizaugušam kanālam, netālu no piestātnes. Skatam paveras paliels karūsu dīķis. Apkārt niedres, pa kādai niedru saliņai, nu nemazākās pazīmes, ka esam piejūras ūdeņos. Bet džeki vietu zina, te viss notiek. Vakar šeit trāpīja uz 80 cm zandartu. Man vēl lielāks izbrīns par Somijas ūdeņiem un ķeršanas īpatnībām. Dziļums tur līdz metram. Cope Egīlam. Kārlim 90 cm līdaka un uzlabots personīgais rekords. Jauki! Slīdam gar zāļu malu, un process notiek. Man labi ieplēš uz 10 cm Arrow Jerk voblera, bet ir problēma ar realizāciju, nav izstrādājies reflekss zibenīgam piecirtienam. Tā paiet rīta cēliens.
Pēc plkst. 10 iestājas klusums. Tad nu sākam aktīvāk pārvietoties. Pārbaudām strādājošās točkas, meklējam jaunus līcīšus, bet nekas jēdzīgs nenotiek. Līdz iebraucam vienā lodziņā, kur Edgaram Kubiru pagrābj 95 cm līdaka, bet arī tā šķiet vientuļa, nomaldījusies, un nekāds turpinājums neseko. Visi četri runājam par to, ka jāgaida plkst. 14 un jābūt īstajā vietā, lai sagaidītu iznācienu. Bet kur? Nolemjam sākt ar klajumu, kurā ķērām otrajā dienā. Sagaidām īsto laiku, esam “īstajā” vietā, tomēr nekas jēdzīgs nenotiek. Protams, kā jau copmaņiem mums ir jāatrod loģisks izskaidrojums… Laikapstākļi. Šodien pūš, līst un ir pavisam cits vējš. Lemjam par labu pūznim, kuru netīšām uzgājām otrajā dienā. Tur gan viss notiek. Katram pa līdakai, copes un atkal nu jau raksturīgais, pazīstamais klusums. Jātaisa vakars.
Ja jāuztaisa apkopojums šādam braucienam, tad pirmais, ko gribu teikt, – es atgriezīšos. Ļoti iepatikās Somijas ūdeņu ainavas. Copē un priecājies. Mazie namiņi uz vientuļajām salām liek acīm pasmaidīt. Jāsaka gan, ka sagrāvu ilūziju par to, ka Somija, Ālandi ir viegla spēle un līdakas ņem kā no automāta. Tā gluži nav. Zivju resurss, ūdeņu jauda šeit ir pavisam cita, tomēr pašas zivis laivā nelec. Jāmeklē vietas, jāatrod un jānotic tēmai. Ķeršanas metodes gan var piemeklēt sev tīkamākās – ķert var zālēs, klajumos un noteikti arī dziļākās vietās, kuras mēs šajā reizē neapmakšķerējām. Nedaudz žēl, jo bija vēlme vairāk pieķerties asarim. Dažus gan dabūjām, bet neieciklējāmies.
Pēc tā, ko es redzēju, uz Somiju var doties ar visai primitīvu laivas komplektu, neiespringstot uz eholotēm, jo mēs ķērām tādās vietās, kuras var nolasīt ar acīm, neizmantojot dārgus elektronikas aparātus. Bet eholotes bija ieslēgtas, lai kartēs redzētu augstas bīstamības vietas, kuras varētu traumēt gan laivas, gan motorus. Akmeņu tur ir tiešām daudz. Pārsteidza arī ūdens krāsa, kura vietām atgādināja mālainas grunts dīķi, kurā dzīvo daudz karpu, kuras rok un kuļ ūdeni. Pirmo reizi redzēju, kāda izskatās foreļu audzēšanas ferma brīvā dabā.
Uzzināju, ka ir copmaņi Latvijā, kuri tik ļoti iedraudzējušies ar Somijas ūdeņiem, ka mūsu upes un ezeri vairs neinteresē nemaz. Saprotu, kāpēc tas tā ir – nokļūšana nemaz nav tik sarežģīta un dārga, zivju un ūdeņu resurss ir tiešām iespaidīgs. Rakstu un nevaru sagaidīt nākamo tikšanos ar Somijas ūdeņiem un niknajām jūras līdakām, īpaši tāpēc, ka es savu misiju neizpildīju – mans “metrs” laivā nepaviesojās. Es atgriezīšos!
Ne asakas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
