Ir pienākusi tā reize, kad pavisam droši var teikt – nezinu, ar ko lai sāk stāstu. Nē, ne jau tāpēc, ka ir jāfantazē un jāizdomā, bet gan tāpēc, ka salīdzinoši īsā laikā ir gūta megatonna emociju un jaunu iespaidu. Un tas viss aukstajās, ziemeļnieciskajās valstīs, kuras mani nebeidz pārsteigt, jo katrs nākamais brauciens atver jaunas durvis, skatus, iespējas un tik ļoti piepilda cieto disku galvā, ka nu jau tiešām ir grūti iedomāties, ko lai vēl piedzīvo copē, lai aizvietotu šīs emocijas. Šis būs stāsts par darba braucienu (ar makšķerēšanas elementiem) uz Zviedriju un Norvēģiju šī gada maija beigās.
Esmu pabijis Somijā, kur upes pārsteidz ar jaudu un skarbo tecējumu. Šeit cieņā ir būt dabā un saliedēties ar to. Dabas neskartība liecina par šejieniešu cieņu pret to. Lielās mugursomas, un aiziet atvaļinājumos un nedēļas nogalēs, kuras palīdz izlīdzināt enerģijas un sakārtot pa plauktiem domas. Daba skaista! Makšķerēšana? Lai saudzētu sevi, tad jāsaka, ka Somijas brauciens bija skarba mācība nedoties nesagatavotiem. Vajag zināt upes, vajag pētīt galamērķus un labākos brauciena datumus. Lai nebūtu tīri pa latvisko, tad teikšu tā – Somijā ir skaisti, bet drusku nepaveicās.
Zviedrijā es iemīlējos no brīža, kad neilgi pēc Stokholmas robežas auto logi pavēra skatus uz klintīm ceļa malā, kalniem un pauguriem. Atminos, ka abi ar Māri pirmajā mūsu braucienā pārmijām vārdus, ka biļetes jau esam “atsituši” ar skatiem, kurus vērojām vēl tikai pusceļā uz mūsu mērķi. Un, jo vairāk uz ziemeļiem, jo vairāk ieplētās acis. Katra straujtece lika trīcēt ķermenim. Tie, kuri tur nav bijuši, droši var mēģināt paķert manu emociju vilni šajā rakstā, jo tas ir patiess. Pēc katra Zviedrijas brauciena es atgriežos citāds. Tur paliek daļa manis, un mājas atvedu daļu ziemeļu pasakas. Tāda upju jauda, vēsais kalnu ūdens, tik nesaprotami tīra, sakopta un mežonīga daba… Zviedrija. Mīts, kuru nākas lauzt pašiem, un tas, ko piedzīvo daudzi, kuri tur dodas foreļu leiputrijas meklējumos, ka foreļu un alatu tur ka biezs, un kas par izmēriem. Jā un nē! Lielas foreles ir, milzīgas alatas ir, bet pašas klēpī nelec, visās upēs nedzīvo, nāk ar meklējumiem un darbu. Bet tieši šāds uzdevums ir uzlikts pirms katra brauciena – atrast un noķert, un tajā pašā laikā izbaudīt dabas un ūdeņu burvību. Nobeigšu ar to, ka Zviedrija man atņēma foreļu copes burvību, kuru pirms tam baudīju Latvijas upēs. Kad ar visu spēku mests māneklis lido straujā un krāčainā upē, tad atpakaļceļa vairs nav. Un jau vairākus gadus dzīvoju ar pārliecību, ka nekā daiļāka nav, līdz brīdim, kad ar kolēģiem šķērsojām Zviedrijas–Norvēģijas robežu. Bet par visu pēc kārtas.
Zivis jāķer tur, kur tās ir
Man ir paveicies ar darbu Salmo uzņēmumā, kur reizi pa reizei kopā ar kolēģiem dodamies tuvākos un tālākos copes braucienos. Kopīgais mērķis ir ķert un iemūžināt produktu bildes un lomu. Bet mans apakšmērķis vienmēr ir ķert zivis. Tā kā Norfin zīmols radies, iedvesmojoties no Ziemeļvalstu laikapstākļiem, un iemieso sevī spēju izturēt šo skarbumu, tad saplānojām braucienu, iekļaujot Zviedrijas upes un ezerus, kā arī Norvēģijas jūras copi. Ja ar pirmo daļu viss ir skaidrs, tad ar jūru un Norvēģiju ir tieši nulle pieredzes. Lai gan šķiet, ka par jūru no Gata Kokorēviča stāstiem esmu dzirdējis daudz. Aizlienēju arī šādu tādu inventāru, aizņemos vērtīgus padomus. Pēc Somijas brauciena kļūdas ar izpēti pieļauju mazāk. Kā tad! Ierodamies Zviedrijā pēc Ventspils–Nīnashamna prāmja un deviņu stundu brauciena ar auto, sākam sarunu ar viesu nama saimnieci, kura laipni paziņo, ka mūsu noskatītajā upē makšķerēšana atļauta tikai no 15. jūnija. Neliels sašutums gan ir, bet jāsaka, ka upju un makšķerēšanas vietu licencēšana Skandināvijas valstīs neiztur nekādu kritiku. Vienā upē var būt divas dažādas licences, pa starpai vēl kāds posms, kurā nedrīkst makšķerēt un labākās vietas rezervētas mušotājiem. Iegādāties licences var kaut kur internetā, bet ir arī ūdeņi, kuros tās var nopirkt tikai kempingos. Tad nu mums neliela (pamatīga) pārplānošanās, bet panikā nekrītam. Rīts gudrāks par vakaru.
Mostamies, brokastis, un pilnā ekipējumā dodamies pārgājienā. Jāsaka, ka tāds foršs vieglais pastaigu variants man nemaz nav sanācis. Burvīgi tirkīzzaļas krāsas ezeri, mazākas un lielākas upes, augstie un joprojām ar sniegu klātie kalni šoreiz paveras citādākā gaismā, jo tieši tos esam devušies medīt. Laiks paskrien nemanot, un klāt vakars. Nolemjam fotosesijas ietvaros doties uz visai lielu ezeru, kurā mīt foreles. Vakars vēl skaistāks par dienu. Un tālais metiens ar tam īpaši paredzēto Trian Blade rotiņu atnes man pirmo punktaino foreli. Nav liela, bet šī tikšanās rada milzīgu prieka devu, nu vismaz man, par foreli neesmu pārliecināts.
Ziemeļu lielākā burvība ir naktis, kuras nesatumst, tikai nedaudz nogriež gaismu un samazina krāsas, bet pie ļoti lielas vēlēšanās copēt var visu nakti. Tā nu, azartiski bildējot un copējot, nonākam vietā, kur ezeram pietuvojas upe, un šūpiņš ir gūstā. Sākumā šķiet, ka nekas īpašs nav, bet, cīņai iesilstot, saprotu, ka nebūs viegli. Rezultātā mans personīgais rekords un 65 cm forele atrādās bildei, lai aizpeldētu atpakaļ savā stihijā. Ar visu to, ka nemaz īsti nebija iespēju ķert tur, kur būtu gribējies to darīt, zviedru ūdeņi mani pārsteidz arī šoreiz. Aizmiegu ar smaidu uz lūpām.
Nākamajā dienā vakarpusē jau jādodas uz Norvēģiju, bet dienas pirmajai daļai piemeklējam ezeru, kurš arī var izšaut. Un tā arī notiek, lai gan zivis ir tādas pieticīgākas, bet process superjaudīgs – ķeram dažāda izmēra līdakas uz katru otro metienu. Atrodam foršu zāļu stūrīti, un zaļās kundzes nu nekādi nespēj atteikties no mūsu pasniegtajiem rotiņiem. Pastaigājam pa labi un pa kreisi, bet zivju daudzums ir krietni mazāks nekā šajā vietā. Te nu atsvaidzinām veiksmīgas makšķerēšanas pamatlikumu – zivis jāķer tur, kur tās ir. Diena izdevusies, un vakara noslēgumā mums jau jābūt Tronheimas lidostā, lai paķertu līdzi vēl divus jūras copes piedzīvojumu tīkotājus. Man izkrīt tā veiksmīgā loze stūrēt, un brauciens ievelkas…
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Foto: no Artura Zabora arhīva
Norvēģija
Šis gan tāds ieteikums nemēģināt pārkāpt likumu, vedot pāri robežai alkoholu ārpus atļautā limita, mūs pārbauda, un ir dzirdēti stāsti par sodiem un no tā izrietošajām sekām. Viens litrs stiprināto dzērienu būs pietiekami gan jūsu labsajūtai, gan arī likuma ievērošanai. Un te kādā brīdī sākas virāžas, kraujas, kalni, aizas, skati un atļauto 80 km/h vietā es ripinos ar krietni mazāku ātrumu, lai ar vienu aci paspētu fiksēt skatus, kuri pilnībā sagrauj manus dabas skaistuma mērus. Jo tālāk braucam, jo vairāk staro acis un straujāk pukst sirds. Zinu, zinu, ka rakstu kā puika, kuram tikko palaimējies satikt mīļoto. Tā tas arī ir! Nekad nebija sanācis tuvāk papētīt Norvēģijas dabu ne video, ne foto, un kas gan tā par pētīšanu, digitāli nodot var vien mazu kumosu no realitātē piedzīvotajiem skatiem.
Pasaku zeme!
Pievakarē ierodamies mūsu galamērķī. Makšķerēšanas bāze Ravariba, kurā mēs paliekam, ir latviešu izveidota. Skaisti namiņi, labi aprīkotas laivas, noderīgi padomi un leģendas par zivju izmēriem padara vakaru pirms copes tik aizraujošu, ka visu nakti nesanāk iemigt. Pieļauju, ka daļēji tas ir kolēģu vainas dēļ, kuri sacentās par titulu skaļākais krācējs. Pieminēšu, ka pirmās zivis noķērām ierašanās vakarā, kad mazie pilkeri tika vilkti ārā un laipiņa kļuva var izpriecu placi. Ekspektāciju līmenis izauga, jo, ja jau, neatejot no kases, zivis ķērās, tad ko sagaidīt, iebraucot nopietnos ūdeņos.
Pirmā diena
Par jūras copi izziņas procesu sākam laikus un izprašņājam kungus ar pieredzi. Savu redzēju par paisumiem un bēgumiem, labākajiem copes brīžiem mums sniedz Jānis Stikuts, kurš šeit bijis vairākkārt. Interesantākais padoms, kas palicis galvā, ka labākā cope ir ar paisuma sākumu, pīķi un dažas stundas pēc tam. Mūsu ūdeņos gan paisumu nenovērojam, bet te varētu savilkt paralēles un līdzības ar svaigā ūdens un līmeņa celšanos upēs, kuras ietek jūrā, – Daugavā, Ventā zivis ienāk kopā ar svaigo ūdeni. Tā ka savu sakarību šajā štellē saskatu.
Bet rīts sākas ar gleznainu foreļu ezeriņu. Katrs tiekam pie savas mazās forelītes, minimālo programmu izpildām un esam gatavi piedzīvojumam lielajos ūdeņos. Minimāla tehniskā instrukcija par un ap laivu, un esam ūdenī. Sākam ar tuvu vietu, kur arī labi ķeroties. Sākums bikls, kā jau visu jauno mēģinot. Es jau no starta karinu virsū Lucky John Basara Jigger, virs kuras iesieta trīs āķu sistēma. Jāteic, ka šis māneklis mums visiem kļuva par viennozīmīgu TOP mānekli tur, kur ar to varēja komfortabli strādāt. Kādu laiku klusums un ir tikai cerība, kurai kā glazūra pāri pārlieta vēl arī ticība. Ne gluži copes moments, bet, ātri velkot ārā mānekli, redzu, ka pie pašas virsmas mutuli uzmet skaista zivs. Skaists skats, un neilgi pēc šī sākam vērot arī eholoti darbībā, jo tieši šeit sāk zīmēt zivi, tikai ne pie grunts, bet gan dažādos slāņos. Sākam dancināt mānekļus tur, kur ir zivs, un tiekam pie jūras zivju jaudas. Saidas! Vēlāk gan par šo sugu lielu prieku nejutām, bet sākumā… spēks!
Mēs, protams, nevaram lietai pieiet pa vienkāršo, un viens no šī brauciena mērķiem bija ielikt testā Lucky John Black Sense BBS kātus, lai arī es sāku darboties ar WTF jūras kātiem un jūras multiem, tomēr, dzirdot kolēģu emocijas un prieku par salīdzinoši mazajām saidām, ārti vien pārslēdzos uz BBS 70 g versiju, un par kilogramu līdz diviem smagās zivis sagādā pamatīgu cīņu. Spoileris – metu un strādāju arī ar 200 g pilkeriem, un neviens no mūsu izmantotajiem kātiem necieta. Pieļauju, ka kāds rūdīts jūras vilks teiks, ka šis ir garām un dziļumā no 100 m obligāti vajag jaudīgu jūras kātu un spoli. Atliek vien piekrist, bet, tā kā mūsu pirmās dienas mērķis ir darboties pa seklākiem ūdeņiem, tad izmantoju mikrodžiga pieeju. Ķeras labi, priecājamies, dreifējam, vērojam eholoti un ar smiekliem pavadām Edgara enerģiskos komentus par to, ka eholotē pilns ar zivi un atkal ķeram.
Cilvēks ir būtne, kurai nepietiek ar mazo pirkstiņu, pat ar visu roku nepietiek, un saidu ķeršana ar retām mencām kļūst garlaicīga. Sasēžamies, motors, un lidojam uz nākamo vietu, eholote, zivju nav, un atkal pārbraucam. Te kādā vietā četru laivu salidojums, no kurām divas atskrējušas no mūsu bāzes. Pieklājīgi ar distanci piebraucam, skats ekrānā, un zivs ir virspusē. Izvēlamies Basara Jigger 80 g versiju un tvičam līdzīgā metodē agresīvi sākam raustīt. Leiputrija nobāl! Zivs izmērs nereāls. Sitieni kātā tādi, ka kāts jātur ar visu spēku. Un brīdī, kad Kārlim piesakās divas saidas, tad emocijas vispār uzvārās. Lieki piebilst, ka zivju trauks piepildās visai ātri, un, kad pleci sāk nīdēt, tad gandarīti dodamies krastā. Un izrādās, ka zaļie gurķi šajā dienā ir tikuši pie lielākā loma. Tad nu sākas jautājumu un atbilžu sesija, mānekļu špikošana, točku noziņošana un beigu beigās arī kvalitatīvi pavadīts laiks pie zivju filēšanas galda. Nē, fileju tonnu vešana uz mājām it nemaz nav mūsu mērķis, bet zivi šeit brauc iegūt ar mērķi to paturēt un apēst. Tā nu tas ir! Un mums uz visiem viena maza auto saldētava ir. Cik noskaidroju no vietējā gida, tad Norvēģijas likumi nosaka, ka pāri robežai uz vienu personu atļauts vest veselus 18 kg. Kolēģi, tas ir maz vai daudz… es neņemos spriest, bet esmu pateicīgs kaimiņu valsts ūdeņiem arī par šo iespēju. Vai vajag riskēt vest pāri robežai lielāku daudzumu? Robežsardze savu darbu dara – pārmeklē, soda pēc pilnas programmas ar bargiem naudas sodiem. Nakts nemiegs atkārtojas, tikai negulēšanas proporcija pamainās – nedaudz krākšanas un lielā mērā piedzīvoto emociju dēļ.
Edgars un filējamais materiāls
Foto: Arturs Zabors
Otrā diena
Nu kā jau teicu, kad ar mazo pirkstiņu nepietiek, tad liekam sev jaunu uzdevumu un šajā dienā liksim uzsvaru uz mencu. Interesanta aplikācija ir mūsu bāzes gidam, kurā skaisti kartē atzīmētas zivīgākās vietas fjordos un klāt vēl pieliktas arī šeit biežāk sastopamās zivis. Nolemjam pārbaudīt teoriju praksē un dodamies tālāk nekā pirmajā dienā. Šeit nevar nepieminēt, ka visas iepriekšējās dienas laiks lutināja un vasaras plānie krekliņi glāba no karstuma. Solīja negaisu, bet debesīs nekas par to neliecina, lai arī kostīmus līdz paķeram, lietus un slikti laikapstākļi paliek nesvarīgi. Esam vējainā līcītī. Sākam meklējumus, un darbojoties mums sanāk tikt pie vairākām mencām. Tas priecē. Bet copes retākas nekā vakar, un atkal dīdāmies, meklējam un uzskrienam virsū lielo saidu baram, kuras varēja ķert ar tviča metodi. Nekādi nevar noliegt, ka šis ir neaprakstāmi.
Papriecājamies, un pār plecu nez no kurienes pietuvojies tumši zils mākonis, lai arī mums virs galvām saulīte rotājas. Turpinām ķert. Slīdam pāri lieliem dziļumiem, kuri strauji pāriet uz seklumu, ja vien 20 m dziļumu var nosaukt par seklumu. Grūti iedomāties, kāds ir grunts reljefs, pat nedaudz bailīgi. Bet zivju resurss priecē. Un lielais zilums tur, augšā, kļūst pavisam tuvs, un tepat aiz kalna līst. Pirms lielās bēgšanas Edgars pamanās noķert palielu jaunas sugas pārstāvi – pollaks. Tad gan ir laiks mukt! Saģērbjam līdzi paņemtos kostīmus un ar drošu sirdi dodamies vilnī, lietū un vējā. Zviedrija un Norvēģija lieliski iezīmē Norfin apģērba lieliskākās īpašības, jo var doties makšķerēt, neskatoties uz laikapstākļiem. Un smieklīgi sanāca, jo, ierodoties bāzē, lietus beidzās. Filējamā šoreiz daudz mazāk, un vakarā atliek daudz laika sarunām. Organismam neatliek nekas cits, kā ignorēt piedzīvoto un pat skaļkrācējus – restarts.
Copēsim ar Nauri, kurš ir bāzes saimnieks. Mērķis – atklātā jūra, lielāki dziļumi, lielākas zivis un prom no saidām, kuras pēc divām dienām jau liekas kā izieta videospēle. Pārāk vienkārši. Sirreāla sajūta, kad tev ar eholoti iebaksta ekrānā un tu redzi, ka zem tevis ir teju 500 m dziļš bezdibenis. Mūsu bariņā ātri izkristalizējas, ka lielie dziļumi nav mums pa prātam, bet pamēģināt lielo zivi gribas. Pirmā pietura liekas visai cerīga, jo jau pirmajās minūtēs man 60 m dziļumā kaut kas uzpumpē. Kamēr izvelk… vēdzele. Jauna suga! Bet turpinājuma nav, laižam tālāk un skatienam paveras lielāks vilnis, vēsāks gaiss un vēl lielāki copējamie dziļumi. Patiesībā tā arī pavadām visu dienu, vizinoties pa punktiem un izzinot jūru. Jāatzīst, ka, izņemot dažas vidēja izmēra mencas, vairāk nekādu pārsteigumu nebija.
Vienā brīdī vilnis sāk kratīt visai nepatīkami, un visi paliekam klusi, jo nevienam nav dūšas atzīties, ka nav patīkami. Bet nolemjam, ka jābrauc uz namiņu. Vēl jāsakravā visas mantas, lai laikus varam startēt uz māju pusi. Bet es džekiem saku, ka mani māc nepadarīta darba sajūta, ka es uz stundiņu vēl vakarā ieskriešu uz mazo atvadu copīti. Kolēģi pievienojas, un pēc vakariņām dodamies iekšā. Lai neizplūstu gari, jāsaka, ka uz atvadām atkodām mencas. Tas brīdis, kad stundas copīte pārvēršas par trīs stundu reidu, paiet nemanot. Darbinu motoru un ar pagriezienu ņemu kursu uz mājām, bet benzīna bākā beidzas degviela. Par laimi, blakus ir kaniņa ar rezervīti – mājās tiksim. Un, par nelaimi, Edgars ieskatās ekrānā, kurš signalizē, ka apakšā ir zivs, kuru pēc nelielas piešaušanās identificējam kā mencu. Un tās tik ir atvadas… divdesmit minūšu laikā tik daudz mencu kā pa visām dienām kopā. Lūk, to es saucu par labi padarītu darbu un pareizo noti, uz kuras var droši beigt šādu copes piedzīvojumu. Dienas noslēgumā atkal nedaudz padarbojamies ar filejas nažiem.
Vienā vārdā – neaizmirstami. Divos vārdos – gribas atkārtojumu. Medaļas otra puse ir ceļš mājup, kurš ir visai nogurdinošs 29 stundu brauciens ar auto un peldējums ar prāmi, bet var pieciest. Es ar abām rokām gaisā varu teikt, ka manas ekspektācijas par jūras copi Norvēģijā ne tuvu nebija tām, kuras sajutu. Norvēģija ir skaista valsts, kura priecē acis, un jūras ūdeņi ir pārsteigumu, spēcīgu pretinieku un šāda piedzīvojuma atkārtojuma vērti.
Tiekamies pie un uz ūdeņiem!
Mērķis līdaka. Kā to sakaitināt laikā, kad tā neķeras. Video bloga #27 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
