Augiem ir nozīmīga loma zivju dzīvē. Daudzām no tām augi ir neizsmeļams barības avots. Augos var viegli paslēpties no briesmām, no medniekiem. Karstajās dienās zemūdens iemītniekiem vieglāk ir izturēt skābekļa trūkumu aļģu ēnā. Kā dažādi augi ietekmē zivju dzīvesveidu? Kuri no augiem ir vērtīgi, bet kuri – kaitīgi?
Ūdensaugu veidi
Augu nozīmi zemūdens iemītnieku dzīvē ir grūti pārvērtēt. Papildu tam, ka augi ir barības avots, tie darbojas arī kā sava veida filtrs. Šeit varam salīdzināt ar sauszemes augiem, kas izdala skābekli un rada labvēlīgus apstākļus visu organismu dzīvībai.
Ūdensaugiem ir dažāds garums. Daži izaug tikai līdz 2–3 centimetriem, bet citi – pat vairāku metru garumā. Mūsu ūdenskrātuvēs reģistrētas aptuveni 200 ūdensaugu sugas. Pazīstamākās ir: vilkvālītes, elodejas, niedres, peldošās glīvenes, ūdensziedi (latīniski Lemna minor), parastās ūdens gundegas u. c.
Vasarā vilkvālītes viegli var atpazīt pēc brūnajiem cilindra formas augļiem stublāja augšdaļā. Garās, stingrās lapas paliek zaļas visu vasaru un lielāko daļu rudens.
Vietās, kur aug vilkvālītes, patīk dzīvoties karpām, karūsām, ruduļiem un asariem. Visbiežāk šo augu var atrast mierīgās ūdenstilpju vietās, kur nav straumes vai tā ir pavisam minimāla. Vilkvālītes nevajadzētu jaukt ar niedrēm.
Vasarā upju atzaros, kā arī ezeru klusajās vietās var atrast ūdensziedus. Tie brīvi peld un atrodas uz ūdens virsmas. Dažreiz var novērot lielus zaļas krāsas paklājus. Šādas vietas vajadzētu ignorēt, jo iemest pludiņu ar ēsmu praktiski nav iespējams. Ūdensziedi ir bagāti ar olbaltumvielām, ar tiem barojas karūsas un karpas. Ūdensziedos vislabāk ir makšķerēt ar pludiņa inventāru, protams, ja ir logi, kur iespējams iemest. Ēsma vienmēr atradīsies vienā pozīcijā, nebūs grūti redzēt copi.
Niedres no vilkvālītēm atšķiras ar to, ka to stublāju galos atrodas vālītes, niedru – skaras. Šiem ūdensaugiem ir gluds, tumši zaļš kāts. Niedres parasti aug visā piekrastes joslā, ja vien šajā vietā nav straumes. Apakšējā daļā stublāja diametrs ir 1–2 cm, bet tā garums var sasniegt pat piecus metrus. Interesanta niedru iezīme ir tā, ka tās kātiem iekšpusē ir poraina struktūra. Bieži vien, uzmanīgi vērojot niedres, var manīt, ka tās ritmiski kustas, – tur karpu dzimtas zivis mielojas ar zemūdens kukainīšiem vai kāpuriņiem.
Peldošās glīvenes jau pēc sava nosaukuma apliecina, ka atrodas uz ūdens virsmas. Šiem augiem ir lielas lapas un diezgan biezs kātiņš. Ar peldošajām glīvenēm klātajās vietās bieži “tusējas” ruduļi, karūsas un asari.
Elodejas nav īpaši iecienīti augi makšķernieku vidū. Šis augs zem ūdens aug tik ātri, ka zibenīgi aptver lielas ūdenstilpes platības. Copēšana ar grunts makšķerēšanas rīkiem ar elodeju aizaugušās vietās praktiski ir diezgan problemātiska, es pat teiktu, neiespējama. Reizēm, kad zini, ka tur gozējas zivis, vajag iepriekš nedaudz attīrīt, kaut vai dažus metrus. Elodejas brikšņos patīk gozēties karpām un karūsām.
Zaļās aļģes galvenā īpatnība ir tāda, ka tās garie pavedieni apņem akmeņus un citus zemūdens ķērājus, bet straumes ietekmē ļoti ātri attīstās. Ja ūdenskrātuve ir pārāk aizaugusi, tad zaļās aļģes bieži uzpeld ūdenskrātuves virspusē. Izveidojas plašas teritorijas ar spilgti zaļiem “dubļiem”. Ar zaļajām aļģēm barojas daudzas zivis. Tās garšo raudām un ruduļiem.
Kādā dziļumā attīstās augi?
Pēc ūdensaugu sugu sastāva var viegli noteikt gultnes dziļumu un reljefu noteiktajā apgabalā. Grīšļu dzimtas augi bieži ir piekrastes zonā. Dziļumā līdz vienam metram atrodas vilkvālītes, trejdaivu sunīši (latīniski Bidens tripartita) un parastās bultenes.
Viena un vairāk metru dziļumā visbiežāk sastopamas ūdens mētras, grīšļi un ūdenszāles – gan dižā, gan peldošā. Glīvenes aug 1–2 metru dziļumā, bet tās kāts sniedzas līdz pat ūdens augšējiem slāņiem.
Niedres arī aug 1–2 metru dziļumā. Ir upju un ezeru posmi, kur 2–3 metru dziļumā ir sastopami daudzi augi, piemēram, ūdensrozes, glīvenes, bultenes u. c. Ūdensrozes un lēpes parasti atrodas aptuveni trīs metru dziļumā. Plašākās ūdenskrātuvēs šie augi sastopami pat četru metru dziļumā.
Elodejas un raglapes aug 3–4 metru dziļumā. Dziļākās vietās ūdensaugu ir maz, šajās vietās parasti ir zemūdens grunts zona robežojas ar augiem aizaugušo zonu. Šādās vietās var paļauties uz labu balto zivju lomu.
Zivju “dārzeņu” ēdienkarte
Jau sen ir noskaidrots un nevienam vairs nav noslēpums, ka dažādas zivis pārtiek arī no augiem. Piemēram, karūsām un līņiem patīk “tusēties” pa vietām, kur aug niedres, vilkvāles un glīvenes. Līnis labi jūtas aizaugušās ar glīvenēm vietās. Dziļums tajās praktiski nepārsniedz divus metrus. Karpas vasarā var viegli noķert pie niedru sienas, kur dziļums vispār nepārsniedz 0,5 metrus.
Asari, ruduļi un līdakas apmeklē vietas pie niedrēm un meldriem. Līdakas bieži šajās slēptuvēs atrodas, gaidot neuzmanīgos zivju mazuļus. Ruduļiem patīk baroties starp ūdensrozēm. Līdakas to zina un labprāt tos tur dzenā. Kopumā šādās vietās ir daudz mierīgo zivju un plēsēju (asari, līdakas).
Raglapes klātbūtne ūdens rezervuārā liecina par to, ka šajā vietā nevajadzētu īpaši cerēt uz lielu zivju klātesamību.
Interesants fakts. Zemūdens kukaiņi un kāpuri, kas ir galvenā barība vidējām un lielām zivīm, apmetas uz daudziem zemūdens augiem, bet uz raglapēm nedzīvo neviens no tiem, tādējādi zivīm tur nav ko darīt.
Diezgan liels skaits zivju sastopams vietās, kur aug daudzlapes. Šādās vietās vienmēr ir daudz barības un ir iespēja nārstot, kā arī paslēpties no agresīvajiem plēsējiem. Karpas labprāt nārsto uz glīveņu lapām. Šādās vietās skābekļa režīms ir labvēlīgs ikru nobriešanai un mazuļu attīstībai.
Uz ūdensrozēm un lēpju lapām vienmēr ir daudz kāpuru un dažādu organismu, ar kuriem zivis labprāt barojas. Šo augu lapas karstā laikā pasargā no spēcīgās saules. Pašas par sevi ūdensrozes ir bagātas ar olbaltumvielām un citām labvēlīgām vielām. Starp ūdensrozēm jāatrod vai pašam jāizveido logi un tajos jāmakšķerē.
Ir novērots, ka atsevišķās ūdenskrātuvēs zivis aukstajās rudens dienās un ziemā koncentrējas pie meldru vai pie upju kosas (Equisetum) auga biezokņiem. Ūdens pie šī auga ir tīrāks un bagātināts ar skābekli. Tāpēc ir jēga makšķerēt šajā vietā, ko daudzi pieredzējuši makšķernieki arī dara.
Kā barojas zivis?
Ihtiologi zivis pēc ēšanas rakstura iedala trīs grupās. Pirmajā grupā ietilpst zivis, kas pārtiek galvenokārt no augu barības. Tie ir amūri, karpas, ruduļi un mazākā mērā arī līņi. Pirmajos dzīves mēnešos amūru mazuļi ēd tārpus un barojas ar zooplanktonu. Līdz ar turpmāko augšanu amūru izvēle mainās, tie pārtiek galvenokārt no augiem, aļģēm, niedrēm, meldriem utt. Amūri neēd lēpju lapas, glīvenes un grīšļus.
Ruduļi gandrīz visu laiku dzīvojas pa augiem. Tāpēc ļoti reti tos var noķert no augiem tīrās vietās. Pirmajos dzīves gados tie vienlīdz barojas gan ar bezmugurkaulniekiem, gan ar augiem. Sasniedzot divu gadu vecumu, ruduļi siltajā laikā pāriet uz barību, kuru veido tikai ūdens gundegas, raglapes un elodeja.
Par zivīm visēdājām jāuzskata ālanti, raudas, sapali un arī karpas. Ir zināms, ka raudas ļoti ēd raglapes. Bieži vien uz spilgti zaļām pavedienu aļģēm ir labi saķert lielās raudas, tiesa, tikai ar pludiņa aprīkojumu. Vēsā laikā raudas barojas tikai ar dzīvnieku barību, dažādiem mīkstmiešiem, kāpuriem, tārpiņiem u. c. kukaiņiem.
Ja runājam par karpu ēšanas paradumiem, tad noteikti jāpiemin, ka karpas barojas ar dažādu ūdensaugu jaunajiem dzinumiem. Karpas vienlīdz labi barojas ar augu un dzīvnieku barību. Tāpēc tās ir labi nobarojušās un tām gandrīz vienmēr ir apaļa ķermeņa forma.
Gandrīz visu pavasari karpas un sazāni labprāt ēd jaunos, sulīgos vilkvālīšu dzinumus. Karpu mutes dobums teicami tiek galā ar šo uzdevumu. Vasarā karpas dod priekšroku dzīvnieku barībai, taču reizēm tās vēlas nobaudīt aļģes.
Nākamā zivju grupa dod priekšroku dzīvnieku barībai un dažiem augstākiem augiem. Tās ir karūsas, brekši, pliči, asari, mailītes un vimbas. Karūsas labprāt ēd motiļus, dažādus bezmugurkaulniekus, dažkārt tā barojas ar jauno niedru un vilkvālīšu dzinumiem un raglapēm. Augu barība karūsām ir sekundāra atšķirībā no to lielākās un pazīstamākās radinieces karpas.
Breksis labprātāk pārtiek no vēžveidīgajiem, motiļiem un dažādiem tārpiem. Tie priekšroku dod jaunām glīvenēm un dažām aļģēm. Bet atšķirībā no tās pašas karūsas brekšu meklēšana starp ūdensaugiem ir neperspektīva nodarbošanās.
Pliči un vimbas labprātāk ēd dažādus mīkstmiešus, bet augu barību tās uzņem tikai siltā laikā, turklāt pavisam nelielos apjomos.
Sapaliem no augu barības visvairāk patīk ūdens gundegas un jaunās glīvenes. Par sapalu galveno barību tomēr jāuzskata dažādi kukaiņi, vaboles un to kāpuri.
Asarim ļoti patīk apmeklēt vietas ar bagātīgu veģetāciju. Siltajā laikā asari var mēģināt nogaršot arī kādu aļģi, jo tajās slēpjas liels daudzums dažādu sīko vēžveidīgo, taču šis fakts vairāk attiecas uz mazajiem un vidējiem indivīdiem, lielie jau ir izteiktas plēsīgās zivis. Par asaru galveno barību tomēr tiek uzskatīti dažādi kāpuri, mazi tārpiņi un zooplanktons, un, protams, arī mazās zivtiņas. Varētu teikt, ka asarim augu barība ir kā papildinājums tā galvenajam uzturam.
Augu negatīvā ietekme uz zivju dzīvi
Ne visi augi ir piemēroti un patīk zivīm. Daži no tiem ir pat kaitīgi. Tos galvenokārt sauc par pūslenēm (latīniski Utricularia intermedia). Šis augs pārtiek no zivju ikriem. Pūslīšiem uz kātiem ir tādi kā burbulīši, tieši šī iemesla dēļ tam ir šāds nosaukums, proti, pūslene. Šo burbuļu īpatnība ir tā, ka uz tiem ir caurums. Ikriņam nokļūstot tajā, augs to absorbē. Ikram nav iespēju izkļūt no auga. Viss, kas nokļūst burbuļa iekšpusē, sadalās. Iegūtais ikra ekstrakts kļūst par barības vielu augam.
Interesanti, ka pūsleņu lapām ir vēl kāda īpatnība – tās aizveras tam vislabvēlīgākajā brīdī. Sīkajiem dzīvnieku organismiem nav iespēju reaģēt, un tie tiek iesprostoti. Tādējādi tiek iznīcināts noteikts skaits ikru. Un tas vēl nav viss. Pūslenes veiksmīgi absorbē arī zivju barību. Augi barojas ar zooplanktonu, ar sīkajiem vēžveidīgajiem utt. Dažos lielākos ūdens apgabalos pūslenes absorbē ievērojamu daudzumu planktona. Šāda veida konkurence zināmā mērā ietekmē zivju populāciju. Tās pārceļas uz labvēlīgām ar barību vietām. Tas nenozīmē, ka šādi augi nodara būtisku kaitējumu zivīm. Vienkārši makšķerniekiem arī šis faktors jāņem vērā, izvēloties vietu.
Ja ūdenskrātuve ir stipri saaugusi ar dažādu zemūdens veģetāciju, tad zivis, kas galvenokārt pārtiek no dzīvnieku barības, šādās vietās būs retums. Aizaugušās vietās iespējams noķert karūsas, līņus, raudas, arī asarus, tiesa, gan ļoti reti.
Noteikti jāpiemin arī augu negatīvā ietekme uz ūdenstilpēm, ja to ir pārāk daudz. Šis “efekts” ir īpaši pamanāms ezeros un lēni tekošās upēs. Sabrukšanas procesi pēc augu sadalīšanās veicina dūņu slāņa veidošanos uz gultnes. Šāda vide būs ideāla odu kāpuru (motiļu) attīstībai, taču šāda vieta nepatiks brekšiem, raudām un vēl jo vairāk zandartiem. Šādās vietās var cerēt vienīgi uz karūsu un līņu lomiem.
Lielas dažādu veidu aļģu kolonijas rada zivīm nepiemērotu vidi. Aļģes iekļūst žaunās, tādējādi sarežģījot daudzu zivju dzīvi. Dabiski, ka lielākā daļa zivju sugu migrē uz vietām ar labākiem apstākļiem.
Pārmērīgs augu slānis uz gultnes neļauj saules stariem iespīdēt daudzās vietās uz gultnes. Šādos gadījumos ir novērojams skābekļa trūkums, kas noved pie ilgstošas auga sabrukšanas vai, pareizāk būtu teikt, sadalīšanās, kā rezultātā augi saguļas uz grunts, bet nesadalās, diemžēl pamazām ūdenskrātuve pārvēršas purvainā vietā.
Kā makšķerēt aizaugušās vietās?
Makšķerniekiem, kuri, par spīti visam, izvēlas copēt aizaugušās vietās, jābūt ļoti uzmanīgiem, meklējot perspektīvās vietas, un līdzi jābūt pamatīgam aprīkojuma klāstam.
Centieties vienmēr atrast tīrāku vietu no augiem! Pirmkārt, ēsmas labi izcelsies starp augiem. Otrkārt, jūs varat izvairīties no biežas aizķeršanās aiz augu ķērājiem. Treškārt, prakse rāda, ka vienmēr labāk zivis ķert tīros logos starp augiem. Tas attiecas arī uz līdakām, kas meklējamas augu zālājos, protams, karūsām, raudām un ruduļiem.
Ja makšķerējat ar fīderi, noteikti izmantojiet plastmasas barotavas! Tās ātrāk uzpeld, tādējādi ir iespējams visu aprīkojumu atgūt un veikt atkārtotu metienu. Izmantojot metāla barotavas, jūs savāksiet lielus augu kalnus, kas ātri vien apniks.
Labs risinājums būtu vietas sakopšana. Tas īpaši būtu noderīgi tiem makšķerniekiem, kas ķer no laivas. Izvēlamies labu, perspektīvu vietu, izpļaujam to un tad vairākas reizes ar grābekli vai speciāli sametinātu trīsžuburi sagatavojam sev makšķerēšanas laukumu, kuru var iebarot un makšķerēt dažādos ūdens līmeņos, arī no grunts.
Makšķernieki, kas ķer no laivas, lieliski zina, cik labi starp ūdensrozēm tiek makšķerētas raudas, ruduļi, līņi un karūsas. Ja izvēlas vietu starp niedrēm un vilkvālītēm, kas robežojas 3–4 metru dziļumā, tad rīta un vakara stundās labu lomu iespējams saķert tikai ar vienu pludiņa makšķeri.
Copējot piekrastes zonā, labāk izvēlēties vietu ar būtisku dziļuma atšķirību, bet iepriekš gan kārtīgi to iztīrīt no augiem. Ja vēl izdodas atrast laukumu, kur aizaugušā vieta robežojas ar smilšaino, tad tas vienkārši ir ideāli. Attīrīt makšķerējamo vietu var ar mazu izkapti un to pašu grābekli bez roktura, kas piesiets virvē.
Parasti, makšķerējot aizaugušās vietās, tiek izmantota viena, retāk divas makšķeres. No liela skaita makšķeru nav jēgas. Pietiek iebarot vienu no šādām vietām, un var veiksmīgi darboties ar vienu kātu.
Izcēlums
Spiningojot svarīgi ir atrast logus vai vēl labāk atrast un zināt labākos maršrutus, pa kuriem iespējams vadīt mānekli. Pieredzējuši spiningotāji šādās vietās izmanto pretzāļu mānekļus vai vienkāršas ēsmas, kuras ir lētas un nav žēl pazaudēt.
Secinājums
Augi zivīm ir ne tikai barība, bet arī patvērums. Te veidojas mikroklimats noteiktās ūdenstilpes zonās. Dažādiem augiem ir īpaša nozīme zemūdens iemītnieku attīstībā. Tos var izmantot, lai noteiktu dziļumu un sugu daudzveidību konkrētā ūdens apgabalā. Makšķerniekam tiem jāpievērš uzmanība, izvēloties vietu un copējot.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
Cope Peipusā. Kodavere
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
