“Amats ir atbildīgs, tāpēc brīvdienās prasās pasēdēt klusumā un paskatīties uz makšķeres spicīti,” stāsta makšķerniece Benita Rozevska no Ventspils. Lai gan tā nopietnāk pievērsusies spiningošanai tikai šā gada sākumā, viņas kontā jau ir pamatīga trofejlīdaka, kas noķerta Puzes ezerā, turklāt ar tik smalku kātu, ka to varētu izdarīt tikai pieredzējis spiningotājs.
Kā tas ir – būt ventspilniecei, dzīvot pie jūras, bet, makšķerējot butes, sēdēt pie tās pašas jūras un gaidīt, kad piekodīsies?
Man liekas, ka ir pilnīgi vienalga, kas ķeras. Bute vai kas cits. Tas ir azarts, tāda kā atkarība, ka sēdi un gaidi.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kad ar bušu makšķerēšanu sākāt nodarboties?
Pandēmijas laikā, kad ciemos nevarēja iet. Pie Staldzenes staigājām gar jūru, satiku savu darba kolēģi, kurš makšķerēja butes. Iedeva makšķeri, lai pamēģinu izvilkt, bet galā bija pieķērušās divas butes. Tā tas sākās.
Kad noķērāt līdaku garumā virs metra, makšķerēšanas azarts kļuva vēl stiprāks?
Tā tas bija, tās emocijas nav iespējams aprakstīt.
Kur šādu līdaku noķērāt?
Puzes ezerā, netālu no Ventspils.
Cik es esmu runājis ar vietējiem makšķerniekiem, Puzes ezeru daudzi uzskata par samērā sarežģītu, jo tajā mājo ezera stintes, kas nodrošina barības bāzi plēsīgajām zivīm. Tāpēc ļoti jāpacenšas, lai noķertu lielu plēsoņu.
Ar vīru uz Puzes ezeru sākām braukt makšķerēt tikai pagājušajā gadā. Daudzas reizes bija pa tukšo, tāpēc ezers neiepatikās. Tad nopirkām dīperi un sapratām, ka zivju ezerā ir gana daudz. Kā tad tā – zivis ir, bet nemākam tās noķert? Braucām vēl. Maijā nolēmām aizbraukt uz pāris stundām pamakšķerēt, un tad arī lielā līdaka pieķērās. Tāpēc emocijas bija tik spēcīgas, ka tas notika pavisam negaidīti. Relaksējošā atmosfērā mētā mānekli, un piepeši wow!
Cik metru dziļumā un uz ko?
Biju gatavojusies ķert lielos asarus un mazās līdakas. Līdzi bija Lucky John One Sensoric mazais asaru kāts un piecu collu baltā Keitech gumijzivs ar ofseta āķi, jo nolēmu ķert zivis zālēs. Todien noķēru 76 cm līdaku, 1,11 m un 57 cm līdaku. Tas bija maijā.
Lai tādas līdakas izvilktu, nepieciešama liela prasme.
Varbūt man ir kāds slēptais talants (smejas). Jo es tā intuitīvi visu darīju. Viegli gan tas nebija.
Parasti ironizē, ka sievietei ir atsevišķs skapis garderobei, bet šajā gadījumā laikam jārunā par skapi makšķerēm.
Mums ir garāža, kurā glabājam makšķeres…
Kā izvēlaties kātus?
Ja ir runa tieši par šo kātu, ar ko izvilku līdaku, vīrs teica, ka tas vairāk domāts asarīšu vilkšanai. Kad piekodās lielā līdaka, sākās neliela panika, bet vīrs mani mierināja vai, pareizāk, nedaudz piemānīja, sakot, lai neuztraucos, ka šis kāts tieši šādai zivij paredzēts, ka viss būs kārtībā. Un es tā arī droši jutos, ka viss būs kārtībā.
Kāti mums ir mainījušies. Neesam izteikti vienas zivju sugas makšķerētāji, jo pavasarī ķeru vimbas, pēc tam karpas, tad spiningoju, rudenī ķeru butes, bet janvārī spiningoju lašveidīgos. Ar vīru sākām makšķerēt ar Mistral, DAM kātiem, kaut kādiem poļu kātiem no Ebay, bet, ja runājam par bušu makšķerēšanu, to kāti ir pilnībā nomainīti pret oglekļa kātiem, kuri piedod kļūdas metienā un nesalūzīs, ja izmantos 200 gramu atsvaru. Šādi kāti ir pietiekami viegli un ar labām spicītēm, jo iespējams atšķirt viļņu šūpošanos no copes. Ja lielā līdaka būtu pieķērusies lētā gala asaru kātam, domāju, ka līdaku nebūtu izvilkusi. Tagad man ir kāts līdakām, asarim, garais kāts atvadas sistēmai, bet tas viss ir iegādāts trīs, četru gadu laikā.
Puzes ezerā jau arī sami dzīvo.
Pirms mums tajā pašā vietā noķēra 1,6 m garu samu. Uz samiem gan vēl neesam gājuši.
Ventspilī blakus kapteiņu dienestam esmu redzējis, kā Ventā uz gruntenēm velk sīgas.
Šis ir viens no mūsu vakara maršrutiem. Ja ir pāris stundu laika, paņemam spiningu ar uzsietu atvadas sistēmu, mazos čaterbaitus un dodamies pa promenādi. Sākumā gan likās, ka tas ir jocīgi. Izej no mājas un uzreiz var makšķerēt. Diemžēl tāda klišejiskā doma pirms tam bija, ka pilsētā makšķerē tikai bomži un dzērāji. Līdz vienu gadu maijā Ventā saķērām pusspaini ar butēm.
Ventspilī uz mola reņģes makšķerē?
Es jau otro gadu vēlos to pamēģināt, bet ar laiku nav trāpījies. Lasīju, ka aprīlī sākas, braucām uz mola, prasījām, vai ķeras, bet vēl ne.
Vēja zivis ķerat?
Ir, kas mēģina tās ķert no krasta Staldzenē, ir – kas no laivām. Bet tas nav tik izteikti kā citviet. Zinu, ka pāris influenceru atbrauc uz šejieni un uztaisa materiālu. Bet par vēja zivīm man nav īpašas intereses. Man labāk patīk noķert karpu, jo to pēc tam var nokūpināt. Īpašo karpu kāto gan man nav, makšķerēju ar fīdera kātiem, galā metodfīdera sistēma un mazās popup boilas. Ezerā, ko dēvējam par mūsu mājas ezeru, esmu jau piešāvusies, zinu, kurās vietās un uz ko varu noķert. Man patīk, ka karpu makšķerēšanā pati visu varu izdarīt, jo tārpu uzspraust uz āķa – tas nav man. Makšķerējot vimbas, līdzi ir tehniskais direktors (vīrs). Uzliek vienu balto, sarkano, un aiziet. Vimbas ķeram Ventā, netālu no Zlēkām. Tālu nebraucam. Ventspils, Kuldīga, Snēpele.
Ventspils jau arī atrodas makšķerniekiem ļoti izdevīgā vietā. Venta, Būšnieku ezers, jūra.
Uz Būšnieku arī ik palaikam braucam, ja vakaros nolemjam pāris stundu pamakšķerēt. Laivu nomā ir tik sakarīgas cenas, ka savējo nemaz nelaižam ūdenī. Tur mēs esam galvenokārt asarus ķēruši, līdakas ezerā ir samērā nelielas.
Kādiem mānekļiem ir lielāka piekrišana?
Keitech gumijzivīm, ar tām var labi ķert Usmā, Puzē, Ventā. Vilgāles ezerā 47 cm asari esmu noķērusi. Čaterbaitus daudz izmantoju – ar ofsetāķi un bez. Pēdējā laikā man īpaši iepaticies makšķerēt tieši zālainās vietās. Visas lielās zivis, ko esmu noķērusi, ir vilktas no šādām vietām. Ofseta āķis un gumijzivs – tā ir mana pēdējā laika zelta kombinācija.
Pēdējā laikā dažādu makšķernieku video ir redzēts, ka čaterbaitus izmanto arvien vairāk.
Pilnīgi piekrītu, un, manuprāt, tas ir viena iemesla dēļ. Apnīk ķert ar rotiņu, jo visiem rotiņš vienmēr būs somā. Tas ir tāpat, kā plates nomainīja diski – mūzika skan, tikai modernāk. Princips te ir tas pats. Lapiņa negriežas, bet staigā, visa atšķirība. Pēc savas trofejlīdakas noķeršanas Ventspilī vairs nebija pieejamas baltās gumijzivtiņas. Visi makšķernieki bija tās izpirkuši. Maijā ar atvadas sistēmu, par ēsmu izmantojot gumijas vardes, Ventā pāris stundu laikā esam noķēruši ap 30 asariem. 35, 37, 32 cm asarus. Tepat mājās, pāri ielai. Man patīk tāda aktīva makšķerēšana, nespēju iedomāties sevi uz ledus ar mormišku. Man arī ļoti salst.
Ventspilī gan ar ledu pēdējo gadu laikā tā pašvaki.
Pirms vairākiem gadiem, kad bija ledus, leiši tik smuki sēdēja ar lampiņām savās būdās. Mēs ziemas makšķerēšanu aizstājam ar lašveidīgo ķeršanu Rindā, Irbē, Ventā, Stendē pēc 1. janvāra, kad beidzas liegums.
Kurš Kurzemes pusē ir iecienīts lašveidīgo māneklis? Salacā Westin Great Heron.
Man ir Akara Ablet, sarkanīgi rozā krāsā ar baltu purniņu. Ar to, par kuru daudzi saka, ka neko nevar noķert. Taču savu pirmo lasi noķēru tieši ar to un turpinu veiksmīgi to darīt. Great Heron ir labs, bet mums ir Great Heron Sunrise, jo Ventā tas ļoti labi sevi parādījis. Mums gan nav lielas pieredzes lašveidīgo ķeršanā, sākām tikai šogad. Sākumā vīrs uz Salacu brauca, bet pirmajā reizē visus mānekļus aprāva.
Ventā tādā ziņā pateicīgāk lašot, jo nav tik daudz krūmu un koku ūdenī.
Venta arī nav tik krāčaina. Protams, var meklēt nelielas krāces, atstraumes, kur var būt kāds ķērājs, ko apmētāt, bet Ventas gultne ir daudz pateicīgāka lašveidīgo spiningošanai. Mums ļoti patika, kā Madars Millers mācīja lasīt upi, kā pareizi makšķerēt, bet Jānis Lindenblats, kurš pats izbijis ventspilnieks, praktiski rādīja, kā upē makšķerēt lašveidīgos. Vēl viena lieta, ko ar vīru ievērojam, – izvēlamies kvalitatīvus aksesuārus (fluorokarbonu pavadām, karabīnes). Agrāk jau katra mānekļa aizķeršanās zālē lika domāt, ka bija zivs piesitiens, bet tagad, ar kvalitatīviem rīkiem makšķerējot, saproti, ko māneklis dara ūdenī.
Kad braucat uz nepazīstamu vietu makšķerēt, pirms tam ievācat pieejamo informāciju par dziļumiem, kantīm?
Te ir darbs tehniskajam direktoram (smejas). Izmantojam visiem publiski pieejamo www.genesismaps.com, kur var apskatīt kartes, forumos apvaicājos. Eholoti bez live tehnoloģijām izmantojam.
Kādi vēl ir piedzīvojumi copē, ja neskaita, ka izvilktā līdaka virs metra jau pati par sevi ir vesels piedzīvojums?
Toreiz, kad izvilku lielo līdaku, vējš bija tik liels, ka laivu šūpoja un tajā iesmēlās ūdens. Tie bija visnotaļ ekstrēmi laikapstākļi. Es nemaz nevaru ilgi šādā laikā uzturēties laivā, jo paliek slikta dūša. Kad sākām ar vīru spiningot, ļoti ātri sapratām, ka vēlamies, lai mums pašiem būtu sava gumijas laiva, jo īres laivas lielākoties ir pellveidīgās, kas vējā neuzvedas ļoti labi. Vēl mums ir elektromotors. Tādi bīstami piedzīvojumi mums nav bijuši, mums ir tikai jaukie bijuši, kad vienā makšķerēšanas reizē noķeru sešas karpas vai kad mēs visi trīs esam noķēruši katrs pa karpai, līdakai, kad esam atraduši jaunu un superīgu makšķerēšanas vietu, kur var labi piebraukt, telti uzcelt, kur bērns jūtas labi un droši. Bēdīgākais stāsts, ka pērn sacensību laikā pāriniekam pārlūza makšķere, bet rezerves kāta nebija līdzi. Vējš bija 16–17 m sekundē, visu laiku laivā bija jāstāv kājās. Atceros, Puzes ezerā pie laivas ūdenī iegremdēju gumijzivtiņu un, tā rotaļājoties, vilku pa ūdeni. Kad izlēca līdaka, pārbijos. Kad otro reizi ielaidu gumijzivtiņu, redzēju, kā tā lēni sāk sekot māneklim. Vēl ir bijis tā, ka makšķerēju karpas un kādā brīdī vairs neskatos uz spicīti, un tieši tad karpa paņem. Makšķere ūdenī! Jālec pakaļ! Tagad mums ir spoles ar dubulto bremzi un pīkstekļi, kas signalizē, kad zivs pieķeras.
Kādu gumijas laivu iegādājāties?
Sāksim no otra gala. Manam brālim, kurš dzīvo Kuldīgā, ir 4,2 m Dulkan gumijas laiva. Un maza 2,7 m laiva, ko var viens pats aiznest līdz Ventai. Mums patika lielā laiva, jo pārsvarā laivā esam trijatā. Laivu namā noskatījām Gladiator modeli, lai varam iestumt garāžā. Aizbraucām uz Laivu namu un, redzot, cik tā liela, sapratām, ka divatā to nepanest. Piekabes mums arī vēl nebija. Katru reizi to vajadzētu piepūst un salikt. Tad mums parādīja 3,8 m laivu, kas ietilpa bagāžniekā, to varējām panest, un tajā arī pietiek vietas trīs cilvēkiem. Paņēmām arī priekšējo nojumīti, jo mūsu puika tur var patverties no vēja un lietus. Tad draugi pateica, ka laiva bez eholotes neskaitās.
Tātad ar dīperi nepietiek?
Nepietiek, un tagad mums ir mazais Lowrance. Live tehnoloģijas nevēlamies izmantot. Sākumā laivu katru reizi pumpējām no jauna, bet paveicās, ka Salmo mārketinga cilvēks Artūrs Zabors pārdeva mums savu piekabīti. Kopš tā laika sapratām, ka piekabīte ir bezmaz vai svētīgāks pirkums par pašu laivu (smejas). Laivai ir samērā jaudīgs elektromotors. Tā mēs pārvietojamies pa ūdeni.
Nav bijusi doma paceļot pa mazajām Kurzemes upītēm, kurās čum un mudž sapali?
Šis ir tas, par ko domājam nākamgad. Jo tā nopietni spiningot sākām kopš 2024. gada janvāra. Draugi makšķernieki visu laiku kaut ko jaunu iesaka. Foreļupes gribētu pamēģināt, kādā nekurienes vidū atrast mazu oāzi, kur dzīvo skaistas foreles un sapali. Sapalus reiz izdevās paķert lašu laikā Irbē, ko atklājām tikai šogad. Ļoti skaista upe, laivojama, arī no krasta tur var labi ķert. Nākamajā gadā mums būs Irbes stāsts.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
