Raksts no žurnāla “Lielais loms” arhīva.
Dzīvē tā ir sanācis, ka nemanot un pamazām esmu iekļāvies bļitkotāju brālībā. Nu jau pasen un uz palikšanu. Nē, tā nav sekta un tas nav formāls veidojums. Bļitkotāju brālībai piederīgs var justies jebkurš, kuram patīk šis copes veids. Rodas loģisks jautājums – kas vispār ir bļitkošana? Atbilde uz šo jautājumu ir šāda – bļitkošana ir viens no zemledus makšķerēšanas veidiem, kurā makšķerējot par mānekli tiek izmantotas tikai bļitkas. Tās var būt ar kustīgiem āķiem un ielodētiem. Bļitkas var būt dažāda izmēra, no dažādiem metāliem un ar atšķirīgu formu. Bet lielākoties tā ir metāliska plāksnīte vai vairākas kopā. Bļitkām var būt ielodēts viens, divi vai trīs āķi. Tāpat āķi var atrasties kustīgā veidā, piestiprināti ar ievadgredzena palīdzību, ar auklas palīdzību vai pat ķēdītē. Āķiem, kurus stiprina ķēdītē, parasti liek trijžuburu āķi ar fosfora pilīti uz tā. Tīra bļitkošana – tā ir diezgan šaura specializācija, jo tiek izmantoti tikai viena veida mānekļi. Analoģiski būtu, ja spiningotāji lietotu tikai šūpiņus. Tas nenozīmē, ka citus mānekļus nedrīkst lietot, tomēr šis mānekļu tips bļitkotāju brālības pārstāvim šķiet vistuvākais un ar to tiek makšķerēts visvairāk. Ar bļitkām var makšķerēt arī vaļēju ūdeņu sezonā, no laivas, tomēr tā jau ir cita copes specifika un par to šoreiz nerakstīšu. Bet tagad par visu pēc kārtas – kā iekļuvu bļitkotāju brālībā un ar ko no šobrīd apgūtā varu padalīties ar citiem.
Kad un kā sāku makšķerēt no ledus
Zemledus makšķerēšana mani aizķēra krietni vēlāk nekā cope vaļējos ūdeņos. Kaut kas tika mēģināts jau no puikas gadiem, bet tomēr tā pa īstam sāku copēt no ledus ap 2008. gadu. Un arī pa druskai. Dažas reizes gadā. Pirms tam tā šķita nesaprotama cope un visi, kuri sēž uz ledus, šķita dīvainīši. Sāku vispār bez kāda nebūt inventāra. Ar vienu makšķerīti, kaut kādām pāris bļitkām un mormiškām. Nebija ne drēbju, ne zābaku, ne urbja, ne vergas, pat ne kastes. Bija vien vēlme pamēģināt, un pamazām iepatikās. Sāku arī apaugt ar vajadzīgo inventāru. Bet atceros, ka jau pašā sākumā vairāk uzrunāja darbošanās ar bļitkām nekā ņemties ar pavisam smalkajām aukliņām, mormiškām un motiļiem. Pirmajās reizēs staigāju pa citu nesen izurbtajiem āliņģiem un mācījos, kā izspēlēt bļitkas. Pēdējos sešus gadus esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz bļitkošanu. Ļoti reti paņemu rokās mormiškas un mazās makšķerītes. Pēdējās divas ziemas esmu sācis arī apgūt vibu, šķērsbļitku un citas zemledus makšķerēšanas mānekļu pasniegšanas tehnikas, tomēr pārsvarā darbojos ar sev tik iemīļotajām bļitkām. Šādā veidā darbojoties, esmu iekrājis zināmu pieredzi un ir radušās dažādas atziņas par šo zemledus makšķerēšanas veidu. Tieši ar saviem novērojumiem un personīgo pieredzi es arī vēlos padalīties šajā rakstā.
Šis ir tiešraides video no žurnāla Lielais loms Facebook konta
Bļitkošanas inventārs
Makšķerītes bļitkām der ļoti dažādas. Katram tās sajūtas ir nedaudz citādākas un arī spēles nianses atšķiras. Makšķerītes var aprīkot ar sardziņu, bet var bļitkot arī bez tā. Man daudzkārt ērtāk šķiet bez sardziņa, kad visu jūt rokā. Bļitkojot bez sardziņa, kātiņam ir jābūt gana jutīgam, lai sajustu bļitkas spēli un arī copes momentu. Kātiņš var būt gan no stikla šķiedras, gan grafīta, gan no jebkāda cita materiāla. Bet tam ir jābūt jutībai. To var panākt ar kātiņa garumu. Piemēram, četrkārtējs bļitkošanas kausa ieguvējs Voldemārs Sosins bļitko ar parastā tipa ziemas makšķerīti, ar nedaudz pagarinātu spicīti. CMS pārstāvis Eduards Burģelis savu ideālo makšķerīti bļitkām ir atradis, uztaisot pats no fīdera spicītes. Latgales matadors Edgars Rimša bļitko ar paštaisītu makšķerīti, kam ir diezgan pagarināta spicīte. Bet lielais vairums bļitko ar mūsdienīgām veikalā nopērkamām makšķerītēm. Man pašam šobrīd ir divas makšķerītes, ar kurām darbojos bļitkojot. Viena, ar kuru darbojos visvairāk, ir salikums no divām makšķerītēm. Roktura daļa ar iestrādātu lielu plastmasas spoli ir no vienas makšķerītes, bet pagarinātu spicīti taisīju no teleskopiskās stikla šķiedras pludiņmakšķeres spicītes. It kā jau sen šo makšķeri būtu laiks nomainīt pret daudz mūsdienīgāku variantu, bet esmu pie tās tā piešāvies un pagaidām neplānoju to mainīt. Otra makšķerīte man ir nesen, bet pirms tās bija līdzīga. Tā ir cieta un mūsdienīga ziemas makšķerīte, kuru izmantoju lielajām bļitkām. Tā man noder arī vibiem un šķērsenēm. Larus Platinum Spirit – heavy akcijas kātiņš, kas piemērots balansieriem no 7 centimetriem un virs, ratliniem virs 20 gramiem un smagajām bļitkām.
Spolītes bļitkošanai ir jāizvēlas atkarībā no izvēlētās makšķerītes. Nekādas specifiskas prasības tieši šim zemledus makšķerēšanas veidam nav. Galvenais, lai pašam ir ērti un spoles mehānisms nodrošina ātru auklas padošanu, un lai tas strādā pie mīnus grādiem.
Auklas izvēle atkarīga no bļitkas izmēra. Var likt gan pīto auklu, gan mono, gan fluorkarbona auklu. Katrai savi piekritēji. Ja izmanto pīto auklu, tad jāņem vērā, ka zemās temperatūrās tai ir lielas problēmas ar sasalšanu. Aukla regulāri jāapstrādā ar silikonu vai eļļām, un bieži vien arī tas nepalīdzēs. Toties ar pīto auklu palielinās jutība un var izmantot mazāka diametra auklu. Fluorkarbona aukla skaitās ziemā visneredzamākā un tai jutība ir augstāka nekā mono auklai, bet mazāka nekā pītajai. Pats uz mazo bļitku makšķerītes izmantoju mono auklu. Tai nav tik augsta jutība, toties to var izvēlēties iekrāsotu. Un tas man ļoti patīk. Sevišķi vējainā laikā aukla ķeras aiz ledus gabaliem pie āliņģa un to plānā diametra dēļ aukliņu nevar ieraudzīt. Ar iekrāsoto tādas problēmas atkrīt, tāpēc es izmantoju mono auklu, kas iekrāsota sarkanā krāsā. Mazajām bļitkām lieku 0,16–0,17 mm diametra aukliņu. Esmu mēģinājis arī plānāka diametra auklas, tomēr ikdienas copē plānāku neprasās. Vajadzīga arī izturības rezerve. Jo, velkot pat 300 gramu smagu asari, aukla var neizturēt un pārplīst. Bet resnāka diametra aukla jau var traucēt mazo bļitkiņu spēlei un samazināt copju daudzumu. Lielo bļitku makšķerei izmantoju fluorkarbona auklu. Uz iepriekšējās makšķerītes man bija 0,26 mm fluorkarbona aukla, bet tagad ir vēl lielāka diametra (0,33 mm), jo izmantoju šo makšķeri arī vibiem.
Mazajām bļitkām pavadiņas neizmantoju, un nav arī nemaz tik bieži, kad līdaka paņem asariem domāto bļitkiņu. Tomēr tādi gadījumi gadās un 90% gadījumu no bļitkiņas nākas atvadīties. Ja izmanto pavadiņu, tas traucē bļitkas spēlei un stipri samazina copju daudzumu. Lielo bļitku makšķerei es pavadu lieku. Vai nu plāno stīgu, vai visplānāko titāna pavadiņu.
Iecienītākās bļitkas
Copi parasti sāku ar pirmā numura bļitkām. Kā pirmā man parasti iet vai nu Šilova bļitka, vai Salmo, vai arī viena noname bļitka. Ar kādu no tām es sāku taustīšanos. Un jau atkarībā no tā, ko izdodas uztaustīt, es mainu bļitkas un to izmērus. Pamatā izmantoju pirmā un otrā numura bļitkas. Trešā numura izmēra bļitkas jau krietni retāk. Vēl lielākas, kad runa ir par asaru copi, es praktiski nelietoju. Man vieglāk izspēlēt ir bļitkas ar fiksētiem āķiem, tomēr ir reizes, kad kustīgais āķis dod labāku rezultātu. Parasti ir tā, ka strādā labāk vai nu sudrabotie toņi, vai zeltītie un misiņa. Bet to var ātri saprast. Bļitkai vēlams ir kāds akcents pie āķiem vai uz āķiem. Vai nu sarkana krāsa pie āķiem, vai kāds diedziņš, pile uz āķiem vai kāds kembriks. Bļitkas ar akcentu strādā labāk. Atsevišķa kategorija ir vēdzeļu copei domātās bļitkas. Tāpēc to tikai pieminēšu, īpaši neiedziļinoties. Vēdzeļu copei vajag bļitku ar masīvāku korpusu. Tādas bļitkas gatavo arī no divām vienādām plāksnītēm, lai tas piedod bļitkai papildu troksnīti, un šādā variantā var arī izmantot dažādu krāsu un materiālu plāksnītes. Tas bļitkai iedod unikālu spēli, un arī tās krāsojums ir citādāks no katras puses. Vēdzeļu bļitkām parasti uz āķiem liek arī ēsmu. Visbiežāk tas ir zivs gabaliņš vai zivs filejas gabaliņš. Ļoti laba ēsma ir ķīša filejas gabaliņš.
Bļitku spēles nianses
Pamata animācija bļitkām ir uzrāviens un pauzīte. Bet bļitkas spēlei var piešķirt dažādas nianses, kas bieži vien dod rezultātu. Var variēt ar uzrāviena tempu un amplitūdu, bet nekad nevajag aizmirst par pauzēm. Reizēm pauzi vajag pat 5–7sekundes. Standarta dribls ir mēreni straujš un īss uzrāviens un tad 2–3 sekundes pauze. Ik pa laikam ir vērts piesist ar bļitku pie grunts. Tāds piesitiens bieži piesaista asarus. Vēl ir tāda lieta kā bļitkošanas dziļuma maiņa. Driblu parasti sāk pie grunts, pa to uzsit, un, ja cope neseko, tad ir vērts ar īsiem uzrāvieniem un pauzēm celt bļitku pamazām uz augšu. Pēc katra uzrāviena. Ir reizes, kad copes seko metru no grunts un augstāk. Šādā veidā var sakacināt asarus un tie sāk ņemt uzreiz pie āliņģa. Bļitkas spēlei vēl var iedod papildu nianses, to nedaudz patirinot pēc uzrāviena. Līdzīgi kā ar mormišku. Pēc kā jāietur garāka pauzīte. Var palaikam var uztaisīt tādu kā starprāvieniņu pirms īstā uzrāviena. Iespējas ir daudz, kā dažādot bļitkas animāciju. Galvenais ir neaizmirst par pauzēm! Vēl bļitkas spēle mainās atkarībā no kātiņa pozīcijas pret āliņģi. Turot kātiņu 90 grādos, būs savādāka spēle, bet, turot to 45 grādos, jau būs cita. Tā ka ar kātiņa slīpumu pret āliņģi arī ir vērts paeksperimentēt.
Foto – Arī Anatolijam bļitkošana patīk.
Bļitkošanas taktika
Ja ūdenstilpne ir pazīstama, tad eju uzreiz uz zināmām vietām. Ja ūdeņi ir nepazīstami, tad mēģinu atrast dziļuma kartes un saprast, kur ir kāda bedre. Jo uz to kantēm bieži vien atrodas asari. Ja pavisam nekas nav zināms, tad sāku piekrastē un pamazām attālinos no tās. Pirmo āliņģi urbju uzreiz pie niedru malas un ar kādu 3–5 m intervālu izurbju vēl 4–5 āliņģus uz dziļuma pusi. Pieņemot, ka tālāk no krasta kļūst dziļāks. Āliņģus netīru un saulainā dienā vēl speciāli notumšoju ar sniegu. Tā arī urbju un meklēju, kādā dziļumā un attālumā no krasta līnijas izdodas kaut ko uztaustīt. Ilgāk par piecām minūtēm pie viena āliņģa nepalieku. Ja āliņģī ir bijusi noķerta zivs vai vairākas, tad pēc brītiņa tur ir vērts atgriezties. Ir reizes, kad asari atrodas seklumā, tieši niedrēs. Tāpēc ir vērts arī paurbt tādās vietās. Vienīgais, ir ļoti jāuzmanās ieurbt gruntī. Ja tā notiks, tad būs borim jāmaina asmeņi. Tāpēc es niedru zonā atļaujos urbt tikai zināmās vietās. Dziļāk par sešu metru dziļumu es parasti neeju. Jo zūd jutība un vairs īsti nejūt, ko dara bļitka. Viskomfortablākais dziļums bļitkošanai ir līdz četriem metriem. Īsāk sakot, bļitkošana ir aktīvs copes veids. Visu laiku jāmeklē, jāurbj un jāpiemeklē, kuru bļitku un uz kādu spēli asari būs gatavi ņemt.
Foto – Valdis priecīgs par smuku asari
Par eholotes priekšrocībām
Var darboties tīri uz savu pieredzi, prasmēm un intuīciju, tomēr vairumā gadījumos eholote atvieglo uzdevumu atrast zivis. Ne tikai atrast, bet arī saprast to uzvedību un pierunāt uz copi. Sevišķi aktuāli tas ir laikā, kad zivis ir pasīvas. Tā kā bļitkošana ir ļoti dinamisks copes veids, tad visas stacionārās eholotes šim copes veidam īsti neder. Vadāt eholoti ragaviņās nebūs īsti ērti. Piemērotas ir visas bezvadu eholotes (bumbiņas) un mazas, kompaktas eholotes. Principā Latvijā ir divi varianti, ko lietot no ledus. Bezvadu eholote Deeper un kompaktā eholote ar devēju Praktik. Deeper eholotes galvenā priekšrocība ir labs attēls un iespēja paskatīties notikumu vēsturi. Ne visai ērtās lietas ir tādas, ka jāizdomā, kur turēt telefonu, jo viss ir jāskatās telefonā. Jānodrošina telefons ar power banku, jo aukstā laikā tas ātri nosēžas un arī pati Deeper eholote var izlādēties copes laikā. Vēl bieži gadās problēmas ar savienojumu. Regulāri jātīra āliņģi no sniega, lai saņemtu labu signālu uz telefonu. Skārienjutīgo telefona ekrānu ar mitriem un aukstiem pirkstiem telefonā arī nav īpaši ērti spaidīt. Man personīgi krietni praktiskāka šķiet eholote Praktik. Ļoti kompakta, vienkārša un ērta lietošanā. Arī pietiekami informatīva. Ar vienu AA bateriju pietiek vairākām copes dienām. Lietot eholoti vai ne un kādu – tā ir katra izvēle. Es pats visbiežāk darbojos bez eholotes un pats sev eholoti ziemas copei vēl neesmu pat iegādājies. Bet gana daudz esmu copējis gan ar Deeper, gan Praktik. Un manas domas, ka Praktik ir krietni praktiskāks zemledus makšķerēšanai, tostarp bļitkošanai. Visticamāk, ka sev arī tādu iegādāšos.
Par bļitkošanas kausu
2011. gadā radās ideja, ka varētu rīkot sacensības bļitkošanā no ledus un sapulcināt šī zemledus makšķerēšanas veida entuziastus kopīgā pasākumā. Idejas autors bija aizrautīgs ziemas makšķernieks un vēžotājs Edgars Rimša. Šāda formāta sacensības bija jau samērā populāras citās valstīs, piemēram, Krievijā. 2012. gada 28. janvārī notika pirmā Parcopi.lv kausa izcīņa bļitkošanā. Pirmais kausa ieguvējs bija Martins Vizbulis. Kopš tā laika ir aizvadītas septiņas bļitkošanas kausa izcīņas un četras no tām ir uzvarējis Voldemārs Sosins. Vīrs, kurš tiešām māk darboties ar bļitkām! Laika apstākļu un arī pandēmijas dēļ ir bijuši gadi, kad kauss nenotiek. Bet šī tradīcija noteikti tiks turpināta. Iespējams, turpinājums būs jau šogad!
Bļitkojamie ūdeņi un ne tikai
Tāpat kā ir līdaku ezeri, tāpat ir ūdeņi, kuros bļitkas strādā labāk un kur sliktāk. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka Ķīšezers nav bļitkojamais ezers. Zivis noķert, protams, var, bet krietni labāki rezultāti būs ar mormišku. Vecdaugava ir bļitkojamais ūdens. Visi Lilastes puses ezeri ir bļitkojamie. Vislabākais ir Dzirnezers, bet lielāka iespēja uztrāpīt uz lieliem asariem ir Dūņezerā. Sarkandaugava un Daugava ir bļitkojamie ūdeņi, ja aizsalst un drīkst atrasties uz ledus. Gaujas attekas ir bļitkojamie ūdeņi. Juglas ezers arī īsti nav bļitkojamais ezers. Abos Baltezeros asari ir gana atsaucīgi uz bļitku. Lielajā man ir trāpījušies lielāki asari izmēra ziņā. Tas tāds mazs rezumējums par Rīgas un Pierīgas ūdeņiem. Tāpat noķert zivis ar bļitku var visās ūdenstilpēs.
Foto – Drošība un pareizais apģērbs ir svarīgas lietas. (bildes oriģinālizmērs pie Arvja telefonā)
Kādi laika apstākļi ir labāki?
Te, protams, domas dalās un katram ir savi labākie laika apstākļi. Bet mans novērojums, ka labāk bļitkojas, kad ir nomācies. Un bieži vien labi lomi ir snigšanas un pat putināšanas laikā. Bet tie ir mani, tīri subjektīvie novērojumi.
Kas vēl jāņem vērā bļitkojot?
Jāņem vērā, ka bļitkošana ir aktīvs copes veids, tāpēc obligāti nepieciešama laba termoveļa, kas izvada lieko mitrumu. Ja vien cilvēks nav īpaši salīgs, tad, visticamāk, nevajadzētu izvēlēties pavisam biezos ziemas kombinezonus. Jo, aktīvi darbojoties, tādā būs par karstu. Pats lietoju kombinezonu, kas ir līdz -15 grādiem. Bet pats galvenais, ir laba termoveļas kārta. Jo, ja gadās iesvīst un termoveļa neizvada mitrumu, tad pauzes brīdī kļūst auksti un tā var arī saslimt. Pats lietoju Grundens termoveļu un esmu ļoti apmierināts ar to. Vēl jāņem vērā fakts, ka ir daudz jāstaigā. Tāpēc, ja ir kailledus, tad ļoti rekomendēju uzmaukt uz zābakiem apavu radzes. Tās kastē daudz vietu neaizņem, toties kailledus gadījumā ļoti atvieglos pārvietošanos un arī pasargās no traumām. Zābakus jāizvēlas tādus, lai ir ērti un silti. Un lai tajos viegli var pārvietoties. Cimdus es parasti nelietoju, jo tajos pasliktinās jutība. Bet, ja vējš vai aukstums ir par stipru, tad velku rokās flīsa cimdus bez pirkstu galiem. Tādus gan nedrīkst slapināt, tad kļūs vēl sliktāk. Katram aukstuma slieksnis ir cits, tāpēc par cimdiem arī vajag padomāt. Labāk mazliet zaudēt jutību bļitkojot, bet neatsaldēt rokas.
Nobeigums
Nobeigumā vēlos atgādināt par drošību uz ledus. Nevajag būt pašpārliecinātam un jāpārliecinās par ledus drošumu. Dzīvība ir krietni vērtīgāka par zivīm un copes emocijām! Kas attiecas uz bļitkošanu, tad to noteikti ir vērts mēģināt un šādā veidā copēt. Bļitkošana ir aktīvs, interesants un aizrautīgs zemledus makšķerēšanas veids. Visi laipni lūgti bļitkotāju brālībā! Ne asakas visiem!
Nav gaismas, nav zandartu. Madars Millers! “Ķeram lielo!” #29 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
