Ziemā no ledus galvenā zivs latviešiem vienmēr ir bijis asaris. Te nu nav citu versiju, bet pārējās zivju sugas ir kā piedevas.
Savukārt mani, lai cik tas nebūtu varbūt aizdomīgi jocīgi, asaris kā zivs interesē, bet ne tik daudz, lai sacenstos ar brekšu copi no ledus. Brekšu copi un asaru meklējumus visbiežāk veicu līdztekus. Protams, asari var meklēt gandrīz visur, kur vien ir ūdens, bet ar brekšiem vai padruknākiem pličiem jau nebūs tik vienkārši. Ziemā breksis ir ļoti kaprīzs, nemīl kustēties un visbiežāk, atradis padziļinājumus, iesēžas tajos un nekustas.
Ar tagadējām tehnoloģijām atrast plakanos ir daudz vieglāk nekā pirms vairakiem gadiem, taču tas neko vēl nenozīmē, jo breksim ir jāpacenšas arī atvērt muti un izaicināt uz barošanos, kas upēs ir vieglāk izdarāms, bet kur zivs ir grūtāk sameklējama. Savukārt ezeros atrast breksi ir vieglāk, bet ziemas vidusdaļā tas ir mazatsaucīgs, lai brīdī, kad tuvojas pēdējā ledus sezonas diena, tas it kā atmostos un steigtos pie galda.
Varētu teikt, ka tāds kaprīzs zemūdens iemītnieks.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Brekšu iznācieni pavasara atkusnī
Tā nu tas ir, ka pavisam ne katru gadu pavasarī izdodas Daugavā tikt uz tām vietām, kur es ierasti copēju jau gadus 30 un lielie “portfeļi” pēc ziemas mazkustīgās dzīves pamostas un viņiem vien zināmu iemeslu pēc dodas uz konkrētām vietām, par kurām mēs, makšķernieki, šo to zinām.
Runa ir par pēdējā ledus copi, kas bieži vien atnes daudz patīkami negaidītu pārdzīvojumu tieši upēs, jo šeit, pateicoties daudzajām lie- lākām vai mazākām upītēm, urdziņām vai strautiem, kā arī pamazām krasta joslās kūstošajam sniegam, pa neaizsalušajiem āliņģiem upēs ietek ar skābekli bagāti ūdeņi, liekot zivīm atmosties un sākt domāt par sava vēdera tiesu. Daugava uz brekšu rēķina parasti “atdzīvojas” 3–4 nedēļas pirms lielo palu sākuma. Tas, protams, nav tas patīkamā- kais laika posms, ja skatāmies no makšķernieka drošības viedokļa, bet tādi nu mēs esam, un ar pārliecību varu teikt, ka izmainīt mūs var tikai globāla sasilšana līdz tādam siltuma līmenim, ka ledu varēsim sastapt tikai saldētavās. Bet nu par copi.
Par iebarošanu un cerībām
Tā tas ir katru gadu. Pagājušajā gadā it kā ziema bija daudz garāka un aukstāka, bet tā arī uz savām vietām Daugavā netiku, jo jau pašā salšanas sākumā plānajai ledus kārtai līdzi veidojās pieklājīga sniega sega, kas kā termoizolators neļāva ledus kārtai izveidoties tik biezai, lai pavasara atkusnī varētu droši doties Daugavas gandrīz pašā viducī, kur dziļums sniedzas pat līdz deviņiem metriem, un tad iesākt lielo brekšu gūstīšanu. Tiku vien līdz aptuveni 50 metriem no krasta, un tālāk jau kāds spēks turēja aiz kombinezona malas un čukstēja ausī, ka mani tomēr vēl kāds gaidot arī mājās. Nācās vien paklausīt, jo pavasarī uz upes esošais 20 cm biezais ledus ir daudz nedrošāks nekā pirmais ar saviem septiņiem centimetriem. Tā nu paliku gribot un ar cerībām uz nākamo gadu, kas, par laimi, šosezon ir arī piepildījies. Vēl marta vidū ledus biezums, pateicoties plānajai sniega segai virs upes ledus, Dau- gavā turējās ap 30 centimetriem. Kas attiecas uz brekšiem, tad vietējie aborigēni jau februāra vidū sāka brekšu piebarošanu. Protams, tas ir gadiem pārbaudīts, ka breksis Daugavā ziemas vidū ir ļoti pasīvs, un nav īsti saprotams, kur šīs zivis slēpjas. Jā, var uzskriet virsū upes plicim, kas šajos ūdeņos ir stipri vien biezāku muguru nekā ezeros, taču tas jau nav tas izmērs, uz ko parasti izejam un meklējam. Savā ziņā apstāklis, ka noteiktas vietas iebarošana sākta jau laikus, dod tikai un vienīgi pozitīvu gala rezultātu. Cita lieta – ar ko tiek barots un cik intensīvi tas notiek. Diemžēl jāatgriežas pie tā jau nodrāztā teiciena par plānajiem maciņiem, tāpēc atkal breksim tiek piedāvāts dažādu putru sortiments.
Par ticību acīm un aminoskābēm mānekļos. Oskars Šteinbergs. “Ķeram lielo!” #4 epizode
Labi vēl, ka tā ir upe ar kaut nelielu, bet tomēr straumīti. Protams, ar šādu iebarošanu piesaukt Daugavā breksi ir samērā niecīgas cerības. Ja nu tomēr grūbas ir kā primārais barības piedāvājums, tad vismaz derētu to uzlabot ar anīsa, slieku vai motiļa atraktoriem. Arī tos copes lietu veikalos nedod par velti, taču šeit ir iespēja “atsperties” pret to niecīgo daudzumu šo smaržu, kas nepieciešams iebarojamajā barībā. Piemēram, anīsa nepieciešams tikai daži pilieni uz kilogramu barības. Motiļa un (vai) slieku atraktoru var lietot neierobežotā daudzumā, jo ziemas aukstajā ūdenī to aromāts nebūt nebūs tik spēcīgs, lai breksi aizbaidītu. Nav peļama lieta arī zivju kombikorms, kas lielos iepakoju- mos nemaz tik dārgi nemaksā un, regulāri iebarojot vienā vietā, noteikti nesīs panākuma augļus. Tas viss par lēto, iebarojamās barības galu, uz kura rēķina breksi vajadzēs kādas dienas pagaidīt, līdz tas sapratīs, ap ko grozās lieta. Tātad tiks tērēts laiks, pārbaudīta pacietība un nervu stresa līmenis. Tā kā es šīs īpašības uz sevis esmu pārbaudījis, tad esmu nonācis pie secinājuma, ka labāk visu ātri un aši (nosacīti), lai atliek laiks arī citai copei uz citām zivīm vai arī karstvīnam pie mājas kamīna.
Breksi, breksi, kur tu esi?
Es pats rīkojos tā, ka arī man līdzīgi domājošiem tie rezultāti nav tik ilgi jāgaida, bet pats galvenais uzdevums ir uztrāpīt vietai, kur tā zivs ir, jo, cik pieredze pa šiem gadiem rāda, vismaz pavasarī brekši lielos baros upēs nepulcējas. Tā kā manas brekšu vietas Daugavā atrodas starp spēkstacijām, vienmēr jāņem vērā straumes īpatnības, ko regulē elektrības ražotāji, un jācenšas pielāgoties. Piemēram, brīvdienās straumes ātrums daudzviet pielīdzināms nullei. Šādos gadījumos meklēt breksi upē ir grūts uzdevums, jo tas vienkārši nekustas. Man ir izdevies, gadiem skrienot, dažas reizes burtiski uzurbties tam virsū un, izvelkot uz ledus, mazliet iejusties “baiļu faktora” dalībnieka ādā, jo zivs sāni burtiski ir nolipināti ar dažādu izmēru dēlēm. Tātad zivs nekustas. Pienāk darba diena, un viss notiek daudz aktīvāk. Atkal jāatgriežas pie atmiņu klades, un tā vēstī, ka breksim no pēdējā ledus labākais copes laiks diennaktī ir no plkst. 16 līdz 21 vakarā.
Vēlreiz atgādinu, ka tagad runāju par brekšu copi Daugavā, nevis Alūksnes vai kādā citā ezerā, kur viss norit tieši diametrāli pretēji un labākais copes laiks ir nakts stundas līdz rīta gaismai. Tā ir pavisam cita pasaule, bet paliekam pie upes. Jo riebīgāki/pretīgāki laika apstākļi – sniegs, lietus vai putenis, jo labāk. Ierastais copes ritms sākas ap dienas vidu, kad upē straume ir nedaudz mazāka nekā pievakarē. Vispirms tiek izurbti divi āliņģi ar 130 mm diametra urbi, bet tā, lai tie savstarpēji savienotos. Var pa vidu iecentrēt vēl vienu, kas neapšaubāmi būtu tikai pluss, bet tad veidojas jau itin prāvs ledus caurums, un, tā kā pavasarī mēdz bieži iepūst cīruļputeņi, šāda rīcība var kādam mazāk uzmanīgam makšķerniekam pēc manis beigties ar vienas kājas peldi līdz pat svētā- kajai ķermeņa vietai. Patiesībā ar divām lunkām pietiek, jo vismaz 2 kg breksis nāk cauri pilnīgā mierā un bez jebkādas aizķeršanās. Tas ir tikai jānokausē un tad pareizi jāievada lunkā. Mierīgajā ūdens plūdumā lielo barotavu vismaz četras reizes no vietas nolaižu uz grunts un breksim par prieku arī atveru. Lai nu čomi sanāk pie vakariņu galda. Barības sastāvā noteikti ir kāda no gatavajām brekšu barībām, kas nopērkamas copes lietu veikalos, bet ar noteikumu, ka tās nav stipri aromatizētas un ar noslieci uz saldu garšu. Vislabāk noder tās barības, kuru pamatā ir zivju milti. Tad to sajaucu ar gaišo rīvmaizi, pielieku klāt sakapātas sliekas (es tās vienkārši samaļu, kamēr mājinieki neredz, kafijas dzir- naviņās), kārtīgu sauju motiļa un pāris kastītes balto mušu kāpuru. Motilis šādai copei nepieciešams aptuveni 250 gramu. Es saprotu, ka kāds tūlīt nobļausies par naudas summu, ko tas izmaksā, bet, ja jūs parēķināsiet nopīpēto cigarešu daudzumu un izkosto “cepumu” litrāžu, tad tur tā summiņa arī būs. Atliek vien izvēlēties, kurp jūs dodaties. Uz copi vai dropi!
Pacietību un vēlreiz pacietību
Makšķerītes sistēmā izmantoju mikro gruntenītes sējumu. Esmu mēģinājis arī ar lielākām mormiškām, bet tādā straumē tā tiek nonesta ļoti tālu no iebarotās vietas un turklāt nemitīgi straumē purināta vai cilāta tā, kā man nepatīk un, kā esmu nokonstatējis, breksim arī, jo nav viņš tik izmanīgs, lai izskraidelētu līdzi straumē kustībā esošajai mormiškai. Ja uzliek lielāku un smagāku mormišku, breksis kļūst acīm- redzami aizdomīgs un ēsmu neņem. Līdz ar to gruntenīte der vislabāk. Makšķerīti izvēlos nevis tādu, kādu lieto sportā vai asaru dresūrai, bet gan ar kājiņām, jo cope notiek uzreiz ar divām makšķerītēm. Tas tāpēc, ka iespējamās copes tā vai šitā nebūs vairāk par 10–5 momentiem, un patiesībā pati cope līdzinās lieliem gaidīšanas svētkiem. Tajā pašā laikā nedrīkst atraut skatienu no āliņģiem ne mirkli, jo var būt tikai viens moments un vietā, kur stāvēja makšķerīte, paliks vien pāri… nekas. Tāpēc arī kājiņas cenšos nostiprināt un tā vismaz aizkavēt to sliktāko brīdi, jo nevar jau cilvēks tik vienkārši vairākas stundas noblenzt uz diviem punktiem. Acis iztecēs! Par pamatauklu izmantoju 0,16 mm, bet pavadiņām 0,14 mm. Augšējā pavadiņā iesienu banāna veida mormišku, tad uzveru uz pamatauklas astoņus gramus smagu svina pilienu ar kembriku iekšpusē un zem tā mikro griezulīti, kam galā otra pavadiņa ar parasto āķīti izmērā no Nr. 10 līdz 14. Biežāk jau izmantoju lielāko, jo lielajam breksim ir arī liela apetīte un ne mazāka mute. Kā zināms, ezeros, šādā veidā makšķerējot, izmanto pludiņu, savukārt upē šī versija nederēs. Izmantojam aptuveni deviņus centimetrus garu, bet stingru sardziņu. Tas tāpēc, ka, ik pa brīdim pacilājot ēsmu, visa sistēma pa straumi “pārcelsies” vairākus centimetrus tālāk un nāksies atkal regu- lēt auklas garumu. Vislabākā ēsma ir kombinēta no vairākiem baltajiem mušu kāpuriem un daudz motiļa. Kumosam jābūt itin pieklājīgam, jo tikai tā breksis tam pievērsīs uzmanību. Visbiežāk pati cope ir ļoti cienīga. Sardziņš ļoti mierīgi noliecas vai kā palēninātās filmās lokās augšā un lejā. Parasti pie pirmās kustības nekad nepiecērtu un ļauju “lielajam” nogaršot ēsmu, jo, kamēr viņš nebūs lielāko daļu ēsmas no āķa notīrījis, mierā neliksies.
Tā nu tas ir, un, ja pacietības pietiek, tad ir vērts pamēģināt. Vai kād- reiz ir gadījies nakts melnumā no aptuveni 7–9 metriem pret straumi vilkt augšup uz āliņģi 2–3 kg smagu breksi? Man ir, un to novēlu arī jums. Ne asakas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
