Kad debesis ar zemi viesulī griezās
Un nevarēja izlemt, līt vai snigt,
Es domāju, kā gan pie zivs tikt?
Un ko āliņģī par ēsmu tām likt?
Piektdiena, agras brokastis, un jau ceļā uz mazo purva ezeru, kur pavasarī tika saķertas skaistas, tumšas līdakas. Vējš, ha, tas netraucē rūdītam makšķerniekam.
Asfaltētais ceļš labs, bet, iegriežot mežā, rodas šaubas, vai tikšu tālāk, jo riepu saķere ar tīru ledu nav tā labākā. Kamēr ceļš taisns, viss notiek, braucot lejā no kalniņa, ienāk prātā doma – bet kā tikšu augšā? Piemājas vietā, kur bija iespējams, apgriežos, uzņemu ātrumu un dodos augšup, pusceļā mašīna apstājas un, riteņiem turpinot griezties, sāk slīdēt lejup; kaut kā savācos un izstūrēju mašīnu līdz vietai, kur tā pārstāj slīdēt. Ko nu? Mašīnā ir cirvis un sapierlāpsta, sāku skaldīt ledu un no malām bērt virsū granti, 20 minūšu darbs, un esmu ticis augšā. Novietoju mašīnu ceļmalā, uzmetu aci kartei un dodos uz ezeru ar domu, ka šodien piedzīvojumu pietiks. Kāds naivums…
Trīsarpus kilometri līdz ezeram pa gaisa līniju, taka zināma, ejot pārdomāju taktiku: no sākuma noiešu tuvējā krasta niedru malu, tad salas un otru krastu gar koku saknēm. Aizdomājies sekoju takai, pēc sajūtām vajadzētu drīz būt galā, bet neredzu, ka būtu ezera tuvumā. Nekas, vēl mazliet paiešu: jo tālāk eju, jo lielāka pārliecība, ka nav īstais ceļš, zona ļoti slikta, karte nelādē. Ņemu kompasu un printēto karti, aha, tiešām esmu aizgājis šķērsām. Noorientējos un dodos pa taisnāko ceļu uz galamērķi. Ezers kā spogulis, gluds, tīrs ledus ar ūdeni. Viss izskatās skaisti, vējš arī netraucē, brīžiem neliels lietus, sniegs, bet tas ātri pāriet un ar pareizi piemeklētu apģērbu problēmas nerada.
Viena stunda, otra, trešā un nekā, klusums. Turpinu urbt, meklēt, kur slēpjas kāda līdaka vai asarītis, bet bez panākumiem. Līdz pulksten diviem smags darbs un zivju meklēšana neattaisnojas, iespējams, vainīga ir karstā vasara un tas, ka ezers sekls, ja tajā maz skābekļa, zivis būs neaktīvas. Sapratis, ka jau esmu nourbies pietiekami, dodos atpakaļ uz savu taku. Pārliecināts, ka tā ir tā, pa kuru man vajadzēja tikt uz šejieni, droši dodos uz mašīnu (un kas, kas man būtu traucējis paskatīties kompasā un saprast, ka dodos pilnīgi pretējā virzienā!).
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Skaidri zinot, ka eju pareizi, domāju par to, ka tā ziemas cope nemaz nav tik slikta un ka kaut kāds šarms tai piemīt. O, te tas bērzs, pārkritis pāri takai, tad jau pusceļš noiets. (Atjautības jautājums, cik nokritušu bērzu ir mežā? Pareizi – daudz!) Dodos tālāk un redzu grāvi, to pašu, kuru šķērsoju, šurp nākot, izeju caur krūmiem un priekšā kalns ar skaistiem ozoliem, tādiem, kas iepriekš nav redzēti. Tajā brīdī saprotu, nav labi. Uzkāpju augšā, o, lūk, arī kaut kāds internets, atrašanās vieta, satelīta karte un mēms klusums. Pirmo reizi esmu ne tikai nomaldījies, bet aizgājis pilnīgi pretējā virzienā, to pat nenojaušot. Nākas izdarīt izvēli: doties astoņus kilometrus (pa gaisa līniju) caur mežu un purvu uz mašīnu vai 16 kilometrus pa ceļu. Pa ceļu, jo vairs neesmu tik pašpārliecināts, ka aiziešu uz īsto vietu.
Dodos pa meža ceļu uz priekšu, tālumā rej suns, kaut būtu pie ķēdes, kaut būtu pie ķēdes… Nav gan. Piparu gāzes balona arī nav līdzi, jo, protams, es taču zinu, kur eju, un māju tur nebūs. Liels, nikns kaukāzietis rej, rūc un mēģina tikt man aiz muguras. Urbi izstiepis uz priekšu, atgaiņājos, kā varēdams. Tā draudzīgi tiekam līdz viņa teritorijas neredzamajai robežai, sunītis dodas uz mājām, es turpinu kustību uz priekšu.
Tālāk jau nedaudz lielāks ceļš, dzirdu, brauc traktors, pasteidzos un paspēju to nostopēt, izstāstu savu neapskaužamo situāciju un noskaidroju, ka viņš brauc uz lielo ceļu. Palūdzu, lai aizved mani līdz tam. Protams, tā nav problēma, un, uzlecis uz kāpšļa, iekārtojos ērtāk. Meža traktors pa kreisi, man tālāk pa labi, dodos gar šosejas malu. Cilvēki, garām braucot, piebremzē un skatās uz mani kā tādu dabas parādību, jā, jā, es jau saprotu, ka te tuvumā nav nevienas ūdenstilpes, no kurienes vai uz kuru doties ar urbi un kasti, bet mazliet pieklājīgāk, lūdzu. Vēl kilometri četri ko iet, apsēžos padzert tēju. Jā, nu gan dieniņa. Vējš joprojām trako, bet man tas patīk.
Beidzot pie mašīnas, lūk, tur, aiz kalniņa. Eju klāt un – nē, nu nē, nu nevar būt, kā?! Riepa pilnīgi mīksta, nu kā? Velns, b#€*, tas taču nav nopietni. Ok, pumpis ir, nedaudz darba un atkal pilna, jā, šņāc, bet ļoti klusu, knapi saklausāmi, gan iztiks bez rezerves riepas. Iesēžos mašīnā, gara nopūta, ārā jau krēsla, ceļš līdz Rīgai tāls, ceru, ka piedzīvojumi šodien beigušies. Līdz mājām tiku sveiks un vienā gabalā, kas ir jau ļoti labi, ņemot vērā, kā diena pagāja.
Sausais atlikums no ne tik sausās dienas ir tāds – pašpārliecinātība ir laba lieta, bet pārbaudīt, vai dodies pa pareizo ceļu, ir ne mazāk svarīgi! Un visu cieņu ziemas copes matadoriem, tas viss man šķiet daudz noslēpumaināks nekā spiningošana, bet padoties netaisos un noteikti vēl došos kādā izbraucienā, tikai šoreiz bez maldu ceļiem.
Mānekļa krāsa neseko zivij, bet gan makšķerniekam – Kristiāns Godiņš. “Ķeram lielo!” #24 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
