Circenis krastā, laivā sēžas ārkārtīgi reti0

Oskars Vizbulis

Ādažnieks Uģis Circenis, viens no Latvijas labākajiem foreļu, lašu un taimiņu spiningotājiem, izaudzis pie Gaujas krastiem, turpina būt uzticīgs upju krastiem  un laivā sēžas ārkārtīgi reti.

Agrā jaunībā, kad sācis mācīties spiningot, divas vasaras pēc kārtas nenoķēris pilnīgi neko. Taču makšķerēšanā tieši necopes dienas ir tās vērtīgākās, kad jādomā, kāpēc neķērās. Tāpēc tagad upes Uģis lasa kā grāmatu, bet, lūgts izstāstīt, kā tas notiek, viņš saka, ka to nav iespējams izstāstīt, šim ūdens ābeces posmam jāiziet cauri ikvienam, kurš vēlas ķert upes varenos iemītniekus.

Klīst leģendas, ka tevi kā profesionālu un atsaucīgu pārdevēju, kas mūsdienās ir tikpat liels retums kā palijas Kāla ezerā, viens makšķernieku veikals pārpirka no cita.

Tā gluži nav. Veikalam Pārdaugavā, kurā strādāju, bizness negāja tik labi, kā vajadzētu, un arī pats sāku nedaudz iesūnot. Sešus gadus biju nostrādājis veikalā Copes lietas pie Uģa, bet gribēju dzīvē pārmaiņas. Mārtiņš no eholotes.lv izteica perfektu piedāvājumu. Viņa uzņēmums ir augošs, nepārtraukti attīstās, un piedāvājumam piekritu.

Latvijā makšķernieki arvien vairāk pērk eholotes? Klienti ir nopietni vai svētdienas copmaņi?

Abējādi.

Iespējams, lasītājiem būs neliels pārsteigums, ka tu no laivas makšķerē labi ja pāris reizes gadā, bet pēdējo reizi tā nopietni pirms septiņiem gadiem Latvijas čempionātā.

Jā, reizi jūnijā varbūt aizbraucu zandartus pamakšķerēt. Pārsvarā visu laiku makšķerēju no krasta – foreles, alatas, lašus, taimiņus, meža vimbas, sapalus – visu, kas dzīvo upē. Kamēr nav problēmu ar kustēšanos, makšķerēju tikai no krasta.

Tagad saki, lūdzu, kas pa šiem septiņiem gadiem mainījies ehološu jomā?

Tehnoloģiju ziņā lēciens ir vienkārši kosmisks. Pirms septiņiem gadiem braukājām ar laivu, kurā bija parasta eholote, un sānu skati skaitījās kaut kas kosmisks. Tagad tā ir normāla parādība, tāpat kā lielie monitori, Livescope funkcija, kad monitorā redzi, kā darbojies ar mānekli, kā pietuvini to zivij. Viss notiek pavisam citādi. Jaunās tehnoloģijas ļauj gan profesionāliem makšķerniekiem, gan iesācējiem labāk saprast zivju uzvedību. Tie, kas izmanto Livescope, sāk saprast zivs uzvedību. Tu jau redzi, ko zivs dara. Agrāk visi medīja zandartu uz grunts, izrādās, ka lielās zivis uzturas pusūdenī.

Vai nav tā, ka svētdienas makšķernieks, kurš vēlas iegādāties eholoti, cer uz tādu kā brīnumu, ka nu zivis pašas lēks laivā?

Tas tik izteikti vairs nav. Tagad visiem ir skaidrs, ja vēlies tādu eholoti, ar kuru iespējams zivi redzēt, tā maksās vairāk nekā eholote, kas rāda tikai dziļumu, ūdens temperatūru un kādu karti.

Ar kādu summu svētdienas makšķerniekam vajadzētu rēķināties?

Tāda laba eholote, kurai ir sānu skati, ar kuru var zīmēt un ierakstīt karti, maksās ap tūkstoti. No otras puses, tūkstotis vai pusotrs – tā ir summa, ar ko vairāk jārēķinās aizrautīgam makšķerniekam, kurš ne tikai vienreiz vasarā aizbrauc pamakšķerēt. Varbūt parastam makšķerniekam eholoti nemaz nevajag. Varbūt viņš brauc baudīt dabu, nevis skatīties ekrānā. Kā mēs tagad sarunājamies, sēžot Daugavas krastā, un vērojam gulbjus un citus ūdensputnus. Viss jau atkarīgs no cilvēka vajadzībām, ko viņš vēlas darīt ar eholoti.

No kurienes pats esi, un kā sāki copēt?

Esmu no Ādažiem, visu mūžu esmu dzīvojis Ādažos. Tēvs bija skolas direktors 1. vidusskolā, pēc tam direktora vietnieks. Manā ģimenē neviens nav makšķerējis. Kad bijām mazi puikas, skraidījām, karūsiņas ķērām, pirmajos tirdziņos, kādus tolaik rīkoja, varēja nopirkt spoles, kas tolaik mums likās īpašas. Atceros, tēvs par desmit latiem nopirka ķiršu krāsas ķīniešu bezinerces spoli. Ka tai ir slikta kvalitāte, sapratu pēc tam, kad uz dzīvo zivtiņu uzķērās līdaka un ar monofilo auklu izdedzināja caurumu metālā – rullītis negriezās, radās berze, kuras rezultātā tajā tika izberzts caurums. Vari iedomāties, cik tas alumīnijs bija mīksts. Bet toreiz spole likās baigi labā.

Viss video šeit! Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5

Tev kā skolas direktora dēlam nebija atlaides, ja skolas sola vietā izvēlētos pasēdēt pie upes?

Man tieši bija vissmagāk. Jaunajā Ādažu vidusskolā, ko Kaula laikā uzcēla, tēvs bija direktora vietnieks un bija pāris gadījumi. Viss sākās ar to, ka manas vecmāmiņas brālis dzīvoja Anglijā. Viņš brauca ciemos un atveda man pirmo spiningu. Tāda maza kastīte, tajā bija spole, aukla, mazs teleskopiskais spinings, kaut kādi pludiņi. Standarta komplekts. Ar to sākās mana spiningošana, jo komplektā ietilpa arī pāris rotējošie vizuļi. Pirmo reizi, kad ar spiningu aizgāju līdz kolhoza dīķim, neko nezinādams, biju paņēmis līdzi maizi. Kastītē bija trīsžubura āķi, pludiņš, liku maizi uz āķa un metu. Skaidrs, ka nekas neķērās. Tad pie manis pienāca kāds vīrs, teica, ko es te ākstos, lai eju viņam līdzi. No savas kanniņas izvilka karūsiņu, uzlika man uz āķa, ko nekavējoties iemetu, un man uzreiz pieķērās maza līdaciņa. Zivi uzmaucu uz žāklīša un priecīgs skrēju uz mājām. Tagad domāju, ka tā bija zemmēra līdaciņa. To vēl tagad atceros. Pēc tam sāku lasīt makšķernieku grāmatas, uzzināju, kas ir rotiņi, šūpiņi, sāku iet uz Gauju un cītīgi mētāt spiningu. Man liekas, ka divus gadus neko nenoķēru.

Paga, es pareizi sadzirdēju – divus gadus spiningojot, nenoķēri pilnīgi neko?

Divas vasaras pilnīgi pa tukšo.

Neapnika?

Laikam jau ne, ja reiz tik tālu esmu ticis. Tad sāka ķerties līdakas, un tā tas aizgāja. Tu kļūsti vecāks, tirdziņos sāka parādīties gumijas zivtiņas, tievākas auklas, lēnām sāka nākt saprašana. Puiku kompānijā spiningojot, man sāka ķerties arvien labāk.

Toreiz tev bija viens kātiņš, bet tagad?

Desmit, divpadsmit būs. Agrāk man bija kāti džigam, tvičam un citiem spiningošanas veidiem, bet tagad daļu esmu pārdevis. Visādi gājis. Ar Aināru Eglīti Burtnieka čempionāta pirmajā posmā divās dienās salauzām trīs kātus. No zālēm raujot ārā mānekli, spici salauzu divās daļās. Pie zandartu lig­zdām meģinājām saķert lielos asarus, bet trāpījās arī zandarti. Ar savu asaru kātu velku zandartu, bet Aināram tieši tajā brīdī smuks asaris pieķēries. Nevarēju viņam pasniegt uztveramo tīkliņu. Tā Ainārs, celdams laivā asari, salauza savu kātu.

No cik eiro tavējie kāti sākas?

Grūti pateikt, tagad industrija pamatīgi gājusi uz priekšu. No simts eiro uz augšu var nopirkt gana labus kātus. Industrija ir attīstījusies, arī pakaļdarinājumi kļūst labāki, visu laiku pilnveidojas. Man patīk tādi, kas maksā no 150 un uz augšu.

Kātu tehnoloģijā ir kas tāds, uz ko profesionāli makšķernieki cer kā uz revolūciju, kas visu apgriezīs kājām gaisā?

Domāju, tuvākajā laikā noteikti ne. Tieši otrādi, tagad ieslēgta atpakaļgaita. Kā ar drēbēm. Astoņdesmitajos gados bija modē kļošenes, tagad viss nāk atpakaļ. Protams, labākā kvalitātē, bet izpildījums līdzīgs. Makšķerēšanā tagad sāk nākt modē stikla šķiedras kāti. Es nesaprotu, kāpēc tos kādam vajag. Japāņiem tas ir citādi, viņiem tā ir kultūra. Viņi jebkurai lietai pieiet savādāk, filozofiskāk. Eiropiešiem tas nav tik svarīgi. Mums ir grafīta kāti, grafītam sākām pīt klāt bora šķiedras, kas ir ļoti stingras, vieglas un kuras līdz šim izmantoja militārajā aviācijā. Spiningu gredzeni kļūst vieglāki, furnitūra vieglāka. Pēdējos piecus gadus notiek skriešana pēc vieglāka kāta. Visu gribam vieglāku, vieglāku. Tagad 4000. izmēra spole, ar ko vari spiningot jūrā, džigot ar 50 gramu smagiem mānekļiem, sver 250 gramus. Savulaik man bija Shimano Biomaster 3000. izmēra spole, kas svēra 340 gramus, ar to spiningoju taimiņus. Viss iet uz vieglumu. Vai tas ir labāk, es nezinu. Jaunie materiāli nav slikti, vai tie izturēs laika pārbaudi, to jau redzēsim vēlāk.

Tu esi izaudzis pie Gaujas. Cik labi pazīsti šo upi?

Principā es visu zinu. Gauja ir no tām upēm, kas katru gadu mainās un vairāk uz slikto pusi, jo smilšu ir daudz, krasti tiek nograuzti, upe kļūst platāka un arī seklāka, daudzas lašveidīgo zivju nārsta vietas aizskalotas. Ar to ir jācīnās, cilvēkam ir jāpalīdz.

Ikvienam makšķerniekam, kuru intervējam, uzdodam jautājumu, vai zivju kļūst mazāk vai tieši otrādi – vairāk? Kā ir?

Neuzskatu, ka zivju kļūst mazāk. Arī zvejniekiem neklājas tik viegli, kā mums liekas. Visi jau mēs cīnāmies, katru gadu tiek atjaunoti resursi, cilvēki sāk zivis laist atpakaļ, neņemot vērā, ka pēdējo piecu gadu laikā copmaņu skaits ir dramatiski pieaudzis. Arī pandēmija ir veicinošs apstāklis, visi vēlas būt pie dabas, makšķerēt. Nē, es nedomāju, ka zivju kļūst mazāk, ir jāskolo cilvēki, jāmāca viņiem izturēties pret resursiem saudzīgāk, tad būsim uz pareizā ceļa. Bet arī zivis kļūst gudrākas. Šogad čaļi, kas ir labi makšķernieki, stāsta, ka Juglas ezerā vietās, kur dzīvo lielās līdakas, iemet lielo gumiju, zivs papeld tai līdzi un aiziet prom. Tiklīdz uzliec mānekli, kuru tā nav redzējusi, uzreiz metas virsū. Es domāju, ka arī zivīm ir atmiņa, nav tā, ka tās ķeras uz visu, ko iemet ūdenī.

Kāds ir tavs skaidrojums, kāpēc tik populārs kļuvis Big bite?

Cilvēki vēlas noķert lielās zivis. Tu spiningo ar 25 cm gumiju, un tā ir iespēja noķert lielu zivi. Es esmu 13,9 kg līdaku noķēris uz maza Rapalas voblerīša, bet man tas sanāca nejauši. Ja vēlies noķert lielu lomu, attiecīgi māneklim jābūt lielam.

Es, protams, cienu ikvienu makšķerēšanas veidu, bet man nudien tā liekas sasodīti garlaicīga padarīšana, ja pa dienu ir labi ja pāris ņēmienu.

Grūti pateikt, es ar lielajiem mānekļiem neķeru, es vairāk uz lašiem un forelēm. Tur jau arī ir savas nianses.

Kāds tavs lielākais lasis bijis?

Divdesmit kilo.

Cienījami! Cik ilgi cīnījāties?

Minūtes četrdesmit.

Cik daudz auklas bija uz spoles?

Divsimt metri bija, nu, labi, simtu astoņdesmit. Parasti tinu divsimt, bet kaut ko jau gadās noraut. Redzi, mūsu upes nav tādas, ka zivs var aizskriet milzīgus attālumus. Salacā, Gaujā straume nav tik stipra. Protams, ir gadījies, ka 70–80 metrus zivs iztin. Kaut gan esmu dzirdējis, ka lielais paņem, izdomā, ka, nē, čaļi, es eju atpakaļ uz jūru.

Tavs lielais lasis tika noķerts Salacā vai Gaujā?

Salacā. Gaujā man lielākais bija ap 12 kilo.

Tu juti, ka galā bija divdesmitnieks?

Protams, spiedienu jutu. Lasis paņēma tā cieti un smagi, kā makšķernieks sapratu, ka šitas nav ne desmit, ne astoņi kilo. Rāvieni bija garāki, spēcīgāki.

Rokas pēc tam netrīcēja?

Kad tik daudz gadus esi zivis ķēris, rokas tā vairs netrīc. Tu ej dabā, nevis pēc zivīm, un to izdzīvo katrs, kurš bieži ir makšķerējis un daudz zivju noķēris. Tev emocijas sagādā nevis zivs, bet process kopumā. Atceros, makšķerēšanas posma sākumā, kad sākās taimiņu sezona, skrēju pa galvu, pa kaklu, meklēju rotiņus, gāja ņigu ņegu. Tagad tam visam pieeju citādi.

Tagad, kad pieej pie upes, zini, kur ir bedre, tur iemet un uzreiz ir zivs?

Protams! Bet, zini, ir vērojams presings. Pirms desmit gadiem pie upes biju viens, varbūt vēl pāris makšķernieku. Tagad vairs tā nav. Tagad ir ļoti daudzi un visi vēlas noķert lasi, un pēcnārsta lasis jau ķeras.

Bet viņš ir vārgāks!

Protams, bet mums ir tāds pēcnār­sta lašu ķeršanas kults, jo tos ir vieglāk noķert. Upē mazo zivju nav, tur tāds oranžs voblerītis iepeld, un kā tad upes karalis pa to neiebliezīs. Cits stāsts ir par pirmsnārsta lašiem, jo ar septembri sākas liegums. BIOR upēs liek skaitītājus jo vēlas saprast, cik tad mūsu galvenajā lašu upē ienāk lašu. Pēc sajūtām liekas, ka daudz, ka ar upi viss ir kārtībā, bet faktiem ir jābūt, un tiem jābūt uz papīra, lai saprastu, ko darīt un cik daudz atļauju var izdot. Šogad Salacā bija pirmais nolikums, ka nedrīkst paturēt lasi virs 70 cm. Izskatījās, ka tas dod rezultātu, jo bija gadījums, kad viena un tā pati zivs tika noķerta ar dažu dienu starplaiku. Ir, protams, skeptiķi, kas apšauba šī pasākuma lietderību, bet es vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk palaist vaļā nekā atņemt zivi upei. Arī vairākās Eiropas valstīs ir pierādījies, ka zivju laišanai vaļā ir rezultāti, un tas ir forši.

Kad intervēju Māri Olti, viņš minēja piemēru, ka vienā no Norvēģijas pilsētām, caur kuru tek labākā lašupe, notiek licenču izloze. Viss notiek maksimāli godīgi, nekādas šmaukšanās. Latvijā tas būtu iespējams?

Vienu gadu tā bija, ka klubs nopirka visas licences un pārējiem netika. Nebija smuki, to jau viņi arī saprata, bet tagad nolikums ir godīgs. Kā apsaimniekotāji viņi upi sakopj, veido nārsta ligzdas. Mēs jau varam viņiem tikai aizvest naudiņu, lai viņi turpina pieskatīt upi. Pagaidām izskatās, ka viss ir kārtībā.

Tu Daugavā esi lasi noķēris?

Jā, bija viens gads, kad bija tāds trakums, no laivas dabūju vienu 7 kg, otru 11 kg. Bija augsts ūdens līmenis, tad lašu ir daudz. Hesi jau nesapratīs, lasim vajag straumi, dīķī to nenoķersi. Esmu dažkārt domājis, ka pēcpusdienā aizbraukšu paspiningot, bet pēcpusdienā straumes nav, turbīnas ciet, un braucu mājās. Pusceļā čoms piezvana un saka, ka turbīnas vaļā. Tad braucu atpakaļ.

Mazās upītes ir kā dzīsliņas lielajām upēm. Tā pati Amata, bet situācija katastrofāla. Labākā upe Gaujas baseinā, kur taimiņam nārstot, bet mazo HES dēļ ūdens līmenis lēkā – vienā dienā noķer alatu, otrā skaties uz akmeņainu gultni.

Nesen runāju ar kādu prātīgu zaļi domājošu vīru, kurš teica, ja jūrā saliktu modernās turbīnas, teorētiski ar tām varētu iegūt tādu pašu strāvas daudzumu, kā nodrošina Daugavas HES kaskāde. Uz šo ieceri gan jāskatās vairāku desmitu gadu griezumā, bet, ja tas izdotos, Daugava atkal būtu lašupe.

Daugava bija stiprākā lašupe Eiropā. Ja mēs šos aizsprostus nojauktu, visi būtu ieguvēji.

Tu uz copi arī dodies ar riteni, tāpat kā uz darbu katru dienu brauc no Ādažiem uz Rīgu ar velo?

Man jau patiktu, bet kaut kā negribu atnākt pie veļļuka, kas pieslēgts pie koka, bet bez riteņiem.

Kāds ir tavs iecienītākais maršruts, par kuru drīksti ieminēties publiski?

Īstie forelisti par mani smejas, ka es laikam neesmu riktīgais forelists, jo man galvenais, ka ir skaista upe, lai ir straume un lai ķeras daudz forelīšu.

Uz bezatskabargu āķiem?

Jā, tas man iegājies kopš Latvijas čempionāta laikiem. Kastē visi āķi ir bez atskabargām. Nekādu starpību neizjūtu. Ja nu kāda zivs noraujas, tam nav nekādas nozīmes. Tu saudzīgāk ķer, vieglāk var izņemt āķi. Arī ja pirkstā gadās ieraut, tad ir mazāka skāde.

Bebru alās esi lūzis?

Kas tikai nav bijis. Esmu, ziemā lašojot, kritis no klints un salauzis kāju. Tas bija Inciemā. Krastā bija uzstumts ledus, virsū uzsnidzis, bet upe bija vaļā. Kaut kā neuzmanīgi piegāju, kāja iebruka, nokritu uz muguras, elpa ciet. Kad atjēdzos, sapratu, ka kāja neganti sāp. Salauzu mazo fibulas kauliņu.

Bet vismaz līdz auto aizrāpoji?

Aizrāpoju līdz auto, pat nebiju domājis, ka kāja lauzta. No rīta pamodos, sāp riktīgi. Aizbraucu uz slimnīcu, uztaisīja rentgenu, lauzts.

Lomkas nesākās, ka nevari makšķerēt?

Es makšķerēju. Divi kruķi padusēs, ziemas mugursoma, kur iekšā kaste, piegāju pie upes, noliku kasti, apsēdos un zvetēju. Ķērās tāpat. Paldies čomiem, kas mani aizveda un atveda no upes. Copēt tad gribējās.

Pēc intensīvas lašošanas rokas nesāp?

Nē, bet nogurums ir, īpaši pēc tam, kad esi nostaigājis lielus gabalus un beigās saproti, ka auto atrodas nez cik kilometru attālumā un jāiet atpakaļ. Kad atbraucu mājās, sieva saka, ka es taču biju atpūsties, bet es jau esmu iekritis gultā, un viss.

Teiksim, ja pie tevis uz veikalu atnāk kāds, kurš vēlas ķert lašus, kādus mānekļus iesaki?

Tad es prasu, uz kurieni brauks makšķerēt. Ir tādi, kas brauc uz mazajām upītēm, un tie, kas uz Gauju, Salacu, Ventu. Viss atkarīgs no upes. Kāds dziļums, cik stipra straume. Man patīk japānīši, piemēram, tas pats Khamsin, Timon Tricoroll, Lietuvā ražo ļoti labus Vivingra voblerus, vienīgais viņu mīnuss, ka tie nelido. Arī vietējo meistaru roku darbi ir labi. Smith labus voblerus ražo.

Tu pats arī uzlabo vizuļus?

Man patīk makšķerēt. Man drausmīgi nepatīk krāmēt kastes, man nepatīk gatavoties sacensībām, man tas viss krīt uz nerviem. Foreļu čempionātos jākārto džiggalvas, man tas tā nepatīk. Man komandā ir čaļi, uz kuru kastītēm skatos ar greizsirdību, cik kārtīgi viņiem salikti foreļu voblerīši, kā izstādē. Man viss samests kaudzē, kad ņemu, viss gāžas, un kaut ko izķeksēju. Lai māneklim ir labi āķi, labi gredzeni, sakabes, laba aukla, spole un kāts. Lai viss ir labi, bet nepārspīlēju. Ir tādi, kuriem vajag visu superlabāko, ieskaitot gultnīšus. Es tādas lietas nejūtu. Man tikai nepatīk, ka kaut kas krakšķ, ietinot auklu. Galvenais, lai tinot viss strādā.

Cik regulāri spoles nes apkopt?

Zini, man ir mīļa 2012. gada Shimano Twinpower spole, no Japānas pasūtīju. Arī divdesmitnieku lasi ar to noķēru, 3000. izmērs. Uz apkopi to aiznesu 2019. gadā. Varbūt vajadzēja aiznest ātrāk. Ir jāskatās, lai lietotai spolei zobratus saliktu atpakaļ tajā pašā sazobē. Vienu reizi pats esmu jaucis spoli. Un tad bija tas, kas meistariem ļoti nepatīk. Čalis maisiņā aiznes pa detaļām izjauktu spoli. Katram jādara savs darbs.

Ziemā makšķerē?

Kādreiz patika, ziemā lielos ratlinus raustīju. Kā ādažniekam patika pa mazo Baltezeru staigāt. Tur nebija Eldorado, bet šad tad līdaku vai zandartu noķert varēju. Bet mūsu ziemās var spiningot cauru gadu.

Brīvdienas copes dēļ ņem?

Parasti makšķerēju divas reizes nedēļā. Vienu reizi brīvdienās, vienu darba dienā, tas ir ok, ar to man pietiek.

Fīderis, karpu makšķerēšana, citi alternatīvi makšķerēšanas veidi?

Esmu vienu reizi licis naktsāķus. Pēc tam nospļāvos – tik daudz darba, jēgas nekādas, pēc tam esi gandrīz vai kriminālnoziedznieks. Makšķerēšana ir makšķerēšana. Ja baigi gribas zivi, to var vienkārši nopirkt. Man čoms sēž uz fīdera, pieeju klāt, iedzeram alu, un tad es kādu breksīti noķeru. Vienu sezonu esmu karpas ķēris, tad strādāju Karpu namā pie Iljas Aizikoviča. Viņš bija pirmais, kas Latvijā sāka attīstīt moderno karpu makšķerēšanu. Tad es vienu vasaru ķēru karpas. Savs kaifs jau bija, zivis jau lielas. Un visas mazās niansītes – telšu būšana, gatavošanās, barošana, smalkā pavadiņu siešana, zeķīšu siešana ar peletēm, eļļiņas. Katram copes veidam ir sava romantika.

Piedod par dumju jautājumu: kārtīgas karpas ņēmiens no kārtīga laša ņēmiena?

Aha, te ir baigā starpība! Karpas ņēmienu jau nejūtu, jo makšķere stāv uz statīva. Bet dažreiz lasītis nemaz tā uzreiz neiecērt. Dažreiz tā kā drusku pametas uz augšu, sajūti copīti un piecērt. Un tikai tad saproti, ka būs ņemšanās. Karpai toties ir stiepiens. Viņa kā piepeld, iesūc boilu, spļauj ārā, bet tad āķis lūpā. Un uzreiz dod prom.

Kāda ir tava lielākā karpa?

14 kg. No 4 līdz 7 kg bija daudz, katrā reizē pa piecām sešām noķēru. Bet tā bija viena vasara. Taču, kad, ķerot karpas, izvelc mikrodžigu un sāc ķert asarīšus, saproti, ka sirdī tomēr neesi karpu makšķernieks. Spinings tomēr tuvāks. Tā beidzās mana epopeja ar karpām.

Un turpinājās ar mikrodžigu…

Man uz mikrodžiga ir 3 kg meža vimba pieķērusies. Ķerot sapalus, taimiņš ir pieķēries. Foreles ķerot, arī taimiņu esmu noķēris. Bet vispār man patīk tā, ka to zivi, ko gribu ķert, lēnām nopētu, tad eju un lēnām ķeru.

Kā tu nepazīstamas upes lasi?

Tā arī lasu. Baigi daudz ir devis sports, foreļu spiningošana no krasta. Galvenais upi nolasīt, saprast zivs uzvedību, vairāk pievērst uzmanību nevis tam, kā zivi ķersi un ar ko ķersi, bet kā tā uzvedīsies tajā un tajā brīdī. Es vienmēr esmu centies iedziļināties zivs uzvedībā.

Un tas būtu?

Pētu, skatos, ko tās dara. Ja runājam par pirmsnārsta lašiem, tie vispār neēd, uz pavasari kļūst tievāki, plānāki, gaišāki. Citi saka, ka uz pavasara pusi tie atkopjas. Neatkopjas vis! Ūdens kļūst siltāks, lasis saprot, ka jāiet atpakaļ uz jūras pusi, zvīņas kļūst baltākas, un, tikai ieejot sālsūdenī, viņš sāk baroties. Ar reņģi, visu, kas pieejams, to cērt iekšā. Zivju pētīšana ir interesanta. Mainoties laika apstākļiem, mainās zivs uzvedība. Kā cilvēkam. Vienu dienu gribi ēst no rīta, otru vakarā. To visu pēc zivs uzvedības var noteikt, jo lasis un taimiņi ir no tām zivīm, kas pārvietojas, un to tu saproti pēc apļiem uz ūdens. To nevar izstāstīt, iemācīt, pašam jābrauc, jāpēta un jāsaprot, kāpēc lasis tā dara, kāpēc tagad jāmet, kāpēc tur.

Cik gadi tev pagāja, kad sāki apzināties, ka kaut ko sāc saprast no lašiem?

Laikam ar taimiņiem aizrāvos kopš 16 gadu vecuma, jo pirmo taimiņu noķēru nejauši, uz mazu Owner Rattlin. Gāju līdakas ķert, pieķērās taimiņš. Viens vīrs krastā sēdēja ar grunteni un sāka par taimiņiem stāstīt. Ka labāk izmantot rotiņu, vajag piesiet sarkanu diedziņu. Tad man sākās pirmās gaitas ar Mepps rotiņiem. Starp citu, joprojām izmantoju 4. Aglia modeli, ar to var fantastiski ķert taimiņus.

Pavadiņa bija?

Tikai monofilā 0,25 mm aukla. Nebija pīto auklu. Tikai pēc tam laika gaitā viss aizgāja.

Kādas pavadiņas tagad izmanto?

Fluorkarbona. Tas, ka zivs to neredz, ir tikai viens faktors, kas svarīgs pirmsnārsta lasim. Pēcnārsta lasim tas ir pilnīgi vienalga, ka tikai auklas galā spilgts māneklis. Izmantoju aptuveni metru garu fluorkarbona pavadu. Man patīk garas pavadas. Griezuļus neizmantoju, man tie nepatīk, tas viss ir lieki.

Kādus mezglus izmanto?

Es pat nosaukumu nezinu. Viens ir burkāns, kas ir klasika, bet to sienu dubultā, tad tam par kādiem 20% izturība nāk klāt. Otra mezgla nosaukumu pat neatceros. Tagad jau var ieklikšķināt Youtube, un izlēks 150 dažādi video, skaties jebkuru.

Kad skaties Youtube, izdodas kaut ko jaunu uzzināt?

Zini, būšu godīgs un teikšu, ka laikam neko jaunu neesmu manījis. Vairāk pievēršoties vasaras lasim, pašam visu laiku nākas kaut ko domāt. Pats taisu visādus mazus rotiņus, voblerīšus, pētu, kurš ir piemērotākais. Mānekļu jau ir drausmīgi daudz, bet konkrētai vietai nepieciešams konkrēts māneklis.

Kā to saprast?

Tikai ar pieredzi. Kādus četrus gadus nospiningoju tikai ar Mepps 4. Aglia rotiņu. Pirku tos lielos daudzumos, reizēm pat 60 eksemplārus uzreiz, jo Gaujā ir daudz koku. Tur bija ļoti svarīgi saprast, kā ķert ar rotiņu. Noguldi to uz grunts, lēnām sāc vilkt, tā, lai ik pēc pusotra, diviem metriem lapiņa pieskaras gruntij. Tad atkal uzvelc. Tas bija pats svarīgākais. Tiklīdz sajūti straumes stiprumu, saproti, cik ātri jāgriež spole, viss notiek. Bet tā ir tikai tehnika, galvenais ir saprašana par zivīm.

Tu pats meistaroji rotiņus?

Tas no foreļu čempionātu laikiem. Foreļu sacensībām veikalos gandrīz neiespējami nopirkt gatavus rotiņus. Nav piemēroti. Vajag vieglu un mazu. Slovākijā un Čehijā ir pāris meistari, kas tādus gatavo, viņiem ir ļoti attīstīta upju spiningošana tieši no krasta, jo strauj­ūdens upju viņiem ir daudz. Tad sāku jaukt ārā rotiņus, pārtaisīt, paņemu no viena modeļa lapiņu, no otra krellītes, kaut ko pasūtu meistaram, lai uzvirpo no misiņa. Tagad ir volframa serdenīši, iespējas nokrāsot tos, kādā krāsā vēlies. Tur visam ir jāsaliekas. Labu rotiņu uztaisīt ir baigi grūti. Man ir bijis tā, ka uztaisu it kā trīs vienādus, viens šancē perfekti, otrs labi, bet trešais ne. Un tad pēti un skaties, kas tad tur ir tas atšķirīgais. It kā lapiņas vienādas, serdītes vienādas, cilpiņas, bumbiņas vienādas, bet vienalga kaut kas nav tas.

Ko tu saki par tādu makšķerēšanas mistisko momentu, ka svarīgi ir noticēt māneklim?

Protams! Ja netici māneklim, ko tu pie upes vai ezera darīsi? Un māneklim jābūt tādam, kas patīk.

Vai jauno paaudzi izdodas pievērst makšķerēšanai? (Uģim ir divi dēli un viena meita.)

Sešgadīgais dēls divus taimiņus ir izvilcis. Es nespiežu. Varbūt gaidu, kad pats paprasīs, tad gan būs jāņem līdzi, jo, tiklīdz bērnam sāc kaut ko uzspiest, rodas pretēja reakcija. Tagad plānojam aizbraukt uz pāris dienām uz forelēm. Skaidrs, ka pie upes uzmanību izdodas noturēt stundu, pusstundu, pēc tam var iet uz mežu, uzcept desas, tad atkal pie upes pamētāt vizuli.

Vai jūti, kā mainās makšķerēšanas kultūra?

Mainās, visiem jaunajiem čaļiem, kas sāk ķert lašus, ir cita domāšana. Viņi zivi neuzskata par ēdienu, bet draugu, labu laika pavadīšanu, un viņiem nav problēmas zivi atlaist. Es laikam esmu pozitīvs čalis, nesaku, ka viss ir slikti. Man liekas, ka jaunā paaudze ir daudz saprātīgāka.

Atceros, Normunds Grabovskis jaunās paaudzes aizraušanos ar balansieriem ziemā skaidroja ar to, ka jaunajiem nepatīk ar tārpiem krāmēties.

Varbūt arī šeit tā tas ir. Tu vari noķert daudz, bet trofeju uz tārpa nenoķersi. Plēsīgai zivij vajag ratlinu, balansieri. Kad ķēru lielos asarus, bija aktīvi jādarbojas, dienā izurbu ap 70 āliņģiem. Visu laiku staigā, centies atcerēties, kur ir kantīte, kur koks iegāzies. Man vienmēr patikusi aktīva cope.

• cope
• daugava
• ehalots
• gaujā
• lasis
• makšķerēšana
• Uģis Circenis