Aizrautīga vasara bija. Tāpēc arī raksta nosaukums tāds – no visa pa bišķim.
Un atkal sveiciens visiem copes entuziastiem. Droši vien rodas jautājums, kādēļ šāds dīvains nosaukums. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Maija copes drudzis ir pagājis, emocijas ir sasniegušas sava devītā viļņa atzīmi, un varētu šķist, ka pārējais copes sezonai atvēlētais laiks tiks pavadīts mierīgi un bez lieka stresa. Tomēr tas ir tālu no patiesības, un nebeidzamā vēlme skriet uz kādu no pieejamām ūdenstilpēm atkal un atkal rada manī pirmatnējo mednieka garu, tikai jau ar mūsdienīgu skatījumu un pieeju copei. Klāt visam vēl ir lielais daudzums dažādo attālināto turnīru spiningošanā, kur balvu fonds un pati ideja par piedalīšanos un iespēju nocelt kādu taustāmu balvu rada papildu adrenalīna pieplūdumu asinīs. Izmantot atļauts visu pieejamo inventāru, kas nepieciešams zivs iegūšanai. Eholotes, laivu motorus, dzīvo ēsmu utt. Konkrētais fakts padara šos turnīrus vēl pieejamākus visu veidu copes piekritējiem. Pats gan neesmu moderno tehnoloģiju piekritējs un līdz pēdējam turos pretī kārdinājumam notestēt kādu no eholotēm. Par tām ir dzirdēts milzum daudz informācijas, pozitīvas vai negatīvas, tas nu katra copmaņa ziņā. Tomēr fakts, ka ar tās palīdzību ir vieglāk noķert zivis un īpaši lielās, tas nu ir neapstrīdami.
Uz copi bez elektronikas
Personīgi man tuvāka ir mūsu senču metode, kad zivis meklējam, izmantojot savu pieredzi, konkrētu zināšanu bāzi, spējas orientēties laikā un telpā. Te gan necentīšos nevienu atrunāt vai kā citādi ietekmēt katra copes manieri, tikai ieskicēju savu pašreizējo nostāju. Kas zina, varbūt laika zobs salauzīs arī mani un visādu moderno iekārtu izmantošana būs neizbēgama. Kamēr tas vēl nav noticis, ļaušos šīm emocijām, dzenoties pakaļ tam lielajam lomam, izmantojot vien savu zināšanu bagāžu, un mēģināšu šo sajūtu virpulī ieraut arī jūs. Desmito reizi pārcilājot savu makšķerēšanas inventāru, secināju, ka makšķeres ir, mānekļi ir, copēt var visdažādākajos veidos, taču es sēžu mājās un fantazēju par brekšu copi un trofejas līdakām. Jābrauc copēt, un tā copi ieplānoju trīs nosacītos posmos, un, pasteidzoties mazliet tālāk, varu ieskicēt, ka saplānojās cope ar spiningu, kur mērķa zivs bija 55 cm līdaka, pēc kā laižam testēt fīderi un saldajā ēdienā dodamies uz Babītes ezera atklāšanu. Kas no tā visa iznāca? Viens kārtīgs gogelmogels, par to tad arī būs šis stāsts. Beigās nedaudz arī par drošību uz ūdeņiem un to, kam vēl jābūt laivā bez makšķerēm un derīgas makšķerēšanas kartes. Kā arī to, kā gadās, kad neuzmanība ņem virsroku. Un tas viss no paša pieredzes un sasniegumiem. Kā vienmēr pieminēšu, ka mans viedoklis nebūt nav noteicošais. Dalos tikai un vienīgi ar savu pieredzi, lai jums nebūtu jāsaskaras ar dažādu veidu pārdzīvojumiem. Vai citos gadījumos tieši otrādi – lai jūs izmantotu kādu padomu sekmīgākam copes rezultātam.
Sākās viss ar to, ka devos uz Salmo veikalu papildināt savus krājumus ar Lucky John Joco shaker gumijām un ofseta āķiem, lai mēģinātu tās gumijas sekmīgi pasniegt Babītes ezerā mītošai līdakai. Mērķis bija skaidrs, un rezultātā iegādājos 3,5 collu izmērus baltā un tumši violetā krāsā, kā arī 4,5 collu Joco shaker gumijas baltā, olīvas un rozā ar zaļu krāsās. Atradu arī atbilstošus Lucky John Predator ofseta āķus, un brīdī, kad devos uz kasi, acis kā ar magnētu pievilināja stends ar Salmo barību brekšiem, līņiem, karūsām, kā arī dažādām barības piedevām un ekstraktiem. Acis apžilba vēl vairāk, kad ieraudzīju cenas barībai – atlaides, atlaides, atlaides. Rezultātā pāris sekunžu laikā man galvā salikās piecu tūkstošu gabaliņu puzle ar jau saplānotām brīvdienām pie ezera un upes. Ņemot vērā, ka līdz Babītes ezera atklāšanai vēl vesela nedēļa priekšā, sapratu, šis variants der. Domāts darīts, papildus jau pieminētajām gumijām paķēru arī pāris pakas Salmo barības upei, lielajam breksim, melisas sīrupu un pārīti sešdesmit un astoņdesmit gramu smagas barotavas. Atcerējos, ka nepieciešams arī nomainīt pērno fīderu spolēm auklas, šoreiz neņēmu vairs pītās, bet testā iegādājos divas dažādas monofilās auklas, Feeder Concept Camo un Feeder Concept Distance Black. Esot jau pie kases, pamanīju CashaFish reklāmas bukletu, ko arī iemetu maisiņā, lai mājās papētītu sīkāk. Iepazīstoties ar bukletu, nolēmu piesekot vīriem arī Facebook, kā rezultātā uzdūros uz postu, kurā tika izsludināta dalība zibensturnīrā ar mērķa zivi – 55 centimetru garu līdaku. Likās, ka pašas zvaigznes ir sastājušās kaut kādā copes orbītā un viss sakrīt, kā sapnī. Fantazējot par gaidāmo copes maratonu un analizējot galvā dažādas taktikas, kā un uz ko copēt, pienāca arī gaidītās brīvdienas.
Sākam ar Puzi!
Makšķerēšanas piedzīvojumu sākām Puzes ezerā. Pirms tam nedaudz papētot ezera specifiku un aprunājoties ar vietējiem mohikāņiem, noskaidrojām, ka ezers esot ļoti dziļš. Konkrētajā gadījumā ļoti dziļš nozīmē to, ka ezera vidējais dziļums sasniedz 12,1 m un dziļākā vieta pat visus 33,6 m. Ezerā ietek upe Engure. Ūdenstilpes krasti ir lēzeni, un tajā dzīvo visdažādāko zivju sugas, pat sami, kas nereti šeit tiek arī ķerti uz spiningiem. Tomēr mūsu mērķa zivs bija līdaka un tieši 55 cm garumā. Uzsākot zaļsvārces medības un apzinoties ezera dziļumus, nolēmām startēt gar ezera krastiem un apmētāt meldru līniju. Biju jau noskaņojies dienas lielāko daļu testēt tieši Joco Shaker peldošās gumijas, kamēr kolēģis mērķtiecīgi pārlasīja dažādus bleķu un šūpiņu variantus. Tā nobraukājuši samērā lielu meldru līnijas daļu, sākām meklēt ielokus vai salām līdzīgus gaņģīšus, līdz vienā brīdī uzdūrāmies upes iztekai. Daudz nedomājot, devāmies iekarot upi, jo tobrīd ezeru jau bija pārņēmis krietns vējš, bet upes līkumos laikapstākļi bija gluži pretēji. Pirmais metiens gar krasta līniju un sitiens. Sākotnēji skeptiskais noskaņojums lika domāt, ka tā laikam jaunā zāle vai kāda lēpenes lapa. Tomēr, izceļot no ūdens balto Joco Shaker gumiju, bija skaidri redzams, kāds plēsējs to bija iekārojis. Sitiena dēļ gumijā tika atstāts sulīgs nospiedums, un adrenalīns asinīs pacēlās vēl nebijušā līmenī. Beidzot bija skaidrs – zivis te ir un tās grib ēst. Pēc vēl diviem sitieniem gumijas astē nolēmu pamainīt mānekli, jo acīmredzot plēsoņa, kas iekārojusi gumijas zivtiņu, vēl ir pavisam maziņa. Vai arī mānekli pasniedzu pārāk ātri, tādēļ arī tik daudz tukšo sitienu. Ilgi nedomājot, liku galdā Lucky John piektā numura rotiņu, kam lapiņa ir salīdzinoši plata un ovālas formas, kas zem ūdens rada ļoti lielu vibrāciju, tādējādi ātri liekot plēsējam reaģēt uz mānekli.
Nebija ilgi jāgaida, kad pieteicās pirmā mēra līdaka. Diemžēl par mazu, lai reģistrētos dalībai turnīrā. Skaidrs bija viens – rotiņš strādā un atkal Lucky John māneklis sniedz vēlamo rezultātu. Mirkli vēlāk pieteicās vēl viena līdaciņa, pēc sajūtām likās tāda pati kā iepriekšējā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad iegūto lomu novietojām uz mērlentes. Tieši 55 cm un ne vairāk, ne mazāk. Cope bija izdevusies, zivs nomērīta, safotografēta un piereģistrēta turnīram. Godīgi sakot, sākumā likās, ka, noķerot mērķa zivi, prāts paliks mierīgāks, bet nekā nebija. Gribējās turpināt, bet bija jādodas uz krastu, lai paspētu aizbraukt līdz nākamai copes vietai, kur likt lietā visas fīderēšanas zināšanas un pacopēt nedaudz nepierastā stilā. Mūsu ceļš veda uz upi, visiem zināmo Ventu.
Turpinājums fīderī!
Lai gan Ventā esmu bijis vairākas reizes un kaut kādas zivīgas vietas jau ir iezīmētas,tomēr šoreiz nolēmām doties uz pavisam nepazīstamu un neizpētītu vietu. Mērķis bija pārbaudīt, cik labi strādās barība ar visiem papildinājumiem pilnīgi svešā vietā, un neoficiāli sacensties ar vietējiem copmaņiem, no kuriem netālu arī nobāzējāmies. Vakarpusē bija novērojama salīdzinoši liela straume, tādēļ barotavas liku diezgan smagas, lai tās straumē netiktu nestas prom no iebarotā punkta. Montāžu nolēmu veidot ļoti klasisku un, pats galvenais, ērtu un vienkāršu. Montāžu veido uzreiz pie pamatauklas, kurā uzsēju apmēram desmit centimetru garu cilpu. Tālāk nomērām trīs cilpas garumus uz leju, līdz pamatauklas beigām, kur arī uzsienam cilpiņu, bet jau krietni mazāku, apmēram pusi centimetra līdz centimetra garumā. Lūk, arī visa montāža – viegli, ērti. Tālāk pie lielās cilpas stiprinām barotavu un pie mazās cilpiņas pavadu ar nepieciešamā izmēra āķi. Stiprinās viss ar metodi cilpa cilpā. Šādi stiprinot, būs vienmēr iespējams ātri pārmontēt barotavas, nomainīt pavadiņas vai, beidzot copi, vienkārši attaisīt cilpiņas un, nebojājot kopējo uzsieto sistēmu, būt gatavam nākamai copei. Konkrēto sistēmu izmantoju tieši straumē, jo šādos apstākļos tā ir īpaši efektīva. Tautā šo uzsiešanas metodi dēvē par paternoster sistēmu. Attiecībā uz barību – šoreiz nolēmu paeksperimentēt. Parasti papildu saldinātājus, piedevas vai kādus citus ekstraktus nelieku. Taču šajā reizē tika pilnībā attaisnots raksta nosaukums, jo arī barība tika sabērta kopā visa, kas vien bija iegādāta. Barību apmaisot un saslapinot, klāt pievienoju Salmo melisas sīrupu. Rezultāts bija tāds, ka copes sākās, jau iemetot pirmo makšķeri. Sākumā uz āķa sēdās pavisam mazi eksemplāri, tomēr mēs ar nepacietību gaidījām, kad pienāks kāds lielāks kukainis, diemžēl lielais breksis tā arī nepienāca pie uzklātā galda. Bet sanāca saķert tiešām laba izmēra raudas, un nomuka no āķa viens laba izmēra līnis. Lielie brekši acīmredzot bija nodevušies nārstošanai, bet Salmo barības izvēle un piedevas brauks man līdzi arī uz nākamo copi jau pavisam drīz, kur atkārtoti patestēšu šo barību salikumu. Kopumā, ja es testēju kaut ko jaunu, man patīk to atkārtot vairākas reizes un dažādos apstākļos, līdz brīdim, kad iegūsti neapgāžamu apstiprinājumu, ka tik tiešām šis strādā. Nevajag baidīties no neveiksmēm, varbūt būs viena, divas vai pat trīs copes, kad jūsu lomā nebūs sapņu izmēra zivju, tomēr, iepazīstot un saprotot vienu konkrētu iebarošanas veidu, āķu sistēmu un pasniegto ēsmu, jūs spēsiet sasniegt maksimāli labāko iespējamo rezultātu. Gluži pretēji tas ir tad, kad katrā copē mēģināt arvien jaunas lietas un sezonas beigās saprotat, ka tā cope tomēr nav domāta jums. Tā notiek, kad esat apmaldījies starp mūsdienās piedāvāto iespēju labirintiem. Tādēļ izvēlamies kaut ko vienu, kas pieņemams cenā un ir vienmēr pieejams veikalā. Un rezultāts neliks ilgi gaidīt.
Un atkal spinings
Tikai šoreiz spinings tepat, vienā no Pierīgas seklajiem ezeriem – Babītes ezerā. Šis ezers man ir ļoti tuvs un mīļš. Tur pavadu lielāko daļu spiningošanas sezonas. Neskatoties uz to, ezers vienmēr mēdz pārsteigt. Tā plašumi, daudzie niedru puduri un lēpeņu lauki. Tik daudz un plašu iespēju dažādu zivju sugu medīšanai. Babītes ezers ir seklo ezeru grupā. Atvedot uz ūdenstilpi kādu, kurš te nekad nav bijis, vienmēr novēroju zināmu sašutumu. Jo, ieraugot tik seklas vietas, ka dažbrīd pat laiva uzsēžas uz sēkļa, tiek saņemts viens un tas pats jautājums. Te vispār zivis ir? Ir. Zivju te ir daudz, un zivis te ir dažādas. Tās iespējams ķert ar spiningu un arī ar makšķeri. Bieži sanāk novērot, kā saulē gozējas līņi, karūsas un brekši. Lēnām slīdot ar laivu caur niedrēm, tie izbiedēti aizjoņo uz drošāku vietu, radot pamatīgu vilni. Es Babītes ezerā makšķerēju ar spiningu. Gadiem ejot, ir iegādāti daudz un dažādi mānekļi atbilstoši seklo ezeru īpatnībai. Tomēr ir pāris tādi, ar kuriem tiek ķerts lielāko daļu laika. Manā arsenālā tas viennozīmīgi ir Salmo slider sērija. Piederoši pie JerkBite kategorijas, Salmo slider mānekļi pieejami vairākos izmēros, sākot ar 5 cm un beidzot ar 12 cm. Ražotājs ar šo mānekļu sēriju nāca klajā tālajā 2002. gadā, izlaižot pārdošanā grimstošo un peldošo slaideru sēriju. Manā kastē ir vairāki 7 centimetru slaiderīši, kā arī viens pavisam mazais 5 cm. Pēdējo piecu sezonu laikā mazais slaiderīts jeb, kā es to esmu iesaucis, monstriņš, ir bijis visrezultatīvākais no visiem man pieejamajiem mānekļiem. Kāpēc saku – bijis? Jo pēdējā copē šis maģiskais māneklis tika pazaudēts. Pazaudēts diezgan muļķīgā veidā, jo pēc pāris dienu aktīvas spiningošanas joprojām izmantoju vienu un to pašu pavadu. Bija interese pārbaudīt pavadas dzīvotspēju. Biju ļoti pārsteigts, bet tik tiešām Lucky John firmas X-Twich sērijas pavadiņa parādīja ļoti labu rezultātu. Tomēr iesaku mainīt pavadas pēc katras copes, neskatoties uz to, ka pavadiņa nav zaudējusi formu un izskata ziņā ir kā jauna. Taupot uz tā rēķina, beigās var nākties zaudēt vairāk. Jo manā gadījumā neizturēja pavadas un karabīnes stiprinājuma vieta. Tagad esmu pārgājis uz sauszemes medībām un skraidu pa Salmo veikaliem, meklējot šīs sērijas mānekļus, jo analogu mazajam monstriņam man nav. Šogad arī pirmo reizi Babītes ezeru iepazīstināju ar Lucky John Joco shaker peldošajām gumijām. Manas prognozes izrādījās precīzas, un jau pirmajos metienos rezultātu deva Joco shaker baltās krāsas gumija. Stiprināta uz ofseta āķa, protams. Liels pluss šādai montāžai ir iespēja mētāt mānekli visās lēpeņu un zāļu vietās. Gandrīz kā pēc instrukcijas ezera saimniece savus uzbrukumus veica tieši logos starp lēpenēm. Šīs peldošās gumijas iespējams izspēlēt, maksimāli lēni velkot gar zaļsvārces stāvēšanas vietu un, veicot asākus uzsitienus, izprovocēt uz uzbrukumu. Joco Shaker gumijas šogad testējas pilnīgi visās ūdenstilpēs, lai pēc iespējas dažādākos apstākļos iegūtu maksimālu atdevi no tām. Šogad Babītes ezerā augošā secībā ir pieteikušās 50, 60, 70 un 80 centimetrus garas līdakas. Cerēsim, ka šāda statistika turpināsies. Tad pavisam drīz jābūt arī tam gaidītajam metram!
Nobeigumā
Noslēgumā vēlos pievērst uzmanību drošībai, esot uz ūdeņiem. Ļoti gaidīju tikšanos ar inspektoriem, jo kā kārtīgam copmanim man visi papīri kārtībā, attiecīgās licences vienmēr uz rokas. Tomēr arī man bieži aizmirstas, ka papildus nepieciešamajām atļaujām ir jābūt arī atbilstoši sakomplektētam laivas aprīkojumam. Tas nozīmē, ka vienam no svarīgākajiem elementiem laivā, bez airiem un enkura, ir jābūt glābšanas vestēm vai glābšanas riņķim. Godīgi teikšu, pats ar šo grēkoju – ja ir ielikts laivā, viss kārtībā, bet, ja nav, es baigi neuzprasos. Bet, satiekoties ar uzraugošo instanci un saņemot aizrādījumu un sodu, attieksme ir mainījusies. Esiet uzmanīgi ar zivs atbrīvošanu no āķa, šis attiecas gan uz maza, gan vidēji liela izmēra līdakām. Tās parasti ir kustīgakas un mazāk nogurušas izvilkšanas brīdī un turpina aktīvi lēkāt arī laivā. Tā nu, noķerot 60 cm zaļsvārci un mēģinot to atbrīvot no āķiem, sanāca uz āķa uzķerties manam pāriniekam. Līdaka bija pārāk aktīva un, izspirinoties no rokām, viens trīsžuburis ieķērās rokā. Ļoti senā pagātnē šāda situācija bija piedzīvota un zināma pieredze arī man. Āķis tika izstumts līdz galam cauri ādai, tā, lai būtu redzama atskabarga un, izmantojot knaibles, nokniebts atskabargas gals. Tālāk jau paša āķa atlikušo daļu viegli iespējams izņemt no rokas vai citas traumētās ķermeņa daļas. Tātad jāpadomā arī par papildu inventāru līdzi uz ūdens. Tā vienmēr iesaku, lai līdzi ir knaibles, asas šķēres un nazis, kā arī improvizēta aptieciņa, kurā ieliekam primārās lietas. Binti, plāksteri un kādu dezinfikatoru, tikai lietojam ārīgi, nevis dezinficējamies iekšēji.
Nākamajā reizē izstāstīšu, kā man gāja tā dēvētajā mazajā Somijā jeb vienā ezerā Talsu pusē, kur dzīvo lielās mammas. Kas zina, varbūt arī man šogad uztveramajā tīkliņā ieskries kāda trofeja. Visiem sveiciens un tiekamies uz ūdeņiem!
Edgars Masaļskis
