Kaspars Holms
Pēdējos četrus gadus nu jau varētu iezīmēt kā jauno posmu jeb trešo posmu, kas maina visu copes būtību, kā esam zivis ķēruši, un tas rada diezgan lielas pārdomas, kā esam uztvēruši spiningošanu tās klasiskajā izpratnē. Ir daudzi jautājumi gan makšķernieku, gan sportistu vidū, kā tas mainīs mūsu ikdienas copi un vai vispār zivīm ir varianti izdzīvot, ejot laikam uz priekšu. Atzīšos, šis jautājums arī mani ļoti satrauc. Lai gan man patīk progress, es ļoti ilgi pretojos šīm tehnoloģijām diezgan apzināti un ilgi. Runa, protams, ir par Lowrance Live Sight un Garmin Panoptix. Šī tehnoloģija mums ļauj skatīt zivs kustību un atrašanos tagadnē. Jā, mēs varam redzēt zivis in real-time, gan arī savu mānekli, un varam to zivij ievadīt gandrīz mutē. Ne pa velti ir termins – Video game fishing, jo tas tiešām tā arī izskatās. Agrāk mēs tikai iztēlojāmies, kā tur zivis varētu kustēties zem ūdens, un izvirzījām dažādas teorijas par to visu, bet šodien mēs to visu varam skaidri redzēt, kas tad īsti notiek, kā tieši zivis kustas, kā viņas reaģē uz konkrēto mānekli, krāsu utt. Nākamajos gados šīs tehnoloģijas nesīs mums ļoti daudz atziņu un sapratni par zivju uzvedību kā tādu, jo nu zemūdens valstība mums ir kā uz delnas uzlikta.
Cilvēkiem vajag laiku, lai pieņemtu jaunas lietas. Sākotnēji mēs pret visu jauno un to, kas nav pašam pieejams un saprotams, izturamies diezgan skeptiski vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šo iekārtu pieejamība. Ļoti daudzi izturas negatīvi nevis tāpēc, ka viņi noliegtu šo tehnoloģiju, bet gan tādēļ, ka tas pašiem nav pieejams, līdz ar to jau notiek pirmā lielā domu dalīšanās – ja tas nav man, tātad tas ir slikts vai nepieņemams. Pirmais iphone un pirmā eholote arī bija ļoti dārgi, un tos atļauties varēja retais, tāpēc šo iekārtu nonākšana visu makšķernieku laivās ir pāris gadu jautājums. Pirms gada šīs iekārtas bija tikai pāris ekipāžām, bet pašlaik šis skaits jau ir diezgan liels un turpina palielināties.
Otrkārt – šī tehnoloģija diezgan vienkāršā veidā dod iespēju tikt pie trofejām jeb pie zelta lādes, kas bija nosacīti gadiem aizslēgta un laika sargāta. Šobrīd zelta lāde ir atvērta, un zelta zivis (lasi, lielais zandarts) tiek no lādes izsmeltas. Tātad šī vairs nav parasta cope – šī tehnoloģija piedāvā tev lielo trofeju medības no dziļuma, un trofejas nomedīt ir diezgan viegli, ja salīdzina ar to, kā esam ķēruši pirmajā un otrajā posmā, runājot par trofejas zandartu un citām lielajām zivīm. Atzīšos, tieši šis punkts, ka tā ir pavisam cita veida cope, kā esmu pieradis to darīt 30 gadus, man radīja vislielāko pretestību pašam pret šo tehnoloģiju un ķeršanas veidu kā tādu. Kur tad paliek tas negaidītais copes brīdis? Kas notiks copes sportā ar šādu ķeršanu? Vai zivīm vispār ir varianti? Vai tas nemainīs visu ierasto lietu kārtību? Vai, skatoties ekrānā, esi pa īstam dabā? Negaidītais copes brīdis un pabūt ar sevi dabā – tas ir galvenais, pēc kā es braucu ūdenī. Katrs varbūt brauc pēc kaut kā sava, bet man tas bija būtisks aspekts, kāpēc šim tik ilgi pretojos. Kas tad tā par copi, kad redzi tikai ekrānu un nepacel acis ne uz brīdi, – šīs visas pārdomas arī bija manā galvā.
Zivju resurss
Lai vai kā arī būtu, šovasar uz manas laivas nonāca Lowrance Live Sight, kas piedāvā tādu pašu ķeršanas veidu kā Garmin Panoptix. Diezgan droši varu teikt, ka šī tehnoloģija maina un mainīs mūsu copes paradumus, un tā aizrauj tik ļoti, ka gribas vēl un vēl. Tā ir kā datorspēle, no kuras kļūsti atkarīgs. Mans piecu gadu ilgais zandarta rekords 85 cm krita jau pirmajā nedēļā, un lielos zandartus esmu saķēris tik, cik pa visu mūžu kopā ar parasto copi pat sapņos nebūtu noķēris. Emocijas, kas ir piedzīvotas, ir tādas pašas kā ar noķertu spiningošanas klasikā, un tas, ka zivis ir ķertas šādi, pašam to sajūtu nemazina, jo tiešām – tas, ko šīs tehnoloģijas piedāvā, ir iespaidīgi. Visi makšķernieki, kas ar mani bijuši laivā un dabūjuši pirmo lielo, ir bijuši transā, un sajūtas nav mazākas, arī noķerot nākamo lielo zivi. Emocijas ir tādas pašas, kā ja noķertu bez Live, un transa stāvoklis jums būs, tas ir ar garantiju. Lielais tomēr ir lielais, tas viņa retums mūsu laivās arī pārņems mūsu prātus. Vai ilgtermiņā mēs nenotrulināsim savas emocijas, tas ir aktuāls jautājums, jo, kad noķer pāris trofejas pa vakaru, tad pāris parastie mēri vairs neliekas nekas īpašs, kaut agrāk par to bijām gana priecīgi. Ļoti daudz emociju izraisīs pats redzētais, piemēram, tas, ka trofeja nāk līdzi tavam māneklim un nepaņem, nevar atstāt vienaldzīgu. Ir ļoti dažādas situācijas, kas pieredzētas. Katrā ziņā ķeršana ar Live jums dos spēcīgas emocijas abējādi – pozitīvās un negatīvās. Kad neķersies un zivis muks no mānekļa, tad jums liksies, ka labāk to visu neredzēt un cerēt labāk uz negaidīto copes brīdi, jo tad jūs nezināsiet, cik zivis tad ir sekojušas jūsu māneklim. Tas, kas ir redzēts un saprasts par zivi dažu mēnešu laikā, ir pāris rakstu vērts. Varu padalīties ar vienu stāstu, kā noķēru pirmo trofeju ar Live.
Silts vakars, iebraucu uz trīs stundu vakara copi, bet zivs nav aktīva, pakaļ māneklim nenāk, un vispār nav daudz zivju, pa kurām varētu mest. Sēžu laivā, kaut ko sienos un ķimerējos, jau tumšs, un esmu samierinājies, ka šodien nekā nebūs. Te redzu, ka viens lielais nāk uz laivas pusi pa pašu grunti. Metu, un nav nekādas reakcijas, zivs turpina savu ceļu. Mainu mānekļus vienu pēc otra, sekoju zivij un diezgan mērķtiecīgi pa viņu metu jau kādu piecpadsmito reizi, bet nekā. Uzlieku pavisam lielu Fox Rage un laižu viņai virs galvas, un te pēkšņi zivs sagriežas, jau labu brīdi kad māneklis pāri pārgājis, un pilnā ātrumā metas virsū gumijai, un BAAMS – IR!!! 87 cm zandarts laivā un uzlabots personīgais rekords. Sajūtas, protams, lieliskas, ņemot vērā to, cik mērķtiecīgi viņam tika sekots un ka izdevās viņu beigās izprovocēt, bet tajā pašā laikā rodas daudz iekšēju pārdomu.
Vai tiešām tik vienkārši tas būs? Kā mums valdīt šo lielo spēku? Vai mēs varam būt gana atbildīgi? Jo neviens nevar nodarīt lielāku postu dabai kā mēs, cilvēki. Mēs Latvijā joprojām cīnāmies ar postpadomju domāšanu, ka viss, kas kust, ir jānokauj un jāapēd. Vai tie, kas atlaiž lielās zivis, nesaņem jautājumus – kāpēc atlaidi tādu? Tā teikt, vajag izsaimniekot visu, lai nepaliek nekas. No vecāsmammas stāstiem atceros, ka agrāk zivis neatlaida, jo nebija tāda termina – atlaist. To, ko nevarēja apēst, noraka zemē. Atceraties slaveno frāzi no Zirnekļcilvēka filmas – “With great power, comes great responsibility”? Šai tehnoloģijai nonākot masu patēriņā, ar mūsu copmaņu skaitu, varu teikt, ka būs nopietnas problēmas ar lielajām zivīm ilgtermiņā, ja netiks ieviesta kaut kāda kārtība. Vai mēs gribam piedzīvot to, ka ķersies tikai mazie un cerība uz trofeju būs ļoti maza? Kā stāstīsim mūsu bērniem, kādi mums bija zandarti kādreiz? Mēs taču gribam, lai emociji gut ir katrā copē, kurā dodamies? Ja katrs paturēs kaut vai pāris lielās trofejas, postu vajadzēs lāpīt daudzus gadus. Tāpēc tiem, kas nemāk valdīt šo spēku savās rokās un bāž visu maisā, varu teikt, ka ilgi tā nebūs, jo nebūs ko ķert. Tie, kas ķer ar šo tehnoloģiju jau mazliet ilgāk, saka, ka trofeju jau tagad ir mazāk. Otrs, ka, arī labu gribēdami, zivi atlaižot, ne visas diemžēl izdzīvos, izvilktas no dziļuma, arī par to mums ir jārunā un jāmācās, kā to visu labāk darīt. Situācijas manā pieredzē ir bijušas ļoti dažādas, jo ir ļoti dažādi faktori – kā pirmatnējais atrašanās dziļums zivij, tās izmērs, cik metrus viņa pati uznāk līdz māneklim, cik ātri tas notiek, un cik ātri notiek izvadīšana, ja tā pieķeras utt. Tiem, kas teiks, ka atlaists neizdzīvo un tā ir mocīšana, droši varu pateikt ar pierādījumiem, ka mēs esam noķēruši vienas un tās pašas zivis ar pāris dienu intervālu. Par savu personīgo zandarta rekordu, kurš bija ne tikai mans personīgais rekords, pastāstīšu kādā no nākamajiem rakstiem. Tieši pēdējā laikā nākas dzirdēt daudz smieklīgu iemeslu, kāpēc zandarta trofeja būtu jāpatur, nevis jāatlaiž.
Domāsim un rīkosimies atbildīgi
Zivis, protams, jāēd, un es arī to daru, un 50–65 cm ir ļoti labs izmērs, tie mums no jūras līča ienāk gana daudz atkarībā no mēneša, bet lielos iespēju robežās ir jālaiž vaļā. Lielie tomēr ir alfas, kas ir izdzīvojuši gadiem ilgi, un viņu pēcnācēji ir ar tādu pašu lielā potenciālu. Mans personīgais rekords, visticamāk, ir vecāks par manu 10 gadus veco meitu… Ir par ko aizdomāties. Gribētos, lai atbildīgās institūcijas sāk arī domāt par izmaiņām noteikumos, kā ierobežot lielo zandartu paturēšanu lomā. Aizliegt tehnoloģiju neviens nevarēs, jo progresu apturēt nav iespējams. Mans ieteikums būtu aizliegt paturēt lomā visus virs 75 cm, jo tie jau trāpās samērā reti, ja salīdzina ar skaitu, ko var noķert līdz 70 cm. Tas veicinātu vēlmi mazāk mērķtiecīgi ķert lielos paturēšanai lomā; ja gribas zivi paturēt, tad jātēmē būs uz mazāku kalibru.
Gribu jums iedot dažus praktiskus ieteikumus no savas puses tiem, kas tikai sāks ar šīm tehnoloģijām ķert, lai jūs būtu labāk sagatavoti:
Galvenais – izvadīt zivi maksimāli lēni. Piecērtot bremzei ir jābūt maksimāli ciet, bet velkot bremzi vajag atbrīvot un darīt to lēni un saudzīgi. Atceramies, ka distance, kurā ir zivs, pārsvarā nav liela, un tie ir 2–3 vilcieni ar kātu, kad zivis jau ir augšā. Darot to lēnām, mēs krietni samazinām iespēju dabūt spēcīgu baro traumu.
Kad zivs jau ir pie laivas, vajag lielu uztveramo tīkliņu (vēlams ar gumijas pārklājumu) un visas atbrīvošanas darbības darīt ūdenī, nevis celt zivi laivā. Turklāt ir ļoti svarīgs laiks, cik ilgi to darām. Svarīgi, lai ir labas stangas un rīki, lai no cietā žokļa mānekli efektīvi izņemtu.
Kad zivs atbrīvota, tad galvenais, kas var pasargāt zivi, būs fīzings jeb zivs atgaisošana ar adatu. Īpaši visām, kas nākušas no astoņiem metriem un dziļāk. Adatai vajadzētu būt diezgan resnai, jo tieva adata uz trofejas zandarta salocīsies un nebūs izmantojama. Šī mums būs tāda kā kolektīva mācīšanās visiem, jo tas prasīs laiku un izpratni, kā to labāk darīt, jo pagaidām ir maz pētījumu, kas notiek ar tiem, kas ir atgaisoti. Katrā ziņā mans ieteikums atlaižot ir paskatīties ar to pašu aparātu, kā zivs aizpeld: ja droši šaujas lejup un tālu, tad, visticamāk, ka tur būs viss kārtībā. Piezīmēšu, ka manā pieredzē zandartiem, kas vilkti no sešiem metriem un seklāk, nekādu problēmu nav bijis un nav bijusi vajadzība arī viņus atgaisot, un atlaižot viņi parasti aizšaujas kā bultas un mierīgi sasniedz dziļumu, no kura tikuši izvilkti. Turklāt esam noķēruši tos pašus jau atlaistos arī otrreiz.
Fotogrāfijas taisām tikai pēc tam, kad pirmie trīs punkti ir izpildīti, tad ātra fotosesija, un laižam zivi vaļā. Vesels zandarts būs ļoti sprigans un ļoti ātri aizpeldēs, bez īpašām ceremonijām.
Pēdējais un pats viedākais punkts domāšanā būtu viņus vienkārši no lielā dziļuma neķert. Somijā gidiem ir prakse nevest savus klientus ķert zivis no lieliem dziļumiem, jo tas nav labi zivij, ja ir doma par zivs atlaišanu. Varu teikt, ka līdz tam mums būs jānonāk savā domāšanā, jo tā nebūs lieta, ko kāds cits varēs izkontrolēt, un tas paliks uz katra paša sirdsapziņas.
Pirmais lielais varbūt arī jums neizdzīvos, un, aizvedot to uz mājām, būs uzslavas no tuviniekiem, jo tādu zivi nebūs redzējuši, bet tas ir normāls process, kam visiem ir jāiziet cauri. Bet varu diezgan droši apgalvot, ka, mērķtiecīgi ķerot trofejas zandartu, jūs pie viņiem tiksiet gana bieži un ne pie viena vien, ja mūsu kultūra būs vērsta uz lielo zivju atbrīvošanu. Turklāt tās sajūtas jums būs citas, kad zivs ir atlaista brīvībā, nevis guļ gaļas maisā ar izbolītām acīm.
Beigu beigās gribu teikt, ka lielais zandarts dod jebkuram makšķerniekam neaizmirstamas emocijas, jo ir rets loms ikdienas copē. Ja mēs gribēsim ķert lielos arī turpmākos gadus, tad būs jādomā, kā šīs zivis aizsargāt. Mūsu rokās ir liels spēks, tāpēc lietosim to prātīgi, lai uz katru copi varam doties ar cerību uz mūža trofeju! Ne asakas!
Visvieglākais un visbīstamākais veids, kā tikt pie trofejas līdakas. “Ķeram lielo!” #21 epizode
