Lasītāj, ir vēl viena būtiska lieta, ko mēs šajos copes pigoru apcerējumos neesam skāruši.
Šī lieta ir copmaņu jaunatklāšanas instinkts! Nē, nu nav tā, ka šis instinkts piemīt pilnīgi visiem kātu vicinātājiem. Kāda daļa no viņiem dod priekšroku jau ierastajām točkām, ierastajām bļitkām, vobleriem un ļurkastēm, pat ierastajiem grunteņu zvaniņiem – tieši tāpat kā sabiedrībā būs indivīdi un indivīdes, kas bez ierastās kafijas krūzītes attiecīgo dzērienu vispār nedzers vai savu ierasto T-krekliņu nemainīs, pat ja padusēs caurspīdēs ventilācijas caumuri. Tomēr – un es svēti ticu, ka tas tā ir – lielais vairākums manu hobija brāļu labprāt pavilksies nomēģināt ko jaunu – tostarp sev nezināmu ūdenskrātuvi.
Mums ar nāburgu Kažiņu un Igoročiku jaunas ūdenskrātuves nomēģināšana bija svēta lieta. Katru vasaras sezonu viens no mums veda uz vietu, kur vēl nekad nebijām bijuši un makšķeres metuši. Vedējs informēja, kas konkrētajā vietā varētu būt gaidāms, – tak svarīgi zināt, uz ko gatavoties, tai skaitā ko vilkt gan mugurā, gan pēc tam ar makšķeri. Protams, informē- šana notika apmēram līmenī, jo precīzi nekad neko sākotnēji nevarēja zināt. Šī nezināšana tad nu arī radīja daudzus gan patīkamu, gan nepatīkamu pārsteigumu momentus. Šis notika labi pasen jūnijā. Igoročiks mūs veda uz viņam ieteiktu nelielu meža ezeru Latgales pusē. Ui, dārgo lasītāj! Nezinu, kā tev; man vārdu kombinācija neliels meža ezers Latgalē uzdzen tādu kā pirmatnējības sajūtu – nu gluži vai tādu, ka tiek braukts uz Dienvidamerikas džungļiem. Kā vēlāk izrādījās, sajūtas izraisītās asociācijas nebija tālu no patiesības – nē, nu, liānas un brēcošu mērkaķu bari mūsu ejamās meža takas nepiepildīja, taču vienas otras citas eksotikas netrūka.
Tad nu par visu pēc kārtas.
Igoročiks – toreiz vēl jauniņš – stūrēja no sava tēva aizņemto žigulīti. Bijām izbraukuši pa dienu ar ideju nokļūt pie ezera vakarpusē, pārnakšņot, tādējādi tiekot pie vakara un agrā rīta copēm. Pēc togad vēsā maija jūnijs tajā gadā priecēja ar saulaini karstu laiku. Pa ceļam apkārt pilnā plaukumā ziedēja ceriņi. “Sireņ cveķjot, ļiņ berjot!” Igoročiks stūrējot noskaitīja viņa izpildījumā jau pirms tam vairākkārt dzirdēto hrestomātisko mantru, kas rezonēja ar pavērtā loga radītajām vēja vibrācijām, – logs bija pavērts, jo laukā bija tuvu pie plus 30, bet žigulītī kondiškas nebija. Jā, līnis bija viena no mūsu brauciena mērķa zivīm. To attiecīgajā ezerā esot, ka mudž! Viss notiekot uz gruntenēm, jo jāmet esot patālu. Vēl tur varot uziet dziļas, siekstainas, līdakbagātas piekrastes. Grūtās pieejamības dēļ ezers neesot bieži apciemots un tāpēc esot zvīņaino pills. Igoročiks nogriezās no Daugavpils šosejas. Kādu laiku vēl turpinājās asfalts, tad Igoročiks sāka stūrēt pa nelieliem grants celiņiem.
“Kā tu zini, kur jābrauc??” nāburgu Kažiņš brīnījās.
“Vakar mācījos karti no galvas!” un Igoročiks izvilka no durvju nišas paburzītu rūtiņu lapu ar sazīmētām strīpām, kas acīmredzot simbolizēja braucamos ceļus. Atgādināšu jaunās paaudzes lasītājiem, ka toreiz gūgles kartes vai vāzes, kā sacīt jāsaka, nebija vēl ieņemtas, par piedzimšanu nemaz nerunājot. He, he, he, vai varat vispār iedomāties? Toreiz mobilo telefonu arī nebija!
“Neizskatās diez ko uzticami,” uzmetis aci līniju kombinācijai, es noteicu.
“Pašlaik viss notiek pēc plančika!” Igoročiks bija optimistisks. “Tūlīt mums būs jānogriežas pa labi!”
Taču, žigulītim turpinot naski ripot, ceļa pa labi nebija. Igoročiks kļuva drusku nervozs. Pēc kāda laika ceļa atzars labajā pusē patiešām parādījās, taču nobrauktais attālums diez ko nekorelēja ar jēdzienu tūlīt.
Igoročiks pašsaprotami nogriezās – tas bija vēl mazāks lauku ceļš, acīmredzami izmantots mežizstrādei vai kam līdzīgam. Pievedis mūs pie meža, ceļš izbeidzās.
“Esam klāt!” Igoročiks noteica, taču viņa balss tembrā vairs nevarēja saklausīt ne tuvu to pārliecību, kura pirms brīža nāca no saskaņā ar plančiku.
“Tagad trīs kilometri pa mežu un būsim klāt!” Igoročiks noteica, sagriezdams kompasu vajadzīgajā virzienā. Sakrāvām sev virsū gan nakšņošanai, gan copei paredzētās pekeles un dūrām mežā. Nesamais, teikšu godīgi, nebija viegls. Bet ko tu, būdams kaislīgs makšķernieks, copes dēļ nepiecietīsi? Nu, kad jānes, tad jānes! Mežā no saules tveices glāba ēna, taču bija cita problēma – odi. Sajutuši mūsu trijotnes miesībā svaigu gaļu, tie lipa mums apkārt mākoņiem. Bet atkal jau – ko tu copes dēļ nepiecietīsi. Bijām gājuši gandrīz stundu. Jutu, ka mans rumpis ir caurcaurēm noklāts ar sviedriem – pat apakšbikses lipa klāt pie attiecīgās miesas. Jā, jā, ko tu copes dēļ nepiecietīsi, taču… neskatoties uz trim nu jau noteikti noietajiem kilometriem, ezera vēl nebija.
“Tepat, tepat kaut kur tam jābūt!” Igoročiks mēģināja mūs uzmundrināt balsī, kas vairs nu nemaz nesaturēja saskaņā ar plančiku noskaņu.
“Veči, piesēžam!” vēl pēc pusstundas iešanas Kažiņš vārgā balsī izdvesa. “Nav vairs dukas…” – un, nesagaidījis mūsu akceptu, sviedriem noplūdušais un nosistajiem odiem aplipušais Kažiņš smagi nolika mugursomu un makšķeres zemē.
“Igoročik, vai mēs tiešām ejam pareizi?” es noprasīju.
“Nu ka! Kartē tā arī bija, ka ceļš pieved pie meža, tad trīs kilometri un ezers!”
“Bet vai mēs piebraucām pa īsto ceļu pie īstā meža?”
“Cita ceļa nemaz nebija…”
“Ui, Latgalē ir daudz ceļu…” es domīgi nogrozīju galvu, atceroties Igoročika sašvīkātās rūtiņu lapas kā topogrāfiskās kartes kvalitāti.
Mazliet atpūtušies, devāmies tālāk. Diena ritēja vakara virzienā, un sāka izskatīties, ka, ja tūdaļ nenokļūsim pie ezera, par vakara copi būs jāaizmirst – tik vien paliks laika līdz tumsai kā nometni uzveidot.
Mugursomas kļuva arvien smagākas, mūsu gaita arvien lēnāka, kājām ķeroties kritušu zaru brikšņos.
“Re, kur ir!!!” iesaucās Igoročiks, ieraudzījis, ka priekšā koki beidzas, skaidri atsedzot nu jau stipri vakarīgās gaismas klajumu. Igoročika sauciens mūsu ķermeņos burtiski ielēja papildu enerģiju. Paātrinājuši gaitu, devāmies klajuma virzienā, kur mūs gaidīja kārotais mērķis. Igoročiks ar Kažiņu strauji rāvās uz priekšu, es nedaudz atpaliku.
“Bļīīīīīīn!!!” priekšā dzirdēju iebļaujamies Kažiņu.
Piegājis klāt, sapratu iebļaušanās iemeslu. No ezera nebija ne vēsts. Mēs bijām nonākuši izcirtuma malā.
“Veči, man ir vienalga par ezeru,” Kažiņš sacīja. “Nav vairs spēka. Nakšņojam tepat!” Mēs abi pārējie neiebildām. Jo arī mums jau bija vienalga. Lasītāj, kā tev šķiet, vai var būt vēl lielāks aplauziens par nakts pavadīšanu meža vidū ar makšķerēm? Teikt, ka bijām vīlušies, nozīmētu nepateikt neko. Bet visdraņķīgāk jutās Igoročiks.
“Veči, gribēju, kā labāk,” viņš sacīja. “Taču laikam kaut kāda topogrāfiska kļūda sanāca…” Mēs ar Kažiņu neteicām neko. Īsti pat nebija vairs spēka parunāt. Otrā rītā pamodāmies no govju maušanas skaņām, kas nāca kaut kur pa labi no mums.
“Tātad te kaut kur ir mājas!” Kažiņš ierunājās. “Tur ir cilvēki, kas varēs pastāstīt par ezeru. Un mājas nozīmē, ka tur arī ir ceļš – varbūt mums atpakaļ pa mežu nebūs jābrien…” Ātri izjaucām telti, sakravājām pekeles un pat nepabrokastojuši devāmies govju maušanas virzienā. Pavisam drīz mežs beidzās un mūsu priekšā patiešām bija māja! Mēs ar Kažiņu apsēdāmies pie ekipējuma turpat zālītē, kamēr Igoročiks kā galvenais putras ievārītājs devās skaidrot situāciju.
“Bļīīīīīn!!!” pēkšņi iebrēcās Kažiņš. Izrādās, viņš ar roku bija iegrābies zālē esošā govs pļekā. Ieraugot Kažiņa apjukušo seju, man uznāca smiekli.
“Nemaz nesmejies!” Kažiņš mani apsauca. “Šis bija ļoti vērtīgs brauciens. Es tagad zinu, kā tas ir, kad ir pilnīgi vienalga. Piemēram, ja es plaukstu saspiedīšu kulakā, būs pilnīgi vienalga, pa kuru pirkstu starpu sūdi iznāks ārā…”
Lai arī Latgale skaitās tūkstoš ezeru zeme, konkrēti šajā vietā neviena ezera tuvumā nebija – Igoročika topogrāfiskā kļūda izrādījās esam visnotaļ ievērojama. Mājas saimnieki par mums apžēlojās un aizveda līdz mežmalā atstātajam žigulītim traktora piekabē. Bet Kažiņa noformulēto Vienalga likumu ar pirkstu starpām un sūdiem es dzīvē pēc tam dzirdēju vairākkārt jau citu cilvēku sacījumā. Iespējams, tā autors tiešām ir nāburgu Kažiņš…
Kādas barības copei izvēlēties? Pasaules vicečempiona Krišjāņa Lisovska padoms
