Atceroties 2021. gada sezonu
Janvārī visas brīvdienas pavadīju pie Gaujas, dzenājoties pēc karaliskās zivs, un vienā brīdī aizdomājos par butēm. Tam sekoja ieraksts Facebook grupā par butēm ar lūgumu pēc informācijas, kas šobrīd notiek pie jūras. Komentāros saņēmu dažādus viedokļus, sākot ar to, ka es esmu dulls palicis, un beidzot ar to, ka, ja nepamēģinās – tad neuzzinās.
Viens pieredzējis jūras zvejnieks atsaucās privāti un padalījās ar informāciju, ka bute jāmeklē 6–8 metru dziļumā. Tam sekoja viela pārdomām, bet ja godīgi, tad jau biju noskaņojies doties atkal pie upes, bet gribējās arī ko citu un mazliet dažādību. Bet šāds noskaņojums bija līdz brīdim, kad iepīkstējās telefons. Ziņa no Arvja Ančevska, vai no manis būs kāds raksts marta numuram. Atbilde vienkārša, ka par karaliskajām zivīm uzrakstīšu pēc sezonas beigām. Izrādās, Arvis bija redzējis manu ierakstu par butēm, un tālākā saruna jau bija skaidra. Man jādodas ekspedīcijā uz jūru un jāpamēģina satikt ziemas buti aci pret aci. Lai notiek, sāku meklēt copes biedru, lai nebūtu garlaicīgi vienam braukt. Protams, saprotot, ka tas ir samērā ekstremāls pasākums, lielpilsētā temperatūras stabiņš noslīdējis līdz atzīmei mīnus 15 grādi un kādu brīdi pat mīnus 20. Jau galvā iešāvās doma, ka neviens taču negribēs pievienoties, bet, nē. Dullajiem pieder pasaule, un, kā, izrādās, Jāņi ir tie dullākie. Līdzi piesakās labs draugs Jānis Veiss. Tad nu Jāņi dosies ekspedīcijā. Diži negudrojot par ēsmām, izvēlamies vārītu garneli, nevārītu garneli un svaigu reņģi. Aiziet uz jūru, un jau 6. februārī ap sešiem no rīta startējam uz pilsētu, kurā piedzimst vējš. Par pirmo pieturvietu izvēlamies Liepājas ziemeļu molu. Protams, brauciens ilgst gandrīz trīs stundas, un to laikā prātojam, uz kurieni doties, cik pieturvietas jūras krastā, un mēģinām to visu kaut kā salikt galvā. Jo ne es, ne pārinieks nav ziemā bijis pie jūras butēs un mums abiem tas ir kas jauns. Tuvojoties Liepājai, izfilozofējam, ka pirmā pieturvieta paliek, kā jau no paša rīta domājām, Liepājas ziemeļu mols, ja tur mums neveiksies, tad dosimies uz Pāvilostu, un ja nu kas, aizskriesim līdz Užavai.
Aiziet!
Ap deviņiem no rīta pieripojām pie ziemeļu mola Liepājā. Skaidrs viens, citu makšķernieku tur nav. Viss mols ir mūsu rīcībā, galvenais, lai tur ir butes. Pārģērbāmies, ņēmām ekipējumu, un aiziet. Aizgājām nosacīti līdz vietai, kur beidzās betona krāvums jeb viļņlauži. To vietu tad izvēlējāmies kā starta punktu, un tad pie pārmetieniem palēnām kustēties tuvāk bākai. Bušu sistēmas pirktas veikalā, respektīvi, viss tieši tas pats, kas rudenī. Kāti 4,2 m garumā, lielās spoles un monofilā aukla. Protams, līdzi bija arī izsmidzināmais silikons, bet, par laimi, to nevajadzēja izmantot. Laiciņš mūs lutināja, skaidras zilas debesis un saule. Temperatūra kādi mīnus 10 grādi. Ļoti komfortabla atrašanās pie jūras, jo pat vējš bija labvēlīgi noskaņots pret mums un mēs to pat nejutām. Tad nu palēnām apmētājām iespējamās zivju vietas, cerot uztaustīt kādu dziļāku vietu, jo pašreiz ir tas brīdis, kad bute ir dziļumā; tuvāk krastam vai seklumā ūdens temperatūra ir par zemu un bute dodas dziļumā, kur viņai ir komfortablāk. Pārmetienus neveicām tik bieži kā standarta copē no krasta, ik pa kādām 30 minūtēm pārmetām, kas ir samērā pasīvi, jo standartā 10–15 minūtes, ko jau var dēvēt par aktīvu copi. Bieži vien sanāca izvilkt ārā un ieraudzīt to, ka ēsmas vairs nav uz āķīšiem. Variantu daudz nebija – vai nu pie iemetiena nokrīt, vai tomēr tur apakšā kāda zivs ir. Ticība lika domāt, ka zivs ir, un jāturpina centīgi darboties. Apņēmība atmaksājās, un pāriniekam bija pieteikusies kāda zivs. Protams, visa mana uzmanība tika pievērsta viņam. Un bija, pārinieks izcēla dupletu jeb divas ziemas butes vienā piegājienā. Izmērs nebija no dižajiem, nosacīti mazliet lielāka par plaukstu. Bet tam nebija nekādas nozīmes, jo jau startā necerējām uz lieliem izmēriem vai pilniem spaiņiem. Plāns bija pārbaudīt, vai buti var noķert ziemā. Kā Jānis vēlāk atklāja, viņam pie iemetiena likās, ka ir trāpījis dziļākā vietā, un rezultāts redzams. Mēs viņu satikām ziemā. Nav ko gulēt uz lauriem, turpinājām makšķerēt, diemžēl pie nākamajiem eksemplāriem nesanāca tikt, un tad nolēmām, ka mums ir jādodas tālāk. Nākamā pieturvieta – Pāvilosta. Pāvilostā mērķis bija ziemeļu mols. Piebraucot tur un mazliet aizejot līdz jūrai, pavērās interesants skats – no ziemeļu mola pa labi visa jūra ledū jeb sastumtos vižņos. Nu tad skaidrs, jādodas uz dienvidu molu. Pēc kāda brīža bijām uz dienvidu mola un turpinājām iesākto copes procesu. Jau pēc pāris iemetieniem sapratām, ka dienvidu mola pusē runāt par dziļumu nebūtu jēgas, bet tomēr jāpamēģina apmētāt akvatoriju un kaut ko uztaustīt. Vienīgais, kas mūs priecēja, bija tiešām perfektie laikapstākļi. Un diemžēl Pāvilostas ziemas bute klusēja un nevēlējās ar mums sapazīties. Tā nu mēs pāris stundas pavadījām Pāvilostā, priecājāmies par saulīti un nolēmām, ka tālāk vairs nedosimies un Užavu pataupīsim varbūt citai reizei. Jau mājupceļā savilkām svarīgākos faktorus. Ja sanāk atrast kādu dziļāku vietu, tad arī pie ziemas butes var tikt. Mēs savu braucienu noslēdzām ar satiktām divām ziemas butēm. Un izbaudītu perfektu dienu jūras krastā, jo ne vienmēr svarīgākais ir pilni spaiņi ar zivīm. Ne asakas!
Ekstrēmam pakaļ!
Domāji, viss? Nē! Viss tikai sākās. Dullajiem pieder pasaule, citādi to nevar nosaukt, runājot par turpinājumu. Kad jau iesākās jaunā darba nedēļa, man galvā visu laiku bija doma, ka jābrauc vēl vienu reizi. Ar katru dienu prāts kļuva nemierīgāks un nemierīgāks. Tagad jau es esmu kļuvis par kūdītāju un bombardēju Arvi, ka pirmajā reizē viņš mani pamudināja doties uz jūru un tagad jau es izsaku viņam piedāvājumu, ka ir jābrauc atkal. Tuvojoties darba nedēļas beigām, jau esam novākusies normāla brigāde četru cilvēku sastāvā. Protams, es kā kūdītājs, mans draugs Jānis arī parakstās, Arvis dod piekrišanu un vēl paķer līdzi savu draugu Gunti Pedecu. Piektdienā aizdodos uz Rīgas Centrāltirgu un izvēlos vairs tikai divas pamatēsmas. Protams, vārītu garneli, jo tā bija rezultatīva iepriekšējā reizē, un papildus vēl paņemu svaigas brētliņas dažādībai. Tad nu ekspedīcija turpinās jau pilnākā sastāvā, un 13. februārī ap sešiem no rīta jau startējam uz Liepājas ziemeļu molu, ko jau sanāca aptaustīt iepriekš. Kad jau esam galā, ieraugām pietiekami ekstremālu skatu. Jūra bango, viļņi apmēram virs viena metra, un, raugoties uz molu, tālumā var redzēt, ka viļņi šļācas pāri molam. Protams, mums, pilsētas švītiņiem, šādi apstākļi laikam par traku. Pirms vēl bijām Liepājā, Arvis bija saņēmis info no kāda paziņas, ka, uz Saraiķu pusi braucot, ir laba vieta, kur ir samērā dziļš. Protams, redzot to dabas stihiju, kas ir uz mola, mēs dodamies uz to vietu. Un te jau diena sāk pamazām pārvērsties par murgu. Aizbraucot uz jauno vietu, tiek konstatēts, ka krastā vēl lielāks vējš, viss sniegā un ledū un, protams, iespaidīgi viļņi. Tad nu kārtējā sapulce, ko darīt tālāk. Nebrauks taču mājās. Pazibēja doma, ka mēs varētu mainīt mērķa zivi un doties uz Ventspili pēc stintes. Bet mums taču vajag to ziemas buti! Un te laikam mēs pieņemam pašu nepareizāko lēmumu, kādu vien var pieņemt, – dodamies atpakaļ uz ziemeļu molu un mēģinām. Te jums ir pieejama arī video versija, kas izpaudās tiešraides formātā Lielā Loma Facebook lapā. Pieseko lapai un vari noskatīties šo ekstremālo piedzīvojumu stundas garumā. Vārdos to ir tiešām grūti aprakstīt, bet pacentīšos. Izvēlamies ņemt līdzi uz molu pēc iespējas mazāk mantu, jo ir skaidrs, ka ilgi mēs uz tā neuzturēsimies. Vējš samērā iespaidīgs – ap 15 metri sekundē, un lielākā kļūda ir tā, ka iepriekš neapskatījāmies laika prognozi. Laiku atpakaļ nepagriezīsi, jāturas vējam pretī un jādodas uz molu. Jau pusceļā viļņi šļācas uz mola un pat pāri tam. Īsts SPA centrs jūras krastā jeb uz mola, īsāk sakot, kārtīga duša. Nonākam līdz vietai, kur bijām iepriekšējā reizē, sakārtojam rīkus un veicam pirmos iemetienus. Vai bija jēga to darīt, laikam ne. Un te der teiciens: dullajiem pieder pasaule, bet ne ziemas butes. Arvis mēģina paslēpties no ūdens šalkām tuvāk betoniem, pieejot viņam klāt, redzu, ka no viņa pižika tek ūdens, jā, tek, nevis pil – betoni nelīdz, lai paslēptos, un ūdens tiem gāžas pāri. Arvis tā kā ir operatora lomā, bet mēs mēģinām kaut ko noķert vai drīzāk izdzīvot. Ik pa brīdim skaļi smejoties, kādu brīdi lamājoties, kad saņem ūdens šalti sejā. Laikapstākļi tik ekstremāli, ka mēs kādu stundu izturam un nolemjam doties uz krastu. Palikt ilgāk jau būtu riskanti, šaubos, ka mūsu kombinezoni to izturētu. Kamēr vēl esam nosacīti sausi un ūdens nav ticis līdz miesai, pazūdam uz krastu. Kaut ko tik ekstremālu es nebiju piedzīvojis, un šo copi vai drīzāk necopi es atcerēšos uz visu dzīvi. Ko darīt tālāk? Saprotam, ka ziemas bute mums atceļas, jo māte daba ir pret mums. Jādomā plāns B. Parēķinot laiku, braucot uz Ventspili, saprotam, ka ceļā par daudz zaudējam laiku, un nolemjam palikt Liepājā uz pāris stundām. Atrodam copes lietu veikalu, attālināti izveidojam pasūtījumu, un mūsu rokās jau ir bļitkas, mormiškas un motilis, lai turpinātu dienu un padzenātu asarīšus kādā vietējā Liepājas ūdenstilpē. Tā nu beidzās ziemas butes ekspedīcija. Salīdzinājumā divas dažādas dienas: ļoti patīkami laikapstākļi pirmajā reizē, otrajā reizē īsta elle. Vai ziemas bute ir reāli noķerama ziemā? Jā, protams, viņu ir iespējams noķert arī ziemā, ja laikapstākļi atļauj un mazliet uzsmaida veiksme. Ja paveicas ar saulainu laiku un minimālu vēju, tā būs perfekta atpūta jūras krastā. Tagad gan stāstam pienākušas beigas. Ne asakas!
Nav gaismas, nav zandartu. Madars Millers! “Ķeram lielo!” #29 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
