Ja Engures ezers būtu sieviete, tad mūsu iepazīšanos varētu raksturot kā mīlestību no pirmā acu skatiena; ja Engures ezers būtu grāmata, tad tāda, kuru pārlasīt gribas vēl un vēlreiz, un grāmatu plauktā tā stāvētu pašā priekšā, redzamā vietā; ja Engures ezers būtu draugs, tad tāds, kuram neatteiksi ne nakts vidū, ne ziemas spelgoņā. Jo draugs taču sauc, un tu celies un ej.
Ar šo visādā ziņā interesanto un zivīgo ezeru mani iepazīstināja mans onkulis Jāzeps, kuram šajā ezerā, ja tā var teikt, ir otrās mājas. Tas varēja būt trekno gadu laikā, ap 2004.–2005. gadu, kad pēc kādas spiningošanas sezonas atklāšanas Lielupē 1. maijā bijām tā kārtīgi aplauzušies. Sēžot krastā pie galda un ziedojot varenajam zivju un ūdeņu dievam pa glāzītei, Jāzeps ierosināja, ka par labo uzņemšanu Lielupē viņš gribētu atdarīt mums ar labu, mani un manu draugu Arturu uzaicinot uz Enguri, kur sezona tiek atklāta jūnija trešajā sestdienā. Mums, protams, divreiz nav jāsaka, piedāvājums tika momentā virzīts izskatīšanai un tikpat zibenīgi un vienbalsīgi pieņemts. Turpat pie galda, turpinot ziedot lielo līdaku dievam, pārgājām sagatavošanās fāzē un sākām teorētisko izpēti. T.i., sākām izprašņāt Jāzepu par Engures ezeru, dziļumiem, mānekļiem un visu pārējo, kas piederas pie lietas. Tā kā onkulim Engurē bija sava laiva, par to mums nebija jāraizējas, atlika sagatavot atbilstošos mānekļus un kātus.
Cope Engures ezerā
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Mironītis
Atbildot mums “Uz ko tad Engurē vislabāk ķeras?”, Jāzeps teica: “Tikai uz mironīti! Tā saukto sistēmiņu jeb snastočku. Sezonas sākumā un visu vasaru līdz pat rudenim Engurē nav nekā labāka par mironīti; ja uz to neķeras, tikai tad ir jēga mēģināt kaut ko citu.” Mēs ar Arturu izbolījām acis, lai piedod mums visu izvilkto līdaku gari, nu nebijām līdz šim neko tādu dzirdējuši. “Tā ir spiningošana uz beigtu zivtiņu,” Jāzeps, vērdams vaļā savu piederumu kasti, teica. “Nekā sarežģīta tur nav. Var jau nopirkt veikalā gatavas, bet labāk sistēmiņu pagatavot pašam. Tātad, puiši,” Jāzeps turpināja, „ņemam stingru, vēlams, ne lokanu pavadiņu, garums 15–20 cm, taču droši varat ņemt arī 30 cm un garāku, par skādi nebūs. Divus prāva izmēra trijžuburniekus un divus trīs parastos riņķīšus. Ņemam vienu riņķīti, ieveram tajā āķi un caur šo pašu riņķi izveram cauri pavadiņu, kuras galā nostiprināts otrs āķis. Iznāk, ka pavadiņas galā mums ir divi trijžuburu āķi, no kuriem viens caur riņķīti uzvērts otram uz kātiņa.” Vēl joprojām skatījāmies uz Jāzepu, līdz galam nesaprazdami, kā uz šito var ķert līdakas. Nu, protams, jāsaķer jau arī paši mironīši jeb ēsmas zivtiņas. Engurē parasti izmanto ruduļus, jo to populācija tur ir īpaši liela un tā ir arī Engures līdaku ēdienkartes pamatsastāvdaļa. Protams, tās var būt arī raudiņas un bada laikā arī asarīši, parasti ne lielāki par plaukstas izmēru. Nu mums skola bija rokā! Kas var būt vienkāršāk un efektīvāk, kā ķert plēsēju tieši uz to, ko tas ikdienā ēd. Izskats tas pats, smarža tā pati, 100% naturāls! Jāzeps vēl parādīja, kā izvērt pavadiņu beigtajai zivtiņai caur žaunām un pareizi nostiprināt ķermenī āķus, un pavisam īsā laikā superierocis gatavs!
Eiropā grasās aizliegt svina izmantošanu makšķerēšanā. Vai esam tam gatavi?
Tradīcijas
Noliktais datums tuvojās vēja spārniem. Praktiski bijām gatavi: sistēmiņas sagatavotas, auklas pārtītas. Vējā aprauto lūpu mitrināmais puslitrs arī somā. Pēc Jāzepa ieteikuma bija norunāts tikties pie ezera jau iepriekšējās dienas pēcpusdienā vai vakarā, lai laicīgi saķertu ruduļus, saliktu visu vajadzīgo laivā, lai tad ar pirmo gaismiņu, kas jūnija vidū svīst jau ap diviem trijiem naktī, laistos ezerā. Pirmoreiz braucot uz Enguri, vēl nezinājām, kas par fantastisku atmosfēru valda krastā pirmsatklāšanas vakarā: vīri sabrauc no visām Latvijas malām; visur kuras ugunskuri un grili; viss pieejamais krasts nosēts ar ruduļu medniekiem; atkalredzēšanās un makšķernieku stāsti; katrs laipni aicina tevi pie sava galda, lai padalītos savā Engures pieredzē. Vakars paiet nemanot, un dažs labs dodas cīņā, tā arī nepagulējis. Toreiz mums likās, ka esam nokļuvuši kādā slepenajā brālībā, ka izejam kādu īpašu iniciācijas rituālu, – tādu makšķernieku kopības sajūtu nebijām izjutuši nekad iepriekš. Jāatzīst, ka šīs siltās sajūtas glabājam vēl šodien un uz Engures atklāšanu dodamies kā uz svētkiem.
Viss video šeit! Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
Agrais rīts
Belziens pa kātu bija pamatīgs. “Ir, ir!!!” Skaļš kliedziens pārskanēja pār visu ezeru. Es nostājos stabilāk laivā un ciešāk satvēru kātu. “Ir, Jančuk, ir!” vārdi vēlreiz un vēlreiz atskanēja man galvā. Tad ezers nez kāpēc pēkšņi tā kā aizmiglojās, un kāds, sagrābis mani aiz pleca, sāka purināt. No miglas man priekšā iznira Artura seja: “Ir jāceļas, Jančuk, ir jāceļas!” Es neko vairs nesapratu. “Ko? Jau? Tikko taču likāmies gulēt!” Arturs teica, ka esam jau aizgulējušies, lielākā daļa laivu jau ezerā. Kā kompartijas rājienu saņēmis, miegs pazuda man no acīm. Biju stāvus augšā un gatavs bez brokastīm lēkt laivā. Taču Jāzepa pieredzē rūdītais miers mūsu degsmi mazliet apslāpēja. “Jūsu zivis, zēni, citi nenoķers. Sēdieties pie galda, ar tukšu vēderu neviens karā neiet.” Sēžot pie brokastu galda, pamanīju, ka situācija krastā bija pilnīgi mainījusies. Visu iepriekšējā vakara draudzības burvību bija nomainījusi satraukta un steidzīga rosība. Vīri saspringtām sejām kāpa laivās un klusējot pazuda agrajā vasaras rīta mijkrēslī. Likās, ka sākusies militāra operācija. Laiva pēc laivas īrās pa šauro kanālu, kas savienoja bāzi ar ezeru. Neviens negribēja nokavēt. Neviens negribēja savā zivīgajā un veiksmīgajā vietā ieraudzīt noenkurotu svešu laivu. Ik pa brīdim atskanēja pat pa kādam stiprākam vārdam, kur kāds atklāšanas adrenalīna pārņemts copmanis sunīja savu tūļīgo kolēģi.
Pareizās stratēģijas izvēle
Beidzot arī mūsu pella, elektromotora murrāšanas pavadīta, bija izslīdējusi Engures ezera klajumos. Ko tālāk? Pa labi, pa kreisi? Kā pirmziemnieki grozījām galvas. Labi, ka Jāzeps atkal uzņēmās līdera lomu. Ātri novērtējis situāciju, grieza laivu pret vēju un veda mūs uz pretējo krastu. “Šodien ir labs vējš. Labi, ka nepūš gareniski pa visu ezeru, tas ir bada vējš. Sāksim no pretējās krasta kantes – no kaktusiem, izmetīsim izpletni un iesim pa vējam pāri ezeram. Vējš pūtīs mums mugurā, visiem būs iespēja mētāt vienā virzienā.” Jāzeps vēl noinstruēja mūs par drošību, kā mest, kā uzvesties, jo laivā bijām trijatā, un cik gan nav dzirdēts par salauztiem kātiem un kolēģī iecirstiem āķiem neuzmanības dēļ. Tad ķērās pie vārdu kaktuss un ploga skaidrošanas. Viscerīgākās vietas esot abas Engures ezera dziļuma kantes, kur seklums pāriet nosacītajā dziļumā, un tur ezera dibenu veido tā saukto kaktusu audzes. Augs dabā varbūt arī nelīdzinās mums zināmajiem mājas kaktusiem, taču ir samērā liels ar garām, cietām lapām, kuras, arkveidīgi izliekušās, nokarājas uz visām pusēm ap sakni. Kad gaismā nopētījām kaktusu nosēto krasta kanti, viss kļuva skaidrs. Apm. 1–1,5 m dziļumā bija izveidojusies līdaku paradīze, pārbagāta ar paslēptuvēm plēsoņām un pietiekami sekla, lai saule spētu sasildīt ūdeni pietiekami vilinošu balto zivju bariem. Savukārt ploga bija izpletusies kā gluds un stingrs tepiķis visos seklumos. To sedza labi ja 20–30 cm dziļš ūdens, taču, kā pierādīja prakse, arī tur līdakas spēja slēpties un bija pierunājamas uz iznācienu.
Pirmā cope
Vējš mūs sāka lēni stumt atpakaļ, sākām spiningot. Pa vējam, vēdekļveidīgi noklājot visu ar metieniem aizsniedzamo akvatoriju. Mironītis spēlēja ideāli, gāzelēdamies no viena uz otru sānu un ik pa brīdim, straujāk pavilkts, veica agonijai līdzīgu palēcienu. Tikko kā no seklumiem sasniedzām kaktusu kanti, sākās copes. Jāzeps, kā jau namatēvs, pirmais iecēla laivā zemmēru, burtiski pēc brīža arī Arturs. Copes sekoja uz katru otro vai trešo metienu. Likās, ka esam nonākuši pasakā. Līdakas bija sīkas, taču process bija nepārtraukts. Kaut ko tādu vēl nebijām piedzīvojuši. Ar skaļu izsaucienu Arturs paziņoja, ka zaudējis sistēmiņu. Vai nu kārtīga izmēra līdaka bija paķērusi to ar visu pavadiņu, vai, iespējams, uzbrukdama no sāniem, vienkārši pārgriezusi auklu. Protams, atbilde izpalika. Nebija laika bēdāties, tas tikai uzsita asini, nākamā sistēmiņa jau bija auklas galā, un process turpinājās. Jau vairs nelietojām uztveramo tīkliņu un, jūtot galā zemmēru, pat necentāmies slapināt rokas, un, atvilkuši līdz laivai, devām iespēju līdakai pašai atbrīvoties no āķa. Pateicoties aktīvajai un izsalkušajai līdakai, sāka izsīkt mūsu ruduļu krājumi. Parasti, nepiedzīvojot tādu copju pārbagātību, ar vienu ēsmas zivtiņu varēja izdarīt apm. 20–25 metienus, pirms tā sadalījās pirmreizinātājos. Protams, tas atkarīgs no zivtiņas izmēra un sugas. Lielākas un smagākas zivtiņas izjūk ātrāk. Bet, piemēram, asarīša ķermenis, pateicoties stingrajai ādai un zvīņām, iztur pat 50 un vairāk metienu. Tātad pienāca brīdis, kad sistematizējām pat pa divām un trim mazām, apm. 5 cm garām zivtiņām uz vienas sistēmiņas un copes, lai retāk, bet turpinās. Taču gumiju nevar stiept bezgalīgi, un mūsu ēsmas zivtiņu kastes neglābjami bija iztukšotas. Izlēmām, ka netērēsim laiku, vagojot ezeru un meklējot ruduļus, un pārslēdzāmies uz mākslīgajiem mānekļiem. Pieminēšu divus, kuri toreiz, pirmajā Engures reizē, spridzināja uz nebēdu. Mans absolūtais hits, dziļumā līdz metram, no Ponton 21-Marionette Minow 90SP Silver & Black, kas arī turpmāk izpildījās visur un vienmēr. Un OSP Bent Minnow, kurš gan vairāk krāj putekļus kastē, bet pavasaros tomēr piedzīvo savus slavas brīžus.
Uz āķa
Pulkstenis rādīja krietni pirms vienpadsmitiem, kad katrs bijām sen sasnieguši likumā atļauto paturamo līdaku skaitu, piedzīvojuši nepieredzētu copju un emociju daudzumu un katrs iecēluši laivā aptuveni 30 līdaku. Pārsvarā tās gan bija sīkas, un Jāzeps tās sauca par robčikiem, par godu kādam no Engures pagastvečiem, vārdā Roberts, kurš noorganizējis masveidīgu līdaku mazuļu ielaišanu ezerā. Lai arī mūsu lomos nebija rekordlielu un pat ne iespaidīgu eksemplāru un diena tikai sākās, veselais saprāts mudināja mūs mest mieru un neatšķaidīt fantastiskās emocijas. Atgriežoties krastā, viss atkal bija nostājies savās vietās: vīri draudzīgi tērzēja, gatavoja pusdienas un lielījās ar piedzīvoto. Agrā rīta spriedze un sacensību gars bija izkūpējis reizē ar rīta miglu. Mūsu rīta copē iegūto pārliecību, ka brauksim uz Enguri bieži, pastiprināja krastā notiekošās fotosesijas. Tur bija gan piecinieces, gan septiņnieces, gan tās reizes absolūtā favorīte – Misis Astotniece. Ar atkārtiem žokļiem to visu vērojot, pat nejutām, kā Engures ezera asais trijžuburnieks cieši un dziļi ieduras miesā. No tā atbrīvoties vairs nebija nekādu iespēju, un godīgi sakot, to līdz pat šai dienai nav gribējies darīt.
Nepērc šīs lietas, ja pirmo reizi brauc uz copi! Video bloga #3 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
Makšķerēšana
Mārtiņa Zeltiņa 21,6 kg karpa. Rekords, kas apsolīts “labākos medību laukos” aizgājušam draugam
