“O, ar mums atkal šovakar Normunds!” saku es, makšķernieka sieva, kas, pārrodoties mājās, dzird, ka kārtējo reizi ar saviem copes video pie mums “ciemojas” Grabovskis. Vai Kaspars, vai Māris, vai Arturs, vai kāds cits kolēģis ar copes atskaitēm audio formātā. Labi, jokus pie malas, tomēr skaidrs ir viens – attiecībās ar kaislīgu makšķernieku neesam tikai mēs divi, mums vienmēr jārēķinās arī ar Copi.
Izjaukšu visu intrigu, turklāt vēl riskējot būt nepopulāra makšķernieku sievu vidū, un uzreiz atklāšu savas kārtis – mani patiesi sajūsmina vīra aizraušanās jeb, pareizāk sakot, dzīvesveids. Neliegšos, dažbrīd ieduras, ka 1. janvāra rītu laiski ar kafijas krūzi vai šampanieša glāzi rokā, visdrīzāk, kopā nesagaidīsim nekad (arī gadu mijas brīdi ne, jo Vecgada vakarā tieši 00.00 jāgādā licence Salacai) vai ka 1. maijā ar vīra klātbūtni varu nerēķināties līdz atlikušās dzīves beigām, vai ka siltas vasaras nakts ballītes vietā viņš drīzāk izvēlēsies iet laikus gulēt, lai… vēl pirms rītausmas mostos un dotos pēc foreles. Par spīti šīm un daudzām citām sadzīves īpatnībām, neflirtējot varu teikt, ka mīlestību uz copi ne tikai pieņemu un atbalstu, bet arī cienu, apbrīnoju un mazdrusciņ pat apskaužu.
Apskaust vīru par copi
Mēs visi meklējam kaut ko, kas ir mūsu – nu tāds, līdz mielēm mans. Un, lai gan par to, cik svarīgi atrast patiesu aizraušanos, runā teju visi un visur, tas nav tik vienkārši. Tāpēc redzēt, kā īsta kaislība izskatās dzīvē, turklāt ar savu vistuvāko, ir fantastiski. Negribas runāt klišejās un teikt, ka makšķerēšana ir meditācija, bet tā nu tas ir. Pilnīga, nedalīta, simtprocentīga uzmanība un klātesamība klusumā, vien strautam burbuļojot un putniem čalojot, iemetiens, kam seko koncentrēšanās tikai un vienīgi uz auklas tīšanu ar cerību nomedīt kādu punktaino. Un tad vēl tā mūžīgā būšana dabā, pie ūdeņiem! Vienubrīd domāju par to, kāpēc Arturs, mans dzīvesdraugs, ir tāds gudrs, nosvērts, ar dzīvi apmierināts, lielākoties nesatricināms. Makšķerēšana! Iedomājieties cilvēku, kurš regulāri meditē jau kopš bērna kājas – uz brīdi aptur mūždien skrienošās domas, padzīvo mirklī un izbauda to. Tas taču ir modernās pasaules brīnums! Tāpēc, mīļie kungi, ja kādudien sievai dusma par to, ka atkal esat pie upes, runājiet Budas vārdiem: “Meditācija līdzi nes viedumu; tās neesamība – ignoranci,” un visas sievas grib gudrus vīrus, tāpēc, kā saka Buda, vajag meditēt un to neatlikt, lai vēlāk nav jānožēlo.
Laiks sev – vai tad īstam vecim tāds vajadzīgs?
“Man šķiet, ka tev vajadzētu aizbraukt pamakšķerēt,” saku, kad Arturs kļūst kaitinošāks nekā parasti. To saku, jo zinu, ka cope uzpilda tukšās baterijas – atjauno resursus, lai būtu jauda dzīvot foršāk. Tas, ka vajag atrast laiku sev, visbiežāk tiek attiecināts uz sievietēm, īpaši mazu bērnu mammām. Tomēr nereti viņas ne tikai neatrod laiku, ko veltīt sev, bet nemaz nezina, ko tad tajā “me time” laikā darīt. Makšķerniekam tādu problēmu nav! Tas ir jautājums nevis par to vai un ko, bet gan kā un kad, jo vienīgā atbildes reakcija uz “mīļais, varbūt paņem sev sestdienu brīvu, ko tu gribētu padarīt?” varētu būt vai nu izbolītas acis par manu neattapīgo jautājumu, vai smieklu vētra. Protams, uz upi! Vispār jau laikam valda stereotips, ka večiem savi resursi nav jāatjauno – jāstrādā, jāpelna, jābūt foršiem vīriem un tētiem, jāpakačājas, jātiek galā ar mājsaimniecības darbiem, beigu beigās arī neaizmirstot parūpēties par laimīgu sievu un priecīgiem bērniem. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc cienu un apbrīnoju copi – veselīgs un foršs veids, kā atbrīvoties no liekās spriedzes, uzelpot un uzpildīt savu trauciņu, kad tas patukšojies. Jo neviens taču negrib būt kaitinošs īgņa, kuram besī viss un visi, vai ne? Nu vai, piemēram, īgņa, kurš copes vietā izvēlas zaļo pūķi (ar to uzturot siltas attiecības, īgnums gan varētu būt mazākā no problēmām).
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Valentīndienas dāvanā saņēmu nevis ziedus, bet Norfi n ziemas apģērbu, un tā laikam ir zīme, ka būs jādodas piedzīvojumos arī uz ledus. Ir silti!
Foto: no privātā arhīva
Īsa atkāpe. Nebiju plānojusi mētāties ar nelūgtiem padomiem, tomēr, ja reiz viens jau iespraucies, pačukstēšu vēl – mīļie kungi, laiku sev droši vien grib arī sieva. Ja neatceries, kad pēdējoreiz sievai pajautāji jau tikko pieminēto “mīļā, varbūt paņem sev sestdienu brīvu, ko tu gribētu padarīt?”, tad iztēlojies, cik ļoti tev besītu dzīve, ja nebūtu makšķerējis, piemēram, mēnesi vai divus? Vai trīs?! – un tūlīt pat to izdari. Šo gan nesaku, lai iedotu tev iespēju nopelnīt papildu copes dienas vēlāk (jo tā būs!), bet gan tāpēc, ka ir forši rūpēties arī par sievas baterijām.
Dots devējam atdodas jeb Kā jautā, tā atbild
Runājot par sievām, piekritīsiet, ka svarīgs ir veids, kādā lietas tiek pasniegtas. Ir ļoti liela atšķirība starp “sestdien braucu uz Gauju, būšu atpakaļ svētdien” un “saki, kādi tev plāni sestdien, varbūt varu aizbraukt pamakšķerēt?” Un, ja kādam, šo izlasot, galvā ienāca “pff, kabluks!”, tad, visdrīzāk, stāsts vairs nav par copi, bet gan par to, kāpēc vispār esam attiecībās, ja otra vajadzības mums ir vienaldzīgas. Kungiem par labu gan jāsaka, ka ir arī kaitinošas dāmas, kuras vīrus par viņa sirdslietu strostē tikai tāpēc, ka pašām ar sevi garlaicīgi (šaubos gan, ka kāda no kaitinošajām sievām būtu gatava to atzīt). Tā kā gribu patikt ne tikai kungiem, bet arī dāmām, šajā jautājumā padomu noklusēšu, bet, ja vajag parunāt par dzīvi, meklējiet rokā Arturu, aizbrauksim visi kopā kādudien pacopēt.
Visiem patīk reāli dzīves piemēri, lūdzu, te būs. Kad mūsu meitiņa bija vien pāris nedēļu veca, jaunais tētis devās trīsdienniekā – makšķerēšanas sacensības tālu no mājām, nakšņošana un viss pārējais. Divas naktis un trīs dienas?! Jā! Un viņš nemēģināja mani pierunāt vai nenostādīja fakta priekšā, tikai izteica priekšlikumu apdomāšanai, tā teikt, atstāja durvis pavērtas. Viņš brauca tāpēc, ka es gribēju, lai viņš brauc. Es zināju, cik tas ir svarīgi, un es zināju, ka viņš atbrauks atpakaļ foršāks un uzlādējies, tāpēc man bija svarīgi, ka mēs rodam iespēju viņu “palaist”. Atradām suņu aukles mūsu abiem milzeņiem, kurus ar jaundzimušo uz rokām ārā vest vēl nebiju iemācījusies, un, kamēr tētis piedzīvojumā, mums ar meitiņu bija iespēja sadziedāties divatā. Visiem prieks! Labi, labi, es jau arī neesmu pilnīgs eņģelis – visas makšķerēšanas prombūtnes sīki un smalki iegrāmatoju un uzskaitu, lai tad, kad meita būs gana veca, es varētu izmantot uzkrātos karmas punktus, kamēr abi manējie būs pie upes. Gaidu ar nepacietību, jo – cik man daudz nedēļas nogaļu jau uzkrātas, ja jūs zinātu!
Elīna, vai tiešām tu copē?
Nu… nē. Bet man gribētos, esmu pat savu reizi mēģinājusi. Būsiet jau nopratuši, ka makšķerēšana man šķiet izcils vaļasprieks, turklāt par verņikiem, banāniem, krutākajiem veidersiem, stulbajiem bebriem, foreles paradumiem un visu citu, ļoti iespējams, zinu vairāk nekā pāris forelistu – amatieru. Par C&A jeb “ķer un atlaid” pamatprincipiem varu vadīt vieslekcijas, laipni lūgti. Lai nu kā, neraža tāda, ka, mēģinot copēt, sirdī nekādas strāvas vēl nav saslēgušās. Redzot, kā acis deg Arturam un viņa čomiem, kas vakaros pirms copes nevar aizmigt, bet copes rītā mostas vēl pirms modinātājzvana pulksten 3.00, ar foreļcopi “tāpat vien” netaisos samierināties – vai nu es iedegos tā, kā deg viņš, vai… meklēju ko citu. Piemēram, reņģes. Ceru, ka, šo pārlasot, viņš neliks man izsvītrot šo teikumu, bet reņģes uz mola labāk ķeru es! Varat teikt, ka reņģes uz āķa pašas lec, tomēr fakts paliek fakts – saldētava pilna garo ziemas vakaru uzkodām, pateicoties man.
Foreļu cope vēl jāapgūst, bet reņģes gan man padodas diezgan labi.
Foto: no privātā arhīva
Jokus pie malas, reņģēs esmu bijusi tikai vienreiz, toties copes braucienos šad un tad dodamies kopā – nekas, ka es nemakšķerēju. Man par lielu prieku, kopīgie izbraucieni nav tikai tāpēc, ka es bezdievīgi uzprasītos, jo nekādi nevaru bez mīļotā pavadīt ne dienas, bet tāpēc, ka mani labprāt ņem līdzi (bieži ne, tomēr šo es pieņemu kā augstākās pakāpes komplimentu). Ko tad tu tur dari, ja necopē, – jūs jautāsiet. Foreļcope ir piedzīvojums! Dzestrs, dzirkstošs vasaras rīta gaiss – neviens vēl nav cēlies, tikai putni, migla virs ledaini aukstā strauta, pirmie saules stari un… mēs. Pasaule pie kājām! Eju gar upi, nopakaļus abi suņi, kuri pēc daudzu gadu pacietības treniņa sapratuši, ka forelistam labāk iet pa pēdām, nevis skriet pa priekšu, biedējot zivis. Par suņiem runājot – mūsu labradors ir makšķernieka labākais draugs jau kopš kucēna gadiem, viņš ļoti labi zina, kā jāuzvedas. Toties mūsu buldogs, lielpilsētas meitene, uz upi pirmo reizi devās, jau mazliet padzīvojusi. Detaļās neizplūdīšu, bet aptuveni nojaušat, cik reižu, vīram pārbaucot mājās, no viņa dzirdēju: “Pinda līdzi nebrauks nekad vairs, ****!” Nemākot klusi iet gar upi, negribot brist pāri, jo ķepiņas salst, reizi pa reizei aizmūkot gar upi atpakaļ, lai gaidītu pie mašīnas. Un tomēr – kopīgu piedzīvojumu bijis daudz, un tie noglabāti siltās atmiņās.
Jā, es nestaigāju pa upi makšķerēdama, toties man ir savi veidersi, lai varu forši izbrist seklās vietas, pavasarī paskatīties, kā nēģi nārsto, klusītēm no krūmiem būt klāt tajos īpašos brīžos, kad IR – pieķeras! Labprāt savā nodabā kopā ar suņiem izbrienam krasta brikšņus, pasmaržojam puķītes un darām visādas šitādas meitenīgas blēņas. Piemēram, perspektīvās upes vietās iestrēgstot uz ilgāku brīdi, atlaižos pret kādu koku palasīt līdzi paņemto grāmatu (kā grāmattārpam man vienmēr kāda iegadījusies kabatā). Varbūt nevajadzētu afišēt, jo izklausīsies, ka manas makšķerpastaigas ir garlaicīgas (tā nav!), bet ir gadījies šad un tad, atlaižoties pavasara saulītē uz kāda vēja vai vecuma nolauzta koka, aizsnausties, it īpaši kad izbraucienos devāmies meitas gaidību laikā. Reizi pa reizei visi kopā dodamies uz copi ar nakšņošanu – kas par avantūru! Ceļam telti mežā pie upes vai iekārtojam mājīgu guļvietu automašīnā. Līdzi mums mazais katliņš rīta kafijai un kartupeļi, kurus vakariņās sacept ugunskurā kopā ar pāris noķertajām zivtiņām. Un tagad pasakiet – ja šis nav forši, kas tad vispār ir? Ak jā, arī līdakas meklējumi, sēžot laivā mierīga ezera pašā viducī, ir pat ļoti baudāmi. Tāpat kā plāni par ģimenes braucienu uz Zviedrijas upēm un nakšņošanu kemperī. Arī necopētājiem.
Kaut gan… mūsu ģimenes forelists salīdzinoši nesen kļuvis par makšķernieku, kuram arvien vairāk iepatīkas arī citas zivis, un šoziem viņam ir iekāriens uz zemledus makšķerēšanu. Un mazs, pavisam, pavisam mazmazītiņš āķītis ir arī manā lūpā. Silti saģērbties (kas to būtu domājis, ka pat -10 grādos var būt silti, ērti un patīkami, ja vien esi pareizajās sīpoliņa kārtās), paņemt karstu dzērienu, un prom uz ledu! Nav ne vainas, it īpaši sniegotās un saulainās dienās un tad, kad kastē var iemest arī kādu asari līdzņemšanai uz mājām, tie varen garšo mūsu viengadniecei. Vispār cope uz ledus ir amizanta – sēdi un dricini, rokā spēļu makšķerīte, bet blakus gigants urbis.
Supertētis, kam vienmēr kabatā pa zivtiņai, jeb nobeigums
Gribēju uzrakstīt asprātīgu lasāmgabalu, kurā vienlaikus es varētu arī paspīdēt ar savām izsmalcinātajām zināšanām par makšķerēšanu. Tomēr pārlasot redzu, ka sanākusi salkana mīlestības vēstule forelei, tas ir, copei. Bet kā lai mammas sirds nesalūst, ja, viņai katrreiz ejot prom, viengadniece tēti ķer aiz rokas, lai aizvestu uz makšķerēšanas kasti un mestos pētīt zivtiņas? Vai es kāda ledus karaliene, kuras sirds neizkūst, piedzīvojot iespēju būt kopā ar kādu, kas atradis savu sirdslietu un to bauda visām maņām, turklāt vēl diendienā “meditējot”? Un kurš turklāt atradis iespēju ar savu kaislību ne tikai palīdzēt citiem, bet arī izglītot un iedvesmot, un varbūt pat nopelnīt? Man nav nekādu iebildumu, ka vīram ir vairāk Norfin makšķerēšanas kostīmu nekā izejamo kreklu vai ka viņš piektdienas vakaros saved mājās kaudzi testējamo Lucky John lietu, – tad es kolēģiem un kaimiņiem varu teikt ne tikai to, ka viņš ir sportists, bet arī eksperts. Vienīgais mīnuss – ja reiz esi eksperts, tad tām “meditēšanas” un “man jābrauc patrenēties” dienām pievienojas arī “man jau negribas, bet jāaizbrauc pastrādāt” (ja nu kāds vēl nav sapratis – meditēt, trenēties, strādāt un atpūsties ir apzīmējumi makšķerēšanai, tie pielāgojami atkarībā no konkrētās situācijas, bet par to vairāk varēs pastāstīt makšķerēšanas eksperti). Bet viss ir līdzsvarā, jo es zinu – kopdzīve ar makšķernieku nozīmē mani un tevi, un arī copi, un uz to es labprāt parakstos. Ne asakas, un tiekamies ūdeņos!
Šeit gan atpūtos tikai uz mirkli, bet ir gadījušies brīži, kad atspiežos pret celmu… un saldi iemiegu. Meža un ūdeņu maģija!
Foto: no privātā arhīva
Gandrīz aizmirsu – nobeigumā gribu citēt stāsta galveno varoni: “Makšķernieks, kurš neiztīra mājās atvestās zivis, nav īsts makšķernieks.” Saprotiet, kā vēlaties, bet turpmāk iesaku ņemt vērā.
P. S. Jūs, protams, pamanījāt, ka ne reizi neminu konkrētas vietas, vien “upes”, “ūdeņi”, ”ezeri”. Kļūdu, atsaucoties uz reģionu, kurā bijām (pat ne upi!), pieļāvu vienu reizi, kad pirms daudziem gadiem reportāžu par vienu no mūsu piedzīvojumiem ieliku sociālajos tīklos, norādot aptuvenu atrašanās vietu. Tas skatiens! Vairs tik stulbas kļūdas no manis varat negaidīt – detaļas, kas būtu saistītas ar makšķervietu lokāciju, kaut pavisam aptuvenu, man nav atļauts izpaust pat miesīgam tēvam.
Kā nočakarēt zeltu pasaules čempionātā. Krišjānis Lisovskis. “Ķeram lielo!” #5 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
