Žanis Skrīcis
Varenā pludiņmakšķerēšanas un fīderēšanas sezona man jau noslēgusies. Parasti jau visus copes rīkus ieziemoju un gaidu pavasari, retu reizi tikai dodos spiningot vai uz ledus paniekoties. Nu kas nav man, tas nav. Bet šogad beidzot pienācis laiks doties butēs. Esmu jau sagādājis aprīkojumu jūrai, pirms dažām nedēļām jau pamēģināju, kas un kā. Tukšā jau nepaliku, bet pirmais loms arī nebija diez ko iepriecinošs.
Un šodien nu ir tā reize, kad jābūt. Piektdienas rītā beidzis naktsmaiņu, dodos mājās nedaudz atpūsties. Noskalojos dušā un salieku visu vajadzīgo lielajai copei. Pirms brauciena izlemju dažas stundas vēl pagulēt, lai pie jūras nenāk miegs.
Nedaudz izgulējies, iedzeru kafiju un dodos uz jūru. Pa ceļam piestāju pie zivju kioska, lai paķertu kādas desmit reņģes ēsmai. Bet nu šoreiz piedāvājumā reņģu nav. Nedaudz saskābis, turpinu ceļu.
Kā jau iepriekšējo reizi ceļš vijas cauri Dundagai. Nu kur šoreiz labāk? Mazirbe? Sīkrags? Bet domas aizslīd pie kolēģu varenajiem lomiem Miķeļbākā un Ovīšos. Dodos no Mazirbes Ventspils virzienā, līdz izlemju griezties iekšā uz Miķeļbāku. Vēl daži kilometri, un ap plkst. 15 esmu jau auto stāvvietā. Esmu ieradies reizē ar vīriem no Madonas. Tā neko gabaliņš, lai brauktu pēc butēm. Noparkojos, uzvelku savu brienamo kostīmu un, nokrāvies ar visu vajadzīgo, dodos jūras virzienā.
Pie jūras cilvēku nav daudz, var saskaitīt visus zivju tīkotājus uz roku pirkstiem. Pati jūra diezgan mierīga. Neliels vilnītis ir, bet ne tik briesmīgi, lai nevarētu brist iekšā. Noskatu savu perspektīvāko vietu, lai, beidzot copi, nebūtu tālu jāiet līdz autiņam.
Izlaižu savu krēslu un sāku gatavot makšķeres. Man iegādāti speciāli jūrai 2 NGT Oceancast 4,2 metrus gari kāti ar testu līdz 200 gramiem un viens 3,6 m Angling Pursuits Beachcaster Max ar testu līdz 170 gramiem, spoles visām Angling Pursuits MAR6000 ar Red line, auklas diametrs gan īsti nav zināms. Pirmkārt, gar krastu saspraužu santehnikas caurules (lētākais variants), kurās ievietot kātus. Otrkārt, citu pēc citas sāku likt kopā makšķeres un siet sistēmas. Izmantoju veikalā iegādātās sistēmas, pats neizgatavoju. Iesākumā nolobu aptuveni 15 garneles, kuras jau iepriekš esmu iegādājies Tukuma Lidliņā. Nedaudz pasīkas, bet uz āķa der. Tā nu sāku darbošanos un brienu iekšā līdz pirmajam sēklim, lai tālāk varu iemest. Savs laiciņš paiet, kamēr sametu visus trīs kātus. Tagad varu nedaudz atvilkt elpu un gaidīt pirmo copi. Ik pa brītiņam pārbaudu, vai kāda bute jau nav uzsēdusies uz āķa. Jau pēc iepriekšējām reizēm secināju, ka ne jau visas copes ir pamanāmas.
Stundas divas jau pagājušas, bet spainis vēl joprojām tukšs. Paiet vēl kādas 10 minūtes, un beidzot uz viena no kātiem ir pirmā cope. Izvelku pirmo buti, kura ir apmēram plaukstas lielumā. Āķis ierīts pietiekami dziļi, un šī bute dodas uz spaini. Palēnām jūras iemītnieki sāk aktivizēties. Bet arī tumsa sāk par sevi manīt. Sameklēju somā nesen internetā iegādātos elektroniskos signalizatorus. Pielieku tos makšķeru spicēm. Sistēma pavisam vienkārša. Kad spice sakustas, signalizators sāk mirgot pamīšus zaļā un sarkanā krāsā.
Pie manis pienāk arī viens no Madonas vīriem. Tajā brīdī esmu noķēris pirmo dupletu, arī tās ceļo uz spaini. Pagaidām gan tur ir tikai četras butes. Parunājot ar madonieti, sarunāju dažus reņģes filejas gabaliņus ar ķiplokiem. Aizeju pakaļ jaunajai ēsmai, arī viņiem nekā iepriecinoša nav. Dažas butes tikai. Atzinīgi novērtē manus signalizatorus. Padalos ar informāciju, kur tādus var iegādāties. Novēlot ne asakas, dodos atpakaļ uz savu vietu. Pa gabalu jau redzu, ka viena lampiņa mirgo. Iemetu reņģes spainītī pie sagatavotajām garnelēm un tveru pēc makšķeres. Velkot jūtams patīkams smagums. Krastā izmetu vēl vienu dupletu. Viena izskatās pat ļoti smuka. Uzreiz meklēju svarus un nosveru. Veseli 375 grami. Skaista bute. Atjaunoju ēsmu, uzlieku uz viena āķa reņģes filejas gabaliņu. Pa tumsu arī vairs tik tālu jūrā nebrienu. Paeju 10–15 metrus un uzreiz metu.
Seko viena cope pēc otras. Neesmu ticis galā ar vienu makšķeri, kad redzu, kā blakus mirgo otras makšķeres signalizators. Esmu noskrējies slapju muguru. Spainis sāk strauji pildīties. Ķeras gan uz garneli, gan reņģes fileju. Izmērs arī paliek patīkamāks. Trāpās arī pa kādai mazākai. Ko iespējams, to palaižu atpakaļ paaugties.
Pēc aktīvās copes iestājas pauze. Beidzot varu piesēst un iemalkot siltu tēju no termosa. Uzēdu dažus radziņus ar vaniļas pildījumu. Palobu nedaudz garneļu. Lidliņa garneles beigušās, vēl puspaka ar Rimi garnelēm, kas palikušas pāri no iepriekšējās reizes. Pēc brītiņa seko jauna cope. Darbojos atkal.
Pavisam nemanot, spainītī vairs ir palikušas tikai piecas garneles un divi reņģes gabaliņi. Darbojos taupīgi pēdējos metienos. Nomainu tikai tās garneles, kas uz āķa ir izjukušas. Vēl pa vienam iemetienam uz katru kātu, un lēnām sāku vākt kopā mantas. Pa vienam velku ārā arī kātus. Uz katra ir arī pa laba izmēra butei. Eh, ja tikai vēl būtu kāda garnele! Pa vakaru esmu iegājis tādā azartā, ka nevar apstāties, varētu copēt visu nakti. Bet nu jābeidz. Spainis arī pilns. Nosveru, ir aptuveni 10 kilogrami. Tiešām skaists loms.
Sapakoju makšķeres un lēnām dodos uz stāvvietas pusi. Ir ko stiept. Apdomāju, ka būs jāiegādājas ratiņi speciāli jūras copei. Citādāk esmu nokrāvies trakāk nekā Vjetnamas kaujinieks. Ap plkst. 2 jau visu esmu salādējis autiņā un sāku ripot uz māju pusi. Pie Mazirbes krustojuma Talsu virzienā parādās migla. Nākas drusku kāju noņemt no gāzes pedāļa. Un labi vien ir, jo gabaliņu pirms Dundagas ceļa vidū stāv briedis. Kad strauji nobremzēju, briedis sabīstas un ieskrien krūmos. Lēnām ar nedaudz trīcošu sirdi turpinu ceļu. Tiešām nevar skriet. Precīzi plkst. 3 esmu mājās. Bet nakts vēl nav noslēgusies. Tiek skaitītas butes. Kopā uz māju atceļojušas 59 zivis. Ja pareizi saskaitīju, tad astoņas vēl atlaidu atpakaļ. Vēl noskaloju izmantotās sistēmas, izdzeru krūzi kafijas un dodos gulēt.