Pirmos soļus pie foreļupes spēru pieredzējuša biedra pavadībā, un tas bija 2012. gada maija sākumā. Mans skolotājs bija parcopi.lv foruma forelists – Kapracis. Šāda veida cope mani uzreiz aizrāva un uzrunāja. Aizrāva diezgan spēcīgi, bet pa savam
Katrs copmanis, kuram patīk staigāt gar mazajām upītēm, kaut kā līdz tam ir nonācis. Katram šis ceļš ir citāds, bet katrs kaut ko sev šādā copē ir atradis. Kaut ko īpašu, kaut ko sev ļoti tuvu un svarīgu, kas mudina doties pie mazajām upītēm vēl un vēl. Katram emocijas un sajūtas ir nedaudz citādas, bet atpakaļceļa nav. Vienu paķer stiprāk, citu mazāk, bet, ja tas klikšķis notiek, tad cilvēks būs arvien biežāks mazo upīšu apmeklētājs. Ir copmaņi, kurus paķer tik spēcīgi, ka cita veida cope tiek pamesta novārtā vai pat aizmirsta pavisam. Mani personīgi arī paķēra spēcīgi jau ar pirmo reizi, bet, tā kā esmu pārliecināts multimakšķernieks, tad pārējie copes veidi vienkārši sabīdījās un starp tiem tika iespiesti arī mazo upīšu apmeklējumi. Pēdējos gados sanāk retāk, bet dažas reizes gadā tik un tā cenšos izrauties uz foreļcopi. Katra šāda cope ir kā piedzīvojums, un tā es to arī uztveru. Tā ir pavisam citādāka cope nekā industriālā apkārtnē copēt no laivas. Foreļcopes piedzīvojums vienmēr sākas ar gatavošanos, tā vienmēr ir došanās nezināmajā un kaut kā jauna izpēte. Visvairāk piedzīvojumu man ir bijis ar copes draugu Kasparu. Ar viņu mēs esam veikuši fantastiska apjoma izpētes darbus šajā jomā un tik daudz reižu aplauzušies un apdedzinājušies, ka, ja būtu rakstījuši par visiem mūsu izbraucieniem un tos piefiksējuši, tad mēs varētu izdot grāmatu 1001 vieta, kur labāk forelēs nebraukt. Bet tāpat katrs no šiem izbraucieniem ir bijis tik superīgs piedzīvojums, ka tie bieži uzpeld pozitīvās un patīkamās atmiņās. Šoreiz aprakstīšu trīs visai savdabīgus izbraucienus, bet tie visi kopā un katrs atsevišķi bija interesants piedzīvojums!
Melnais Pēteris
Tajā rītā starts bija diezgan agri no rīta, ārā bija apmācies un pūta spēcīgs vējš. Braucām divatā ar Kasparu. Ceļš, sarunas, cerības. Priekšā nezināmais – kā nu tur būs, kāda būs upe? Devāmies pārbaudīt kādu vietu no skandalozi slavenās B. Liepnieka grāmatas. Jāpiebilst, ka informāciju mēs smēlāmies, kur vien varējām ko izlobīt. Liepnieka grāmatas arī bija viens no informācijas avotiem, bet, jāsaka, ļoti novecojis informācijas avots un pēc tā ir sanācis aplauzties vairākkārt. Upes un to posmi gadu laikā mainās. Bet, lai vai kā, mēs, cerību pilni, pēc kāda laika bijām klāt pie pirmās upes, ko bija paredzēts apsekot, un pie pirmā upes posma. Sākumā izdomājām, ka zābakbikses vēl nevilksim un makšķeres neņemsim, bet aiziesim apskatīt, kāda upe izskatās. Tas bija labs plāns, jo mūsu upe izrādījās vien neliels strautiņš, kur ar grūtībām varētu atrast kādu vietu, kur iemest mānekli. Izdomājām šo pašu upi/strautu apskatīt citā posmā. Pārbraucām. Gājām skatīties, šoreiz spiningus paņēmām līdzi, bet bez zābakbiksēm. Vizuāli tas pats. Nosacītajās bedrītēs nedaudz pamētājām, nekādu dzīvības pazīmju. Gājām uz mašīnu, lai pārbrauktu uz nākamo ieplānoto upi. Pie mašīnas satikām kādu runīgu onkuli, kurš bija gatavs stāstīt un stāstīt. No onkuļa stāstītā viņš arī bija lasījis tās pašas grāmatas un pat atcerējās tos laikus, kad šajā upē dzīvoja foreles un arī pati upe esot bijusi pavisam citādāka. Tagad esot palicis viens upes līkums ar smuku bedri, kas ir pie viņa privātīpašuma. Tajā upes līkuma bedrē dzīvojot kāda liela un sena forele, ko vīrs bija iesaucis par Melno Pēteri. Melno laikam tāpēc, ka upē ūdens bija tumšs un kādreiz tur dzīvojošās foreles, visticamāk, bija tumšas, bet kāpēc Pēteris – to zina tikai tas vīrs. Šis Melnais Pēteris tur dzīvojot jau gadiem un esot sasniedzis tīri pieklājīgu izmēru, neskatoties uz pašas upes izmēru. Vīrs teica, ka reizēm to Melno Pēteri noķer, lai pārbaudītu, vai tas vēl dzīvs, bet vienmēr palaižot to vaļā. Vai Melnais Pēteris joprojām ir dzīvs, to droši vien zina tikai tas runātīgais vīrs. Bet no tā piedzīvojuma tieši teika par Melno Pēteri visvairāk ir palikusi atmiņā. Lai gan tajā dienā tika apmeklēta arī kāda cita upe un tajā tikām arī pie reālām zivīm.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Klau, kur ir upe?
Šis piedzīvojums arī notika kopā ar Kasparu. Toreiz braucām pārbaudīt kādu upes posmu, kas šķita skaists pēc kartes, bet par pašu upi Kaspars bija lasījis kaut kādā rakstā. Kartē izvēlējāmies, mūsuprāt, perspektīvu upes posmu ar daudz līkumiem un devāmies turp. Pa ceļam uz izvēlēto upes posmu tika manīta stirna un vanags. Šī ir bezjēdzīga informācija šajā stāstā, bet noklusēt to negribas.Kādā brīdī tika šķērsota izvēlētā upe, bet citā posmā. Šeit tā izskatījās diezgan labi. Strauja un perspektīva. Varēja un vajadzēja palikt turpat. Bet, nē – jādzenas taču uz izvēlēto posmu, tur tik būs! Tur arī bija. Tur bija purvs! Jā, jā – tieši purvs. Pēc visiem GPS un kartēm es ar Kasparu stāvēju pie izvēlētā upes posma, bet reālajā dzīvē mēs atradāmies pie purva ar melnu, stāvošu un smirdīgu ūdeni. Šeit varēja noķert tikai kādu dēli. Kur bija palikusi upe? Nav zināms! Purvs vietām jau bija vispār bez ūdens, bet tur, kur melnais ūdens vēl bija palicis, varēja manīt, ka tas met līkumus, kā tie bija jāmet upei pēc kartes informācijas. Nu, te ar spiningiem nebija ko darīt. Tika pieņemts lēmums bišku paspiningot grāvī, kas bija pa ceļam uz mašīnu, un doties uz citu upi. Drīz vien bijām pie grāvja. Šis grāvis ar savu straujo ūdens tecējumu un diezgan dziļo ūdeni uzvedināja Kasparu uz domu, ka, iespējams, upe ir mainījusi savu tecējumu un tagad šajā posmā tek pa šo grāvi un kaut kur tālāk atgriežas ierastajā gultnē. Iespējams, tā arī ir. Jo priekš grāvja tiešām bija ļoti straujš tecējums un daudz ūdens. Spiningošanai gan grāvis nebija diez ko interesants, jo taisns un ar vienādu dziļumu. Bet toties tieši grāvī toreiz izdevās tikt pie pirmās un vienīgās zivs. Tā bija zemmēra līdaciņa, bet tomēr zivs! Arī tajā reizē nākamajā upē mums izdevās tikt pie mērķa zivīm, bet atmiņā visvairāk iespiedās tieši fakts, ka atradām pēc kartes upes posmu, kura fiziski tur nemaz vairs nebija! Ar to arī foreļcopes izbraucieni ir interesanti, ka nekad nevar zināt – kā tur būs? Gadās visādi!
Eu, Arvi, tā tak nav pareizā upe!
Trešais piedzīvojums, par ko gribu uzrakstīt, atgadījās šogad. Pierunāju Arvi braukt uz foreļcopi. Arvis parasti foreļo Zviedrijā, bet izdevās ar viņu sarunāt, ka aizbrauksim kopīgā piedzīvojumā. Par izvēlēto upi informāciju mums iedeva Artis Ločmelis un pat iedeva konkrētas norādes ar konkrētu posmu, kuru ir vērts izstaigāt. Šoreiz nebūs jāšauj uz dullo, un tas deva papildu entuziasmu. Domāju, ka šoreiz nekas nevar noiet greizi. Kā es maldījos! Entuziasma pilni, pacilātā garastāvoklī aizbraucām līdz, mūsuprāt, mums norādītajai upei. Uzmetām acis upei, šķita tāda neliela, bet tīri simpātiska. Nav ko tur daudz domāt, jāliek kopā spiningi un jādodas piedzīvojumā. Domāts, darīts! Pēc brītiņa jau bijām pie upes un sākām savu copi. Pēc ziemas biju noilgojies pēc pavasarīga laika un mazo upju skaistuma. Pašam prieks par to, ka beidzot esmu izrāvies uz foreļcopi. Arī Arvis pacilātā garastāvoklī un gatavojās palaist copes tiešraidi Lielā Loma feisbuka copes lapā. Bridām pa upes krastu un kaifojām no pavasarīgā laika. Upīte neliela, bet simpātiska. Metienu izpilde pēc garās ziemas gan mums bija briesmīga. Vizuļi ar apskaužamu regularitāti pakārās zaros, saknēs un aizķēra zemūdens čakārņus. Lielu procentu perspektīvo vietu mēs vienkārši sabojājām ar neprecīzajiem metieniem. Bet, lai tur vai kā, piedzīvojums ritēja savu gaitu. Arvis palaida copes tiešraidi, kurā mēs pastāstījām un parādījām, uz ko un kā mēs ķeram. Vienā vietā Arvim arī bija pirmā cope, bet viss notika tik ātri un zibenīgi, ka nebija iespējas saskatīt, kāda zivs bija iekārojusi Arvja mānekli. Vēl kādu laiku pabridām pa upi, un Arvis ierosināja paskatīties kartē, cik tālu mums vēl jāiet līdz norādītā posma beigām. Es atvēru telefonā karti ar atrašanās vietu, un man acis kļuva kvadrātainas. Mēs atradāmies neīstajā upē! Drošības pēc arī Arvis atvēra dažādus karšu pielikumus telefonā, un visi kā viens rādīja, ka mēs ejam pa nepareizo upi un mūsu upe iet paralēli šai upei, tikai kādus 500 m tālāk! Tas bija feils! Iztērēt tik daudz laika un spēku nepareizajā upē! Kātojām uz mašīnu, lai pārbrauktu uz pareizo upi. Bet spēku vairs nebija daudz un arī laiks jau sāka spiest, bet pareizā upe tomēr bija jāpaskatās un kāds gabaliņš pa to jānoiet. Šī upe jau bija platāka, ar lielākiem dziļumiem, un no visiem viedokļiem izskatījās perspektīvāka par to, pa kuru gājām mēs. Tas drīz vien pierādījās arī rezultātā, kad man no kādas upes līkuma bedres izdevās tikt pie pirmās un vienīgās tās dienas foreles. Zemmēra foreles, bet toties kādas emocijas tā sagādāja! Kā būtu bijis, ja pa īsto upi būtu gājuši no paša rīta un nogājuši visu Arta norādīto posmu, – to mēs nekad neuzzināsim! Bet tieši ar tādiem un līdzīgiem atgadījumiem katrs foreļcopes izbraukums ir kā piedzīvojums! Kā patīkams un aizraujošs piedzīvojums, kuru vienmēr ir patīkami izdzīvot reālajā laikā un kuru vēl ilgi var pārcilāt savā atmiņā! Kam mazās upes ir iekritušas sirdī, tie mani sapratīs. Tā ir pavisam atšķirīga cope no citiem copes veidiem, un tas vienmēr ir piedzīvojums. Ne asakas visiem!
Par ticību acīm un aminoskābēm mānekļos. Oskars Šteinbergs. “Ķeram lielo!” #4 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
Skaties!
Kā izvēlēties labāko mānekli, copes ētika un kormorānu postījumi. #2 epizode “Sarunas laivā”
