Savā Facebook kontā Oshelure padalījās ar šādu ierakstu:
“NGT Team Gatis Ernstsons un Toms Klabis izlemj pēc svētkiem izvizināt komandas atbalstītāju Andrejostas Kvartāls AOK City galvu Davi Cimu ekskursijā pa Rīgas centru. Bet kā jau trīs copmaņi laivā nevar pabraukt garām samu spotam. Un diena izdevusies ar samiem Rīgas centrā.”
Pēc bildēm spriežot, cope bija lieliska un katrs tika pie bildes ar iespaidīgu Rīgas samu. Vīri esot ķēruši ar šādu mānekli: Zander Taill 7” Pelagic – Gold.
Mazliet par samiem!
Sams ir liela un draudīga izskata zivs, bet parasti nekaitīga cilvēkiem. Tas dzīvo vientuļi uz upes gultnes, reti parādās ūdens virsējos slāņos, tas peld lēni, gribētos pat teikt – slinki, bet medību laikā spēj ātri uzņemt paātrinājumu. Samu makšķerēšana ir ļoti populāra, jo tiem ir garšīga gaļa, un ar vienu “zivtiņu” var pietikt ilgam laikam.
Sugas izcelsme un apraksts
Sams pieder pie starspurzivīm, kas ir lielākā kaulzivju virsklase. Pirmie šīs sugas pārstāvji parādījās vēl devona periodā, aptuveni 390 miljonus gadu pirms mūsu ēras. Pamazām sami apmetās jaunās ūdenskrātuvēs, veidojās arvien jaunas ģintis un sugas. Samu dzimta ir sena, par to liecina daudzas pārstāvju iezīmes. Starp tiem ir sugas, kam uz galvas un spurām ir dzeloņi vai arī mutē ir zobi, kas līdzīgi haizivīm.
Latvijas makšķerniekus droši vien interesē sami, kurus 1758. gadā aprakstīja Kārlis Linnejs (Carl von Linné), kuru latīniskais nosaukums ir Silurus glanis.
Ārējais izskats un sama īpašības
Iepriekš Eiropas upēs tika ķerti milzu sami, ir atrodamas ziņas, ka to ķermeņa garums esot bijis līdz pat pieciem metriem, bet svars – aptuveni 400 kilogramu. Šie dati rada pārliecību. Lielākais no indivīdiem, kas pieteikts pēc visiem noteikumiem, ir tikai nedaudz mazāks, tā svars izrādījās 306 kg. Sami aug visu mūžu, tas nozīmē, ka tādus izmērus tie sasniedz retos gadījumos. Kā liecina informācija, pēdējos desmit gados īpatņi, kas sver 160 kg, nav noķerti, bet samiem pat šāds svars jau ir milzīgs. Mūsu dzimtenē jau par lielu var uzskatīt indivīdu, kas sver no 15 līdz 20 kg, bet eksemplāri, kas ir smagāki par 30 kg, ir ļoti reti, un to var uzskatīt par lielu makšķernieka veiksmi. Latvijas makšķernieku oficiālais sama rekords, ko reģistrējusi Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija, ir 84,7 kilogramus smaga zivs.
Sama galva attiecībā pret ķermeni ir liela, bet izskatās nedaudz saplacināta. Žokļi masīvi, zobiņi ļoti mazi, bet to ir ļoti daudz, turklāt tie ir asi, gluži kā smilšpapīrs. Acis mazas salīdzinājumā ar galvas izmēru. Samu raksturīgā iezīme ir ūsas, kopā to ir sešas: divas garas un vēl četras īsas. Samu krāsa var ievērojami atšķirties atkarībā no dzīvesvietas apstākļiem un tā, kurā gadalaikā tas ir noķerts. Visbiežāk tā ķermenis ir tumši pelēks no augšas, bet vēders ir ievērojami gaišāks. Zivis var būt gaiši brūnas, zaļganas, smilšaini dzeltenas vai arī ļoti tumšas. Bieži vien uz ķermeņa novērojami ir plankumi.
Spuras parasti ir tumšākas nekā pārējā ķermeņa daļa, tās var būt ļoti tumšas, pat tuvu melnām, bet tajās var būt arī tumši zilie vai zaļie toņi. Bieži sami apvieno pat vairākus toņus vienlaikus, vienmērīgi pārejot no viena otrā, bet jaunajiem indivīdiem šīs pārejas tomēr ir asākas, to krāsas parasti ir spilgtākas nekā pieaugušajiem un vēl jo vairāk vecākiem īpatņiem.
Ķermenis samiem ir noapaļotas formas priekšpusē, bet, jo tuvāk astes daļai, tas ir vairāk tā kā saspiests. Aste ir ļoti spēcīga un gara, apmēram puse no visa zivs ķermeņa garuma, spuras ir ļoti spēcīgas, taču savu izmēru dēļ sami zaudē ātruma ziņā un manevrēšanas spējās lielākajai daļai citu zivju. Samiem nav zvīņu, tā vietā to ādu aizsargā liels slānis gļotu, ļoti aktīvi strādā tauku dziedzeri, kas ražo gļotas. Pateicoties gļotām, sama maigā āda paliek neskarta, bet tā ķermenis vieglāk slīd ūdenī.
Kur mīt sami?
Tie atrodami lielākajā daļā Eiropas, sami mīt tādos upju baseinos kā Reina, Luāra, Sēna, Ebro, Visla, Donava, Dņepra. Tas ir, parastais sams ir izplatīts gandrīz visā Eiropā, izņemot Vidusjūrai piegulošās zemes, proti: lielākā daļa Ibērijas un Apenīnu pussalas, Horvātija, Grieķija, gandrīz visa Skandināvija.
Iepriekš Pirenejos un Apenīnu kalnos sami vispār nebija sastopami, bet tālajā 19. gadsimtā tika ieviesti Ebro un Po upju baseinos, kur tie veiksmīgi savairojās. Tāda pati prakse tika izmantota arī daudzās citās valstīs, piemēram, Francijas, Nīderlandes, Beļģijas un Dānijas ūdenskrātuvēs sami iepriekš nebija sastopami, bet pēc to ielaišanas tie veiksmīgi savairojās un iedzīvojās.
Ārpus Eiropas sami sastopami Irānas ziemeļu daļā, kā arī Vidusāzijas baseinos – Amudarjā un Sirdarjā. Ir informācija, ka padomju laikos samus ielaida arī Balkhaša ezerā (Kazahstāna), kur tie lieliski jūtas gan pašā ezerā, gan tā baseina upēs. Latvijā galvenokārt sami apdzīvo Daugavu un tās pieteku Aiviekstes baseinu. Ir dzirdēts, ka sami noķerti arī Ventā un Lielupē, tomēr par samu galveno mītni Latvijā viennozīmīgi var nosaukt Daugavu.
Sami mitinās uz gultnes. Parasti tie atrod klusāku vietu, kādu “caurumu” starp nogrimušajiem kokiem, un tur apmetas. Tie nekad nepeld tālu no izvēlētās mājvietas pat medību laikā, varētu teikt, ka lielāko savas dzīves laiku tie pavada tieši tur. Viņi reti maina savu apmešanās vietu, praktiski viņi pat visu savu dzīvi var pavadīt vienā vietā.
Mainīt savu dzīvesvietu var rosināt barības trūkums, tad gan sams aizpeld tur, kur būs vairāk “laupījuma”, vēlme mainīt dzīvesvietu var būt arī ūdens kvalitātes dēļ, ja tas ilgu laiku ir duļķains, jo tie ir ļoti izvēlīgi pret ūdens tīrību. Tāpēc, ja plūdu laikā ūdens kļūst duļķains, sams var doties jaunas dzīvesvietas meklējumos.
2600 litru degvielas, lai… iezīmētu līdakas un zandartus. “Ķeram lielo!” #25 epizode
Ātrums, svins un attālums – viss “pie kājas” un četri kāti mīnusā! “Ķeram lielo!” #39 epizode
Klausies Spotify!