Kāds makšķernieks uzgāja interesantu atradumu. Kāda pavisam nelaimīga līdaciņa bija mēģinājusi aprīt salīdzinoši palielu zandartu – apmēram 80 cm garu. Rezultāts abiem – pavisam nelāgs. Kā izrādās, ja līdaka ieķērusies pārāk lielā kumosā, tā to īsti atrīt vairs nevar, zobi tai to neļauj. Kā vērtē eksperti, līdaciņa izskatās diezgan izkāmējusi. Vai nu tā bijusi badā, tādēļ mēģinājusi lielo zandartu apēst. Vai nu abi šādā veidā kādu laiciņu mocījušies.
Līdaka ir vientuļniece un izteikti teritoriāla zivs. Tā mēdz ilgstoši uzturēties vienā rajonā. Mazākās un vidēja lieluma līdakas visbiežāk uzturas seklos ūdeņos starp niedrēm un ūdensaugiem. Lielās līdakas parasti uzturas dziļumā, seklās vietās parādās reti. Tā mēdz slēpties ūdenszālēs, brīvos niedrāju laukumos, aiz akmeņiem, siekstām un citiem aizsegiem, lai nebūtu pamanāma garām peldošajām zivīm. Līdaka pamatā medī citas zivis, bet tā barojas arī ar vardēm un vēžveidīgajiem. Līdakai ir raksturīgs arī kanibālisms. Līdaka savas fekālijas nekad neatstāj medību teritorijā, jo tās satur brīdinājuma feromonus, kurus sajūtot, citas zivis bēg. Līdakai nav raksturīgas garas migrācijas, tomēr daži indivīdi veic zināmu distanci, meklējot teritoriju. Līdakai ir novērota līdz 110 km tāla migrācija. Pārvietošanās ātrums migrācijas laikā ir 3 km diennaktī. Līdaka var sasniegt 33 gadu vecumu, Latvijā vecākais indivīds ir bijis 13 gadu vecs.