Otomārs Plekste
Šis būs otrais stāsts par vēdzelēm. Pirmais tika publicēts labi pasen citā izdevumā, tā ka ir pienācis laiks atgriezties pie šī pavisam dīvainā Latvijas ūdeņu iemītnieka. Un, galu galā, par ko ne? Tak, dārgo lasītāj, piekritīsi, ka neviena cita cope savu apstākļu ziņā vēdzeļu fangošanai i tuvumā nestāv – aukstums, tumsa, lietus un sniega mijas radīts slapjums, kas kopā ar pirmajiem diviem kož miesā, kaulos un visos iekšējos orgānos. Protams, tam visam līdzi nojume, ugunskurs un dažādi iekšķīgi lietojami šķidrumi. Tie pēdējie kombinācijā ar visu pārējo savukārt saveido lielisku bagātu priekšnoteikumu bāzi dažādiem pārpratumiem, pigoriem – vienvārdsakot, copes piedzīvojumiem. Šis brauciens vēdzelēs notika viena gada 18. novembrī. Šis datums, kā zināms, ir brīvdiena, un kam tad lai brīvdienu izmanto, ja ne laišanai copēt? Tā nu mēs trijatā – nāburgu Kažiņš, Igoročiks un jūsu padevīgais šo rindu autors – braucām uz kādu no Kurzemes ne pārāk lielajām upēm. Šoreiz lozi stūrēt biju izvilcis es, Kažiņš ar Igoročiku uz aizmugurējā sēdekļa jau sāka gatavot savas miesas vakara aukstumam, ieņemot pa piparu šņabuļa – un te būs jālieto pašlaik tik ļoti populārais termins – VAKCĪNAI.
Bija agra pēcpusdiena. Taču, kā jau novembrī, apkārtējā ainavā jau bija sajūtama pirmā nokrēsla. Par laimi, jābrauc vairs nebija tālu – bija skaidrs, ka pagūsim vēl gaismā, kas bija svarīgi gan malkas sagādāšanai, gan nojumes uzvilkšanai. Jā, un pirmajam makšķeru metienam, protams, arī. No šosejas uzgriezāmies uz lauku ceļa, tad uz vēl viena. Pēdējais kilometrs jau gāja pa pļavu – zeme bija pamīksta, taču mašīna par šādu pārbraucienu diez ko neprotestēja, smuki aizbraucām līdz pašai upei. Iekārtošanās process vienmēr ir divējādu sajūtu pavadīts. Tak vajag gan nojumi uzsliet, gan malku sarūpēt, gan beņķus nolikt. Un vienlaikus rokas deg nepacietībā IEMEST – jo kālab tad vispār ir to gaisa gabalu braukts? Pa fikso visu sataisījām – vēroju, kā Kažiņš ar Igoročiku, malku nesot, jau, kā tajā dziesmā, kā bāliņi sper rakstā soļus – piparu šņabuļa vakcīnai tā nu ir neiztrūkstoša blakne. Igoročiks ļoti lepojās ar nupat iegādātu varen krutu vienlaidus kombinezonu ar kapuci, kas labi sargājot i no mitruma, i aukstuma, i vēja un visādi esot varen labs. Igoročika kombinezonam šajā stāstā būs īpaša vieta. Beidzot arī sametām makšķeres un sakārām zvaniņus. Igoročiks ar Kažiņu turpināja vakcinēties, es paliku antivaksera statusā, jo ar vēdzeļu copēm nekad neko nevar zināt – var gadīties, ka nakts sēdēšana kļūst bezjēdzīga un tad kādā brīdī jādodas mājās. Krēsla bija pārvērtusies tumsā. Sāka līņāt. “Nudien laiciņš kā priekš vēdzeļiem,” noteica Kažiņš, drebinoties palīzdams zem nojumes. Diemžēl Kažiņa piesauktie vēdzeļi šovakar domāja citādi. Bija viss – tumsa, aukstums, lietus. Tikai no vēdzelēm nebija ne miņas. “Sajūta tāda kā – hik! – jocīgā seksā – hik!” šņabuļa ietekmē Igoročiks sāka žagiski filozofēt. “Orgasmam tūlīt, tūlīt jābūt, bet – hik! – kā nav, tā nav!” Varbūt mēs esam galīgā vēdzeļu nezonā?” Kažiņš domīgi iejautājās. Kādā vēl nezonā!” es iebildu. “Katru gadu te esam dabūjuši, un ne pa vienai vien!” Sāka līt stiprāk. Kažiņš ar Igoročiku pasākumu turpināja ar šņabuli, es – ar karstu kafiju, visi piekozdami pa līdzpaņemtajām sviestmaizēm. Neskatoties uz lietu, ugunskurs braši kurējās, izgaismodams gan mūs zem nojumes, gan iemestās makšķeres ar mēmi klusējošajiem zvaniņiem. Nelīdzēja arī laiku pa laikam piekoptā makšķeru pārmešana, nomainot vietu un ēsmu. Iestājās pusnakts. Kā uz burvju mājiena lietus pārstāja darīt savu slapjo darbu, pie debesīm parādījās Mēness sirpis; pamazām debesis piebira arī ar Mēness pavadonēm zvaigznēm. Lieki teikt, ka makšķeru zvaniņi pat nepakustējās. Un – tavu neražu – Kažiņam ar Igoročiku šņabulis arī jau kādu laiku bija beidzies.“Ja nebija līdz šim, tad tik skaidrā laikā vairs vispār uz vēdzelēm nav ko cerēt,” Kažiņš visnotaļ drūmi nokonstatēja. “Gandrīz jāsāk domāt par tīšanos prom. Visu nakti šajā nezonā nav vērts tupēt.” Jā, – hik!” Igoročiks piekrita. “Un šņaba ar’ vairs – hik! – nav.” Tīšanās un vākšanās prom, kā zināms, ir pretējs process iekārtošanās darbībām. Un ne tikai darbībām vien. Ja tu, lasītāj, esi copmanis, droši vien zināsi, ka sevišķi tukšas sēdēšanas gadījumā arī emocionālais fons ir pilnīgi pretējs – uzstādoties spārno optimisms un gaidas, vācoties prom, ir pavisam citādi. Arī mūsu gadījumā lielais cerību balons bija ieguvis izlietota prezervatīva izskatu. Bet neko. Sametām visu mašīnā, sasēdāmies paši, piešķīlām un sākām braukt. Zini, lasītāj, cik mēs nobraucām? Kādus metrus desmit. Lietus bija izmērcējis pļavu, un mašīna tūlīt iestiga līdz vēderam. Bez traktora te nekā nebūs!” es, apskatīdams situāciju, padrūmi nokonstatēju. “Pat ja brīnumainā kārtā tiksim ārā tagad, tūlīt ieberzīsimies atkal, jo viss ir kļuvis mīksts.” “Kur lai – hik! – nakts laikā rauj – hik! – traktoru?” Igoročikam ideja nelikās perspektīva.
“Te divas mājas tuvumā ir. Varam aizstaigāt!” Kažiņš ar Igoročiku aizgāja. Es paliku pie mašīnas, domās pārlikdams darbības plāna versijas. Atcerējos, ka apmēram pārdesmit kilometru attālumā no šejienes dzīvo attāls radagabals. Sliktākā gadījumā varētu rīt no rīta uzzvanīt viņam. Izvilku no kabatas telefonu, lai pārbaudītu, vai man ir saglabāts radagabala numurs. Numurs bija. Taču izrādījās, ka ne tikai vēdzeles, arī telefona tīkls šeit bija pilnīgā nezonā. Mani bēdubrāļi bija atpakaļ pēc kādas pusstundas. Ir laba ziņa un slikta ziņa,“ Kažiņš svinīgi ziņoja. “Mājā, kur traktors ir, visi guļ. Otrā mājā visi ir augšā un svin 18. novembri, taču tur nav traktora. Rīt no rīta traktoru dabūsim, bet nakti nāksies pārlaist mašīnā. Vai arī iet uzstādīties atpakaļ un turpināt copēt, respektīvi, necopēt, jo tāpat nekā nav.”
Palikām mašīnā. Igoročiks pirms gulētiešanas sadomāja aiziet pa darīšanām. “Daba – hik! – sauc!” viņš sacīja. “Grūti viņam būs tikt galā ar dabas saucienu savā vienlaidus kombinezonā,” Kažiņš pie sevis noteica, kad Igoročiks bija izgājis. Es iedarbināju motoru un ieslēdzu apsildi. Tad, cik nu ērti varēju, iekārtojos krēslā un pievēru acis. Pēc kāda laika atgriezās Igoročiks. Durvis verot, kopā ar Igoročiku mašīnā ienāca aukstuma šalts. Un kopā ar aukstumu ienāca vēl kaut kas… Ja sauc lietas īstajos vārdos, šis vēl kaut kas bija sūdu smaka.
“Klau, tu neesi biksēs to dabas saucienu ielicis? Vai saucienā iekāpis?” pirmais pie kolēģa vērsās Kažiņš.
Ne tak!” Igoročiks atbildēja gluži vai aizvainots. “Bet, jā, velns, kaut kas nav labi…” – smaku sajuta arī viņš.
“Jā, draugi, nav labi!” es noteicu, toreiz nezinādams, ka vēlāk šī kļūs par Kariņkunga slaveno sakrālo frāzi, un ieslēdzu mašīnas salona apgaismojumu.
Skats uz Igoročiku pavērās itin traģikomisks. Viņš acīmredzami vakcīnu blakņu iespaidā nebija pareizi novērtējis visus dabas sauciena attālumus kombinācijā ar sava vienlaidus kombinezona izmēriem. Daļa dabas sauciena bija ietrāpījusi kombinezona kapucē, kuru Igoročiks pēc sauciena atbildēšanas bija uzlicis atpakaļ galvā. Ar visu saucienu, protams!
“Tu savu saucienu esi ielicis galīgā nezonā,” Igoročiks konstatēja, “jo kapuce tam acīmredzami nav paredzēta. Un galva arī laikam ne, ja nu vienīgi tu šādā veidā neesi nolēmis samēslot matus, lai tie labāk augtu…”
Nu Igoročiks saprata, kas noticis.
“JOKALEMENĒ !!!!!!!” viņš iebrēcās un izmetās ārā no mašīnas.
Nākamajā rītā dabūjām traktoru un veiksmīgi izkļuvām no slapjās pļavas. Igoročika kruto kombinezonu es kopš tā laika vairāk neredzēju. Iespējams, viņš to bija nolikvidējis tajā pašā naktī, sadedzinot ugunskurā. Iespējams, paslēpis no mūsu acīm kādā galīgā nezonā.
