Inese Meldere
Īsā ziemas diena raujas arvien īsāka, bet tumsa izplūst plašumā. Laiks apciemot vēdzeles. Vai būs modušās no vasaras miega? Gaujmalā esmu jau laicīgi, lai varētu visu sagatavot vakara burvīgajai noskaņai. Salieku makšķeres ar visādām ēdmaņām – nēģi, slieku un Gaujas vīķīti. Dodos malkas meklējumos ugunskuram. Vietējā izcirtumā retināti krūmi, vēja nolauztie koki ir ideāla malkas ieguves vieta. Arī mazie, sausie egļu žagariņi noder iekuram. Malka sagādāta, pārskatu makšķeres. Kā tad, lielais naktstārps izstiepts kā desa! Tad jau uzdarbojušies sīkulīši. Dienasgaismā te iespējams noķert arī kādu vimbu. Sāk krēslot, iekurinu ugunskuru. Pa retai sniega pārslai metas upes tumšajos ūdeņos, vējš plivina ugunskura dūmus uz visām pusēm. Zvaniņi klusē. Arī pārsimt metru augšpus straumei iezaigojas ugunskurs. Neesmu vienīgā šovakar, kura mēģina sarunāt randiņu ar vēdzelēm. Uz iesma uzduru un ugunskurā uzcepu līdzpaņemtās desiņas. Tās ir tik garšīgas ar dūmu aromātu! Iedzeru piparmētru tēju ar medu. Medus. Mmm… Vasarā te, Kokšu mežos, manīti divi draiski lācēni ēdam mellenes un spēlējamies. Ceru, ka tējas medus smarža nepievilinās kārumniekus un varbūt tie jau devušies ziemas miegā. Un ja nu pretējā krastā lukturīša gaismā paspīdētu pāris zaļas acis? Dzin, dzin! No domām par varbūtības teoriju ar lāčiem mani izrauj zvaniņu šķindoņa. Tik patīkami dzirdēt šīs pulsējošās ritmiskās skaņas. Tātad vīķīte šoreiz kādam ir iegaršojusies. No auklas noņemu zvaniņu, piecērtu un tinu. Lukturīša gaismas stars izgaismo tumšo ūdeni. Īsti nevar saprast, vai galā ir tikai saķērušies ašķi, vai arī kāda zivs. Ir. Skaistā leopardveidīgo plankumu ūdeņu iemītniece vēdzele dūšīgi ielocījusi manu zivtiņu mutē, astes gals vien ārā rēgojas. Tāds knapmēriņš vien ir – ap 33 centimetriem. Vai man viņu vajag? Skaists foto, un mazā lota atgriežas Gaujas straujajos, tumšajos ūdeņos, lai augtu lielāka. Mājās atvedu vien patīkamo, tīro malkas dūmu smaržu, sakārtotas domas un mieru! Piesalst. Laiks garās makšķeres ar jaudīgām auklām ieziemot, lai ļautos ziemas mazmakšķerīšu burvībai, izjūtot katru zivs kustību tievajā zīda pavedienā!
Pirmais ledus
Kādu laiku jau sals kniebj vaigos un degunā. Ūdeņi atdzisuši, dīķi un ezeriņi pārklājušies ar ledus vāku. Šur tur manīti arī pirmie pingvīni uz ledus strēmelītes un strīpaini lomi sociālajos tīklos. Šķiet, nepiederu pie tiem makšķerniekiem, par kuriem saka: ”Ja redzi uz ezera bļitkotāju, tad pēc divām dienām būs ledus!” Nu gan, kad ziemas prieki uz tuvējā ezera iet pilnā sparā – bērni slido, vietējais copes guru jau kuro dienu sēž uz ledus, nolemju es arī atklāt ziemas ledus sezonu. Skaistie rubīnsarkanie tārpiņi iegādāti, jaunas aukliņas un auskari zivīm sasieti, var doties Vidzemes augstienes ezeriņos baudīt āliņģa meditāciju! Šoreiz dodos uz Lielo Lidēri Vecpiebalgas–Madonas ceļa malā. Kā parasti, cenšos ar saules lēktu būt pie ezera. Kāds gan šorīt saules lēkts, ja Vecpiebalgas pauguri ietinušies gluži kā ezīši miglā? Pirmo reizi ziemā uz šī ezera. Kāda makšķernieka pēdas jau aizved tālāk pa ledu un pazūd miglā. Eju uz vasarā atklāto bedri pie niedrēm. Izurbju pāris āliņģu. Kā laižu lejā murmulīti, tā – knikst – un sardziņš strauji noliecas! Ir pirmais ziemas strīpainītis galā! Tik patīkami izjust katru mazās zivtiņas kustību pirkstos ar tievo aukliņu. Garlaicīgi nav, visu laiku ķeras kāds asarītis vai raudiņa. Pamazām migla pāriet lietū – sidrabiņa sasalstošajā lietū. Viss apledo. Krastmalas koki arvien smagāk grab vējā. Arī mana jakas kapuce sāk grabēt. Asarīši jau ķeras, bet mitrajos cimdos salst rokas. Pāreju uz citu vietu, izurbju āliņģus, lai siltums atgrieztos pirkstu galos. Lietus līst arvien vairāk, bet matrozīši ķeras retāk. Šoreiz pietiks ar četrām stundām uz ledus. Mans ledus maratons jeb saullēkts–saulriets ar 12–14 stundām uz ledus būs pavasarī. Ledus sezonas cope atklāta, meditācija pie āliņģa izdevusies! Paldies ezeram, un uz drīzu tikšanos!
Viss video šeit! Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!