Leģendārais latviešu mūziķis un slavenās grupas “Credo” solists Guntis Veits ir ne tikai zvaigzne uz skatuves, bet arī laivā, un viņš uzskata, ka makšķerniekam vislabākais ezers ir tas, kuru pazīst. Pirms daudziem gadiem sācis džerkot, turpina to darīt joprojām, katru reizi no Babītes ezera atgriežoties ar cienījamiem lomiem. Savukārt runājot par lielo zivju ķeršanu okeānā, kas ir tik fiziski smags process, ka pēc trīsmetrīgas buru zivs izvilkšanas, kad visi spēki bija galā, bet kuģa kapteinis, binoklī ieraudzīdams vēl tikpat cienījamu eksemplāru, skubināja, lai atkal met mānekli okeānā, Guntis atzīstas, ka pirmo reizi mūžā vēlējies, lai zivs nepieķeras.
Vai mūziķi savā starpā pārrunā ne tikai kā gājis koncertos, bet arī copē?
Daudz nesanāk, tikai pavaicāt, kur kāds ir bijis un ko noķēris. Mūziķiem nav bijusi iespēja mēroties makšķerēšanas prasmē, neesam piedalījušies sacensībās. Lai gan starp mūziķiem un māksliniekiem ļoti daudzi makšķerē.
Savulaik intervēju aktieri Gintu Grāveli, kurš teica, ka teātra aktieri esot rīkojuši makšķerēšanas mačus.
Aktieriem tas ir citādāk. Es ļoti labi zinu Gintu Grāveli, zinu, ko un ar ko viņš ķer. Ik pa brīdim gan ir bijušas domas, ka derētu sarīkot makšķerēšanas sacensības mūziķiem un māksliniekiem, bet līdz šim nav sanācis.
Sakiet, mūziķa arods cik lielā mērā ir makšķerēšanu veicinošs?
Nevarētu tā teikt – ja esi mūziķis, tas veicina makšķerēšanu. Tā ir sava veida atpūta, lai gan nopietniem makšķerniekiem tā nav atpūta. Tā ir agra celšanās un visa diena tiek pavadīta uz ūdens. Es nerunāju par tādiem makšķerniekiem, kas sēž krastā, iemet ēsmu un var sēdēt stundām ilgi, skatoties uz pludiņu vai gruntsmakšķeres spicīti. Nopietna makšķerēšana ir ļoti aktīvs darbs.
Varbūt bundziniekam, kuram ir īpaša ritma izjūta, tā var noderēt, piemēram, tvičojot?
Nē, nē, nē! Tur tā nav! Katrs to dara pēc savām iemaņām, neviens nav gājis makšķernieku skolā, nav pabeidzis augstāko makšķernieku skolu. Katrs ir apguvis makšķerēšanu, skatoties, kā to dara kāds blakus krastā.
Kā jums sākās makšķerēšana?
Kad biju pavisam maziņš, braucu uz laukiem un turpat upmalā nolauzu kātu, piesēju auklu, pieliku pludiņu un dīķī ķēru karūsiņas. Tā viss sākās. Pēc tam parādījās visādi makšķerkāti, arvien krutāki un krutāki, un beigās pavisam izcili kāti. Ja vēl blakus bija kāds makšķernieks, kas to lietu labi pieprata, vēroju, kā viņš makšķerē. Un tā lēnām, lēnām attīstījās manas makšķerēšanas iemaņas.
Cik esmu lasījis intervijas ar jums, vairāk tā kā esat džerkošanas piekritējs?
Jā. Pārsvarā tikai džerks un spinings.
Un kā līdz džerkam nonācāt?
Vienu reizi aizbraucu līdzi makšķerniekam, kurš džerkoja. Es vispār nezināju, kas tas džerks tāds ir, jo es vienkārši spiningoju. Aizbraucām uz Usmas ezeru, un viņš sāka likt tos mežonīgos mānekļus. Es izvelku vienu zivi, otru, bet, kad viņš izvilka, tā bija šitāda (atpleš rokas). Tad es sapratu, kāpēc viņš, tā smaidīdams, skatījās, kā es vilku mazās zivis un priecājos, ka esmu viņu apsteidzis. Un tad es sapratu, ka es arī tā gribu. Tad viss sākās. Maisam bija gals vaļā. Pirmos kātus, ko iegādājos aptuveni pirms 20 gadiem, pasūtīju no ASV. Tie man joprojām ir.
Joprojām ar tiem makšķerējat?
Jā, ar tiem joprojām makšķerēju.
Tas tā pilnīgi neticami izklausās, jo labais tonis jau paģēr, ka katra sezona jāsāk ar jauna kāta iegādi.
Tie bija ļoti dārgi kāti no ļoti labas kompānijas.
Varbūt St. Croix?
Tieši tā! 2,30 m garš. Viendaļīgais.
Kāpēc tieši tāda izvēle?
Kāts bija ļoti jutīgs. Vispār es divus kātus pasūtīju. Vienu pasūtīju lielajiem džerkiem Big Bandit. Vienu kātu visu laiku vadāju līdzi. Viens bija tāds bišķi resnāks, riktīgs bomis, bet arī St. Croix ražojums. Sākumā es vēl nemācēju džerkot un bija bail mest ar tievāko kātu. Lai gan nekāds īpaši tievais tas kāts nebija, ar testu līdz 60 gramiem. Protams, bija zināmas neērtības ar pārvadāšanu.
Es tieši par to gribēju vaicāt, jo es līdz šim neesmu nevienu viendaļīgo nopircis tieši šī iemesla dēļ.
Kāts auto novietots pa diagonāli, no aizmugures līdz priekšējam stiklam. Tad man kaut kā piegriezās vadāt līdzi abus kātus, un iemanījos mētāt lielos mānekļus. Tagad ar draugiem skatījāmies kātus, bet tādus vairs neražo. Man ir bijis tā, ka kātam vajag nomainīt kādu riņķīti, kas bijis kaut kur iespiests, bet tā vispār nekādu problēmu.
Tas nozīmē, ka esat kārtīgs inventāra uzturētājs, jo cik nav gadījies dzirdēt par vīriem, kas nopērk dārgus kātus, viens nolauž spicīti, otrs…
Nē, man ar to nav bijušas problēmas. Es par savu kātu varu teikt, ka tas ir no niknajiem. Lai to salauztu, tad ir speciāli jāaizcērt durvis, kad spicīte paliek ārā. Ir man bijuši gadījumi ar spiningu, kad galā uzmetas cilpa un metiena laikā spicīti nolauž, bet ar šo kātu nekad tā nav gadījies. Man arī spoles ļoti ilgi kalpo, esmu mainījis gultņus savām Daiwa Luna spolēm, man ir viens 300. un divi 250. modeļi.
Kā jūs atradāt savējo kātu, jo to jau nevarēja paņemt rokā, kārtīgi nopētīt?
Kolēģis, ar kuru es biju aizbraucis uz copi, visu zināja, viņš bija visu izpētījis. Man tolaik bija pazīstami cilvēki, kuru bizness bija jūras kuteru pārdošana Latvijā, viņi tos veda no Amerikas. Manus kātus viņi ielika tubusā un mums tos atveda.
Kas džerkotājam iesācējam būtu jāzina, bet ko daudzi nezina?
Esmu mēģinājis mētāt mānekļus arī ar citiem kātiem, protams, ne vienmēr vajadzīgs kāts par tādu summu kā man, var paņemt arī kātus, ko tirgo Latvijas kompānijas ar savu zīmolu. Man ir draugi, kas džerko ar parastajām bezinerces spolēm, nevis multiplikatorspolēm. Tehnika jau ir dažāda, jāpaskatās tajā pašā Youtube. Mans kāts ir ļoti garš, un man ir grūti ar to sist uz leju, bet es esmu iemanījies sitienus veikt vienlaikus sāniski un uz leju. Citādi jau pavisam vienkārši – iemet un velc.
Tā kā bigbaitā?
Jā, vienkārši iemet un velc, bet džerkojot bieži var sačakarēt roku. Es pats esmu vienu reizi sabeidzis roku, dabūjis to, ko dēvē par tenisista elkoni. Roka bija traumēta, bet vajadzēja braukt džerkot. Apmēram divus mēnešus gāju pie visdažādākajiem ārstiem. Kur tik es negāju! Visās iespējamajās slimnīcās. Beigās atradu vienu dakteri, aizgāju, viņš kabinetā sēdēja, lasīja žurnālu. Sporta medicīnas ārsts Āris Aivars, Rīgas “Dinamo” un Latvijas hokeja izlases komandas ārsts. Viņš man prasa, ar ko es nodarbojos, nevar būt, ka esmu ģitāru pārspēlējies un dabūjis tenisista elkoni. Saku, ka makšķerēju. Viņš man prasa, lai parādu, kā es to daru. Viņš tā sēdēja, es rādu, kā iemetu, un viņš tā nosaka, ka viņam ir viss skaidrs. Velc nost jaku, un sāksim! Tie bija desmit seansi. Pirms tam viņš teica, ka tu vispār būsi aizmirsis, kas tev bija ar elkoni. Un viņš tā stāsta, kā ir hokejistiem, kā ir tenisistiem. Viņš man teica, rokā ir tāda kā dzīsla, kas staigā pa tādu kā kanālu. Un tā dzīsla ir ieklemmējusies, piepampusi un vairs nešancēja, un brīvi nepārvietojās pa kanālu. Atceros, viņam bija tāds speciāls aparāts, ar ko vilka pa roku un ar kaut kādiem stariem sita vaļā ieklemmējušos dzīslu. Desmit minūtes, un pēc tam paziņo, kad jānāk uz nākamo seansu. Vēl viņš prasīja, kad vajag, lai elkonis būtu kārtībā. Saku, ka pēc kādām 15 dienām. Ārsts saka, ka pēc desmit dienām viss būs kārtībā. Un patiešām, tā arī bija.
Nebija tāda sajūta, ka sarunājaties ar burvi?
Kur es tikai nebiju bijis, ko man tikai neieteica, magnētiskās rezonanses, visādas elektrības, ko man tikai nedarīja ar roku. Un nekā. Par šo dakteri es varu teikt tikai labākos vārdus un daudzus pacientus pie viņa esmu aizsūtījis.
No kāda psihiatra dzirdēju, ka sitiena veida kustības ar roku veicina agresijas izlādēšanos, piemēram, teniss, badmintons, volejbols. To iesaka augstākā līmeņa vadītājiem, lai mazinātu stresu šādā veidā, nevis cilātu glāzīti.
Es jau savā laikā esmu nodarbojies gan ar boksu, gan kikboksu. Tāpēc man ir ceļiem izoperēti meniski, tās bļodiņas man vairs nav, tās man ir saplīsušas, sadauzītas. Sporta ārsta Āra Aivara kabinetā pilns skapis ar hokeja ripām, kuras sportisti sadāvinājuši pateicībā par izārstēšanu. Ārsts saka, visi sportisti, tiklīdz atbrauc no spēlēm, iet pie viņa uz rehabilitācijas kursiem. Nu kā! Kad hokejistu iegrūž bortā, viņam iedod zāles, saspricē, pēc piecām minūtēm viņš spēlē atkal. Bet tas jau nav tā, ka viņš atkal skrien un ar to viss beidzas. Tad, kad mačs beidzies, tad sportists ir gatavs. Tad ir jāārstējas. Un man jau tas pats. Ārsts man prasa, cik ilgi es ezerā tos mānekļus mētāju. Cik daudz reižu veicu vienu un to pašu kustību? Es saku, ka nezinu. Paskaitām. Piecos esmu ezerā, astoņos vakarā es nāku ārā. Nu cik metienus veicu? Viņš saka, ka hokejists tik ilgi nemētā, jo es dienā nomētāju trīs, četru hokejistu normu.
Kāpēc vieniem ir pacietība tik ilgi mētāt, bet citiem nav?
Es nezinu, man tas baigi patīk. Ne jau man patīk mētāt pa tukšo, tad jau es varētu iet uz pļavu mētāt, bet man patīk mētāt tādā veidā, ka domā, ka kādā no metieniem būs. Un es skatos, ka pie tām niedrītēm ir tāda forša vieta, tur noteikti būs. Ja es būtu līdaka, es tur noteikti uzturētos. Azarts, un gribas jau tādas trofejas – lielas zivis. Tāpēc es arī braucu uz Spāniju ķert samus, jo Latvijā tādus nevar noķert. Šeit lielākais, ko var izvilkt, ir līdakas.
Daugavā jau divmetrīgi monstri dzīvo.
Es esmu uz Daugavu braucis ķert samus, bet uz Spāniju braucu gadus sešpadsmit. Vienu dienu nodomāju, ka paņemšu laivu un aizbraukšu uz Daugavu pie Ķeguma. Aizbraucu drīzāk kā uz plezīru, nevis copi. No rīta vienpadsmitos pamostos, paēdam brokastis, iebraucam upē un uz velci. Pēc pusstundas kaut kas pieķeras. 27 kg smags sams.
Arī nav mazs.
Nuja. Es iznācu krastā un sāku domāt, bet kāpēc es vispār braucu uz Spāniju, ja tepat varu samus noķert. Biju baigā starā, ka tagad sākšu ķert samus Daugavā. Bet kopš tās reizes tas arī bija vienīgais sams, ko izvilku. Ir bijuši trijnieki, piecinieki, lielākus neesmu izvilcis. Tas bija tāds laimīgs gadījums. Blakus citā laivā bija viens vīriņš, kurš teica, ka tas nu gan ir baigais sams. Es viņam prasu, vai tas skaitās liels sams. Jā, protams. Vai ta esmu lielākus noķēris? Saku, ka man pagaidām lielākais ir 87 kg. Vīriņam mute palika vaļā. Bet tā ir Daugava. Protams, ir dzirdēts, ka tīklos vai murdos noķer, bet, ka velcējot, tā parasti negadās.
Samu vilkšana Spānijā un Latvijā atšķiras?
Nē! Tehnika ir viena un tā pati. Ja zini, kas ir jādara, kas notiek ar samu, kad to ķer.
Un kas ar samu notiek?
Spānijas upēs ir citi dziļumi – no 15 līdz 20 metriem. Kad ir sitiens, tad jūti, ka galā ir. Otrs tikmēr izvelk savu spiningu, un tad lēnām sāc savu samu vilkt klāt pie laivas. Pats svarīgākais ir noregulēt bremzi, jo sams var nākt, nākt un tad pēkšņi taisīt tādu sitienu, ka prom ir. Jo samu uzreiz nav iespējams izvilkt. Savu 87 kg samu vilku aptuveni pusotru stundu, kamēr to nogurdināju.
Un cik reižu sams paspēja ietest pa kātu?
Sākumā it kā nekas nebija. Galā bija otrā numura āķis, sama mutes sānā ieķēries, bija tāda sajūta, ka sams sākumā vispār nesaprata, kas notiek, kāpēc viņš nevar aizpeldēt prom. Un, kad sāka sajust, ka viņš patiešām netiek vaļā no āķa, tad sāka trakot. Tad ir pilnīgi tā, ka ietin spoli, bet zivs piepeši sāk iet prom. Kā lasis. Tad tev ir nedaudz jāpalaiž vaļā aukla un atkal jāpievelk. Spolei ir auklas skaitītājs. Kad esi iztinis kādus 200 metrus, ja nezini, cik tālu sams atrodas, tu jau nezini, ko ar viņu iesākt. Kad palikuši kādi 50 metri, ir pagājis labs laiks. Fināls, kad var uzskatīt, ka esi samu uzvarējis, ir tad, kad tas sāk celties uz augšu un skaitītājā ir kādi 15 metri. Tad parādās burbuļi. Parādās viens liels burbulis, tad mazi burbulīši, tad atkal liels burbulis. Izrādās, ka burbuļi liecina par to, ka sams izmanto savu pēdējo iespēju un izlaiž no peldpūšļa gaisu. Tad viņš var sākt grimt. Kā akmens iet uz leju. Un tajā brīdī sams ir jāvelk. Tad sams ir arī noguris, un nekādā gadījumā nedrīkst ļaut viņam nolaisties lejā. Ja ļausi viņam nogrimt, augšā to nedabūsi, jo neviens kāts neizturēs 87 kilogramus. Tad jāmakšķerē ar metāla stieni. Un tad sams nāk klāt, parādās galva kafejnīcas galdiņa platumā, un tad ir jābāž samam roka mutē. Jo izvilkt ārā samu var tikai uz laivas malas. Ir speciāla tehnika, kā samu satver aiz apakšžokļa, un, kad esi to satvēris, tad sams paliek mierīgs.
Tad izņem āķi un laiž atpakaļ?
Mēs toreiz, to lielo turot, aizbraucām krastā, izkāpām seklumā, nofotografējāmies un atlaidām. Es esmu 186 cm garš, sams bija 226 cm. Jau smējās, ka sams bija par mani garāks, bet drusku vieglāks gan.
Kā līdz Spānijai nonācāt?
Mani uzaicināja līdzi. Džeki brauca un piedāvāja. Nekad nebiju bijis un piekritu. Braucām ar busiņu, sešvietīgu, nonstopā 3500 km. Mainījāmies un tik braucām, nevienu brīdi negulējām, kājas piepampušas. Aptuveni 40 stundu laikā bijām galapunktā. Šogad es arī braukšu, uz 7. augustu biļetes ir nopirktas. Visas mantas jau aizvestas – makšķeres, akumulatori.
Kāts, ar ko velk samus, džerkošanai neder?
Principā derētu. Bet tur nevajag tik smalku. Manam sama kātam tests ir no 150 līdz 300 gramiem, nu riktīgs bomis. Bet tesieni ir tādi, ka velcē, saulīte spīd, motoriņš dūc, bet, kad sams pieķeras, vari izvelties ārā no laivas.
Spāņi arī samus ķer?
Viņi vairāk karpas ķer. Viņiem ir kempingi, uz kurieni brauc cilvēki, lai ķertu samus, instruktori viņiem ierāda, kā jāķer, jākvoko.
Spāņu kvoki ir tādi paši kā Daugavas saminiekiem?
Es Spānijā kvokoju ar Latvijā gatavotajiem kvokiem.
Noteikti jau arī vannā trenējāties kvokot?
Pilnīgi pareizi, jo tas ir jāmāk. Ar to nevar tik vienkārši kā ar karoti sist pa ūdeni. Tas ir jāiemācās. Un kur tad tu trenēsies, ja ne vannā? Ieej vannasistabā, blakus noliec ķeblīti un dauzi kvoku pa ūdeni, kamēr iemācies dabūt pareizo skaņu.
Kvoka materiāls ir svarīgs?
Tie ir visdažādākie. Esmu redzējis, ka kāts izgatavots no koka, bet gals – no nerūsējošā tērauda, vara, alumīnija. Esmu redzējis kvokus, kādus pārdod par pamatīgām summām. Gatavots Sanktpēterburgā, ar gravējumiem.
Minējāt, ka samam ir tāds pats stiepiens kā lasim.
Šad tad aizbraucu arī uz lašiem Salacā. Pie klintīm un pašā sākumā, kur vadi iet pāri upei. Man bija diezgan švaki panākumi, lielākais lasis, ko noķēru, bija kādus divus kilogramus smags. Kaut gan man ir draugi, kas lašus ķer ar mušu. Es varu vien stāvēt malā un skatīties.
Tas jau ir cits karmas līmenis.
Nuja. Tas ir tāpat, ja es brauktu ar žiguli, bet viņš ar mersedesu. Tā eleganti, paša sietas mušas, tas ir pavisam kaut kas cits. Bet esmu braucis ar vienu labu mušotāju uz ezeriem līdakās. Tur es viņam iekabināju. Kaut gan viņš teica, ka es vēl redzēšu.
Vai mušotājs kaut ko izvilka?
Kaut ko izvilka, bet tas arī bija “kaut kas”, jo es izgāju uz lielo zivju vilkšanu. Iedomājies, kāda viņam maza mušiņa, bet kāda man pagale. Tu to zivi nosist gribi, viņš prasa.
Tad sanāk, ka mušiņotāju toreiz nolikāt pie vietas?
Jā, toreiz tā bija. Bet daudz ar viņiem neesmu braucis. Toties, kad aizbraucām uz lašiem, tad man vairs nebija ko teikt.
Ja kātu lietojat vairāk nekā 20 gadus, kāds tikpat sens māneklis nav saglabājies?
Auklu vienu reizi pa divām sezonām nomainu, bet mānekļus… Ieejot makšķernieku veikalā, es nekad neizeju, nenopērkot kādu mānekli. Man ir prasījuši – kas būtu, ja mana kaste ar mānekļiem iekristu ūdenī un nogrimtu? Es domāju, ka būtu zaudēti kādi divi, trīs tūkstoši, jo kaste ir paliela. Tie mānekļi jau nav lēti, viens maksā, sākot no 15 eiro. Jābūt mazajam “beibikam”, otrajam, trešajam un pēc tam vēl pamatīgākam. Tikai vienai krāsai četri mānekļi. Visus jau neņemu līdzi, vasarā ar Big bandit nestrādāju. Bet ir tādas krāsas, kuras man ir nopirktas, un pandēmijas laikā nolēmu uztaisīt inventarizāciju un kādus divus spaiņus notirgoju. Vienam cilvēkam pārdevu par diviem eiro gabalā – divus spaiņus. Viņš paņēma uzreiz. Man palika tie, kas jau ir pārbaudīti, kurus jau zināju. Šodien es atkal internetā pasūtīju līdakām mānekļus.
Katru reizi, kad runājam par mānekļu krāsām, man gribas citēt vīrus, kas nopietni ņemas ar eholotēm un saka, ka krāsai galīgi neesot nozīmes, drīzāk kā tas māneklis tiek zivij deguna priekšā tirināts.
Tas ir baigi jocīgi. Es nezinu, kāpēc tas tā ir, bet mēs laivā sēžam un ķeru uz zaļu asarīti, pārinieks uz raudu. Viņam ķeras, bet man neķeras, lai gan mēs izpildām pilnīgi vienādas kustības. Es uzlieku raudu, un man sāk ķerties. Tas ir tāpat kā daudzi saka, ja zivs tur būs, tad paņems arī tavu asarīti. Es nezinu. Babītē pērn es ķēru uz zaļiem. Nopirku kādus piecus. Šogad aizbraucu, bet uz zaļajiem neķeras, ķeras uz sarkanajiem. Baigi grūti pateikt. Tu jau vadies pēc tā, kādas zivis ezerā dzīvo. Bet pēc tā arī nevar skatīties, viens saka, ka esot noķēris līdaku uz peli. Bet no kurienes tās peles pa to ezeru peld? Vai paņēma dzeltenu pīlēnu un noķēra līdaku. Vēl man līnis ir paņēmis uz džerku. Bet kādā sakarā? Man teica, ka viņš kaut ko sargāja, kaut kas peldēja garām, un acīmredzot līnis tam nolēma uzbrukt. Man uz džerku Babītē ir arī breksis trāpījies, nerunājot par meža vimbām. Tās tur itin bieži trāpās. Un man viens vīriņš teica, ka ikviena zivs, kad sasniedz pieklājīgus izmērus, kļūst par plēsoņu. Viņa jau vairs neēdīs mazo maizes bumbiņu. Ja viņa jutīs, ka draud sūdi, viņa metīsies virsū – vai nu lai dzītu prom, vai apēstu.
Cik saprotu, Babītes ezeru esat vairāk iecienījis?
Man tur laiva stāv. Bet man vēl viena laiva ir uz piekabes. Ar to es braukāju visur apkārt. Pirmajā maijā biju uz spiningošanas sezonas atklāšanu Liepājas ezerā. Ne ar ko īpašu palielīties nevaru, pāris divnieces un trijnieces. Vakar man bija ļoti labi – lielākā līdaka Babītē bija 9,8 kg. Šoreiz uz asarveidīgu džerku. Mēs iebraucām četros no rīta un divos iznācām ārā. Pēc tam atbraucu mājās un sešos likos gulēt. Vēl jau nav pierasts, nav iegājies ritmā. Man pat ir bijis tā, ka ezerā uznāk baigā saule un pilnīgs bezvējš. Noliekos laivā, izstiepjos, kājas pāri laivas malai un guļu. Ir bijis tā, ka guļu un jūtu, ka kāds rausta aiz kājas. Piebraucis viens vīriņš un prasa, vai es esmu dzīvs. Dzīvs, dzīvs, atbildu, es guļu. Nerunājot par tādām lietām kā pirkstos ieķērušies āķi.
Tas ģitāras spēli neiespaido?
Man viss ātri dzīst. Pieņemsim, es izvelku līdaku. Ņemšu un laidīšu vaļā. Pāriniekam pohas. Es ņemu līdaku, gribu to laist vaļā, tā sāk spirināties, āķis izlec laukā no mutes un man ieduras pirkstā. Ar visu atkarpi. Mēs bijām tikko kā iebraukuši ezerā, bet mans pārinieks saka, ka jābrauc uz Jūrmalas slimnīcu. Trīs stundas pazaudēt? Jārauj laukā. Izņemu no kastes plakanknaibles un saku, vecais, paņem flaķenes un rauj, jo āķis bija man labajā rokā ieķēries. Viņš saka, ka nevarot, būs slikta dūša. Ko darīt? Jārauj pašam. Viņš apgriežas, lai neredzētu manipulāciju ar āķa izraušanu, nogaida, kamēr izrauju āķi, tad paskatās uz mani un nosaka: “Vecais, tu esi pilnīgi bāls!” Es viņam saku, ko tu domā – man nesāpēja? Asinis tek, aptieciņas arī nav līdzi. Tagad es ar to esmu nodrošinājies. Drusku jau toreiz sāpēja, bet pēc pusstundas neko vairs nejutu. Tagad man katru reizi ir līdzi šļirce ar novokaīnu, lai nomērdētu sāpošo vietu, kad jāizrauj āķis. Vismaz vienu reizi sezonā es to izmantoju.
Kur vēl makšķerējat?
Esmu bijis gandrīz visos lielākajos Latvijas ezeros. Vislabākais ezers ir tas, kuru tu pazīsti. No Babītes ezera es gandrīz nekad neiznāku bez līdakas. Īpašniece, kurai pieder laivu bāze, saka, veči nākuši no ezera bez zivīm, teikuši, ka nekas neķeras. Nekas, tūlīt nāks Guntis ārā, zivis būs. Un Guntis nāk, un viņam ir trīs līdakas. Man prasa, kur noķēru. Nu kā lai parādu? Domā, ka līdaka arī nākamajā dienā turpat atradīsies. Jāpazīst ezers. Ne par velti ir vīri, kas no sākuma saka, ka vispirms brauksim uz to vietu, pēc tam – uz to. Ja tu ezeru zini, tad ir baigi forši. Ja nezini, tad meklē. Ne par velti sportisti brauc un ezeru izpēta, visu apseko, lai zinātu, kur nākamajā rītā jābrauc.
Pašam nav bijusi doma piedalīties sacensībās?
Man ir piedāvājuši, bet es nevaru, jo sacensības parasti notiek brīvdienās, bet man visās brīvdienās ir jāuzstājas. Es varu tikai aizbraukt uz copi, kad man ir laiks.
Mūziķiem par koncertiem ar makšķerpiederumiem nenorēķinās?
Dzimšanas dienās dažreiz uzdāvina makšķernieku veikalu dāvanu kartes, bet koncertos – noteikti ne.
Esat titāna, fluorokarbona pavadu piekritējs?
Es izmantoju fluorokarbonu. Sākumā, kad džerkoju, izmantoju titāna pavadas, bet tās ir pārāk cietas, neveido labu spēli. Esmu pie fluorokarbona pieradis.
Ja brauc uz tādām vietām, kur zivis var nokost pirkstu, kādas pavadas izmanto tad?
Līdakas es varu tepat noķert. Esmu bijis Japānā, Meksikā, Taizemē, gan ne speciāli makšķerēt. Vēl esmu domājis, nu kāpēc man braukt uz Zviedriju ķert līdakas, es tepat varu noķert deviņnieci. Tur varot noķert lielākas. Man tas nav galvenais. Man jau process ir galvenais. Tik daudz, lai būtu adrenalīns. Tas man izdalās, vai es izvelku vienu vai piecpadsmit līdakas.
Kas ķērās Meksikā?
Es biju Kankūnā, braucām ķert barakudas un tunčus. Kādas trīs dienas gaidījām, kad norims vējš. Kad beidzot sagaidījām dienu, kad var iet okeānā, iepriekšējā vakarā bijām iedzēruši tekilu. Domājām, ka no rīta atkal būs jāpaliek krastā. Bet mūs no rīta modina un saka, ka jātaisās. Viļņi vienalga bija lieli. Man nekad nav bijusi jūras slimība, bet toreiz bija traki.
Barojāt zivis pāri bortam?
Tā nebija, bet man palaimējās izvilkt buru zivi. Tāds pats kā merlins, tikai ar spuru. Es sēdēju pa vidu, turēju spuru, blakus man viens turēja asti, bet otrs – zivs degunu. Bet pirms dodies makšķerēt, tev iedod lapiņu ar informāciju, kurā rakstīts, kādas zivis drīkst paturēt, kādas jāatlaiž. Tu esi samaksājis par braucienu, bet vienalga visas zivis patur kuģa kapteinis. Kad izvilku buru zivi, kapteinis teica, ka tas esot ekskluzīvs loms, jo tajā laika posmā šīs zivis galīgi neķērās. Izvelku, un kapteinis saka, ka var nofotografēties un jālaiž vaļā. Bet esot vēl viens variants – zivi drīkst paturēt, ja no tās pasūta izbāzeni. Tad mēs visu noformētu, un mūs izlaistu cauri visām muitām un mierīgi varētu to atvest mājās. Bet kur es lidmašīnā likšos ar trīsmetrīgu izbāzeni? Kāds vēl nolauzīs degunu. Tad mēs buru zivi atlaidām. Vēl mani ieinteresēja, cik tāds izbāzenis maksās. Nu, kādus 5000 ASV dolāru.
Tur arī makšķerējāt, sēžot krēslā, kurā makšķernieku piesien ar pamatīgu siksnu?
Tā tur bija. Kad es zivi vilku, jutu iepriekšējā vakarā izdzerto tekilas iedarbību. Un tur jau tu auklu iztin līdz puskilometram. Un tev zivs ir jāpievelk klāt pie laivas. Es domāju, ka nomiršu. Pavadiņa bija kā no transformatora stieples. Kapteinis tikai mani skubina, lai tinu ātrāk, ātrāk, bet man acis uz kātiņiem, sviedri tek. Nekāda skaitītāja uz spoles jau nebija. Simts metru no laivas zivs izlec, man izsit rokturi no rokas, un spole atkal iztinas. Beigās pievelku klāt, zivi dabūjam laivā, un džeki saka, ka esmu pilnīgi dzeltens. Nofotografējamies, kapteinis stāv uz jumtiņa un saka, ka tālumā atkal novērots tāds pats eksemplārs, lai tik metam iekšā. Iedomājies, es iemetu, un man pirmo reizi mūžā iešaujas prātā doma: kaut man nepieķertos. Un nepieķērās. Bet pēc tam mēs saķērām barakudas, tā ap metru septiņdesmit.
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
Pirmā eholote! Kuru izvēlēties – Garmin, Lowrance, Humminbird vai Deeper? Video bloga #7 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
