Tas notika pagājušā gadsimta 80. gados. Ir ziema, aizsalusi Lielupe. Vīri ķer salakas, lomi labi un dažkārt pat teicami. Kā jau mēs zinām, tad makšķerniekiem nav tautību, nav ieņemamo amatu, bet ir cilvēki, kas nodarbojas ar šo interesanto hobiju. Nu lūk, pa dienu copmaņi saķēruši salakas, vakarpusē dodas uz mājām ar vilcienu, kas brauc uz Jūrmalu. Tajā brauc inteliģentas dāmas pastaigāt gar jūras malu, pa Jūrmalas piesnigušajām ieliņām. Priedaines stacijā iekāpj copmaņi, kas smaržo pēc svaiga gaisa, iespējams, arī pēc kāda izdzerta kortelīša, bet galvenā smarža ir pēc zivīm, kas ož kā gurķīši. Vīri sasēstas, un vilciens brauc tālāk. Dāmas, sāk izteikt pretenzijas pret smaržu, kas parādījusies vagonā.
“Sakāpj te visādi, smird viss vilciens, nevar pat elpu ievilkt,” dāmas burkšķ. Vīri jau pieraduši pie šādām runām, tāpēc īpašu uzmanību tām nepievērš.
“Starp viņiem nav neviena inteliģenta, paskaties, kā viņi visi ir ģērbušies,” inteliģentās dāmas turpina. Te pēkšņi no blakus sola pieceļas kāds vīrs, pieiet pie dāmām un cenšas tās mierināt.
“Nu ko jūs visu laiku burkšķat. Jā, mēs bijām uz copi, ķērām salakas,” saka vīrs.
“Mākslinieka kungs, un jūs arī esat šajā barā, man pat neticas, ka redzu jūs šādā apģērbā.” Šis mākslinieka kungs bija Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, aktieris Eduards Pāvuls.
Šo atgadījumu iz aktiera dzīves man stāstīja viņa dēls Uģis Pāvuls.
Viss video šeit! Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
Apraksts, īpatnības, dzīvesveids
Salakas ir nelielas bara zivtiņas, kas pieder pie starspurzivju klases. Tās ir sastopamas vēsajās jūrās, upēs, nereti arī ezeros. Daudzās pasaules valstīs par godu salakām tiek svinēti īpaši svētki.
Parasti šie svētki noris maijā, kad jau gaisā ir jūtama pavasara smarža. Lūk, daži piemēri no dažām pilsētām. Sanktpēterburgā (Krievija) atspoguļo pilsētnieku lielo cieņu pret šo sudrabaino zivi. Atsvaidzinošā gurķu smarža harmonijā ar maija sauli it kā apstiprina pavasara iestāšanos. Šī smarža patīk ne tikai Krievijas iedzīvotājiem. Dienvidkorejā, Gangvonas provincē, ir svētki salakām, kas saistīti ar salaku nārsta sākumu. Somijā Kainuu reģiona iedzīvotāji maija vidū rīko ļoti līdzīgu festivālu. Ņujorkā maija sākumā pilsētas iedzīvotāji saņem divas brīvdienas, kas veltītas salaku gastronomiskām īpašībām, notiek to gatavošana, ēšana, ir pat sacensības, kurš vairāk apēdīs salakas. Salaku svētki notiek arī Lietuvas kūrortpilsētā Palangā un Latvijā, Liepājā Tirdzniecības kanāla ūdenī.
Apraksts un īpatnības
Starp citu, Latvijā salakas mēdz dēvēt arī par smelti, stinci, sniedzi, bet liepājnieki to lepni dēvē par stinti, kas gan ir aizgūts no vācu valodas.
Salaka ir slaida sudrabaina zivs. Nobriedušie un pieaugušie īpatņi sasniedz līdz pat 17–21 cm garumu. Protams, ir arī īpatņi, kas izaug līdz 30 cm un sasniedz pat 300 g svaru. Neskatoties mazos izmērus, salakas ir plēsīga zivtiņa, par to liecina smalkie zobiņi zivs mutē.
Lielākā daļa dzīves cikla tās uzturas pelaģiskajās zonās, tas ir blakus vietām, kur upes ietek jūrā. Vasarā un rudenī salakas intensīvi barojas, tad līdz ziemai to aktivitāte un intensitāte samazinās, bet janvārī un februārī zivis ir ļoti aktīvas un uzturas galvenokārt upju grīvās.
Interesants fakts:
Dzimuma atšķirības salakām gandrīz nav izteiktas. Tikai moivām, zivīm, kas arī ir pieskaitāmas pie salaku ģimenes, skaidri ir redzamas dzimuma atšķirības. Parasti moivu tēviņi ir par 10% lielāki nekā mātītes, kas nav ierasts citām salakām. Moivu tēviņiem labāk attīstītas un iegarenas spuras.
Salaku veidi
Foto: SHUTTERSTOCK
Literatūrā ir divi viedokļi par salaku sistēmisko iedalījumu. Dzimta, kuras zivis to pārstāv, diemžēl ne vienmēr bija skaidri noteikta. Novecojusi ir ziņa, ka salakas var uzskatīt par lašveidīgajiem. Salakām ir sava dzimta, kas speciāli tām ir izveidota un tā arī saucas – salaku dzimta.
Salaku dzimtā (latīņu valodā Osmerus) paslēpušās četras sugas.
Osmerus eperlanus jeb eiropiešu salaka. Neliela zivs, kas atrodama Baltijas jūrā un Ziemeļjūrās. Nav nekas neparasts Skandināvijas iekšējos ūdeņos, kā arī Krievijas ziemeļrietumos. Teicami adoptējusies saldūdeņos, kur izveidojusies jau cita zivs, kas pazīstama kā sņetoks. Šīs salakas ir pazīstamas gandrīz katram Latvijas copmanim.
Osmerus mordax jeb Āzijas salaka. Šī suga ietver vairākas pasugas. Dzīvo ziemeļu jūrās. Tuvojas Krievijas Sibīrijas daļas krastiem, bet austrumos manāmas pie Korejas pussalas krastiem. Atrastas arī Aļaskas piekrastes ūdeņos. Tās nonāk upju grīvās, paceļoties to augštecēs, un jūtas kā upes salaka.
Osmera spektrs jeb miniatūras salaka. Šīs salakas ir analogs mūsu sņetokam. Dzīvo ezeros Kanādas austrumos un ASV, Jaunanglijas štatā.
Osmerus dentex jeb zobainā salaka. Dzīvo Klusajā okeānā, viņai simpatizē arī Sibīrijas piekrastes ūdeņi no Beringa jūras līdz Baltajai jūrai.
Salaku dzimtā ietilpst arī zivis ar izcilu komerciālu vērtību, proti, moivas. Šīs zivis ārēji un pat pēc izmēriem līdzinās parastajai salakai. Tās nārsto, neiepeldot saldūdenī, bet nārsts noris jūras krasta tuvumā.
Interesants fakts:
Pēc fotogrāfijām atšķirt salakas no moivām ir praktiski neiespējami.
Dzīvesveids
Saistībā ar migrācijas procesiem salakas ir daudzpusīgas zivis. Šādu definīciju varētu attiecināt uz lielāko daļu šīs dzimtas zivīm. Zivis veic ikgadēju migrāciju no jūras uz nārsta vietu – upi. Šai pārejai ir kāds nopietns trūkums – ceļā zivis patērē ļoti daudz enerģijas. Protams, ir arī dažas priekšrocības: atbrīvošanās no parazītiem, kas mirst, mainoties ūdens sāļumam. Vissvarīgākais ir tas, ka saldūdens vide un apstākļi ir lojāli ikriem un mazuļiem. Salakām ir dzīves brīži, kad tās ilgāku laiku dzīvo iekšējos ūdeņos. Nārsta vietas var atrasties upju ietekās, bet var atrasties arī tuvu barošanās vietām, bet vienmēr nārsto tās upju grīvās. Pagājušā gadsimta 80. gados arī Latvijā iekšzemes ūdenskrātuvēs tika ielaisti salaku mazuļi. Eksperimenti lielākoties bija veiksmīgi, bet, atjaunojoties Latvijas republikai, šie pētījumi tika pārtraukti. Salaku kā sugas pastāvēšana nav apdraudēta. Bet klimatiskās un biosfēras izmaiņas izraisa zivju degradāciju, par to liecina makšķernieku pastāvīgās sūdzības, kad runa ir par salaku vidējā izmēra samazināšanos.
Barība
Tāpat kā visas zivis, arī plēsīgo zivju mazuļi savas dzīves sākumā pārtiek galvenokārt no planktona, nedaudz vēlāk zivju uzturā parādās sīkie bezmugurkaulnieki, tad jau kurkuļi, kā arī mazie vēzīši. Pieaugušie salaku īpatņi var uzbrukt citu zivju mazuļiem, ir dzirdēts, ka tās var uzbrukt arī nelielām, bet jau pieaugušām zivīm.
Interesants fakts:
Kanibālisms šai sudrabainajai zivij nav svešs. Tā kā ir tendence aprīt ikrus, visur, kur sastopama salaka, pastāv zivju samazināšanās draudi populācijas skaitam. Salakas apēdot visu maza izmēra dzīvo radību, arī pati par sevi ir svarīga saikne vispārējā barības ķēdē.
Tā ikri ir barojošs palīglīdzeklis ne tikai ūdens iemītniekiem, bet arī putniem un kukaiņiem. Salakas medī jūras un saldūdens plēsēji, tostarp arī pati salaka. Pieaugušas zivis ievērojami veicina uztura labklājību plēsīgajām zivīm, ar tām masveidā barojas mencas, jūras asari, kā arī citi jūras dzīvnieki.
Vairošanās un paredzamais dzīves ilgums
Agrā pavasarī zivis dodas uz savām nārsta vietām. Migrācijas ceļi atsevišķās salaku populācijās ievērojami atšķiras. Ir zivis, kas nopeld apmēram 100 kilometrus, lai šo attālumu pārvarētu, tām nepieciešami vismaz 2–3 mēneši.
Salakas jeb sniedzes, kas mīt Latgales dziļajos ezeros un atdarina sava lielā brāļa uzvedību. Pēc likteņa gribas viņas lielāko daļu savas dzīves pavada ezerā un steidzas nārstot upēs vai pat strautos, kas ietek ezerā. Ceļš šīm salakām uz nārsta vietu ir īss: tas tiek lēsts simtiem metru, dažkārt dzīvošana un nārsta vietas sakrīt ar pastāvīgām barošanās vietām.
Nārsts galvenokārt atkarīgs no ūdens temperatūras. Nārsts var sākties pie +4 °C, nereti salakām vajag, lai ūdens temperatūra paceltos līdz +6 –/+8 °C. Salaku nārsts Rietumeiropā sākas februārī – martā.
Zivis tuvojas nārsta vietai grupās vai baros. Mazajās upītēs un strautos ūdens sāk vārīties no zivīm. Daudzi plēsēji, ieskaitot putnus, gaida šo brīdi, lai iegūtu pietiekami daudz viegla medījuma. Bet barības pārpilnība nav ilgi, jau pēc dažām dienām nārsts beidzas.
Mātītes iznērš visus ikrus uzreiz, tiesa, tas aizņem vairākas stundas. Tēviņi sērijveidā seko vairākām mātītēm, pa daļām izmetot pieņus. Šī iemesla dēļ viņi nārsta vietās pavada ilgāku laiku nekā mātītes. Viss process parasti notiek naktī.
Interesants fakts:
Nārsta laikā salaka iegūst īpašu apģērbu. Žaunu vāki un muguras priekšējā daļa kļūst melna, bet apakšžoklis izvirzās uz āru. Uz ķermeņa parādās izciļņi, mātītēm šīs izmaiņas ir mazāk izteiktas.
Pastāv uzskats, ka šie izciļņi identificē zivju dzimumu, kad tās nonāk saskarē viena ar otru. Viena dzimuma indivīdu pieskaršanās gadījumā viena no zivīm uzreiz pamūk sāņus. Heteroseksuālie indivīdi veic turpmākās vairošanās darbības.
Nārstošana parasti notiek nelielos dziļumos. Vietās, kur ir aļģes, akmeņi, siekstas jeb priekšmeti, pie kā ikri var pielipt. To ir daudz, tie klājas vairākos slāņos. Kad ūdens līmenis nokrītas, daļa ikru izkalst, dažus apēd mazie ūdensplēsēji un, protams, citas zivis, ieskaitot pašas salakas.
Iznērsto ikru skaits atkarīgs no zivs vecuma. Nelielās salaku mātītes spēj iznērst apmēram 2000 ikru. Lielākas mātītes jau vairākus desmitus tūkstošu ikriņu. Pašas lielākās sugas mātītes, kas sasniegušas maksimālo izmēru, apmēram līdz simts tūkstošiem ikru.
Pēc apmēram divām nedēļām jau no kāpuriņiem ir izveidojušās mazas zivtiņas, kas uzsāk patstāvīgu dzīvi un pa straumi dodas lejup. Sniedzes jau nākamajā gadā ir spējīgas turpināt dzimtu. Citām sugām pubertāte jeb dzimumgatavība nav tik agra. Vieni no pēdējām dzimumgatavību sasniedz Eiropas salakas, lai viņas vairotos, nepieciešami apmēram 6–7 gadi.
Salaku makšķerēšana
Visi zemledus makšķerēšanas cienītāji no Skandināvijas līdz Tālajiem Austrumiem un pat Japānai makšķerē salakas no ledus. Salaku makšķerēšana ir aizraujoša. Ir copmaņi, kuri to vien gaida, kad salakas dosies uz nārstu, jo tad, ja paveicas, reti kurš ir bez loma. Salakas pulcējas baros un dodas uz nārsta vietām. Ir sezonas, kad ledus nav drošs, bet tas jau neaptur salakas no nārsta un copmaņi, piemēram, Liepājas Tirdzniecības kanālā, izķer tās ar gruntenēm. Taču mēs aplūkosim salaku makšķerēšanu no ledus.
Inventāra sagatavošana
Pirmais solis ir mazmakšķeres sagatavošana. Ziemas makšķernieki izmanto visdažādākos makšķeres veidus, sākot no klasiskiem modeļiem ar putuplasta rokturi līdz modernām makšķerēm, kas paredzētas nelielu plēsēju ķeršanai. Salakas dzīvo lielos baros, tāpēc to makšķerēšana nav sarežģīta. Makšķerītei jāspēj noturēt 10–20 gramus atsvara. Salakām ir pavisam maza mutīte, tāpēc kātiņam elastībai ir svarīga loma. Piecērtot ir jāiecērt āķis lūpā, nevis jāizrauj ēsma no mutes, kā saka, ar gaļu. Mazāk pieredzējuši copmaņi dažkārt piecērt tā, ka izrauj zivtiņai visas iekšas laukā.
Makšķerītes ir aprīkotas ar mazām inerces spolītēm, retāk ar bezinerces spolēm. Ja makšķerēts tiek lielā dziļumā, tad priekšroka tiek dota bezinerces spolēm, jo šīm spolītēm ir ātra auklas ietīšana. Bezinerces spoles ievērojami palielina makšķerītes kopsvaru, bet atvieglo pārvietošanos starp āliņģiem. Kad zivis ir aktīvas un tās nav jāmeklē, tad var izmantot vieglās inerces spolītes.
Salakas nesasniedz iespaidīgus izmērus, tāpēc to makšķerēšanai pietiek ar auklas diametru 0,12–0,14 milimetru robežās, taču citi copmaņi izmanto apmēram 0,20 mm. Makšķerē ar āķu sistēmu, kurā ir trīs āķi. Bieži vien vairāki īpatņi pieķeras šai āķu virtenei, tāpēc nepieciešams izvilkt zivis piesardzīgi, pie tam nereti pastāv arī iespēja noķert lielāku lomu, piemēram, asarus, kas sarīkojuši medības pēc salakām.
Par auklām runājot, ir dzirdētas daudzas leģendas, bet šoreiz laikam jāpiekrīt tiem copmaņiem, kuri izmanto resnās auklas. Resnajām monofilauklām ir vairākas, manuprāt, svarīgas priekšrocības.
Makšķerēšana lielā salā. Pieredzējuši zemledus makšķerēšanas entuziasti zina, cik grūti ir atšķetināt tievu auklu, it īpaši, ja sāk salt pirksti. Resnajās auklās daudz retāk parādās nodevīgas cilpas, cilpiņas un mezgli, tāpēc šoreiz vieglāk darboties ar resnākām aukliņām.
Ievērojama elastība. Ar asu piecirtienu ilgi gaidītā trofeja auklu neizstieps, līdz ar to neļaus zivij noraut āķu virteni. Aukla darbojas kā sava veida amortizators, slāpēs visus zivs centienus atbrīvoties.
* Liela celtspēja. Jo resnāks ir auklas diametrs, jo spēcīgāka ir tā struktūra. Protams, resnā aukla sliktāk grims, bet šo problēmu iespējams atrisināt, lietojot smagāku atsvaru.
* Nodilumizturīga. Bieži vien ir gadījumi, kad auklu sabojā āliņģa asās malas vai sasalušais sniegs, kas atrodas uz ledus.
Pīto auklu salaku makšķerēšanā neizmanto.
Kā ēsma salaku makšķerēšanā tiek izmantota āķu virtene. Izskatās tā ļoti vienkārši: pašā apakšā tiek piesiets atsvars, kuram ir iekausēts griezulis, vislabāk šajā gadījumā noder piliena veidā. Nedaudz augstāk par svinu ir uzstādīta āķu virtene. Attālums starp pavadiņās piesietiem āķiem svārstās no 15 līdz 30 centimetriem.
Auklas daļa, uz kura atrodas pavadas, ir apmēram metru. Parasti tiek izmantoti 2–3 āķi, dažkārt copmaņi priekšroku dod arī plastmasas, fosfora mormiškām sarkanā, baltā vai zaļā krāsā. Tie ir piestiprināti pie 2–4 cm pavadām, kuras savukārt tiek montētas pie pamatauklas pēc principa cilpa cilpā. Šāds princips ļauj ātri nomainīt piekārto āķi.
Āķu virteni varat pagatavot pats, tam būs nepieciešams āķu komplekts un makšķeraukla. Uz āķiem varat likt sagrieztu salaku vai kādas citas zivs gabaliņu. Ja jums nav vēlēšanās pašam siet sistēmas, varat iegādāties Japānas, Dienvidkorejas vai Ķīnas izstrādājumus. Kvalitatīvas sistēmas ir dārgas, bet reti kad tur ir trīs āķi, parasti pieci vai pat visi desmit. Nopērkot šādu sistēmu, cena pilnībā attaisnojas, jo trīs eiro iztērējāt, bet sadalot iznāk, ka esat iegādājies vairākas sistēmas. Sistēmās iesietie āķi var būt dažādu kukaiņu vai to kāpuru imitācija, un tie gatavoti no silikona ar dažādiem spīdumiem.
Par copi ziņo sardziņš, kātiņa spicīte vai pludiņš. Perfekta copes tehnika ļauj sasniegt labus rezultātus. Mormišku spēle izskatās apmēram šādi: īsas kustības uz leju vai augšu pēkšņi tiek aizstātas ar nelielām svārstībām uz sāniem. Daudzi makšķernieki vienlaikus izmanto vairākas makšķerītes, bet rezultāts ir pilnībā atkarīgs no salakas ēstgribas, nevis no makšķernieka prasmes.
Uz copi vajadzētu doties agri no rīta, jo ziemas dienas ir ļoti īsas. Daudzi iesācēji makšķernieki bieži vien izvēlas savu atrašanās vietu ar pieredzējušāku copmaņu palīdzību, bet citi gluži vienkārši seko pūļa norādījumiem un lien tur, kur lielāks skaits copmaņu. Taču abi varianti ir atraduši vietu un vīri tiek pie zivīm, bet jūs varat meklēt salakas arī pats. Galvenā lieta, kā atšķirt pieredzējušu makšķernieku no amatiera, ir urbto āliņģu biežums. Parasti āliņģus urbj vienā rindā vai šaha laukuma veidolā. Tas ļauj sasniegt nepieciešamo dziļumu un iegūt pirmās copes. Parasti, ja tiek atrastas salaku atrašanās vietas, tad jau pēc dažām dienām viss ledus ir saurbts vienos āliņģos. Nezinu, vai tas ir pareizi, jo no urbšanas trokšņa zivis tikai bīstas. Kāds tagad droši vien iesauksies, bet zivis jau pierod pie šī trokšņa. Jā, pierod, bet es nevaru pierast darboties kolhozā. Pirms gadiem bija tāds moments, ķērām ar čomu salakas. Uz ledus mēs bijām divatā. Ātri atradām zivju uzturēšanās vietu. Skaists ziemas rīts, zivis ķeras, ko vēl vairāk vajag, bet mūsu kļūda bija tā, ka mēs aizrāvāmies un sākām plaši vēzēt rokas. Jau pēc brīža pie mums pienāca trīs vīru kompānija, bet vēl pēc pusstundas domāju, ka Centrāltirgū ir mazāk cilvēku nekā tajā rītā uz ledus. Troksnis mežonīgs, mēs devāmies jaunas vietas meklējumos.
Esmu veicis eksperimentus ar salaku iebarošanu. Nē, nē, nekādas iebarojamās ēsmas nepalīdz, arī motilis salakām ir vienaldzīgs. Bet… Man mājās ir vairāki akvāriji, zivis grib ēst, bet barību cenšos tām sagādāt pats. Es ar kolēģi braucu uz jūru pēc krila. Mēs ar speciālām ķeselēm to ievācam un tad sasaldējam, principā sezonai pietiek. Nu lūk, te ar čomu dodamies salakās, bet tās ir visai kūtras, ir, bet ļoti maz. Čoms piedāvā rīt atkal braukt, bet lai paņemot dažas plāksnītes saldētā krila. Atbraucām pēc diennakts uz savām vietām, pie saviem āliņģiem un ik pa laikam iemetām āliņģī atkausēto krilu. Rezultāts bija necerēti labs, tā ka ir jāmēģina un jāeksperimentē.
Salaku makšķerēšana ir pavisam vienkārša, galvenais šajā jautājumā ir zināt, kad apstāties, principā tāpat kā ķerot citas zivis. Tikai cieņa pret dabu ļaus to saglabāt nākamajām paaudzēm.
Foto: SHUTTERSTOCK
Reti kad vari sastapt čempionu, kas savu titulu nezaudē jau 30 gadus. Viens no tādiem ir 54 gadus vecais Kelso (ASV) pilsētas iedzīvotājs Darvins Vēbers – pasaules rekordists salaku ēšanā. ASV notikušajās starptautiskajās sacensībās salaku ēšanā viņš uzvarēja visus pretiniekus. Pusstundas laikā Vēbers, kura svars ir 95 kg, spēja norīt 77 salakas.
Par šo sasniegumu Vēbers tika prēmēts ar galveno balvu 50 ASV dolāriem un zilo čempiona lenti. Vēbera sīvākais pretinieks bija arī amerikānis Džefs Divers, kura svars ir 158 kg, turklāt Džefs ir 22 gadus jaunāks, bet finišēja, apēdot tikai 70 salakas. “Vēbers laikam ir dzimis ar diviem kuņģiem,” teica Džefs, “viņa sasniegumu laikam spēs pārspēt tikai jūras govs.”
Pats Vēbers apgalvo, ka viņam garšo zivis, bet pret salakām viņš ir vēss. “Katru gadu gaidu, lai varētu zaudēt mačos un vairs dalību neņemt” – tā Vēbers. Starp citu, viņa personīgais rekords ir 106 salakas pusstundas laikā.
Vai makšķerniekus vajdzētu kontrolēt tik pat stingri kā medniekus! “Ķeram lielo!” #26 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
