Iespējams, labākā dāvana
Kādam dzimšanas dienas saistās ar viesu uzņemšanu un līksmošanu pie brangi saklāta galda. Man tuvāka ir doma, ka dzīves gadumijā jubilāram jāļauj darīt to, kas pašam tīkamāks. Ja kāds jauks cilvēks šajā nodarbē pievienojas, labi, ja ne – arī nav ne vainas.
Dzirdēts, ka ar makšķernieku apdāvināšanu jubilejās esot gaužām vienkārši – jāuzdāvina kāds štruntiņš no copesbodes. Nu, ja tas štruntiņš ir kas tāds, par ko pats apdāvināmais ierunājies, vai dāvanu karte, viss kārtībā. Diemžēl bieži vien jubilārs priecājas tikai par to, ka dāvinātājs par viņa vaļasprieku iedomājies, bet dāvana – konkrētajam cilvēkam nekur liekama… Tad jau labāk, ja kādam ļoti gribas ko dāvināt, lai uzdāvina copes tūri uz Ālandu vai Karību salām, bet gan jau derēs arī vienkārši uzdāvināts laiks, ko jubilārs var netraucēts pavadīt pie ūdeņiem.
Man paveicies. Esmu dzimis vasaras vidū – jūlijā, kad ķeramas un arī ķeras dažnedažādas zivis. Jau kopš puikas gadiem, kad vasaras pavadīju pie Ķīšezera, vienmēr esmu devies uz dzimšanas dienas copi.
Labi, ja vecāmāte no mana ķēruma varēja viesu cienastam zupu izvārīt vai pat kādu zivi uzcept, taču allaž tas svarīgākais bijis nevis loms , bet gan pārdomas par aizvadīto dzīves posmu, pasapņošana par nākotni.
Arī vecpuiša gados viesības nerīkoju. Ja vien nebija jānīkst darbā līdz nakts melnumam, paņēmu makšķerīti un kaut vai dažas pieturas ar tramvaju uz Juglas ezeru aizbraucu. Cik skaisti saulrieti! Ja gadījās kāds sveicējs, kurš uzprasījās ciemos, teicu, lai dodas uz copes vietu. Un pa kādam arī atbrauca! Bija jautri, bet galvenais – makšķere rokā, tārps ūdenī!
Man palaimējies apprecēt sievieti, kura pati labprāt izvēlas nesēdēšanu pie klātiem galdiem (piemēram, neseno apaļo jubileju atzīmēja, kopā ar ģimeni vērojot bangojošus jūras viļņus un ēdot torti no kastes ar lielo karoti). Zinot, ka man dzimšanas dienā par visu makti vajag tārpiņu papeldināt, sieva laipni atvēlējusi doties uz copi. Bet, kopš mazais puika vismaz ar vecvecākiem atstājams, dāvinājusi man divus vienā – iespēju gan pamakšķerēt, gan pabūt divatā ar viņu. Vēl vairāk! Tuvojoties manai dzimšanas dienai, sieva jau izpētījusi dažādas copes iespējas un piedāvā variantus, kurp doties no Jēkabpils sasniedzamā diapazonā. Man atliek vien izvēlēties un gatavoties copei, jo par visu pārējo (maršrutu, kurā iekļauti pie reizes apskatāmie interesanti dabas un kultūrvēsturiskie objekti, svētku maltīti) parūpējusies viņa, dažkārt šajā procesā iesaistot arī draugus. Un katra reize spilgti palikusi atmiņā, ko nevar teikt par klasiskām jubileju svinēšanām…
Piemēram, reiz, zinot, ka man nekādi nav sanācis pavēžot, sieva uzdāvināja vēžošanas licenci tuvējā Radžu ūdenskrātuvē.
Pa dienu rātni kopā ar bērniem pasvinējām, bet vēžot devos viens. Krītiņā līdz pavēlai naktij bija ieblandījies tikai viens vēzēns, tomēr ķeksīti lomu sarakstā biju ievilcis un vakaru izbaudījis. Spīļainis tika nobildēts un palaists vaļup.
Kādā citā reizē ar draugu palīdzību sieva noorganizēja man copi privātā karpu dīķī – zināja, ka šīs sugas zivs manā ķērumu sarakstā vēl nav, bet gribētos tādu dabūt. Pati brauca līdzi. Laiks pagāja interesantās sarunās, ķērās tikai sīki līnēni. Vien tad, kad iemesta palikusi tikai viena makšķere, bet viss pārējais jau aiznests uz mašīnu, pāris kilogramu smaga karpa uz āķa gan! Un kur tad vēl nakšņošana viesu mājiņā, kuras saimnieks atvēlēja vilkt no sava dīķīša karpas un platpieres, bēgšana no negaisa Kāla ezerā un atceļš pa šoseju, kas pielijusi drīzāk atgādināja upi, šašliciņš lietainā dienā uz laipas kādā komercdīķī, kurā esot ķeramas arī varavīksnes foreles (man gan izdevās izvilkt vien pāris karūsiņas un ašukus)…
Bet aizpērn aizbraucām uz Nīcgales Lielo akmeni, pablandījāmies pa interesanti braucamiem ceļiem, Ambeļu muižas parkā saķērām tik daudz briežutu, ka vēl Aglonas ēstuvē tās rausām no matiem, beigu beigās paspējām ar laiviņu uz stundiņu Cirītī ieairēties, man tur izdevās arī vienu asarīti noķert.
Visas – superīgi pavadītas dzimšanas dienas!
Vienu dzimšanas dienu gan sieva man vēl aizvien piemin… Jau krietnā vakarā aizgājām tepat uz Daugavu. Sastellēju pludiņmakšķeri, uzspraudu uz āķa slieku, iemetu. Kamēr ridāju gruntsmakšķeri, sieva, necopmane būdama, izvilka asarīti. Tovakar vairs ne copes nebija, un kopš tā laika sieva smej, ka esot veiksmīgāka makšķerniece par mani. Lai nu kā – arī tas vakars man ļoti, ļoti patika.
Arī citiem copmaņiem novēlu šādus jaukus brīžus un, protams, ne asakas!
Valdis Aleksandrovs
