Jānis Kazaks
Ikru pagatavošanas mācība ķēra mani nesagatavotu, kā auklu pārrāvis džerks, kas, pats apjucis no savas pēkšņās brīvības, lido tieši blakus laivā esošajam copmanim mugurā.
Tieši tā, pēc kārtīgas copes dienas Ālandos mans čoms Arturs, rādot uz mūsu kopīgi sastrādāto bļodu ar ikriem, nostādīja mani fakta priekšā: “Tagad vai nekad, tev jāmācās gatavot ikrus! Caru delikatese!” Lieki teikt, ka bija jau vēls vakars, bijām kārtīgi noguruši, un no rīta, protams, atkal bija jādodas makšķerēt. Nevar pat teikt, ka Latvijā negadās bieži, jo, jāsaka, kā ir – Latvijā negadās nekad trīs litri līdaku ikru, tāpēc, protams, piekritu pieņemt mācību. Ja es būtu zinājis, kas mani sagaida, ticiet – būtu atteicies!
Teorētiski vēsturiskā atkāpe
Mūsdienās vidusmēra cilvēka apziņā gastronomiskais jēdziens ikri asociējas vairāk ar sarkanajiem, t.i., lašveidīgo ikriem, kurus arī visbiežāk redzam veikalu plauktos. Taču uztura zinātnē spēcīgie man neļaus samelot, ka uzturā pagatavojami un lietojami ir praktiski visu zivju ikri. Tajos ir daudz fosfora, kalcija, afrodiziaka, omega 3 taukskābju u.c., bet, lai sāktu gatavot, svarīgs ir ikru daudzums, ko varam iegūt. Tīri teorētiski Latvijas teritorijā varētu minēt trīs zivju sugas, kuras veiksmes gadījumā varētu sagādāt makšķerniekam pietiekamu ikru daudzumu, lai būtu jēga sākt tos gatavot lietošanai, – karpas, zandarti un līdakas.
Lai cik dīvaini neizklausītos, tieši līdakas ikrus cariskajā Krievijā vērtēja augstāk par melnajiem ikriem jeb kaviāru. Attiecīgi tos tolaik dēvēja par cara delikatesi. Un tieši līdakas ikrus tolaik tāpat kā mūsdienās izmantoja, lai viltotu melnos ikrus.
Ikru pagatavošana
-
Pirmais un svarīgākais solis ikru pagatavošanā ir noķert līdaku ar ikriem un pēc iespējas lielāku.
-
Labākais gadalaiks tam būtu pavasaris, jo tad ikri ir lielāka izmēra, uzturvērtībām bagātāki un vieglāk atdalās no ikru plēves.
-
Otrais solis – uzmanīgi uzšķēržam līdaku un izņemam maisiņus ar ikriem. Pēc vajadzības varam noskalot asinis vai citus netīrumus. Pēc tam ikrus novietojam uz šķīvja.
-
Uz 1 kg ikru jāņem apm. 1,5–2 litri verdoša ūdens, kurā izšķīdinām 2–3 ēdamkarotes sāls.
-
Verdošo ūdeni lejam bļodā, spainītī vai tādā traukā, kurā būs ērti pēc tam strādāt ar ikriem.
-
Pārplēšam ikru maisus, cenšoties pēc iespējas vairāk ikru plēves atdalīt uzreiz. Tad apm. 10–15 min maisām ikrus karstajā ūdenī ar dakšiņu vai putotāju, tādā veidā uztinot un maksimāli atdalot visus lielos netīrumus un lielākos ikru plēves gabalus.
-
Tad ikrus izkāšam caurdurī un ļaujam notecēties. Pēc tam izberam atpakaļ tīrā traukā.
-
Kad ikri sausi, iesaku pagaršot un novērtēt sāls daudzumu. Gaumes ir dažādas. Un ja liekas, ka sāls par maz, var pievienot vēl trešdaļu vai pusēdamkaroti sāls.
-
Tad sākas pats ilgākais un nervus kutinošākais posms ikru pagatavošanā – to attīrīšana. Ņemam blakus burciņu, kurā liksim attīrītos ikrus, tējkaroti, ar kuru pārcelsim attīrītos ikrus, un koka irbulīti, ar kuru ikrus attīrīsim. Piemēram, tādu kā austrumnieki izmanto rīsu ēšanai. Šī posma uzdevums ir attīrīt visus atlikušos sīkos netīrumus, smilšu graudus, plēves gabaliņus utt. Tas, godīgi, ir ļoti ilgs un grūts darbiņš. Tieši šis posms atkarībā no ikru daudzuma var aizņemt vairākas stundas. Mūsu uzdevums ir ar irbulīti izcelt no ikru masas visus sīkos netīrumus. Tie pielīp pie irbulīša, un tos varam noslaucīt. Tādā veidā iznāk pārcilāt un apskatīt gandrīz katru ikriņu atsevišķi. Cik nopietni tam pieiesiet, tik baudāmi arī būs jūsu pagatavotie ikri.
-
Tā karotīti pa karotītei attīrītos ikrus liekam burciņā. Kad tā pilna, vākojam ciet un liekam kādas pāris stundas nostāvēties.
Tas, lūk, arī viss. Pēc tam ikri ir gatavi baudīšanai!
Šādi pagatavoti ikri nav domāti ilgstošai glabāšanai. Taču kādu nedēļu ledusskapī var turēt droši. Par derīguma termiņa pārsniegšanu nav vērts uztraukties, parasti ikri tiek apēsti, to nesasniedzot.
Iezemiešu pievēršana ticībai
Šādi pagatavotu līdakas ikru fantastisko gardumu varu raksturot tikai ar gadījumu iz dzīves. Tai pašā Ālandu brauciena laikā kādu vakaru mūsu namiņu apciemoja kempinga saimnieks soms Johans ar savu zviedru kundzi Hannu. Bijām tikko sātīgi pavakariņojuši, un galdu rotāja tikai pudele laba “baltā” un gigantisks ikrmaizīšu šķīvis uzkodām. Kaut kur uzradās vēl ceptas līdakas gabali, ko steidzām piedāvāt ciemiņiem. Liels bija mans pārsteigums, kad viesi teica, ka līdaku gan viņi neēdot, un par to, ka tās ikri esot ēdami, viņi pat dzirdējuši nebija. Atbildot uz maniem jautājumiem, kādas zivis tad viņi ēd, atzinās, ka dažreiz kādu siļķi jau uzcepot, bet no jūras pārsvarā tikai roņa šašliku. Biežāk medījot mežā. Nu mūs glāba tas, ka Ālandos glāzīti cilā tikpat labi kā Latvijā, un sarunas sāka raisīties. Sākām ar nacionālajām copes īpatnībām, no sociālajām problēmām pārgājām pie valdību sunīšanas un līgani tuvojāmies izglītības sistēmu analīzei, kad Johans tā pieklājīgi pajautāja, vai nav vēl ko uzkost, un norādīja uz ikrmaižu šķīvi. Tas bija tukšs!! Lieki piebilst, ka nosēdējām mēs vēl ilgi, līdz vēlai naktij, ka mūsu ikru burka dabūja pamatīgi trūkties. Johans veda Hannu mājās zem rokas, bet jakas kabatā Hannai bija neveiklā angļu un vācu valodas apvienojumā uz salvetes uzrakstīta līdaku ikru pagatavošanas recepte.
Spoles. Izvēle, auklas uztīšana, kādu izvēlēties, kāds ir piedāvājums. Video bloga #4 epizode
Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina
Makšķernieka gadagrāmata 2023
