2022. gada BTA Latvijas čempionāta spiningošanā no laivām čempiona Imanta Tiltiņa uzvārds ir labi pazīstams tiem, kuri ķer zivis ar viņa tēva gatavotajiem mānekļiem. Tomēr jaunais čempions neslēpj, ka jaunībā arī pats lodējis bļitkas, bet no volejbola bumbas kameras meistarojis tvisterus, ar kuriem divas sezonas veiksmīgi ķēris asarus un līdakas. Savukārt sporta makšķerēšanai pievērsies, kad cope parastā jeb praktiskā, kā nu katrs makšķernieks to dēvē, vairs nedeva tādu adrenalīna devu kā sacensības, kur piedalās tāda līmeņa profesionāļi kā viņš.
Tu esi makšķernieks otrajā paaudzē vai trešajā?
Trešajā. Vectēvs copēja, tēvs un es arī. Un arī mans septiņgadīgais dēls makšķerē.
Kā tavas copes gaitas sākās?
Pie mājas bija dīķītis, ar bambusa makšķeri ķēru karūsiņas. Pēc tam pirmā reālā cope, ko atceros, notika uz Lubāna ezera ledus. Tas bija kādā 1985. gadā.
Tad vēl bija kārtīgas ziemas.
Jau oktobra vidū bija uzsalis caurspīdīgs ledus. Atceros, trīs kilometri bija jāiet līdz copes vietai – salai ezera vidū, kur ar bļitku vilkām foršus astoņsimtgramīgus asarus. Zini, sīkajam tas bija kārtīgs piedzīvojums, riktīgi paņēma.
Sīkajam tādus bezmaz vai ar fizisku piepūli vajadzēja vilkt laukā.
Bija saulaina diena, silts, zivju bija tik daudz, ka tās nebija kur likt, kastes bija pilnas, tāpēc likām tās pufaikās. Ezera zivju resurss tolaik bija ļoti liels. Man šķiet, ka 1981. gadā tur uzbūvēja slūžas, ezeram apkārt uzbūvēja dambi, un asari bija savairojušies nejēgā, kā jau visos seklajos ezeros. Tā ir mana spilgtākā bērnības atmiņa, atskaitot dīķīšus ar karūsiņām. Madonas novadā jau ir daudz visādu ezeriņu, tolaik galvenokārt ķēru baltās zivis – raudiņas. Uz mīklu, slieku, baltmaizi. Kad sāku meistarot pirmos mopēdus, sāku dragāt uz Aivieksti, kas atradās 15 kilometrus no mājām. Ar riteni arī esmu braucis, bet vairāk ar mopēdu.
Ar mopēdu var atvest vairāk.
Ir bijis tā, ka tie 15 kilometri ir teju jānoskrien, stumjot mopēdu. Bija viens gadījums. Man tad bija 12 gadi, braucām ar mopēdiem uz Aivieksti, un biju uzvilcis tēva garos gumijniekus, kas bija vairākus izmērus par lielu. Mopēds, ko dēvēju par šmirģeli, bija jāiestumj. Tas bija Rīga-13. Bez pedāļiem, palikušas tikai asis. Skrienu, gumijnieks aizķeras, pa vīli pārplīst, pats uz mutes. Kaut kā tomēr izdevās mopēdu piešķilt, bet vēlāk tas atkal sāka slāpt. Atceros, ka toreiz zibeņoja, un ceļu līdz Aiviekstei gandrīz noskrēju, stumjot mopēdu. Tajā copes reizē uz gruntsmakšķeri noķēru 10 kg samu. Atpakaļ arī skrēju, tikai nu jau ar samu mugursomā. Jo mopēds ik pa laikam te pielēca, te noslāpa.
Tēvs nebija dusmīgs par saplēstajiem gumijniekiem?
Normāli dabūju iekšās.
Bet sams tak varēja kalpot kā grēku izpirkšanas maksa, savdabīga indulgence?
Tie bija baltkrievu gumijnieki, kas nesaplaisāja pēc vienas sezonas, gatavoti no gumijas ar pareizo sastāvu. Tēvs arī makšķerēja Aiviekstē, ar pludiņmakšķeri ķēra ālantus.
Par ēsmu izmantoja slieku vai ko citu?
Viņš to ķēra ar vārītiem, dzelteniem zirņiem.
Cik tad tos sprauda uz āķa?
Vienu. Zirņiem apkārt ir plēve, kad tos vāra, jānovaktē moments, lai zirnis nepiebriest un nepārplēš plēvīti. Iemet saujiņu upē, pēc tam ar pludu. Toreiz ālantus jeb šķauņačus varēja riktīgi savilkt.
Kāda izmēra āķi lietoja?
Pēc padomju numerācijas tas bija kāds 6. vai 7.
Šodien uz zirņiem ālanti neķeras?
Domāju, ka ķeras, bet neviens tam nav īpaši pievērsies. Arī lielie brekši ķērās. Kad piebaroja, tad nāca visas baltās zivis, arī raudas un karpas. Atceros, ka vieta, kur ķērām, saucās Meirāni. Galvenokārt makšķerējām Aiviekstē un Lubānas ezerā. Un tad vēl visādos mazos dīķīšos. Tā tikai šķiet, ka Vidzeme ir ezeru novads, bet tā gluži nav. Makšķerniekiem vislabākā ir Pierīga. Te ir viss. Ezeri, jūra, visi savā starpā saistīti. Ja vēlies, aizbrauc virs Salaspils, kur ir lielā ūdenskrātuve. Principā Pierīgas resurss nav salīdzināms ar iekšzemes resursu. Turklāt tas pārvietojas. Ja ir laiva, brauc kaut uz Jelgavu makšķerēt. Varbūt vēl Liepāja un Ventspils ir izcilas vietas no makšķerēšanas viedokļa, jo tur arī ir upes un jūra, bet tur tomēr nav tik daudz ūdeņu un ezeri nav savienoti savā starpā. Pierīgā Lucavsalā iekāp laivā un aizbrauc uz Babītes ezeru. Deviņdesmitajos gados makšķerēšana savā ziņā bija arī iztikas avots. Madonas rajonā vismaz šis laika posms bija pasmags. Atceros, ka mums bija tā, ka ledusskapī varēja hokeju spēlēt.
Vēl jau tas, ka deviņdesmitajos gados ar makšķerēšanas inventāru bija pašvaki.
Tolaik nopirku kaut kādu žurnālu, kurā bija neliels raksts par jauna veida mānekli – tvisteri. Bija klāt arī pamācība, kā to uzmeistarot. Paņem āķi ar garu kātiņu, vienu galu saliec 90 grādos, uzliec tam virsū svina skroti, saspied un no volejbola bumbas kameras izgriez asti, ko pēc tam ar diegu kārtīgi piesien. Uzmeistaroju vairākus tādus štruntus un aizbraucu uz Lazdonas ezeru, kurš ik pa trīs gadiem izslāpa. Bet pēc tam resurss ļoti strauji atjaunojās, īpaši asari. Vietējie veči asarus ķēra uz mailītēm. Es savu pašdarināto brīnumu pieliku garajai teleskopiskajai makšķerei, un katrā metienā man bija pa puskilogramniekam. Volejbola bumbas dzeltenā kamera nebija tik mīksta kā silikons, tā nedaudz vibrēja, bet asari ņēma kā traki. Katrā metienā. Vietējie vīri nesaprata, kas tas ir, uz ko ķēru. Mēģināja mani atdarināt, sēja pie āķa kaut kādus maisiņus. Tā es divas vasaras ar pašdarinātajiem tvisteriem ķēru gan asarus, gan līdakas.
Vēl kaut kas tamlīdzīgs ir meistarots?
Nē, lai arī izvēle veikalos toreiz bija švaka, kaut kādi šūpiņi un rotiņi jau bija nopērkami. Padomju laikā bija arī kaut kādas gumijzivis, tā kā raudiņas, bet aste tām nekustējās, kad to vilka zem ūdens, jo gumija bija ļoti cieta.
Ģimenē mānekļu gatavošana tad jau noritēja pilnā sparā?
Veikalos nekādas lielās izvēles nebija, tāpēc tēvs nolēma sākt tos gatavot pats. Lodēja, klapēja, turpat virtuvē izvilka tādu kā nelielu galdiņu un darbojās. Es arī lodēju savas pirmās bļitkas, ar kurām vēlāk ķēru asarīšus.
Tagad tu esi Latvijā vien no spicākajiem makšķerniekiem, vismaz šogad, saki, kā līdz tam nonāci?
Ja runājam par sporta makšķerēšanu, tas pateicoties Panoptics tehnoloģijām. Kad redzi reāllaikā ūdenī zivis. Tas ir modernākais, kas pašreiz pasaulē ir. Sanāca tā, ka draugi iegādājās un man negribējās atpalikt. Tas bija laikā, kad praktiskā cope bija nedaudz apnikusi, gribēju pievērsties sportam, lai dabūtu nedaudz adrenalīna. Šķiet, tas bija 2018. gadā, kad pirmie pavadījām visvairāk laika uz ūdeņiem, lai apgūtu tehniku. Ķīšezerā, Juglas ezerā. Ja runājam par reāllaika tehnoloģijām makšķerēšanā, Latvija ir numur viens pasaulē. Viennozīmīgi.
Paskaidro, lūdzu!
Mums ir vairāki labvēlīgi apstākļi. Liela pilsēta, blakus ezeri ar ļoti lielu zivju resursu. Šodien pēc sarunas es aiziešu uz sporta zāli un pēc tam aizbraukšu pēc trīs žaņiem tepat, pie Lucavsalas, jo mājās filejas beigušās. Copmaņiem ļoti bieži ir iespēja būt ezerā, kurā ir liels zivju resurss. Daudzās lielpilsētās tā nav. Tāpēc makšķerēšanas kultūra live tehnoloģijās pie mums ir tik ļoti attīstīta. Ja Ķīšezers atrastos 50 km no Rīgas, mūsu līmenis ne tuvu nebūtu tik augsts. Nesen biju pasaules čempionātā Čehijā, un mēs redzējām, ka visi brīnās, kā mēs ķeram zivis. Jo viņi pamatā ķer vertikālajā copē. Ar laivu aizbrauc līdz vietai, kur apakšā ir zivs, un mānekli nolaiž teju pie zivs deguna. Mēs makšķerējam citādāk: nostājamies pārdesmit metru attālumā no zivju bara un trīs minūtēs veicam vēdekļveida metienus, un pārbaudām visas zivis. It kā elementāra lieta, bet par to nav aizdomājušies ne amerikāņi, ne zviedri, ne somi. Letiņi ir pirmie. Atbraucām no pasaules čempionāta Čehijā, kurā uzvarēja igauņi, lietuvieši un horvāti. Turklāt ūdens līmeni Slapi ūdenskrātuvē pazemināja par kādu pusotru metru. Mēs treniņos, izmantojot mānekļus bez āķiem, dabūjām 15–17 kontaktus, savukārt pēc ūdens līmeņa nolaišanas asarīti knapi varēja pierunāt. Un mums ar sešiem zandartiem bija par maz, lai to uzskatītu par labu rezultātu. Palikām pa vidu. Ja nebūtu ūdens līmenis pazemināts, domāju, mēs varētu pacīnīties par medaļām. Bet apstākļi šoreiz nesalikās.
Es vienmēr intervijās cenšos pavaicāt par mānekļu krāsu nozīmi, un katram makšķerniekam ir sava teorija par to.
Zini kā, drīzāk svarīgi ir toņi, spilgtums. Krāsa – laikam jau tomēr zandartam zaļais, lai gan pētnieki apgalvo, ka zivs redz pasauli melnbaltu. Es galvenokārt zandartus ķeru ar dažādu zaļo toņu mānekļiem. Citreiz izmantoju Oshelure gumijas, tā dēvētās bitītes. Zandarts ir tāds interesants radījums. Tu vari vienu reizi novilkt mānekli tam gar degunu, otru, un tikai trešajā tas pieķersies.
Tas atkarīgs no mānekļa izspēles vai krāsas?
Domāju, ka no abiem faktoriem.
Zandartus uz mandulām ķer?
Tad, kad zandarts aiziet ziemošanas bedrēs, noguļas uz grunts, mandula ir ļoti labs māneklis. Vasaras vidū zandarts barojas ūdens vidējos un augšējos slāņos. Kad ir auksts, zandarts barojas pamatā no grunts. Tad mandulas ir īstais māneklis. Protams, arī pavasarī un vasarā zandartu var noķert ar mandulu. Mandulai svarīgi, ka tā netirinās, jo zandartam nepatīk vibroastes. Mani novērojumi ir tādi, ka žanim vajag vai nu dropšota mānekļu asti, vai mandulu. Nezinu, ar ko tas saistīts. Sevišķi, kad tas atrodas pie grunts un skaties, vai augšā neatrodas kāds breksis, ko apēst. Zandarts skatās uz sīkzivīm, kuras ir tādas kā pusslimas, vai uz tām, kas barojas no grunts. Savukārt tām zivīm, kas ir dzīvīgas, vispār nepievērš uzmanību. Varbūt domā, ka nav vērts. Grūti saprast, kāds algoritms ir viņa galvā. Jo rudenī, lai zandartu noķertu, ja veiksi asu kustību ar mānekli, tu zivi aizbiedēsi.
Tāpēc bieži dzirdēts, ka ļoti lēni jātin.
Jā, jo zandarts vienkārši mūk prom. Reāli aizmūk, der tikai un vienīgi lēna ietīšana. Lai gan ir arī tādi gadījumi, kad no simts zivīm vienu var izprovocēt ar asu rāvienu. Ar ko tas saistīts, nezinu. Varbūt zivs nav dabūjusi vakariņas, varbūt kāda slimība. Tā arī var būt. Čehijā, kad ķērām zandartus, visiem mutes ciet. Apstājāmies, ar Panoptics skatāmies, ka apakšā ir aptuveni 200 zivju. Un gandrīz neviena no tām neņem. Pēc copes aprēķinājām, ka no septiņdesmit zivīm tikai vienai bija interese par mānekli.
Un atkal zīlējāt, kāpēc tā?
Izvilku zivi un pamanīju, ka tai bija tādi kā izaugumi pie anālās atveres. Es domāju, ka zivis bija vienkārši pusslimas. Vai kāds cits iemesls.
Atmosfēras spiedienu ņem vērā, kad brauc uz copi?
Protams! Ja tas nostaigā, zivs uzvedas citādāk. Bet tas nav vienmēr un visās ūdenstilpēs. Viss atkarīgs no zivs sugas, jo, piemēram, asaris vispār ir ļoti ziņkārīgs. Skaidrs, ja spiediens ilgi bijis nemainīgs, cope būs laba, ja tas lēkā, būs tā, kā būs.
Uz dzīvo zivtiņu zandartu esi ķēris?
Ar tēvu savulaik braucām uz Plaviņām pie Oliņsalas, tur upei iet pāri elektrolīnija. Uz beigtām mailītēm ar gruntenēm ļoti labi ķērām zandartus. Viens āķis ar ēsmu bija uz grunts, otram bija piemontēts griezulītis, tas pārvietojās pa auklu augšā, lejā. Parasti bija cope uz augšējā āķa. Arī samēni un zuši trāpījās. Bet Pierīgā uz dzīvo ēsmu zandartu neesmu ķēris.
Kura ūdenstilpe Pierīgā šķiet visinteresantākā?
Grūti tā noraksturot. Man liekas, ka tomēr Ķīšezers. Ja runājam par zandartiem, tad bedre pie Ozo golfa kluba. Juglas ezerā ir lielās līdakas un sami. Tie tur ir milzīgi un daudz, esmu redzējis, ka aptuveni 20 sami barā stāv zem ūdens, katrs vismaz uz 20 kilo. Bet, kad met mānekli, tie nereaģē. Ar jaunajām tehnoloģijām ir tā, ka bezmaz vai var nodarboties ar zivju pētniecību. Jo priekšstati par zandartu man ir mainījušies radikāli. Daudzi to joprojām uzskata par grunts zivi, bet tā nav. Rudenī tā dzīvo uz grunts, bet zandarts ir pusūdens mednieks.
Sanāk, ka jūs jau varat konsultēt zinātniekus.
Noteikti. Mums ir arī tā saucamā čipošanas mafija – sadarbībā ar BIOR iezīmējam zivis. Arī līdakas Juglā čipojam, jo tās tur patiešām ir lielas.
Tu esi kaut kā pavilcies līdzi makšķernieku modei? Nesen intervijā Aigars Garais teica, ka šogad no mānekļiem īpaši populārs kļuvis čaterbaits.
Tas ir arī mans šīs vasaras atklājums, jo reāli piesaista asari, īpaši lielākos eksemplārus. Arī līdakas ar to var veiksmīgi ķert. Čaterbaits ir tāds kā voblera un tvistera apvienojums. Ne vienmēr tas strādā, dažreiz rotiņš to izkonkurē, bet ar čaterbaitu var labi izvilkt zivi zāļainās vietās. Tas ir liels pluss. Es zinu, ka amerikāņi basus copē tikai un vienīgi ar čaterbaitiem.
Ir redzēts video, ka viens copes entuziasts basu izvilka ar parastu koka klucīti, kuram bija piemontēta āķu sistēma. Bet tajā ūdenskrātuvē laikam zivju krājums bija tik liels, ka tās varētu makšķerēt uz lodīšu gultņiem.
Ir jau bijis arī tā, ka ieslēdz ūdensizturīgam telefonam kameru filmēšanas režīmā un rausta to kā džerku, un līdaka uzbrūk.
Kā īsti ir ar to džerku, tas sāk izkonkurēt bigbaitu?
Mani novērojumi ir tādi: ja ūdenstilpē ir liels zivju resurss, labāk strādāt ar lielo gumiju, jo tā manā uztverē tomēr ir zivīgāka. To es secinu pēc to zivju uzvedības, ko redzu savā ekrānā. Līdakām svarīgas asās kustības, ko rada džerks, ja tā ir ļoti izsalkusi, bet parasti zem ūdens to nav daudz. Makšķerēšanas sportā tomēr svarīgi, lai noķertu pēc iespējas vairāk zivju, tāpēc es labāk izvēlētos lielo gumiju. Jo tai ir kustīga aste, un pie liela zivju resursa procentuāli vairāk paņems uz gumiju nekā uz džerku. Džerks ir pārāk agresīvs. Ja es veiktu vienu metienu, iesākumā es noteikti uzraustītu, tad ietītu kādas desmit sekundes, tad atkal uzraustītu, un domāju, ka cope sekotu, kad atkal mierīgi ietītu. Jo līdakai ļoti bieži ir tā, ka tā nekustīgi stāv, tu uzmet mānekli, velc, un tā paņem. Tiklīdz sāc agresīvi raustīt, tā aiziet. Džerka kustība vairāk vajadzīga, lai pievērstu zivs uzmanību. Protams, Skandināvijā, kur ir akmeņaini ezeri, kur ir liels plēsēju resurss, tur var piedāvāt jebko. Un tur es ņemtu džerku, jo tur zivis ir izsalkušas.
Tieši tas pats ir ar vobleriem, ja runājam par līdakām. Asarim ir drusku citādāk, tam vajag mānekli izspēlēt, jo viņš ir ziņkārīgs. Asari var izprovocēt ar dažādu spēli. Ziemā Peipusa ezerā atrodam milzīgu asaru baru un trīs dienas pēc kārtas ķeram tos. Milzīgs bars, pat nevar nogremdēt bļitku, to paņem jau pusūdenī. Un tad seko stāsts par metāla mānekli un gumiju. Uzliec tvisteri, ko vasarā asaris ņem, bet ziemā ar to nevar noķert nevienu zivi. Tātad tas ir jautājums par mānekļa izspēli, jo asaris ir spēles zivs. Vērojot ekrānā līdaku uzbrukumus, 80 procentos tās paņem, kad mānekli lēni ietin. Bez jebkādas izspēles. Ar džerku tāda rezultāta nebūs. Varbūt citreiz līdaka savā algoritmā izrēķina, ka vēlas apēst kādu peli, jo ir tādi mānekļi kā miuras ar pušķi galā. Tad ir tā, ka līdaka stāv, uzmet parasto mānekli, tā nekādu reakciju neizrāda. Uzmet miuru, dziļums 17 metri, līdaka atrodas pusūdenī, māneklis atrodas aptuveni trīs metru attālumā no tās, bet līdaka pagriežas un paņem. Tātad māneklim ir nozīme, bet jāeksperimentē. Varbūt līdaka saprot, ka tai vajag cieto gaļu, vajag kādas minerālvielas? Arī tad, kad līdakai nav apetītes, ar miuru to dažkārt var izprovocēt.
Ko tu saki par tādu uzskatu, ka copmaņi iedalās japāņu vai somu mānekļu piekritējos?
Man patīk mānekļi, kas gatavoti Japānā, sevišķi vobleri, jo tie ir tehnoloģiski mākslas darbi, tiem ir labs izsvarojums, labi lido. Tie gan ir ļoti dārgi. Bet es uzskatu, ka tie ir labāki par Rapalas mānekļiem. Lai gan velcē noteikti labāki ir Rapalas vobleri. Ja runā par parasto spiningošanu, dodu priekšroku japāņu vobleriem, jo pie tiem ir vairāk piestrādāts, tie ir precīzāki. Japāņu gumijas – no tām gan nevienu nezinu nosaukt. Bet, runājot par tiem pašiem vobleriem – tvičojot zivs paņem, kad iepauzē.
Tāds profiņš kā tu, kad ieej makšķernieku veikalā, nopirksi kādu vobleru tikai tāpēc, ka tas smuki izskatās?
Protams! 70% pērku tos, kas pašam patīk. Jo nostrādā tas, ka zemapziņa saka, ka arī zivīm tas varētu patikt. Ir copmaņi, kuriem ir simts kastes ar mānekļiem, un ir tādi, kuriem ir viena kaste, bet rezultāti ir līdzīgi. Atceros, pirms kādiem 15 gadiem braucām velcēt līdakas, un mans draugs mānekļus mainīja ik pēc piecpadsmit minūtēm. Es labi ja divus pa visu dienu nomainu. Jo ir jāgaida zivs iznāciens, nav svarīgi, kādas krāsas māneklis uzlikts. Otra teorija ir tāda, kāpēc strādā – plēsējs medījot skatās uz augšu. Piemēram, vakar zandarti ķērās, šodien neķeras. Izrādās, ka zandarts pārvietojies augstāk un ir patiesībā vēl aktīvāks. To esmu novērojis ar savu instrumentu. Tad vienkārši uzliec piecgramīgu svina galviņu un 15 minūtēs saķer, cik vajag.
Imanta Tiltiņa 5 ieteikumi sekmīgai copei
– Ar jaunajām tehnoloģijām ir tā, ka bezmaz vai var nodarboties ar zivju pētniecību. Jo priekšstati par zandartu man ir mainījušies radikāli. Daudzi to joprojām uzskata par grunts zivi, bet tā nav. Rudenī tā dzīvo uz grunts, bet zandarts ir pusūdens mednieks.
– Man patīk mānekļi, kas gatavoti Japānā, sevišķi vobleri, jo tie ir tehnoloģiski mākslas darbi, tiem ir labs izsvarojums, labi lido. Tie gan ir ļoti dārgi. Bet es uzskatu, ka tie ir labāki par Rapalas mānekļiem. Lai gan velcē noteikti labāki ir Rapalas vobleri.
– Ir copmaņi, kuriem ir simts kastes ar mānekļiem, un ir tādi, kuriem ir viena kaste, bet rezultāti ir līdzīgi. Atceros, pirms kādiem 15 gadiem braucām velcēt līdakas, un mans draugs mānekļus mainīja ik pēc piecpadsmit minūtēm. Es labi ja divus pa visu dienu nomainu. Jo ir jāgaida zivs iznāciens, nav svarīgi, kādas krāsas māneklis uzlikts.
– Plēsējs medījot skatās uz augšu. Piemēram, vakar zandarti ķērās, šodien neķeras. Izrādās, ka zandarts pārvietojies augstāk un ir patiesībā vēl aktīvāks. To esmu novērojis ar savu instrumentu. Tad vienkārši uzliec piecgramīgu svina galviņu un 15 minūtēs saķer, cik vajag.
– Esmu novērojis, ka zandarti savā starpā komunicē. Piemēram, stāv zivs medību pozā, piepeld cita zivs, un abas kopā aizpeld. Arī lielie sami dziļumā uzturas grupās. Nav zivis tik stulbas, kā mēs domājam. Protams, vēders tām dominē pār apziņu, saprātu, ja tāds tām ir. Gan kodīs gumijā, gan bračku apēdīs. Bet dzīvnieku pasaulē jau notiek tāpat.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
