Manās rokās nokļuva šā gadsimta sākumā izdota Broņislava Liepnieka grāmata “Forele kā mīļākā”. Ar lielu interesi izlasīju un sāku aizdomāties par forelēm. Nē, nē, nekļūšu es forelists, tā ir īpaša copmaņu kategorija. Mani ieinteresēja foreļu nārsts, jo tas notiek citādi nekā citām zivīm. Daudz pārsteidzoša var atrast foreļu nārsta laikā, vairošanās vietas izvēlē un pašā procesā.
Kad notiek foreļu nārsts
Kad foreles sasniedz trīs gadu vecumu, tās var uzskatīt par dzimum- gatavību sasniegušām zivīm, kas spējīgas veikt tālu ceļu līdz nārsta vietai. Atkarībā no zivju veida un dzīvotnes apstākļiem, protams, šis vecums var atšķirties. Tātad dažiem indivīdiem nobriešanas stadija sākas jau divu gadu vecumā, citiem tikai piecu gadu vecumā.
Lielākā daļa zivju sāk nārstot pavasara vai vasaras sezonā, jo šajos siltajos periodos mazuļiem ir lielākas iespējas izdzīvot un baroties. Foreles nārsto citādi. Šīs zivis nārsto, kad citas zivis jau ir iznārstojušas un to pēcnācēji jau mazliet paaugušies. Foreles nārsto vēlā rudenī vai pat iestājoties ziemai.
Nārsts parasti sākas novembrī, bet esmu atradis informāciju, ka dažkārt tas var notikt jau oktobra beigās. Šo procesu ietekmē laika ap- stākļi – jo vēsāks ir rudens, jo agrāk notiks nārsts.
Kad zivs ir noskaidrojusi nārsta vietu, sākas enerģiju patērējošs nārsta posms. Dienas laikā foreļu nārsta dinamika mainās. Parasti vakaros un līdz pusnaktij zivis ir aktīvas. Pa nakti foreles slēpjas, lai kaut nedaudz atpūstos un papildinātu spēkus. No rīta nārsts nav tik intensīvs kā va- karā. Kopumā nārsts aizņem apmēram mēnesi.
Kur nārsto foreles?
Tiklīdz beidzas gada karstā sezona, foreles peld pa upi, lai izvēlētos nārsta vietu. To vēlme iegūt pēcnācējus ir tik liela, ka ļauj tikt galā ar jebkurām grūtībām. Zivis nebaidās ne no ūdenskritumiem, ne zemūdens šķēršļiem, ne kilometru skaita, kas tām jāpārvar.
Foreles turpina ceļu pa upi, līdz tām iepatīkas atbilstošā vieta. Interesanti, ka zivis izvēlas vietas, kur ir spēcīga straume, vēlams, lai gultne būtu akmeņaina, ar nelieliem oļiem, svarīgs faktors ir dziļums, tai jābūt seklai. Lūk, lieliska vieta un teicami apstākļi nārstam.
Kā noris foreles nārsts
Izvēlējusies nārsta vietu, forele sāk gatavoties nārstam. Tā attīra vietu no dažādiem nevēlamiem apaugumiem, veic padziļināšanu. Pēc vietas sakārto- šanas sākas nārsta posms. Sagatavo- tajā bedrē mātīte lielos daudzumos nērš ikrus. Tad pienāk tēviņa kārta ikrus apaugļot. Taču ne visiem tēviņiem mā tīte ir gatava uzticēt pēcnācējus, viņa izvēlas spēcīgākos un nobriedušākos īpatņus. Mātītes saprot, ka spēka pilnas zivis var atražot veselīgus pēcnācējus, kuriem būs lielākas izredzes izdzīvot. Nākamais solis nārsta procesā ir ikru aprakšana sagatavotajā bedrītē. Šādi foreles pasargā savus pēcnācējus no upes mainīgajām straumēm un citu zivju apēšanas.
Sākumā ikriņi ir ļoti lipīgi. Tie viegli piestiprinās uz gultnes, uz oļiem. Galvenais, lai mātīte laikus “apsedz” ikrus, līdz to lipīgums ir izzudis. Ja foreles mātīte ir visu izdarījusi pareizi un laikā, tas palielina iespējas pēcnācējiem izdzīvot. Turpinājumā kāpuriem, kas izšķīlušies no ikriem, būs ilgs pārtapšanas posms līdz kļūšanai par pieaugušām zivīm, un ne visas zivis varēs pārdzīvot šo laiku.
Ikriņi pakāpeniski nogatavojas un pārvēršas mazās zivtiņās. Sākotnēji ikriņi bija zirņa lielumā, bet mazuļi jau sasniedz pat divu centimetru garumu. Sākumā zivju kāpuriņi pārtiek no ikru dzeltenuma maisiņa, bet šajā laikā kāpuri vēl aktīvi nepeld. Viņi slēpjas starp akmeņiem un nepamet savu patvēruma vietu.
Pavasarī izdzīvojušie mazuļi sāk virzīties lejup pa upi, uz turieni, kur ir barības rezerves. Sākumā jauno zivtiņu barība ir dažādie pa ceļam sa- staptie kukaiņi un mušiņas. Jaunās zivtiņas kāri ķer visu, kas iekrīt ūdenī. Lēnām zivis aug, un tad jau par barību tiek izmantotas maijvaboles un to kāpuri. Rudens sākumā mazuļu garums sasniedz jau 9–10 cm. Tikai pēc diviem gadiem mazuļi būs pieauguši un izveidojušies par pieaugu- šām zivīm, kas būs piemērotas ķeršanai un dzimtas turpināšanai.
Raivo Āķītis