Ziema ir skarbs laiks visām dzīvajām radībām, bet jo īpaši zivīm. Ziemā te uzsalst, te gaisa temperatūra ir plusos, te atkal uzsalst, ūdenskrātuvēs zivis un citi ūdenī mītošie radījumi nonāk neapskaužamā situācijā. Sauszemes dzīvnieki vienkārši ir izsalkuši, un tiem ir auksti, savukārt zemūdens valstības pārstāvjiem bieži vien ir grūti elpot, jo rezervuāru virsmu klāj biezs ledus un sniegs. Nereti ledus biezums pārsniedz 30 un vairāk cm, bet dažreiz mazās upītes un dīķi pilnībā aizsalst līdz pašai gultnei. Kā zivīm izdodas izdzīvot šajos apstākļos?
Arī zivīm nepieciešams skābeklis
Kad beidzot ledus ir uzsalis pietiekami izturīgs, lai ar saviem makšķerēšanas piederumiem un visu ekipējumu droši un pārliecinoši izturētu cilvēka svaru, var nodarboties ar to, kas patīk, proti, ziemas makšķerēšanas priekiem. Dažiem varbūt šķiet – kas tur neparasts; pēc būtības tā ir pati vienkāršākā nodarbe – uztin auklu, uzliec ēsmu, un viss –, taču makšķerēšanai šajā laikā ir sava specifika. Diemžēl cilvēkam nav lemts ieskatīties zem ledus, varbūt āliņģī notiek īstas traģēdijas, jo zivīm sākas skābekļa bads. Lai makšķernieks varētu nodarboties ar savu iecienīto atpūtas veidu un tiktu pie kārotās zivs, vispirms vajag izurbt āliņģi.
Ziemā zivis dzīvo ievērojami vēsākā ūdenī, to ķermenis pielāgojas ūdens temperatūrai. Zivis iemanījušās pielāgoties gan manāmām ūdens temperatūras izmaiņām, gan skābekļa koncentrācijas svārstībām, turklāt dažādos gadalaikos. Saldūdens krātuvēs vasarā virsmu apsilda saule, bet dziļākās vietās ūdens temperatūra ir zemāka. Aukstais ūdens ir blīvāks, šķiet, ka tas ir iestrēdzis zem siltāka un mazāk blīva ūdens. Interesanti, ka līdzīga aina ir vērojama sālsūdenī. Saskaņā ar pētnieku, kas nirst lielos dziļumos, liecībām blīvuma izmaiņas ir diezgan retas un neparedzamas, taču problēmas var būt ne vien saistībā ar krasām ūdens blīvuma izmaiņām, bet arī ar zemūdens straumēm. Tuvojoties ziemai un laikam kļūstot vēsākam, temperatūra ūdenskrātuvē pamazām stabilizējas. Kad ūdens temperatūra starp slāņiem izlīdzinās, izzūd arī blīvuma atšķirība, ūdens slāņos notiek dinamisks process, nereti to sauc arī par rudenīgo sajaukšanos. Tāds pats process, tiesa gan, pretējā virzienā, atkārtojas pavasarī, kad ledus kūst un vējš atkal var sajaukt ūdens temperatūru. Taču atgriezīsimies pie ziemas. Iestājoties vēsākam laikam un pūšot rudens vējiem, ūdens temperatūra ūdenskrātuvēs pazeminās, bet virsma pārklājas ar ledu. Saldūdens maksimālais blīvums ir 4°C, ūdens, kas zemāks par 4°C, paceļas virsējos slāņos, padarot zemāko slāni par siltāku un pievilcīgāku daudzām zivju sugām, lai tās izdzīvotu ziemā, sevišķi bargajā salā.
Pārziemošana
Daži zīdītāji, piemēram, eži un lāči, rudenī “iekrīt” miegā, lai pārdzīvotu bargo ziemu. Arī zivis ieņem īpašu stāvokli, ko varētu nodēvēt par ziemas miegu. Sami, karpas, līņi pulcējas lielākos baros un mīt dziļākās ūdenskrātuves vietās. Zivīm fizioloģiskie procesi strauji palēninās: sirds pukst retāk, bet vielmaiņa samazinās. Zivis kļūst letarģiskas un mazaktīvas, bet dažkārt pat neaktīvas. Tās ievērojami retāk meklē barību, iespējams, pat pilnībā pārtiek no rudenī iegūtajiem “taukiem”. Šādai pusaizmigušai zivij nevajag daudz gaisa, tāpēc tā elpo retāk. Dažas zivis, piemēram, karūsas, kas mitinās seklās ūdenskrātuvēs, parasti ierokas dūņās un “iekrīt” īstā suspendētā animācijā, citiem vārdiem sakot, tās iemieg. Šādā stāvoklī tās nebaidās pat no lieliem saliem, kuru dēļ rezervuāri aizsalst līdz pašai apakšai. Kā tas iespējams? Pavisam vienkārši! Ja piepildīsiet burku ar ūdeni līdz malām un atstāsiet to aukstumā, pēc kāda laika ielietais ūdens sasals un pārvērtīsies ledū. Ledum blīvums ir lielāks nekā šķidram ūdenim. Tāpēc lielā salā burkā radīsies plaisas. Tas pats notiek arī ar dzīvnieku ķermeņiem: asinis, limfas un citi šķidrumi kristalizējas un saplēš audus. Karūsām šādu problēmu nav. Pateicoties dabiskajām “pretaizsalšanas” īpatnībām, šķidrumi zivju ķermenī nekristalizējas, un, iesalušas ledū, zivis neaiziet bojā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vēl daži vārdi par zivju dzīvi
Zivis varētu iedalīt divās kategorijās: siltā un aukstā ūdens iemītnieces. Ārpus optimālā temperatūras diapazona zivīm ir jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Saldūdens zivis nevar citādāk regulēt savu ķermeņa temperatūru kā tikai ar savām darbībām, piemēram, aktīvām kustībām. Viens no visizplatītākajiem veidiem, kā zivis pielāgojas ziemas temperatūrai, ir samazināt savu aktivitāti, tādējādi palēninot enerģijas zudumu un samazinot nepieciešamību medīt un baroties. Dažas zivju sugas, piemēram, sami, ierokas mīkstajās ūdenskrātuves dūņās, kas atrodas uz gultnes, lai saglabātu siltumu. Es domāju, ka daudzi makšķernieki nemaz nezina, ka ziemā zem ledus noris dažādas cīņas, es pat teiktu – kaujas. Tas saistīts ar plēsēju medībām, jo arī miermīlīgajām zivīm nepieciešama barība un plēsoņas seko katrai miermīlīgās zivtiņas kustībai. Tas nozīmē, ka makšķerniekiem ir iespēja tikt pie ievērojamāka loma.
Šis materiāls nav par barību un zivju pārtiku, bet gan par skābekli ūdenī. Tas nepieciešams visiem – gan cilvēkiem, gan zivīm. Mums ir “paveicies”, jo visapkārt ir skābeklis, vairāk vai mazāk, bet tas ir. Jā, kaut kur kalnos ir trūcīgāk ar to, pie kalnos esošā skābekļa ir jāpierod. Vienkārši ņem un elpo! Taču zivīm tas nav viegli, jo skābekļa koncentrācija ūdenī ir niecīga, sevišķi ziemā, kad ūdenskrātuves virsmu klāj ledus, bet esošajam skābeklim jāizdala dzīvību veicinošas molekulas.
Kā piegādāt skābekli zivīm zem ledus
Interesanti, ka zivis var iegūt O2, izmantojot dažādas “ierīces”, ne tikai žaunas. Zivju ir daudz un dažādas, ne visas elpo tikai caur žaunām, dažas zivju sugas elpo, absorbējot skābekli caur ādu, asinsvadiem, kas ir peldpūšļa sieniņās, kuņģī vai pat zarnās, bet dažas pat caur muti ieelpo gaisa burbuļus, kas veidojas zem ledus. Pēdējais variants ir gandrīz kā cilvēkam. Kāpēc zivis dzīvo ūdenī, nevis uz sauszemes? Varbūt ir pienācis laiks zivīm staigāt un dzīvot uz sauszemes? Lai gan arī tādas zivis ir.
Kamēr ūdenskrātuves vēl nav pārklātas ar ledu, skābeklis no gaisa viegli nonāk ūdenī. Ir vairāki veidi:
• vienkāršā difūzija – skābekļa molekulas iekļūst ūdens augšējā slānī;
• vējš rada viļņus, un ūdenskrātuve ātri piesātinās ar skābekli, tā iekļūšana un izšķīšana ūdenī ir aktīvāka.
Akvārija un dīķa zivtiņām ir stipri vieglāk, jo cilvēks uzstāda aeratorus, tādējādi radot peldošajām mājas mīlulēm komfortablus apstākļus. Cilvēks var uzstādīt aeratoru nelielā dīķī, bet nevar to uzstādīt ezerā vai upē. Vēl ļaunāk ir, tiklīdz ledus cepure aizver ūdenskrātuves nu jau auksto ūdens virsmu, gaisa apmaiņas process apstājas. Kāpēc tas neapstājas pilnībā? Zināmu skābekļa daudzumu papildina fotosintēzes augi, kas kaut kā izdzīvo zem ledus, pat neskatoties uz to, ka gaisma caur ledus kārtu ūdenī iekļūst pavisam niecīgā daudzumā, it īpaši, ja ledus ir biezs un uz tā uzkritis sniegs. Ledus sega neļauj skābeklim piekļūt no augšas, bet no apakšas zivīm dzīvot traucē vēl viens ienaidnieks. Apkārtējā piesārņojuma un lauksaimniecības atkritumu dēļ zem ūdens aktīvi attīstās aļģes, kas galvenokārt mīt uz ūdenskrātuves gultnes. Ziemā, kad zem ledus aļģes sadalās, tās patērē skābekli, kas ziemas periodā ir īpaši vērtīgs. Teritorija, kurā sadalās lielākā aļģu masa, var būt vispār bez skābekļa, neapdzīvojama nedz zivīm, nedz citiem zemūdens iemītniekiem, kuri sāk izjust skābekļa badu. Mēs varam brīvi elpot, bet zivis dažkārt spiestas dzīvot ļoti lielā skābekļa trūkumā, nereti zivis piepeld pie pašas ledus garozas, proti, uzreiz zem ledus, tur izšķīdušais skābekļa daudzums vismaz ir nedaudz augstāks. Jāatzīst, ka ar katru nedēļu, pat ar katru dienu šis skābekļa daudzums samazinās, bet tā saucamā nāves zona paplašinās arvien vairāk. Makšķernieki šajā ziņā veic mazu, bet tomēr ārkārtīgi noderīgu lietu, izurbjot āliņģi ūdenī, caur kuru nokļūst vismaz minimāls skābekļa daudzums. Protams, šie izurbtie āliņģi ir paredzēti zivju ķeršanai, nevis to glābšanai. Kā jau iepriekš minēju, tad viens no skābekļa patēriņa samazināšanas variantiem ir aktivitātes ierobežošana līdz minimumam. Neelpot vispār nav iespējams, zivīm kļūst arvien grūtāk atrast izdzīvošanai nepieciešamo skābekli. Ir vairākas makšķernieku grupas, kas, neskatoties ne uz ko, brauc uz mazajām ūdenskrātuvēm un urbj desmitiem āliņģu. Paldies viņiem!
Palīdz plaisas
Lielajās upēs un plašajos ezeros vienmēr ir ledū izveidojušās plaisas. Plaisa ir ledus neskarta atklāta ūdens zona, citviet ledus ir plānāks, turklāt ievērojami plānāks. Parasti šīs plaisas veidojas straujos ūdens plūsmas posmos, pie krastiem, kas stipri aizauguši ar veģetāciju, vai vietās, kur parādās pazemes avoti. Citiem vārdiem sakot, kur ir atklātais ūdens, tur notiek gāzu apmaiņa: ūdenskrātuve atbrīvojas no oglekļa dioksīda, pretī saņemot skābekli.
Ledus nav šķērslis
Ledus segas biezums uz saldūdens krātuvēm var sasniegt vairākus desmitus centimetru, dažkārt pat metra biezumu. Savukārt, ja runa ir par okeāniem un jūrām, ledus biezums var pārsniegt pat vairākus metrus. Lai vai kā, bet ledus tomēr nav pilnīgi necaurlaidīga viela, kurai gāzes nevar iziet cauri. Ledus kristāli ir lieli tetraedri, caur kuriem var pārvietoties gāzes. Tāpēc gaiss, lai arī ar lielām grūtībām, spēj iekļūt pat caur biezu ledus slāni.
Kā noteikt, vai zemūdens dzīve ir kritiska?
Risinājums ir oksimetrs*. Ir skaidrs: ja zivis āliņģī kampj gaisu, tad diemžēl laiks jau ir zaudēts. Šos āliņģus vajadzēja urbt ievērojami agrāk. Lai šādu ainu nebūtu, cilvēkam būtu jāzina skābekļa satura izmaiņu dinamika ūdenī. Turklāt ūdenī izšķīdušā skābekļa mērījumi ir jāveic nevis no ūdens virsmas, bet gan dziļumā. Jā, protams, šis dziļums var būt atšķirīgs, ir vietas, kur ir pieci metri, bet ir arī vietas, kur ir desmit un vairāk metru. Attiecīgi nepieciešama ierīce, kurai sensora vads ir garš, ar vienu metru noteikti nepietiks, jāizvēlas ūdens oksimetrs, kura vada garums ir aptuveni 3–3,5 metri. Šāda uzparikte ļaus iegūt objektīvu informāciju par skābekli ūdens vidējos slāņos. Kā darboties? Pavisam vienkārši! Nolaidiet elektrodu un pārbaudiet aparāta rādītājus!
Pēc mērījumu rezultātiem, protams, būs jādarbojas ar urbjiem, laužņiem, cērtēm, vergām, lai ledū veidotu āliņģus. Laiku pa laikam ieteicams veikt kontrolmērījumus, lai uzraudzītu situāciju. Drosmīgākās zivis, sapratušas, ka atkal pieejams gaiss, uzmanīgi piepeldēs pie jaunajiem āliņģiem un sāks elpot. Ar katru sekundi, ar katru minūti zivtiņu skaits pieaugs, un tās sāks riņķot ap āliņģiem. Promejot tālredzīgi zivju glābēji iesaldē ledū niedres, caur kurām, āliņģim sasalstot, ūdenskrātuvē iekļūst skābeklis, iespējams, ne tik daudz, cik pie atvērta āliņģa, bet tomēr.
Arī zivis migrē
Zivis, gluži tāpat kā gājputni, var migrēt uz siltiem reģioniem. Tiesa, tas galvenokārt attiecas tikai uz jūras zivju sugām, piemēram, anšoviem un makrelēm. Kad kļūst jūtami aukstāks un ūdens virsma sāk sasalt, lieli zivju bari migrē uz siltākiem Pasaules okeāna apgabaliem. Nobeigumā vēlos piebilst, ka zivju slāpšana ir novērojama arī vasarā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
* Oksimetrs – ūdenī vai citā šķidrumā izšķīdinātā skābekļa noteicējs. Šī ir īpaša mikroprocesoru ierīce, kas sastāv no zondes ar iebūvētu sensoru, kā arī nomaināmām membrānām.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
