Esmu minējis, ka rakstīšana atsauc atmiņas par piedzīvojumiem. Atmiņas vēl ir pavisam spilgtas, un vēlreiz pārcilāt un salikt pa plauktiem pagājušo Zviedrijas ekspedīciju ir bezgala patīkami. Lai arī pēc copē pavadītajām naktīm un nozagtajām miega stundām vēl īsti nav noregulējies bioloģiskais pulkstenis, galvā jau sāk kalties plāni nākamajiem braucieniem. Zviedrija! Vieta un valsts, kura nekādi nelaiž vaļā. Esmu bijis jau trīs reizes, bet ar katru reizi arvien vairāk iepatīkas vietas, cilvēki un copes apstākļi. Tad nu padalīšos ar atziņām, piedzīvojumiem.
Tiklīdz beidzas viens brauciens, sāk rosīties domas par nākamo. Un šajā gadā bijām sadalījuši pienākumus – es atbildu par ēšanu, Kaspars Jansons par transportu, Mārim Cīlītim copējamo ūdeņu izpēte un Arturs Stauga kā jauniņais bauda noorganizētu braucienu. Maršruts jau ierastais – Kaspars mani savāc Mārupē, dodamies uz Ventspili, kur mūs sagaida Māris un Arturs, plkst. 23:59 prāmis uz Nīnashamnu, aptuveni astoņu stundu brauciens uz ziemeļiem. Neiztikam bez domu apmaiņas tieši galamērķa jautājumā. Ļoti gribējās aizbraukt, soma mugurā, n-tie kilometri pārgājiena, un makšķerējam. Šis formāts nav viegls, un no pieredzes varu teikt, ka iznākumi var būt divi – viss būs labi un zivis būs; viss būs slikti, jo noieti gaisa gabali ar smagām somām un zivju maz.
Vēl viena lieta, kurai sekojam līdzi, ir nokrišņi. Nav patīkami, ja, nonākot galā, saproti, ka upe pārvērtusies līdz nepazīšanai un iemest īsti nav kur, jo salijis tik daudz, ka upe līdzinās Amazonei. Mums pašiem gan nav nācies necopējamā līmenī makšķerēt, bet no citu kolēģu pieredzes arī vajag mācīties. Noskatītajā pastaigu upē sola pamatīgus nokrišņus, un, lai arī piekrītu teicienam, ka apģērbs var izglābt, tomēr nevar būt nekāda kaifa nedēļu slapjumā dzīvot.
Tā nu mēs pieslēdzamies plānam B – pagājušā gada upe, kura šķita laba ar visu to, ka līmenis bija nedaudz par augstu. Turpceļā pieskrienam pie citas upes meža tiltiņa un izmēģinām laimi. Viena neliela forelīte izlec, un viss. Braucam uz noskatīto mērķi. Laikam jau šeit jāuzsver, ka neminu upes. Paskaidrošu. Gana daudz copmaņu dodas uz Zviedrijas ziemeļiem, lai pacopētu, jo tādu pieredzi Latvijas upēs nav iespējams izdzīvot. Turklāt arī izmaksas šādam pasākumam nav lielas, teju katrs var atļauties reizi gadā pašikot. Tālāk arī padalīšos ar summām, kuras iztērējām šajā braucienā. Daudzi bāleliņi dodas ne tikai uzēst pa kādai forelei uz vietas, bet arī piesist ledusskapjus un izpildīt pārtikas plānu, man tas nav pieņemams, jo šajā pasākumā apēdām vien četras alatas un vienu foreli, mājās neatbrauca neviena zivs. Lai arī zviedri paši uzskata zivi par resursu un ekoloģisku pārtiku, mums jāuzvedas kā ciemiņiem.
Atgriežoties pie ūdeņiem, paliekam pie pārbraucienu taktikas – pacopējam vienā upē, saprotam potenciālu un braucam citur turpināt copi. Pieparkojamies pie pazīstamas vietas un aizsūtām nepacietīgākos uz testu. Ķer! Sirds mierīga, izņemot sapratni, ka nokurināta visa malka. Savā starpā vēl pazirgojamies, ka nāksies rakstīt sūdzību par to, ka nometnes vietā nav malkas. Šeit daudzās vietās ir ne tikai iekoptas atpūtas vietas, bet arī jau sagatavota sausa malka ugunskuram. Vakariņas. Dažas glāzes silda dzēriena. Diena visai nogurdinoša, jo uz prāmja miegs caurs, visa diena pavadīta mašīnā. Un ar visu to ir jādodas makšķerēt! Ziemeļu naktis ir gaišas, un copēt var 24 stundas. Bet, pirms doties uz upi, jāsakārto viesnīca. Otro gadu līdzi mums brauc Norfin Zander 4 telts. Pirms salikšanas bija nedaudz šaubu par ietilpību, es gan piedāvāju paņemt otru telti, bet, tā kā braucam ar standarta universāli, tad daudz vietas nav. Četri matracīši, guļammaisi, spilveni un četru pieaugušu veču rumpji satilpst vēsā zviedru mierā. Un nevaru neuzteikt šīs telts ātro uzcelšanas, salikšanas mehānismu. Dodamies uz upi…
“Viesnīca” Norfin Zander 4 – var uzņemt četrus pieaugušos.
“Viesnīca” Norfin Zander 4 – var uzņemt četrus pieaugušos.
Mānekļu kastes saliktas, kāti gatavībā. Pēc pagājušā gada pieredzes šajā reizē gatavoju rotiņus, jo mans mērķis ir alata. To uz vobleru noķert ir daudz grūtāk, es pat teiktu, ka tā ir drīzāk veiksme nekā mērķtiecīgs darbs. Mepps, Lucky John (īpaši labi noder Trian Blade ar smago serdi) un vietējie Myran rotiņi it mana izvēle. Tradicionāli apciemojam vietējo copes bodi, kurā katrs pamanās iepirkt arī pa kādam eksperimentam. Es no veikala iznāku ar bombardas un mušu komplektu, kuru ieteica pamēģināt veikalnieks, un… aprīkotu mušas kātu, spoli, auklu. Jau pirms brauciena briedu mušai, un te nu tev bija. Atbilstošs komplekts par ļoti labu cenu un tavi pirmie, biklie soļi uz mušotāju ceļa ir sperti.
Vēl, runājot par inventāru, svarīga lieta ir kāts. Manā skatījumā, garums ap 2,40 m ir optimāls, lai varētu tālu mest. Prasās izmantot smalkāku testu, lai varētu baudīt mazāka izmēra zivis, tomēr šikot nedrīkst, tāpēc mana izvēle krīt uz Lucky John Basara 16. Arī Māris izmantoja šo pašu kātu, un abi bijām ļoti apmierināti. Spole 2500. vai 3000. izmēra, kurai virsū jātin pītā aukla, lai sanāk tāls metiens. Pītās auklas diametrs 0,8 (0,14) mm. Mono auklu esmu izsvītrojis pilnībā, tā stiepjas, un īpaši to var just jaudīgā straumē, kur nepieciešama kontrole pār mānekli un zivi. Ja runājam par vobleriem, tad tie daudz jaudīgāk iedarbojas tieši uz foreli. Ar izmēru salīdzinājumā ar Latvijas upēm nevajag skopoties. Droši var darboties ar 70, 80 un pat 90 mm vobleriem. Ja nolemjat doties šāda tipa braucienā, tad es ieteiktu arī padomāt par mugursomu, kurā visu copei nepieciešamo (jaku, ūdenspudeli un desmaizi) var iebāzt. Un tagad sākam copēt!
Pirmā diena. Tā pat īsti nav diena, bet gan ierašanās vakars, kad rokas pie galda tik ļoti trīc, ka aizmirstas nogurums un miegs. Sadalāmies pāros un dodamies uz upi. Uzreiz ķeros pie rotiņiem, atrodu perspektīvu straumi un sāku strādāt. Pēc dažiem metieniem uzsēžas zivs. Alata. Nav liela, lai gan Latvijai jau būtu gana labs eksemplārs. Vēl pēc dažiem metieniem cope. Saprotu, ka prasmi neesmu aizmirsis un viss būs labi, ja vien būs zivis. Pasviežu dažus padomus Mārim, un arī viņam trāpās alata. Šeit neliela atkāpe un svarīgi ieteikumi, kuri palīdzēs noķert alatas. Forele labi ņem arī pretēji straumei uz leju vadītu mānekli, bet alatai nepieciešams mānekli noturēt iespējami ilgi vietā, kur viņa bāzējas. Ideālās vietas ir straumes malas, tur tās mēdz uzturēties un visbiežāk grābj mānekli. Tehnika līdzīgi kā lašu copē – metu ieslīpi uz leju pa straumi, mēģinu mānekli turēt iespējami dziļi un turu, ja straumes stiprums atļauj, tad var arī lēnām ietīt auklu, galvenais uzdevums ir neļaut straumei izspiest mānekli no ūdens. Staigājam, ķeram, un ķeras. Nevar padižoties ar izmēriem, bet sākumam ir patīkami vienkārši noķert zivi.
Kļūst tumšāks, un mēs jau esam gabalu nogājuši, bet te sākas klondaika. Alatas! Milzenes! Gandrīz katrā metienā. Un tās copes! Pēc kāda brīža sāku saprast, ka, iespējams, šis ir šī brauciena labākais, zivīgākais moments, tas nedaudz sarūgtina, jo tāda īsta cope vēl pat nav sākusies. Mērķis noķert lielu alatu – darīts! Džeki gan padodas ātrāk, bet mēs ar Māri copējam līdz 4.00 rītā, kad pārlaimīgi kā suņi dodamies uz viesnīcu. Ir tādas reizes, kad aizver acis un pusmiegā piecērt… šī ir tieši tāda. Plkst. 8.00 mostamies (vēl baterija ir pietiekami jaudīga, lai ātri un bez domāšanas pieceltos pēc dažu stundu miega), nesteidzīgas brokastis, kurās izbaudām nedaudz eksotikas – strausa ola. Garšas ziņā ir labi, bet izmērs tāds, ka vēl pusdienu termosā paliek, ko ielikt. Un uz upi prom.
Upe tā pati, tikai posmu izvēlamies citu. Kaspars un Arturs pa vienu krastu un pa straumi, mēs otrā krastā un dodamies virzienā pret straumi. Pašā zivju ķeršanas procesā nekādu pārsteigumu nav, ja neskaita to, ka vidējais zivs izmērs jau vairs nav tāds kā naktī. Izskaidrojums? Liels presings un popsīga vieta. Ūdens līmenis ir krietni zemāks nekā pirms gada, zivi vieglāk lokalizēt, noķert un apēst, ko vietējie copmaņi arī pieprot visai labi. Mūsu ekipāžai pamatā ķeras alatas, pa kādai forelei, un vienā vietā uzejam solīdu asaru bariņu.
Pēcpusdienā taisām pārtraukumu un dodamies uz bāzi uzēst. Visi apspriežamies un konstatējam dīvainu faktu – džekiem pārsvarā foreles, bet mums alatas. Lai arī šķietami abas zivju sugas šeit dzīvo, to ķeršana krietni atšķiras. Gribi noķert alatu? Rotiņi un met pa straumei. Foreles savukārt vairāk reaģē uz vobleriem, un arī grābieni ir citās vietās. Paēdam vakariņas, atpūšamies un dodamies ar džekiem nelielā alatu copes meistarklasē. Redzot, kā un ar kādiem mānekļiem darbojas, viņi atzīst, ka šodien alatu nav ķēruši vispār. Māris pa to laiku iemēģina roku ar manu mušas kātu. Kustības un kastings neveikls (maigi sakot). Bet uz nimfu viņam izdodas piemānīt pāris alatu krācē. Tā ir maza, bet uzvara. Un uz neilgu sesiju aizdodamies uz vietu, kur dzīvo lielās alatas. Mēģinu darboties ar mušu, bet pēc mirkļa līderis jau ir tā sapinies, ka jāķeras vien pie spininga. Šovakar copju daudz mazāk, arī aktivitāte maza, mušas nelasa, neceļas.
Otrā diena. Upe forša, zivju padaudz, bet principā visi atzīst, ka nav mūsu garā iet divreiz pa tām pašām takām, tāpēc dodamies uz nākamo upi. Pa ceļam paviesojamies tajā pašā copes veikalā, kurš mani padarīja bagātāku par vienu mušas kātu. Un šoreiz no veikala iznāku ar mušu čupiņu, bet Māris – ar savu mušiņmakšķeres komplektu. Ieberziens! Bet ko tu padarīsi, ja mušas āķis ir lūpā? Upe, uz kuru dodamies, mums labi zināma, bet ar zivīm viltīgi – var būt ļoti labi, var nebūt vispār. Dodam upei dažas stundas, lai saprastu, vai šeit būs ko darīt vēl arī rītdien. Džekus sūtām uz dīķi, kur daudz lielāka iespēja tikt pie laba loma, paši dodamies ar mušām uz upes posmu. Kā par lielu izbrīnu, vietā, kur vismazāk gribam redzēt copmani, kāds jau mums priekšā plivina mušu.
Pārsteigums. Arī šeit upe sekla un pārvietošanās ir visai ātra. Izdodas piemānīt dažas mazas forelītes. Tā kā pie mušas vairs šajā rakstā neatgriezīšos, teikšu tā – kaut kas tur ir. Nevaru apgalvot, ka nākamā gada brauciens nebūs ar pretēju proporciju, kur pamatā mētāšu mušu un atslodzes brīžos spiningu. Jāatzīst, ka ir sarežģīti un prasme nogādāt nimfu tur, kur vajag un gribas, prasa gana daudz prasmju, kuru mums nav. Satrenēsimies!
Paejam gabalu pa upi un secinām, ka upe šoreiz nedos. Aizdodamies uz mašīnu un pārbraucam uz vietu, kur vienu upes uzpludinājumu ar citu savieno ūdenskritumi. Māris veikli pamanās noķert vairākas foreles, es izmēģinu laimi zviedru stilā – bombarde ar mušām, bet kaut ko es līdz galam neprotu. Jāvelk? Jākustina? Jāatstāj? Būs jāveic izpēte. Nodomājam: ja džekiem būs bijusi laba cope, tad var palikt, bet mēs labprāt laistos tālāk. Satiekamies, kungi nesmaida, viss skaidrs. Brienambikses un zābaki mašīnā, un stundas brauciens uz nākamo upi. Nolemjam, ka jādod iespēja trofeju upei. Tai priekšā dambis, bet šeit aktīvi strādā zivju pārcēlāji, un Facebook ļoti bieži redzamas bildes ar neiedomājami lielām forelēm. Pietuvojamies pašā vakarā un diemžēl neatrodam vietu, kur varētu pārnakšņot. Par laimi, blakus kempings ar visām ekstrām un līdzenu zemi, lai uzceltu telti. Braucam iekšā, uzēdam naksniņas un gulēt.
Trešā diena. Ir forši pamosties netālu no civilizētām labierīcībām, ar siltu ūdeni nomazgāt seju, ieiet dušā. Restarts. Šāds komforts izmaksā 24 EUR dienā. Galīgi nav traki, ja ņem vērā, ka ir pieejama arī koplietošanas virtuve, kurā pagatavot brokastis, pusdienas, vakariņas. Vājuma brīdī bijām pat gatavi ņemt divvietīgu namiņu, kurš izmaksātu vien nieka 40 EUR. Par šādu cenu gan bijām stipri izbrīnīti. Šodien līst. Dodamies pirkt licences, kuras iegādājamies pie kempinga īpašniekiem. Aprunājamies, izdzeram tēju un dodamies ceļā.
Dodamies uz upes posmu, kurā esam bijuši. Kasparu un Arturu izlaižam pa ceļam un paši pabraucam nedaudz tālāk. Upe ļoti skaista, strauja, bet vieta, kurā copējam, atšķirībā no pārējām nav tik mežonīga, ar mierīgāku kritumu. Pēc dažiem metieniem rotiņu pagrābj skaista alata. Tajā brīdī kā akmens no sirds noveļas. Pirmajā reizē, kad šeit paviesojāmies, pārņēma depresīvas sajūtas – vesela copes diena bez copes. Kāpēc tad braucām? Kā jau minēju, Facebook bildītēs redzams, ka zivis šeit ir, jāprot ķert. Izaicinājums! Pēc neilga brīža vēl viena alata un skaistā līkumā, straumes malā, uzsēžas forele. Nav kā tās no bildēm, bet cienīga bildei. Pacopējam vien stundu, un otra komanda jau pie mums, lai arī izlaidām viņus krietnu gabalu augstāk. Šiem nekā. Sūtām viņus uz leju, paši dodamies pret straumi ar domu tikt līdz kempingam.
Dīvaina lieta, bet zviedri labākās makšķerēšanas vietas neslēpj. Ir skaidras norādes ar zīmītēm, ka šajā upē, šajā līkumā ir zivis. Interesanti, bet tas lielos vilcienos tā arī ir. Skriet, meklēt un taustīties lielas jēgas nav. Alatas un foreli noķeru tieši tādā vietā un ar visu to, ka bez mums tur ir vēl trīs compaņi. Kāpēc šāds secinājums? Ne mums, ne otram duo ārpus šīm vietām nekādi mega lomi, ja neskaita skaistas līdakas, nebija. Man paveicās piemānīt vienu paliju. Es gan pamanījos noķert vēl alatas, bet tās šodien neskaitās, jo šajā upē tomēr ir cits mērķis.
Diezgan ātri nokļūstam līdz kempingam, kur nolemjam uzsildīt ātrās pusdienas. Lai taupītu laiku, Kronis gatavās maltītes, kuras var nopirkt Salmo veikalos, ir gards risinājums. Divi iepakojumi makaronu ar boloņas mērci, piecas minūtes, un mēs jau kaļam plānus otrajam cēlienam. No kolēģiem ziņu nav, ceram, ka būs atvilkušies. Paši, neko daudz negudrojot, turpinām apsekot upi virs kempinga. Uzreiz no starta Mārim viena pieklājīga atrādās, bet turpinājums neseko. Upe šeit pavisam citādāka, ar pamatīgu kritumu, un iemetieni tiek veikti pa actiņām, kuras veido atstraumes aiz akmeņiem. Zivju daudz, bet visas kā nomērītas – sprīdīša izmēra forelītes. Pārņem tādas dalītas sajūtas, jo it kā gribas piemānīt to lielo, lai ir ķeksītis, bet viss ir tik labi un skaisti, ka sāc vienkārši baudīt procesu pilnīgi bez stresa. Tempā uzejam līdz dambim, pie kura liekam punktu. Arī otrs pāris beidz copi un mūs savāc. Viņiem klondaikas nav, dažas alatas, un labi pacīnījušies ar līdakām. Šodien beidzam laikus.
Turpinājumā karaliskas vakariņas – kartupeļi, kāposti, meža gaļas konservi. Nu kas var būt labāks par šo! Vēders pilns, mati izmazgāti, paduses nesmird, bet kaut kā pietrūkst… lielā forele neliek mieru. Un ko tu domā, vienīgais vīrs, kurš nav gatavs padoties, esmu es. Brienambikses kājās, mušas kāts un spinings mašīnā, un dodos uz vietu, kur no rīta izšāva forele. Auto nolieku pie ceļa, jo priekšā zīme – līdz upei aizbraukt nevar. Vienam iešana tāda interesanta, īpašu garšu tam piedod atmiņas no sarunas ar saimniekiem, kuri zināja stāstīt, ka šajā apkaimē ir visai daudz lāču. Pavārs gan mierināja, ka mēs būsim veiksminieki, ja lāci satiksim, jo tas baidās vairāk nekā mēs.
Kad eju no ceļa līdz upei, bieži atceros pavāra teikto, gribas viņam ticēt. Šajā upē es noteikti vēl speršu soli un iemetīšu mānekli, kaut kas šajā upē ir. Un šajā vakarā vienatnē es to sajūtu vēl vairāk. Kas ar zivīm? Viena skaista alata uz mušu, un viss. Foreļu nav. Satieku pieredzējušu mušotāju, kuram arī šovakar nulle. Viņš pasviež dažus ieteikumus veiksmīgākai copei, es saprotu, ka līdz šim vispār neesmu copējis. Tā veidojas pieredze. Un sarunas beigās mierinājuma vārdi. Viņš stāsta, ka šīs dienas nevienam nav labu lomu, jo ūdens vēss un zivis nemigrē no ezera uz augšu. Es sagaidu tumsas pīķa brīdi, uzmetu pēdējo skatienu tumšajiem ūdeņiem, atvados no vietējā meistara un dodos uz auto. Nav ne lāču, ne mežacūku, pat odu nav.
Brauciena zivs! Kaspara uzvara!
Brauciena zivs! Kaspara uzvara!
Ceturtā diena. Nesteidzīgas brokastis, un kaļam plānus. Ir padomā noslēguma upe divām dienām, bet pa ceļam vēl izvirzām sev uzdevumu, ka jāpārbauda jauna upe. Te prasās piebilst, ka šāds pārbraucienu formāts ir visai smags arī psiholoģiski un vienam kāda upe var patikt, citam ne. Ja brauc četru cilvēku kompānija, tad rodas strīdu brīži, un mēs neesam izņēmums. Iztiekam bez zilām acīm un kautiņiem. Jaunā upe iedod tikai sprīdīšus un nevērtīgas alatas. Braucam uz noslēguma upi. Pa ceļam atkal tas sasodītais naudas kāsēju kantoris, no kura nekādi nevar iziet ārā tukšām rokām. Šoreiz tikai līderi mušai, kuri manās rokās ātri dilst.
Pēcpusdienā esam klāt. Pa ceļam vēl ieskrienam kādā vietā, kur it kā var nopirkt licences, bet tur satiekam ne visai ieinteresētu kungu, kurš neko lāgā neizstāsta, labi, ka blakus copes gids, kurš pamet vismaz vietu, kur varam nobāzēties. Ugunskurs. Makaroni. Pupiņas. Un visu laiku labākais ēdiens šādos braucienos – tušonka. Atgūstam spēkus un enerģiju. Sūtām Kasparu un Arturu uz posmu, kurā labi ķērām pirms gada. Paši paliekam jaunajā, nezināmajā. Jaunais neko foršu mums neiedod, saķeram pannas izmēra asarus, dažas laba izmēra foreles, pa starpai mazas foreles un neiztiekam bez līdakām.
Nogājuši krietnu gabalu, saprotam, ka liela potenciāla šim posmam nav. Uzlienam tādā kraujā, kādu nenovēlētu pat ienaidniekam. Zosene uzmetas, atceroties šīs šausmas. Augšā gan skaista un gleznaina taciņa, kura atved mūs līdz Norfin Zander 4 viesnīcai. Iedzeram kafiju un prātojam… tiem diez būs zivis vai ne? Ja nē, tad bēdīgi, jo viņiem līdz šim stipri bēdīgāk ar zivīm, džeki spītīgi turējās pie lielo mānekļu tēmas, kurai alatas klāt nelien. Ierodas volvo, izkāpj divi kungi, taisnām mugurām un pa gabalu redzamiem baltiem, platā smaidā atvērtiem zobiem. Visi sāk smaidīt un smieties. Labi atvilkušies! Ar mierīgu sirdi var doties pie miera un gatavoties pēdējai šī piedzīvojuma dienai.
Piektā diena. Tā kā zivis puikām ķērās, tad nekādu baigo gaisa gabalu viņi nav nogājuši. Gan augšpus, gan arī lejpus palikuši perspektīvi upes posmi. Mēs lejā, jūs augšā? OK! Iebraucam mežā, kur priekšā zīmīte ar zivtiņu, tas nozīmē, ka sāksim zivīgā vietā. Un tā arī ir. Pirmais līkums, un pārsteigumi var sākties. Sākam ar asariem. Man pieķeras ašuks. Velku, velku, un upes vidū paliek smags. Skatos un saprotu, ka asarīti apstādinājusi laba līdaka. Cīnos, cīnos, un izspļauj. Piemetu pie deguna, un atkal grābj. Izspļauj. Un tā piecas reizes. Izsmejāmies kārtīgi, un beigās šai spēlei punktu pieliek Māris – Basara voblers nedeva nekādas cerības zaļajai.
Dienas gaitā nonākam arī līdz pagājušā gada labākajām alatu vietām. Atvelkamies! Alatas nav tik lielas kā pirmajā dienā ķertās, bet arī vidēja izmēra alata straumē gan spurojas pamatīgi, gan arī iebliež labi. Zivju skaits iespaidīgs. Un redz, cik interesanti upe sadalīta! Ir posmi, kuros dzīvojas līdakas un asari – dziļāki, mierīgāki. Perfekti alatu posmi ir tur, kur var redzēt tādus kā pakāpienus, forelēm vislabāk patīk vietas aiz lielākiem akmeņiem un virs pašas krāces malas. Pirms finiša taisnes tiekam pie dienas lielākajām forelēm. Kas par noslēgumu! Atkal ceram, ka arī otrs duets būs priecīgs. Sazvanāmies, bet atbilde visai mistiska: “Normāli. Parādīsim bildes.” Tiekamies pie auto, nometam sasvīdušās drēbes, un Kaspars rāda bildi – trofejas izmēra forele. Visi priecīgi! Sapaunojamies un noguruši dodamies sevi apbalvot – McDonald’s burgerīši un friškas.
Zivīgākais brauciens uz Zviedriju ir praktiski noslēdzies, vēl tikai nepatīkamākā daļa – ilgs brauciens līdz prāmim. Šoreiz izvēlamies prāmi no rīta, tāpēc sanāk braukšana naktī. Pavadu pie stūres teju visu nakti. Vakarā esam Ventspilī. Izlaižam Māri un Arturu. Kopā ar Kasparu turpinām ceļu. Ļoti daudz emociju, atziņu, zivju un video materiāla, kurš nu būs jālipina kopā, lai radītu filmiņu atmiņām.
Un nobeigumā sarēķināsim, cik tad šāds piedzīvojums izmaksā vienai personai:
– prāmja biļetes: 120 EUR (pirkām laikus, lai būtu garantēta vieta un izdevīga cena);
– ēdiens: strausa ola 15 EUR, bet mierīgi var iztikt, jo četratā nevar apēst; visa pārējā pārtika ~ 100 EUR (ierēķināti arī dzērieni un stiprāki dzērieni);
– degviela atkarīga no motora tilpuma, kājas svara un attāluma, kuru mērosiet. Mūsu volvo izdzēra trīs pilnas bākas. Aptuveni 80 EUR uz galviņu. Braukājām daudz. Degviela Latvijā lētāka, tāpēc pirms prāmja ielejiet pilnu bāku;
– licences katrā upē un pat vienas upes dažādos posmos var būt dažādas. Atšķiras arī cenas. Dārgākā bija 13 EUR un lētākā 7 EUR. Noziedoju 60 EUR zivju resursu atražošanai Zviedrijas upēs. Makšķernieku karte nav nepieciešama, jāpērk tikai licence;
– copes inventārs: bez limita. Interesanti, ka nesanāca daudz noraut. Aprāvu, nokoda vien piecus rotiņus.
Tiekamies pie ūdeņiem!
Viens starp lāčiem, aptaisījies, bez rekorda līdakas. Rešetins un Zviedris. Ķeram lielo #41 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
