Arvis Ančevskis
Salaca
Posmā Salaca I ir stājies spēkā jaunais nolikums, un jau kopš 22. janvāra ir iegādājamas vienas dienas licences lašu un taimiņu copei. Visērtāk to izdarīt, telefonā ielādējot lietotni Mana Cope. Ņemiet vērā, ka šogad paturamais zivju izmērs ir 50–70 cm un lielākas ir jālaiž vaļā. Ziema gan savus vaigus drusku šogad ir sapūtusi un liela daļa upes šobrīd ir ciet, tamdēļ, iegādājoties licences, rēķinieties arī ar mammu dabu, lai nesanāk pie upes aizbraukt ar licenci un tikpat fiksi braukt atpakaļ, jo upe ir necopējama. Un obligāti domājiet par drošību, un šis attiecas uz visām upēm, kuru krastus klāj ledus kārta. Bez vergas un kaķa nagiem nedomājiet līst uz ledus malām. Rūpīgi pārbaudiet un pārdomājiet katru savu soli. Tā zivs nav tik dārga, lai riskētu palikt bez dzīvības
Burtnieka sāga turpinās
Lūk, kad nu jau šķita, ka viss iet uz pozitīvo pusi un Burtnieku pašvaldība pieņēma lēmumu no 2022. gada janvāra aizliegt rūpniecisko zveju ezerā, tagad, šķiet, kāds solītis tiek sperts atpakaļ. Zvejnieki ir iesnieguši prasību administratīvajā tiesā, lai viņiem zvejas tiesības tomēr tiktu atļautas. Skatīsimies un vērosim, kā tas attīstīsies, bet es ļoti ceru, ka pašvaldība šai lietai sagatavosies nopietni un godam aizstāvēs daudzo makšķernieku un vietējo uzņēmēju intereses. Lielā Loma konkurss sadarbībā ar NGT Latvia Šogad sadarbībā ar NGT Latvia katru mēnesi izspēlējam dāvanu kartes 100 un 20 EUR vērtībā. Lūk, arī uzvarētāja stāsts, un dāvanu kartes saņem Harijs un Māris. Sazināsimies ar jums privāti. Ja arī Tev ir kāds stāsts, kad Tev kāds ir nesavtīgi palīdzējis ar makšķerēšanas inventāru, tad sūti stāstu mums, un katru mēnesi izvēlēsimies labāko. Sūti rakstu uz arvis.ancevskis@latvijasmediji.lv. Kopā ar Māri copēt sākām jau pēc 4. klases vasarā – šur tur mailes ķērām, īpaši forši bija skatīties, kā grundulis mēģina ielocīt slieku.Lielākā izklaide bija pāris gadus vēlāk Ogres upē – skatījāmies, kā onkas ar divām sasietām pīckām pāri upei ķer, saklausījušies bijām, ka tur tādi un tādi sapalu lomi ķeroties, – provēsim mēs arī. Kamēr sasējāmies, jau laba stunda pagāja, pāri upei kamēr viens tika – otra stunda arī bija garām. Sienāži krita no āķa, un mazie sapalēni arī viņus norāva ātrāk, nekā mēs spējām likt virsū, peldvieta blakus ar nepalīdzēja. Beigās viens sapalēns un skaidrība, ka tas nav mūsu, bet atmiņas uz visu mūžu. Tā nu pārtinam pusaudžu gadus, kad remontētais un brauktais žigulis kopā ar meitenēm aizņēma visu pieejamo laiku arī nakts stundās. Copi atsākt ierosināja Māris – nu jau pirms gadiem desmit –, vasaras dienās vienā jautrā braucienā pa Ķīsi ar gludeklīti – savu rīku man nebija, un biežāk par reizi gadā gribējās uz copi, bet darbi un bērni neļāva tikt. Bija nopircis pirmās ēdamgumijas un varenu kātu – protams, tam laikam, tagad visi smietos par tādu kātu. Man arī tika iedots spinings, kas tagad kvalificētos kā slotas kāts, bet bija, un ķērās mums vienādi slikti. Par laimi, bija dzīvās zivtiņas un uz labu laimi pie viena asara ap puskilo tikām. Pirksti gaisā – kā nekā pirmā reize abiem Ķīšezerā. Tā nu mēs reizi gadā satikāmies un pacopējām – biežāk nesanāca, bet, gadiem ejot, interese radās, taču savus copes loriņus līdz galam nesanāca nopirkt – vēl jo vairāk, ja man visu uz copi sagādāja. Pēdējos gados uz copi mani vieglāk pierunāt un sanāk arī dēlu paņemt līdzi. Pie sava nopietnā spininga es tiku – paldies par lielisko dāvanu Mārim, kurš sagādāja, lai varētu izrauties no krasta pacopēt asarus, ko gan samērā slinki sanāk izdarīt. Zinu, ka ar līdzekļiem ir, kā ir, tamdēļ šādai dāvanai pievienotā vērtība ir milzīga. Būtu priecīgs, ja, pateicoties NGT Latvia, varētu Mārim atdarīt ar to pašu un uzdāvināt viņam vērtīgu copes inventāru. Bet dēlam cope sanāk, un nu jau vismaz reizi gadā aizbraucam visi trīs kopā pacopēt no laivas kādā ezerā, kur mīt daudz asaru.
