Daudziem cilvēkiem zemledus makšķernieki šķiet kaut kādi dīvainīši, kas sēž uz ledus mazu zivtiņu dēļ, un ka pēc zemledus makšķernieku uzrašanās drīz parādīsies arī ledus! Un tā domāju arī es. Bet tas bija agrāk, kamēr pats nekļuvu par zemledus makšķernieku. Notika tas pamazām un vairāku gadu garumā. Galvenais iemesls bija tas, ka bija grūti izturēt visu ziemu bez makšķerēšanas. Dažas reizes uz ledus biju bijis bērnībā ar tēti, bet tāda cope mani neuzrunāja. Tāda pirmā mērķtiecīgā cope no ledus man sanāca tikai 2007. gadā. Bija februāra beigas, vēl kārtīga ziema, un ezerus klāja ledus. Es jau biju tik ļoti noilgojies pēc copes, ka pierunāju brāli Raimondu uz kopīgu izlūkcopi no ledus. Ne mums bija inventārs, ne zināšanu, nekā. Bet bija vēlme doties izlūkgājienā un paskatīties, vai varam ko noķert no ledus. Tā to atminas mans brālis Raimonds.
Raimonda Garā piezīmes, 2009. gada marts:
“Kādā jaukā ziemas rītā mums ar brāli radās spontāna ideja aiziet uz Ķīšezeru un paskatīties, kā sokas zemledus makšķerniekiem. Protams, sākot taisīties uz iešanu, radās doma, ka var taču paņemt līdzi arī ziemas makšķerīti. Paskatoties uz tās auklu, nācās vien nopūsties – vismaz 0,3 mm! Nedaudz parakņājoties vasaras makšķerēšanas somas saturā, izdevās atrast 0,17 mm auklu, kas tomēr labāka nekā 0,3 mm. Kā ēsmu pielikām klāt balto tārpu imitējošu mormišku. Lieki piebilst, ka ledus urbja mums nebija, nekādas ēsmas (tārpa, baltā tārpa, trīsuļodu kāpura) mums nebija. Aizgājām uz ezeru un sākām meklēt kādu neaizsalušu āliņģi, ko būtu atstājis kāds cits makšķernieks. Pēc kāda laika tas arī izdevās. Tā kā uz abiem bija tikai viena makšķere, brālis sāka pirmais. Nedaudz paraustījis makšķeri, viņš nāca pie secinājuma, ka ziemā kaut kā zivis neķeras. Stafeti pārņēmu es. Jau pēc trešās raustīšanas reizes sajutu uzsitienu pa makšķeri un sajutu, ka galā ir pieķēries kāds, kura parādīšanās virs ledus ir ļoti gaidīta. Kad brālim teicu, ka velku ārā zivi, viņš ļoti skeptiski noteica, ka melot neesot labi. Tomēr jau pēc dažām sekundēm viņa sejā parādījās sākumā neizpratne, pēc tam dziļa pārsteiguma izteiksme – uz ledus lēkāja aptuveni 120 g smags asaris! Protams, uzreiz notika fotosesija pie pirmās izvilktās zivs ziemā. Un parādījās azarts meklēt vēl. Taču turpmāko apmēram divu stundu laikā, izmēģinot vēl kādus 5–6 citu makšķernieku pamestos āliņģus, neko neizdevās noķert, tomēr mājās nācu gandarīts un ar sajūtu, ka iesācēju vienmēr pavada veiksme…”
Pēc tās reizes es sāku pamazām ziemā makšķerēt, un man sāka parādīties arī kaut kas no ziemas apģērba un inventāra. Bet ļoti lēnām un bez baigā entuziasma. Tā es gaidīju zemledus copi jau 2012. gada decembrī.
No manām piezīmēm:
“Tuvojas Ziemassvētki, bet sniega un ledus joprojām nav. Gribas izbaudīt tuvojošos svētku sajūtu. Redzēt aiz loga baltu ziemu un ūdeņus, klātus ar ledus vāku. Gribas uzkāpt uz ledus, sadzirdēt ledus urbšanas skaņu un noķert pirmo zivi no ledus. Tad pa kraukšķošu sniegu sārtiem vaigiem iet mājās. Mājās ieslēgt attiecīgu svētku noskaņas mūziku, varbūt ieliet kādu karstvīna glāzi un klāt piekost kādu smaržīgu piparkūku vai apēst kādu mandarīnu. Tie visi ir sīkumi, bet patīkami sīkumi, kas veido kopīgo svētku noskaņu. Sniega un ledus parādīšanās jau vien daudziem uzlabotu omu. Ceru, ka ledus tomēr šogad būs un varēs no tā arī makšķerēt. Auklas vēl nav nomainītas, makšķerītes nav pārbaudītas un ekipējums nav atjaunots. Tas tāpēc, ka uz paša pirmā ledus es tāpat nekāpšu un man būs laiks visu sagatavot, kad tikko parādīsies kaut kas līdzīgs ledum. Daudz jau man arī nav ko gatavot, ‘jo ar zemledus makšķerēšanu nodarbojos salīdzinoši nesen. Šogad ir pirmais gads, kad es tiešām gaidu ledu. Vispār jau man zemledus makšķerēšana galīgi nav tik tuva un man vairāk patīk atklāti ūdeņi, bet nu savs smeķis zemledus makšķerēšanai ir noteikti. Pagājusī ziema gan man bija stipri par garu. Šoziem noteikti gribu aizbraukt uz Peipusu. Neesmu tur vēl bijis. Vēl gribu noķert savu pirmo ziemas līdaku un izbaudīt aktīvu asaru copi…”
Tajā laikā manī jau pamazām sāka veidoties īsts zemledus makšķernieks un sāka noskaidroties, ka ar bļitku man patīk ķert labāk nekā ar mormiškām. Re, ko tajā laikā par zemledus makšķerēšanu domāja šī žurnāla galvenais redaktors Arvis Ančevskis.
No Arvja Ančevska piezīmēm. 2012. gads:
“Laiks rit, rudens jau it kā aiz kalniem, bet, paskatoties kalendārā, šķiet, ka mums, vissezonu makšķerniekiem, daba ar riebīgu un viltīgu smīnu sejā nosmīkņā, kad no rītiem palūkojamies termometra stabiņā, kā katru dienu vērojam laika prognozes, kā ceram, ka beidzot tas mirklis pienāks… Un tad beidzot… beidzot ir radusies iespēja kaut kur palūkot uz ūdeni no cita skata leņķa.
Tā kā radās iespēja aizdoties ciemos uz Cēsīm un Gulbeni, viennozīmīgi bija skaidrs, ka beidzot šī ilgi cerētā un gaidītā sezona tiks atklāta tieši tur. Tā kā plānos bija divu dienu cope dažādās ūdenstilpēs, tad tika sagādāts motilis 100 gramu apmērā ar domu, ka, iespējams, bļitkas, pat ar karaļa kroņa cienīgu spīdīgumu, liks vilties, jo tomēr mūsu ziemas zivtiņai – asarim – ikri briest un domas par kārtīgu maltīti mazas zivtiņas izpildījumā lēnām sāk pagaist. Sariktēju kādas piecas makšķerītes ar svaigām dažādu diametru auklām, apsveru katras iespējamās ūdenstilpes īpatnības, līdz ar to apbruņoju makšķerītes ar dažādu krāsu un formu mormiškām.
Dienas rit, un beidzot arī pienāk ilgi gaidītā piektdiena, kad nolemts pamest rutīnā ieslīgušo darbadienu un doties prom no tā visa, prom, kur sagaida tas ilgi gaidītais un cerētais. Brauciens var sākties ar bērna prieka sajūtu, ka tūlīt tikšu pie solītās daudzkrāsainās konfektes, ceļš paiet ļoti raiti, un esam galā. Un pa ceļam redzams – jo tālāk pametam galvaspilsētu, jo vairāk ziema liek par sevi manīt, un mašīnas lukturu izgaismotie koki parādās, baltā kažokā ietērpušies. Sirds sāk trīcēt, un ir skaidrs, ka cerības no rīta kaut kur uzrāpties paliek arvien lielākas. Pateicoties mūsu īsajām ziemas dienām, galā esam, jau tumsas ieskauti, bet tas prieka sajūtu nemazina. Sasveicināmies ar namatēvu, tiek nogaršots pa kādam cepumam, tiek uzspēlēta kāda kāršu partija, un vakars aizrit jautrā noskaņojumā. Lai arī namatēvs apgalvo, ka ledus nav staigājams, maza gaismiņa tuneļa galā manās acīs nenobāl. Vakars ir pietuvojies izskaņai, un ir laiks doties pie miera, bet adrenalīna pilnās plaušas tam neļauj īstenoties, tādēļ nākas lūkoties ārā pa apsnigušo loga rūti un nodoties iztēles aicinājumam par to, kā tad nu rīt viss izdosies.
Vēl pirms modinātājs spēj izdvest pīkstienu, raušos iekšā kostjūmā, galvā uzmaucu iemīļoto pižiku, un esmu gatavs. Izejot ārā, skats paveras apbrīnojami brīnišķīgs, jo diemžēl tādas ziemas ainas šogad vēl nav nācies vērot. Apkārt paveras aizkustinoša ainava… viss sniega un sala ieskauts, zem kājām dzirdams gurkstošs sniegs, kas ausīm šķiet kā brīnišķīga simfonija.
Lai arī līdz Gaujas attekas uzpludinājumam, kur plānots atklāt sezonu (šajā vietā biju pirms trim gadiem, kad visas dienas garumā nejutu ne mazāko copi, cerīgi, vai ne? ), jāiet ir tikai nieka 10 metri, zīmīgi un ar prieka pilnu kustību uzmaucu urbi ar kasti plecā. Jāteic, ka diezgan smieklīgi… tik maz vien vajag, lai sejā parādītos dziļš, dvēseli apmierinošs smaids! Ehhh… tas mirklis ir pienācis… kājas tiek spertas uz laipas, zem kuras ir ledus… pagaidām gan nezināma biezuma, bet tomēr ledus. Vēl pāris soļu, un arī laipas gals ir klāt… nākamais solis, un sezona jau būs atklāta. Tā kā negribas atklāt peldsezonu, no pleca tiek nocelts urbis un tiek veikts kontrolurbiens. Spriežot pēc roku apgrieziena skaita, ledum ir jābūt staigājamam. Ar mazu pietāti, bet tomēr speru pirmos soļus. Sajūtas pārņem divējādas, jo prātā tomēr stāv namatēva teiktais, tādēļ salīdzinoši tuvu krastam ar piesardzību izveidoju pirmo piecu āliņģu sēriju. Izmērot ledus biezumu, pārņem miers, jo tas ir teju 10 cm biezs, kas manu svaru noturēs vairāk nekā droši.
Ar neizsakāmi lielu prieku iemīļotā zelta diskobumba tiek pie pāris indīgi sārtiem trīsuļodu kāpuriem, kas nekavējoties pazūd pirmā āliņģa skavās. Sākums nav cerīgs, jo tomēr esmu par tuvu krastam un murmulīša spēli slāpē pērnā gada zāles, tādēļ sliecos pēc bora, lai taisītu jaunu, drošāku caurumu sēriju. Tas izdodas, un varu sākt visu no jauna, pirms tam gan pirmo reizi šosezon izmantoju mazo barotavu, lai nogādātu lejā motilīšu kaudzītes, kas liek cerēt sasaukt tuvumā esošās zivtiņas. Jaunās vietas ir stipri cerīgākas, dziļums jau sasniedzis teju trīs metrus, no zālēm ne miņas un var sākt piešaut cerīgākās frekvences sardziņa galā, kas kādam (-ai) liks padoties manai slēptajai viltībai.
Pirmais āliņģis gan prieku sejā nerada, jo pēc cītīgas dribla maiņas nekas nenotiek, bet arī neskumdina, jo tomēr sezonas atklāšana ir izdevusies. Pie nākamā āliņģa pēc brīža sardziņš savādi notrīc, kas nepārprotami liecina, ka tur, lejas valstībā, kāds ir izrādījis interesi. Pāris vilinošu kustību ar roku, un sardziņa kustības atkārtojas, pauzīte, piecirtiens un uz ledus parādās pirmā šīs sezonas zivtiņa – lai arī tā ir niecīga raudiņa, bet prieks ir neviltots. No kastes tiek izvilkta karodziņmakšķere, kas mēdz sagādāt neviltotu prieku ne tikai sezonas atklāšanā. Pirmā raudiņa tiek nolikta kā cerīgs upuris, kaut arī ziņu par līdaku klātbūtni šajā ūdenstilpē nav. Karodziņš ir atradis guļus pozīciju, bet es tikmēr turpinu.
Copītes ir retas un kaprīzas, un ne visas izdodas realizēt, bet kaķa priekam raudiņas nedaudz tomēr salasās. Pienāk brīdis, kad arī neaktīvā copīte apsīkst, diena jau ir pusē, tamdēļ nolemju ieiet mājā un šo to iekost, lai nezustu spēki gaidāmajai rītdienai. Pusdienu mirkli gan nākas spēji pārtraukt, jo pa logu redzamo iepriekšējo, gludo copes virsmu ir izdāļājis stāvošs karogs. Ne vārda nesakot, skriešus metos pie zābakiem un uz ledus virsū. Kustības nekādas, bet tomēr piecērtu… diemžēl nekā… izvelku ārā tik vien kā sadriskātu raudu un nesaprotu iemeslu, kamdēļ tā viss sanācis. Spriežot pēc auklas daudzuma, kas pazudis no spolītes, līdaka ir devusies vismaz padsmit metru prom no mana āliņģa, bet galā palikusi diemžēl nav. Ar trīcošām rokām un ar mazu skumju devu dodos atpakaļ, lai koncentrētos nākamajai dienai.
Tā kā pirmais copes dullums ir nosists, tad gaidas par nākamo dienu paiet mierīgāk. Jāteic gan, arī melnās pirts pasākums tam piepalīdz, jo izpriecas draugu pulkā sit augstu vilni un vakars izdodas lielisks – melnā pirts, vārtīšanās sniegā, spēles, rotaļas un viss pārējais ierasto Rīgas pelēko dzīvi izkrāso spilgtās krāsās. Izpriecas beidzas, laiks pie miera, lai atkal varētu pavērties dabas spalgajā vaigā. Šoreiz rīts pienāk ar ne pārāk lielu vēlmi rausties augšā, jo divu pēdējo nakšu bezmiegs liek par sevi manīt, bet šādu iespēju garām laist nevar, tādēļ kombinezonā iekšā, iekurbulēju mašīnu un dodos uz norunāto vietu. Kad aiz muguras savi 20 km, apjaušu, ka kārbiņas ar motiļiem palikušas mājā uz palodzes! Pļac!!! Atpakaļ doties būtu pilnīgi stulbi, tamdēļ klusi ceru, ka copes kompanjonam būs kas aizdodams. Izrādās, nekā… visas vietējās bodes arī ciet, tamdēļ atliek tikai divas iespējas – vai nu 30 km pakaļ tārpiem, vai arī bļitkas. Ilgi nedomājam un izšķiramies par labu mazai meža peļķītei, kur provēsim tikt pie lāsumainas līdakas trofejas, izmantojot balansierus un bļitkas.
Kā jau laukos ierasts, piekļūšana pie ūdeņiem ne vienmēr iespējama ar motorizētiem līdzekļiem, tamdēļ priekšā stāv pāris kilometru pastaiga cauri mežam. Plānotajā pastaigas sākumā mūs sagaida vietējais mednieku pulks, kas grasās tikt pie kāda garda mežacūķa cepeša, pārmijam pāris vārdu ar viņiem un uzsākam savu pastaigu pa sniegotajām meža takām. Pa ceļam arī ir skaidrs, kamdēļ mednieki tajā rajonā uzsākuši medību rituālus – mežacūķu takas manāmas ik uz soļa, pie kam ļoti svaigas, kas nozīmē, ka šamām labāk uzmanīt savas ļipas.
Sniegotajā apvārsnī beidzot parādās arī mūsu mazais mērķa ezeriņš, kam raiti tiekam virsū, un šā ledus biezums priecē ļoti – vismaz 10 cm. Termoveļa dabū nostrādāties pamatīgi – gājiens ir bijis garš un nu jau pienākusi kārta garai āliņģu rindai, kas arvien lēnāk un lēnāk, bet tomēr pagarinās. Ievelkot elpu, notupstos uz ledus, atveru kasti, lai atrastu pirmo iespējamo “iznīcinātāju”. Izvēle krīt uz “Buma” darināto interesanta paskata vertikālo bļitku. Aiztaisu kasti, un, cerīgu domu pavadīts, žibulis izkrīt cauri ledus vižņiem. Sākas spēlēšanās un spēles piemeklēšana. Ir veikti kādi desmit rāvieni, kad roka sajūt ellīgi naidīgu tesienu… automātiski piecērtu… mammīt mīļo, tā kā celmā, un paiet sekunžu simtdaļas, kad dzirdams nožēlojams un nodevīgs tirkšķis… pļaāāāāc!!!! Spolīte atradusi veidu, kā iesalt, un ar to pietika, lai 0,22 mono aukliņa pārtrūktu. Nožēlojama nevērība no manas puses, kas maksāja pakāstu ļoti skaistu zivtiņu, kas man ledus sezonā negadās bieži. Protams, turpināju cerēt uz ko līdzīgu, bet velti… Lai arī drūms bija noskaņojums, dodoties atpakaļ un vērojot savus pēdu nospiedumus, kas pirms tam tika likti cerību starojumā, jāpriecājas bija par to vien, ka ir bijusi iespēja kaut kur uzkāpt, kaut kur izurbt kādu caurumu un, galu galā, arī sajust copi, kas nebūt nebija niecīgas zivtiņas ziņkāres radīts pieskāriens. Un, galu galā, sezona tikai ir sākusies, un kas zin, varbūt drīz vien atkal būs iespēja šur tur uzkāpt un pārbaudīt, vai ledus atļaus padoties.
Izrādās, nemaz tik ilgi nav jāgaida un darbā pavisam netīšām parādās brīvdiena. Mazliet palūkošana copes forumos, un izskatās, ka varbūt ir arī iespēja atdoties ziemas copes priekiem tepat, pierīgā. Sazvanīju copes kolēģi, ar ko kopā ne viens vien piedzīvojums pieredzēts, un nolemjam mēģināt. Lai arī izkasīšanās no mājas ieilgst, tomēr esam uz riteņiem un gatavi kaut kur doties. Sākotnējā doma krīt par Juglas ezeru, tamdēļ tajā virzienā arī dodamies. Pirms tam piestājam Juglas Salmo uzpildīt tukšās kārbiņas ar kādu sārto tārpu čupiņu un varam sāk izlūkus, kur varētu būt iespēja pacopēt. Paskats uz Juglas ezeru briesmīgs – kanāls vaļā, paša ezera malas arī vaļā. Hmmm… neko darīt, nogriežamies no šosejas un braucam gar Ķīšezeru ar cerību, ka varbūt Sužu galā kāds vietējais aborigēns būs uzrāpies, liecinot, ka ledus šur tur ir arī staigājams. Lēnu gaitu braucam, un tiešām Sužu līcī redzami līdzīgi domājošie, kas jau iekarojuši sev tīkamākās vietas. Ilgi nedomājam un metam mierā, un sākam lūkot, kur šamie tikuši uz ledus… Veicot pāris apgaitas šur tur gar krastu, nodevīgie pēdu nospiedumi norāda “īsto” taku, kur vajag provēt arī mums.
Tā kā vergas līdzi nav, pirmo soli speru īpaši vieglu un piesardzīgu… krakšķis… labi nav. Bet čoms palicis krastā, tā ka, ja nu kas, ārā mani izvilks. Nākamais solis, krakšķa nav, kas jau ir labi. Vēl viens solis, un nu jau sajūtas ir drošākas. Paejos gabaliņu uz priekšu un izurbju caurumu. Oho! Ledum nav ne vainas – savi 7 cm būs. Nu jau drošu soli abi dodamies vietējo virzienā. Tā kā nekādi apurbēji neesam, nometamies gabaliņu nostāk un izveidojam savu medību apli, kur sākt izlūkgājienus. Pie darba pielieku arī barotavu, kuru pāris caurumos nolaižu un iztukšoju, atlikušajos pabārstu pa motiļa šķipsnai, jo, kas zina, varbūt nostrādā. Nu jau var arī sākt iepriekš sagatavoto pārbaudīt. Sākums diez ko cerīgs nav, jo cerētās copītes neseko, bet… tās nav stāsta beigas, un ietrīcošais sardziņš noziņo, ka lejā kaut kas notiek, tūliņ jau uz ledus parādās arī pats vaininieks – sprīdi garš asarītis, kas turpmāk nonāk ūdai par ēsmu. Nu jau skats ir cerīgāks, un čoms to tikai apstiprina – uz ledus parādās skaists 150nieks. Jāteic, ka diezgan negaidīti, bet tas cerības vieš arvien lielākas. Un tad šķiet, ka barotie caurumi nostrādā. Katrā āliņģī izdodas tikt pie strīpainā jaunkunga, kuru izmērs ļoti priecē – visi ierakstās 100 g robežās. Divi skaistuļi, kas stabili sasnieguši 300 gramu robežu, adrenalīnam liek kūsāt aumaļām – dziļums ap 1,5 metriem + 0,1 aukliņa –, domāju, katrs, kam ziemas cope nav sveša, saprot, ko tas nozīmē. Katrā ziņā cope bija ļoti skaista, lai arī ašuks bija rets, tas bija skaists, un es tik tiešām esmu bezgala priecīgs. Beigu beigās tiku pie padsmit spuraiņiem svarā no 100 līdz 250 + 2 x 300 g. Skaisti, lai neteiktu vairāk.”
2012. gada 28. janvārī notika pirmā Parcopi.lv kausa izcīņa bļitkošanā. Tā radās jauna un forša tradīcija, kas šogad notiks jau devīto reizi.
No manām piezīmēm jau 2016. gadā:
“Tas ir noticis. Sezona copei no ledus ir iesākta! Pati ziema iesākās ļoti dīvaini, un vēl pirms Ziemassvētkiem termometra stabiņš rādīja +8 grādi. Nevarēja saprast, kad īsti sāksies ziema, bet uzreiz pēc Ziemassvētkiem tā arī sākās – ar ņipriem mīnusiem un bez sniega. Tas palīdzēja diezgan ātri izveidoties ledum uz ūdenstilpēm. Ap gadu miju daudzviet jau bija diezgan stabila ledus kārta, un informācijas par sezonas atklājējiem parādījās arvien vairāk. Pats pirmo reizi gāju ledu lūkoties 2. janvārī pie mājām esošajā Ķīšezerā. Tā kā Rīgas pašvaldības teritorijā uz to brīdi bija noteikts ledus bīstamības periods, tad copes rīkus nemaz līdzi neņēmu. Apskatē konstatēju, ka ezera piekrastē un ezera līčos ledus jau bija pietiekami drošs. Bija arī cilvēki uz ledus – gan makšķernieki, gan arī jaunieši, kas tur slidoja. Tā bija laba zīme. Mājās uzreiz tika pārcilāti visi ziemas rīki un viss sagatavots ledus copes sezonas iesākšanai. Starts bija paredzēts 4. janvārī, bet to nācās pārcelt. Apstākļi sakrita tā, ka vēl dažas dienas bija jāpaciešas…
Astotā janvāra rīts. Ārā apmēram -20 grādi, diena saulaina. Piecēlos ap 8 no rīta, noskaņojums pacilājošs – beidzot ir tā diena, kad tiks atklāta copes sezona no ledus! Bet es nesteidzu uzreiz ātrāk uzkāpt uz ledus, bet bišku nogaidīju, lai saulīte pakāpjas kaut nedaudz, un tad jau…
Nedaudz pirms desmitiem es biju gatavs startētājs. Sāku ģērbties un paskatījos ārā pa logu. Ieraudzīju, ka kaimiņam tehniskas problēmas ar mašīnu aukstuma dēļ. Vajadzēja palīdzēt mašīnu iestumt atpakaļ ceļa malā un pie viena arī uzreiz sarunājām, ka brauksim uz copi divatā.
Uzreiz pēc desmitiem mēs jau sēdējām mašīnā, un ceļš pretī aizsalušajam ezeram varēja sākties. Plāns bija ļoti vienkāršs – sākumā braucam uz Dzirnezeru, ja tur necopēs, tad pārceļamies uz Dūņezeru. Kādas 20–25 minūtes, un mēs esam jau pie Dzirnezera.
Kaimiņš Jānis uzreiz nepacietībā aizcilpoja urbt pirmos āliņģus, bet man nedaudz aizķeršanās ar kombinezona un zābaku uzvilkšanu. Uzreiz tos nevilku, jo ļoti apgrūtināja pedāļu spaidīšanu mašīnā. Beidzot savācos un devos pie ezera. Spīdēja saule, plaušās plūda svaigais un dzestrais ziemas gaiss, bet aukstumu nejuta, jo nebija vēja. Laika apstākļi ideāli. Skaistums visapkārt! Pirmie soļi uz ledus tādi nedrošāki, bet jau pēc dažiem izurbtiem āliņģiem sapratu, ka īsti raustīties nav no kā. Ledus drošs! Sākumā gan Jānis, gan es urbāmies pa ezera daļu, ko sauc par Mazo Dzirnezeru.
Zivju nebija. Jānis pirmais aizgāja uz ezera lielo daļu. Es vēl spītīgi mēģināju ko noķert Mazajā Dzirnezerā, bet tad piezvanīja Jānis un stāstīja, ka esot atradis asarus, lai nākot tik šurp. Pierunāt mani nevajadzēja, jo man vēl nebija bijusi pat copīte. Aizgāju līdz Jānim un ieraudzīju, ka viņam jau kādi pieci asari noķerti.
Nebija lieli, bet tomēr bija. Sāku netālu no Jāņa mēģināt arī es. Parādījās copītes. Pirmo zivi virs ledus izdevās izdabūt ar mormiškas palīdzību, un tas bija neliels asarītis.
Tā abi tur meklējām, mēģinājām vairāk uz dziļuma pusi, tad, tieši otrādi, tuvāk niedrēm, un šur tur asarus atradām, bet tie nebija lieli. Toties ķērās gan uz mormišku, gan bļitkiņu.
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Daudzu asaru izmērs gan bija tāds, ka tie uzreiz tika mesti atpakaļ āliņģī, bet toties pats process notika, un par to ļoti liels prieks. Šis brīdis jau bija gaidīts no decembra sākuma. Jānim tuvāk dziļumam uz mormišku patrāpījās neliels zandartiņš.
Sajūtas, velkot ar smalkajiem ziemas rīkiem, tāpat patīkamas. Jānis vispār rezultāta ziņā visu laiku turējās diezgan priekšā man.
Ap dienas vidu izdomājām, ka lielos asarus nemākam atrast, tāpēc pieņēmām lēmumu pārcelties uz Dūņezeru. Domāts – darīts!
Pēc kādām 15–20 minūtēm tika sperti pirmie soļi uz Dūņezera ledus. Laiciņš joprojām ekselents. Vēja nebija, saule spīdēja, un skaistums bija pasakains. Riktīgi skaista ziemas diena! Ar asaru atrašanu sākumā galīgi neveicās. Pēc ilgākiem vai mazākiem pūliņiem tomēr tikām pie pirmajiem asariem katrs. Tie bija bišku lielāki nekā Dzirnezerā, bet arī nekādi lielie. Turpinājām meklēt. Ar lielu meklēšanu kaut ko var atrast, bet nekāda aktīvā cope tā nebija gan.
Diena jau vairāk gāja uz vakara pusi, debesis iekrāsoja sarkanā krāsā rietošā saule. Skatījos un priecājos par skaistajiem ziemas skatiem. Bet laiks nepielūdzami skrēja uz priekšu, un vajadzēja domāt par copes noslēgumu. Iekšā tāda sajūta, ka vēl bišku jāpamēģina pacopēt tur, kur uzkāpām uz ledus un kāpsim nost. Sajūta nepievīla. Vēl pirms nokāpšanas no ledus noķēru trīs pēc kārtas asarus uz bļitkiņu. Uz šīs pozitīvās nots arī pirmā cope tika noslēgta. Loms nebija nekāds dižais, bet pozitīvo emociju daudz. Ko vairāk var vēlēties?
Desmitā janvāra rīts. Ap plkst. 9 pie manis ierodas Anatolijs. Gatavojamies doties uz copi. Nevaram izdomāt – uz Ķīšezeru vai Vecdaugavu, jo ledus bīstamības periods jau daļēji ir noņemts un abās šajās ūdenstilpēs ir posmi, kuros atļauts atrasties uz ledus. Kamēr domājam un dzeram rīta kafiju, man zvana Jānis. Vecdaugavā visi velkot, iet “razdača”, un viņam pašam arī jau padsmit smuki asari esot. Nu tad ko, nekāds Ķīšezers, braucam uz Vecdaugavu! Domāts – darīts! Pēc kādas pusstundas es un Anatolijs esam jau pie Vecdaugavas. Makšķernieku pilns, pārsvarā visi sēž apmēram pa vidu.
Vecdaugava tajā posmā nav dziļa arī vidū. Ejam ar Anatoliju bariņā vien iekšā, bet bik nostāk, jo nepatīk atrasties pašā bara vidū. Daudziem copmaņiem pie kājām tiešām redzami labi asaru lomi. Atrodam Jāni. Viņam kastē ir kādi 20 asari no 100 līdz 300 g! Tas vieš optimismu.
Bet tas bija velti! Šitādu necopi Vecdaugavā vēl nebijām uztrāpījuši. Nourbāmies līki gan piekrastes zonā, gan pa vidu, gan tuvāk Audupes galam. Vienkārši necopēja, un viss. Galvenais, neķērās vairs īsti nevienam. “Žors” bija beidzies, un asariem mutes bija ciet. Četru stundu laikā man izdevās atrast divus asarīšus, bet Anatolijs izmānīja piecus un vēl divus kazaragus. Varena cope!
Kā jau ierasts, varu pateikt, ka laiks bija labs un ledus stāvoklis apmierinošs. Redz, kā copes situācija var pamainīties vienā momentā. Tikko velk visi, un jau nākamajā mirklī asari izliekas pārēdušies.”
No manām nesenām piezīmēm 2020. gadā, kad zemledus makšķernieks manī jau bija radies neatgriezeniski:
“2019./2020. gada ziemā uz ledus nesanāca tikt, jo ziema bija tik silta, tāpēc kaut cik stabila ledus sega izveidojās ļoti reti kur, uz īsu laiku un tālu no Rīgas. Tieši tāpēc ilgas pēc zemledus makšķerēšanas bija ļoti lielas. Un tikko 2020. gada beigas atnesa mīnusus un ūdeņi sāka aizsalt, nemiers palika arvien lielāks. Esmu joprojām vairāk vaļējo ūdeņu cienītājs, tomēr no ledus arī patīk copēt, un biju sailgojies riktīgi! Tāpēc, tiklīdz ūdeņi sāka aizsalt, tā mēs ar Valdi Vorslovu sākām plānot kopīgu copi no ledus. Kopīgais datums tika nozīmēts, un sākām domāt par vietu. Dažas dienas pirms plānotās copes Valdis aizskrēja uz kādu sev tuvāku ezeriņu izlūkos. Izlūkošana atnesa tādas ziņas, ka ledus ir pietiekami biezs, lai uz tā kāptu pat es, un Valdim sanāca nosist iekrājušās emocijas un saķert mazos asarus. Nekā prātīga izmēra ziņā nebija, bet pirmajā reizē prieks ir par pašu copes procesu un arī mazajiem asariem!
Nāca tuvāk mūsu kopīgās copes datums, un sāka palikt arvien siltāks. Tās bija satraucošas ziņas. Un dienu pirms ieplānotās copes visā Latvijā bija plusi un lija diezgan stiprs lietus… Mēs sākām šaubīties par pasākuma izdošanos. Tomēr no sava ieplānotā neatkāpāmies un ielaidāmies tādā kā avantūrā, nolēmām mēģināt tikt uz ledus! Ieplānots bija apmeklēt nepazīstamo Asaru ezeru. Ne to, kas Garkalnes pusē, bet to – kas Līgatnes pusē. Ar tādu domu, ka tas ir meža ezeriņš un uz to pusi vienmēr ir labāks ledus. Turklāt nosaukums šķita gana interesants, un arī pēc internetā atrodamajām dziļuma kartēm ezeriņš likās gana foršs. Vienā ezera galā dziļums aiziet pat līdz 7 m.
Ieplānotajā rītā devāmies ceļā tā, lai pie ezera būtu vēl pirms gaismiņas. Netālu no ezera laukā spīdēja vaļēja peļķe. Ja jau uz lauka neaizsalusi peļķe, tad kas būs ar ezeru? Bet pie nākamās lauka peļķes varēja saprast, ka ūdens ir pa virsu ledum un ledus ir. Vajadzēja tikai noskaidrot, cik biezs un stingrs. Piebraucām pie ezera vēl pa tumsiņu un gājām skatīties. Pirmie soļi uz ledus tādi, ka dūša papēžos. Vismaz man noteikti. Bet pēc pārbaudes ar vergu un izborētiem dažiem āliņģiem tapa skaidrs, ka ar ledu viss ir labākajā kārtībā. Piekrastē 10–12 cm, un baigi plānāks nepaliek arī pa vidu. Zem 9–10 cm nemanījām nekur. Pat dziļākajā galā.
Uzreiz devāmies uz to ezera galu, kur ir arī tas dziļums, lai varētu sākt strādāt pa kanti. Es biju nolēmis darboties tikai ar bļitkām, jo tas ir mans iemīļotākais copes veids no ledus, bet Valdis darbojās pamīšus gan ar mormišku, gan bļitkiņu, gan šķērsenīti!
Jau no pirmajiem āliņģiem bija sajūtamas pirmās copītes. Kas tas bija par kaifu – sajust atkal copītes no ledus! Tiešām fantastiskas sajūtas. Vēl tas ūdens uz ledus, mistiskās putas, migla un skaistā saliņa… un tas viss meža ieskauts… šķita, ka atrodamies kādā citā dimensijā. Kā pasakā.
Asari copēja labi un uz visu. Sen tādu azartu nebiju sajutis no nelielu asaru copītes, bet laikam biju baisi noilgojies pēc zemledus copes. Pašu procesu sanāca izbaudīt pilnībā. Bez mums uz ledus bija manāmi vēl trīs makšķernieki.
Pēcpusdienā gan copes sāka pieklust un tuvāk krēslai pazuda pavisam. Mazajiem, tumšajiem Asaru ezera asarīšiem ēst vairs negribējās. Bet toties kādas emocijas sagādāja pats ezers un tā tumšie asarīši – to pat īsti nevar aprakstīt.
Rezumējot pirmo zemledus copes izbraukumu pēc kārtīga pārtraukuma, varu teikt – tas ļoti izdevās. Tieši no noķerto emociju gammas! Visi tumšie asari palika dzīvot savā stihijā. Pēc skaita katrs ap 40 zivīm noķērām, līdz ar to var teikt, ka atvilkāmies. Šoreiz izmērs nebija svarīgs, process bija desmit reižu svarīgāks! Un tas notika un priecēja! Otro reizi es vairs tik ļoti nepriecātos par šāda izmēra asaru copi un noteikti nebūtu tik priecīgs, bet pirmajai reizei, kas bija pēc ilgas pauzes, tas bija super! Vienu zemledus copes sezonu sanāca izlaist, bet, ja skatās pēc kalendārā gada, tad tomēr sanāca pacopēt no ledus arī 2020. gadā un, ja skatās pēc gada, tad katru gadu ir būts uz ledus!
Saudzējiet sevi, domājiet par drošību uz ledus un izbaudiet katru copes reizi! Jo katra cope ir kā piedzīvojums! Ne asakas!”
Tā pamazām rodas zemledus makšķernieks. Bet šis ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Katram tas ceļš ir citādāks, un katrs pie zemledus copes nonāk vai nenonāk pa savam. Cits no bērnības, cits nekad, vēl kādam zemledus cope ir tuvāka kā atklātos ūdeņos. Mans ceļš sākās 2007. gadā un veidojās lēnām, pamazām paliekot par zemledus makšķernieku un bļitkotāju brālības pārstāvi. Piemēram, mans brālis Raimonds tā arī nekļuva par zemledus makšķernieku, lai gan vienreiz trijos gados uz ledus viņu var pierunāt uzkāpt.
Ne asakas visiem šajā ziemā, un ceru, ka tiksimies drīz uz ledus!
Uģis Circenis. Ja uzaicini meiteni uz deju, tas nenozīmē, ka precēsies “Ķeram lielo!” #28 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
