Makšķerēšana ir ļoti daudzu hobijs, un, pašam regulāri esot pie ūdeņiem, ir sajūta, ka makšķernieku un arī makšķernieču kļūst arvien vairāk un vairāk. Katram ir savs tuvākais makšķerēšanas stils, zivju suga un iecienītākie ūdeņi, bet daudzus vieno mērķis noķert to Lielo.
Sākam parasti ar mazumiņu un priecājamies par jebkuru zivi, kas pieķērusies uz sliekas, dzīvās zivtiņas, rotiņa vai voblera, bet ar laiku lielākā daļa specializējas. Ar katru dienu, pavadītu pie ūdens, iegūstam jaunu pieredzi un zināšanas, sākam labāk saprast zivju uz-vedību, lasīt ūdeni, piemērot plašāku mānekļu/ēsmu arsenālu un pasniegšanas veidus. Domāju, ka liela daļa zina, ka mana kaislība ir makšķerēšana un tieši spiningošanas tehni-ka. Tāpēc nemaz nelīdīšu nedz karpu, nedz brekšu un citu miermīlīgo zivju ķeršanas dziļākās niansēs, lai gan savu rekordbreksi (ap 3 kg) noķēru tieši ar spiningu (mikrodžigs ķer visu), kas nemaz nav tik rets notikums.
Mans ceļš spininga pasaulē sākās pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta (skan traki daudz…), kad galvenais mērķis bija noķert līdaku uz vizuļa vai voblera, un pat nebija būti-ski, cik lielu. Ar laiku intereses pamainījās – gribējās noķert vairāk, pēc tam – lielākas. Sāku iedziļināties niansēs – kur un kādos apstākļos meklēt zivis, ko piedāvāt, kā atrast Lielo, un visbeidzot – kā noķert Lielo regulāri, kas vairs nebūtu nejaušība. Mēs visi esam dzirdējuši stāstus par kādu, kurš makšķerē ne biežāk kā dažas reizes gadā un vairāk uz-manības pievērš tam, ko ēdīs pats, nevis zivis, bet, iebrienot ūdenī turpat pludmalē, pa-manās noķert līdaku desmitnieci vai milzīgam zandartam uzbrauc ar wake dēli Daugavas vidū. Tā gadās, bet to atkārtot būs ļoti grūti. Mani vienmēr interesējis, kā samazināt loteri-jas klātbūtni copē, iespējams, tāpēc, ka laimestu tvarstīšanā nepiedalos.
Izstāstīšu par sava ceļa meklējumiem un piedāvāšu iepazīt divu patiešām ļoti labu un pieredzējušu trofeju makšķernieku pieredzi, kas dos plašāku priekšstatu par to, kā noķert savu sapņu zivi.
Mana mērķa zivs agrākajos gados bija pakārtota sacensību grafikam – ķēru to, kas ne-pieciešams, lai uzvarētu sacensībās, bet pārējā laikā galvenā mērķa zivs bija zandarts, lai arī man patīk spiningot lielus asarus un nav nekas pret cīņu ar līdaku. Zandarts tomēr man ir īpaša zivs, un vienmēr bija kluss mērķis noķert tādu virs 5 kg. Asarim mērķis ir virs 1,5 kg, līdakai un lasim – virs 10 kg. Nu jau zandartam to latiņu esmu pacēlis augstāku – tikt pāri 1 metram, jo šobrīd lielākais ir 92 cm skaistulis, un nu jau daudz tādu, kas pārsniedz 5 un 6 kilogramus. Asarim man Latvijas ūdeņos pavisam nedaudz pietrūkst līdz 1,5 kg – 1,440 kg, lai gan Nīderlandes ūdeņos noķertais bija gandrīz 1,7 kg smags, līdakai esmu ticis pāri 10 kg, un centimetru latiņu jau gribas pacelt virs 115–120 cm. Lasis man ir reta zivs, jo ziemā labi ja 3–5 reizes izraujos pie upes uz spožajiem, bet pagaidām lielākajam tikai 2 cm pietrūka līdz metram, taču gan jau arī šeit pacelšu latiņu.
Informācijas vākšana
Iesaku sākt ar informācijas ievākšanu – gan par inventāru, gan par iecerēto makšķerēšanas vietu. Mūsdienās ir milzīgs daudzums informācijas par inventāru, ķeršanas taktiku. Sociālo tīklu laikmetā arī zinām paziņas, kuri veiksmīgi ķer trofejas. Tad nu es ieteiktu sākt ar informācijas izpēti. Ja tā lieta interesē, tad arī informācijas meklēšana būs interesanta. Ieteiktu apjautāties pieredzējušajiem, kuri gan jau neliegs pa-domu, ja nu vienīgi nesekos pieprasījums – atsūti točku. Noteikti iesaku izmantot ūdens karti, ja konkrētai ūdenstilpei tāda ir. Es pats izmantoju eholotes.lv tapušās. Labi zinu, cik to izstrādē aiziet laika un naudas degvielai, jo īpaši lielam ūdenim. Tā ir vērtīga investīcija, jo ļauj pašam pēc tam taupīt laiku un naudu.
Centīšos ieskicēt pamatprincipus, kas būtu jāņem vērā, lai vieglāk un ātrāk tiktu pie trofejas.
Vietas izvēle
Svarīgi saprast, ka, ļoti iespējams, metrs+ līdakas ir atrodamas gandrīz katrā ūdenstilpē, bet to daudzums un uzvedība ir ļoti atšķirīga, tāpēc vispirms būtu jāsaprot, kur līdaku tro-feju mīt vairāk. Lielākoties tie ir vidēji un lieli ūdeņi (upes, ezeri), īpaši tie, kas savienoti ar citām ūdenstilpēm, tajā skaitā ar jūru. Lielajām zivīm vajag plašumu un labu barības bāzi. Esmu ķēris metrs+ līdakas arī pavisam mazos Vidzemes ezeriņos, bet, ja parēķina, cik dienas tam veltītas, tad jāatzīst, ka tikšana pie trofejas dažu copes reižu laikā būs visai liela veiksme, īpaši tad, ja nepazīst konkrēto ūdenstilpi, zivju barošanās paradumus, laikus. Trofeju tur vienkārši nav daudz.
Vietas izvēlei ir būtiska nozīme, jo zivis savas atrašanās vietas maina. Tam visam apakšā ir zināma loģika – kur tajā brīdī atrodas barības zivis (dziļumā vai seklumā), vai tuvumā ir slēpņi, kas ļauj būt nemanāmākam un uzbrukt barības zivīm – seklumā tās būs zāles, bet arī ne visas pēc kārtas, dziļumā tās var būt krantis, kas ļauj pienākt klāt seklumam un vērot, kas tur notiek ar barības bāzi, kā arī sekot līdzi dziļumā esošajām sīkzivīm. Tajā brīdī, kad barības zivis ir dziļumā, tās izteikti ganās lielākos vai mazākos baros, bet lielās parasti turas nedaudz nomaļus no sīkzivīm un tad dodas iekšā barā. Pats esmu redzējis tādus momentus. Līdakas ātrums ir fenomenāls.
Ķert seklumā ir vienkāršāk – tad sāksi aizķert vai nu zāles, vai grunti, vai pat vizuāli ir ies-pējams redzēt zāļainās vietas un brīvos laukumus. Seklumā ļoti svarīgi atrast zāļu lauku-mus, pudurus, jo Lielās nereti atrodas tajos un uzmana zāļu malu. Lielajām līdakām labākās zāles ir tās, kas ir salīdzinoši augstu augošas. Zems zāļu paklājs var nostrādāt, bet daudz retāk.
Piemērotākais laiks trofejas medībām
Līdakām manā skatījumā labākais laiks ir maijs, piemērotāks nekā rudens, jo tās pēc nārsta aktīvi cenšas atgūt zaudēto svaru un enerģiju. Rudenī tās uzsāk barošanos pirms ziemas, bet tas periods ir krietni izstieptāks, un nav tik izteikta līdaku aktivitātes koncen-trācija. Mainās arī zivju meklēšanas vietas.
Zandartam labākie mēneši ir jūlijs, augusts, septembris un oktobris. Protams, arī ziemā un pavasarī tiek ķerti lieli zandarti pirms nārsta, bet zandartam patīk silts laiks, un tad tas arī ir aktīvāks. Zandarts atrodams dažādos ūdens slāņos, pārvietojas un medī. Pats neaiz-tieku zandartus aprīlī, maijā, nav pat domas par paturēšanu lomā (atceramies par saudzēšanas liegumu). Izvairos no tādām vietām, jo tajā laikā zandarti atrodas nārsta lig-zdās, kad to noķeršanai nevajag lielu māku, jo zandarts klups virsū māneklim, sargājot nārsta vietu.
Asarim labākie laiki ir no augusta līdz oktobrim. Ļoti aizraujoši ir ķert asarus ar vobleriem, un tieši uz tiem nereti gadās lieli eksemplāri.
Zivju koncentrācija un izmērs
Mazās līdakas un zandarti nejutīsies ļoti komfortabli ļoti lielu sugas brāļu tuvumā. Tas būs izņēmums, ja, ķerot zemmēra un knapmēra zandartus, pēkšņi ķersies tādi 4+ kg lieli. Kāds var trāpīties, ja atpeldējis apēst mazo zivi, kas tur šūmējas pa ūdeni, bet nedzīvos kopā. Esmu manījis, ka patiešām lieli zandarti drīzāk uzturas barā, bet zivis ir līdzīga iz-mēra. Līdakām tas pats.
Otra nianse, kas piefiksēta pēdējos gados – lieli zandarti un lielas līdakas ļoti reti atrodas kopā (reizēm maijā). Lielās zivis jūtas kā saimnieki savā teritorijā – brīvi pārvietojas, maina horizontus (īpaši dziļākās vietās), barojas pēc sava noskaņojuma un aktivitāšu graf-ika. Ja ir vēlme noķert Lielo un ir zināms rajons, kur tās uzturas, var nākties vietu un tās apkārtni cītīgi apmētāt, mainot gan leņķus, gan vadīšanas ātrumu, mānekļa izmēru un veidus.
Mānekļu izvēle
Plāns ir noķert trofeju – tātad zivi, kas mācējusi izvairīties no nokļūšanas uz pannas un no lielākām sugas māsām, ir piesardzīgāka un uzmanīgāka. Pārsvarā neēd visu pēc kārtas un, izņemot atsevišķus aktivizēšanās periodus, drīzāk izvēlēsies lielāku kumosu, nevis mazu. Tas īpaši ir sakāms par līdakām pavasara un rudens mēnešos, kad zivs vēlas paēst, tērējot tam pēc iespējas mazāk kustību un laika. Ļoti daudz ir tādu piemēru, kad makšķernieks atzīst, ka regulāri lielās līdakas sākušas ķerties tad, kad vairāk izmantoti lielie mānekļi – no 20 cm un uz augšu. Pašam, ķerot trofejlīdaku, pamatā ir mānekļi no 22 līdz 30 cm, bet tad, ja jūtama aktivitātes krišanās, 18 līdz 21 cm, taču mānekļu izmēra samazināšana visai reti ir devusi efektu. Jā, copju skaits pieaug, bet visai reti tas sakāms par izmēru. Zandartam tas nav tik izteikti – var noķert 3–4 kg lielu arī ar 10 cm gumiju, bet tādi virs 5 kg tomēr drīzāk pavilksies uz 13–18 cm un vairāk.
Sīkumu nav
Ķerot trofeju, ir līdzīgi kā sacensībās – sīkumu nav! Nav un nedrīkst būt, jo lielās zivis ļoti ātri un skaidri parādīs vājos punktus, vienalga, vai tā būtu zivs pieciršana, izvadīšana un uzķeršana vai nepilnības inventārā. Āķu kvalitāte ir viena no svarīgākajām, jo copju skaits, ķerot ar lielajiem mānekļiem, nebūt nav tik liels, un gribas tos maksimāli izmantot. Es izvēlos “Gamakatsu” āķus no 1/0 līdz 3/0, bet dažām gumijām pat 4/0. Pavadai izmantoju resnu fluorkarbonu ap 1 mm no “Varivas” (Shock Leader 130 lb) – līdz šim neviena nav spējusi pārkost. Bojājuma gadījumā vai nu saīsinu un pārsienu sakabi, vai mainu pavadu. Es to sienu tieši pie pamatauklas. Pamācības ir atrodamas “You Tube”. Atbilstošas jaudas kāts un aukla ir svarīga, lai spētu gan iemest attiecīga izmēra mānekli, gan piecirst, gan izvadīt zivi. Atceramies, ka lielo līdaku mānekļu svars lielākoties pārsniedz 100 gramus un var sasniegt arī 200 un vairāk. Noteikti vērts apskatīt klātienē kātu. Svarīgi, lai tas atbilstu budžeta iespējām, mērķa zivij, plānoto mānekļu tipiem. Tagad ir aizvien plašākas iespējas iegādāties inventāru tepat Latvijā. Es pats to meklēju veikalā eholotes.lv. Noteikti aicinu izmantot atbilstoša lieluma uztveramo tīklu, turklāt svarīgi, lai audums būtu gumijots vai silikona, kas daudz mazāk traumē zivis. Atcerēsimies, ka tā ir liela un stipra. Ja uzreiz ceļ ar uztveramo laivā – tad viss iet pa gaisu – zivis, āķi un sapītas auklas. Gumijas laivā tas pasākums ir sevišķi bīstams. Vispār nevajag celt tīkliņu ar zivi iekšā laivā. Ar to grēko arī visai daudz sportistu, un tad arī zivs tiek vairāk traumēta. Jācenšas, lai zivs ārpus ūdens pavadītu pēc iespējas mazāk laika. Ātra fotosesija, nomērām un laižam atpakaļ. Ja gribas nosvērt, tad vai nu speciālā somā (tādas ir nopērkamas arī pie mums), vai uztveramajā tīklā. Galvenā doma – izbaudām copi, cīņu ar zivi un izturamies pret to ar cieņu par sagādātajām emocijām, kuras paliks atmiņā uz visu dzīvi. Cope spēj sagādāt tik daudz prieka un pozitīva lādiņa, ka pēc tam vieglāk motivēt sevi darbam, lai ar nepacietību gaidītu nākamo dienu pie ūdeņiem.
Daži piedzīvojumi
Savā makšķernieka mūžā ir piedzīvotas daudzas spilgtas epizodes, bet pastāstīšu par divām copes reizēm, kas bija mērķētas tieši trofejzivju ķeršanai. Abās reizēs sanāca vienam pašam būt laivā. Pirmajā reizē bija mērķis tikt pie lielajiem zandartiem. Vietu biju atradis un arī manīju lielus zandartus. Ne daudz, bet pietiekami, lai būtu ar ko sarunāties. Lielākā daļa lielo zandartu uzturējās vismaz divus metrus no grunts. Pirmā dienas puse paiet ar vienu nelielu zandartu un vienu labu copi, bet tas arī viss. Zivis neaktīvas, iet prom no mānekļiem, maina atrašanās vietas un negrib reaģēt. Liekas, ka jāmaina vieta, jo tā arī neatvērsies, bet zivis redzu lielas. Turpinu eksperimentēt ar mānekļu lielumu, galvas svaru, pasniegšanas ātrumu un atrodu tās dienas pareizo recepti svarojumā un pas-niegšanas ātrumā. Stundas laikā tieku pie trim zandartiem no 3+ kg un vēl pēc brīža dabūju četrus lieliskus eksemplārus. Piecu lielāko zandartu kopsvars sasniedza nepilnus 26 kilogramus. Tas viss nāca grūti un ar pacietību, ber ar to ir jārēķinās, ka Lielās nemetīsies pakaļ visam, ko piedāvāsiet.
Otra reize bija pagājušā gada maijā, ķerot līdakas ar Big Bait. Tā bija pēcpusdiena, un, jau iebraucot ūdenī, šķita, ka šodien jābūt. Tāda forša sajūta, ka vajadzētu trāpīties 1 m+ eksemplāram, lai arī zināju, ka iepriekšējās dienās kopumā esot bijis švaki. Bet tas nekas. Varbūt tieši šodien ēdīs. Biju sev izveidojis plānu, kā virzīšos pa punktiem, jo copei bija tikai 4–5 stundas. Jau pirmajā vietā neliels pieskāriens. Iespējams, gribēja padzīt malā vai kāda sīkā. Iepriekš tā man bija, kad ar atkārtotu metienu dabūju 96 cm līdaku, bet šoreiz nekā. Virzos tālāk, un ir. Cope jaudīga. Cīņa, un seklumā redzu līdakas asti. 1 m+ 100%. Esmu viens laivā. Uztveramais it kā liels, bet ne gluži tādām līdakām, taču izdodas iemānīt uztveramajā, un uzreiz āķis izlido ārā. Jā – nepiecirtu ar pienācīgu jaudu… Bet rezultāts ir. Līdakai 109 cm un svars pāri 10 kg. Garuma ziņā rekords nav kritis, bet svara gan.
Piebrauc Normunds Ikomass, seko ātra fotosesija, un zivs peld tālāk.
Dodos uz nākamo punktu, un trešajā metienā – bamss! Pamatīgs blieziens! Māri Olte, piedod, bet tiešām lielās mēdz ņemt ar kārtīgu maucienu, tas nav čmok, lai gan trāpās arī tādas copes. Sajūta, ka šai jābūt lielākai. Te blakus arī dziļums, un līdaka pirms laivas spiežas lejā, bet jaudīgais kāts visu izdara, un zivs ir uztveramajā tīkliņā. Klusa cerība, ka būšu labojis arī garuma rekordu, bet nē – 110 cm un svars atkal 10 kg. Fantastika – jau divas desmitnieces pusstundas laikā. Atlaižu atpakaļ un dodos tālāk. Kādu laiku nekā, un saņemu īsziņu no Anatolija Livdāna, ka atpalieku no sava grafika, un īsi pēc tam – laba cope un ir. Jā, zivs vieglāka, bet spēks tāpat pietiekams. Pamanās vēl uztveramo salikt kopā, aptīties ap tīkliņu, nākas aicināt Normundu palīgā, lai, mazāk traumējot zivi, to atpestītu. Nomēru, un tai ir precīzi viens metrs. Trīs metrīgas līdakas nepilnās divās stundās! Izcila cope, kuru noslēdzu ar gandrīz 80 cm lielu līdaku un smaidu līdz ausīm. Tādas copes reizes paliek atmiņā uz ilgu laiku.
Pieci jautājumi diviem lielmeistariem
Esmu savā makšķernieka mūžā iepazinis daudzus labus makšķerniekus, gan tādus, kuri ir makšķerēšanas sportā, gan tādus, kuri ķer savam priekam vai meklē to savu vai pat Latvi-jas rekordzivi.
Viens no spēcīgākajiem trofejlīdaku medniekiem Latvijā nu jau vairākus gadus ir Normunds Ikomass. Ja gribas ātro kursu lielo līdaku ķeršanā un meklēšanā, tad tieši Normunds būtu viena no labākajām izvēlēm, turklāt viņš piedāvā arī gida pakalpojumus.
Otrs, kad runājam par lielām zivīm, prātā nāk Andrejs Maksimovs. Ļoti kaislīgs copmanis, turklāt ķer dažādas zivis un pēdējos gados tieši pievērsies trofeju makšķerēšanai. Piedāvāšu jums šo abu vīru atbildes uz maniem pieciem jautājumiem.
Atbild Normunds Ikomass
Kas ir tava mērķa zivs? Kāda ir tava lielākā trofeja Latvijas ūdeņos?
Mērķa zivs, protams, man ir līdaka. Šobrīd paša personīgais rekords ir 124 cm, bet klien-tiem manā laivā ir izdevies tikt pat pie 129 cm, 127 cm un 125 cm garas zivs.
Ar ko iesaki sākt, lai tiktu pie Lielās? Kāds bija tavs ceļš?
Sāku ar ūdenstilpes izzināšanu, akvatorijas karte, tad dziļuma kartes iegūšana vai veidošana, tika vākta visa iespējamā informācija par ieplānoto ūdeni. Ja ir kāds vecītis, kas tur visu mūžu makšķerē, tā ir dāvana ar tādu papļāpāt, arī ar inspektoru mēģinu pa-runāt. Mans ceļš, kā visiem sākumā, bija voblerīši, ilgi bez lielas līdakas, tad džerki un lielās gumijas, un attiecīgs rezultāts.
Kas, tavuprāt, ir būtiskākais, kas jāņem vērā, lai tiktu pie trofejām?
Jāzina, kur tā ir, un tad presings, presings…
Kam iesaki pievērst uzmanību, iegādājoties inventāru?
Man! (Normunds smejas.) Bet, ja godīgi, pat nezinu. Sākumā ir jādefinē, cik lielu naudu esi gatavs ieguldīt, jo inventāra izvēle ir ļoti plaša, tad jāsaprot, kādus mānekļus mētāsi, un tad jau tev eholotes.lv piemeklēs.
Tava spilgtākā copes reize Latvijas ūdeņos (nosaukumus droši nemini)?
Daudz tādu spilgtu, katra metrs padsmit līdaka ir palikusi atmiņā. Spilgtākā laikam, kad klients izvilka 129 cm un no emocijām balsī apraudājās.
Atbild Andrejs Maksimovs
Kas ir tava mērķa zivs? Kāda ir tava lielākā trofeja Latvijas ūdeņos?
Cenšos nebūt vecmodīgs, attiecīgi sekoju jaunumiem un modei, tā mērķa zivs ik pa laikam mainās, jo pieredze aug un gribas noķert aizvien lielāku un lielāku zivi. Uzskatu, ka trofejas jāķer atbilstoši sezonai – kā jau zināms, katrai sugai ir savs laika periods, kad tā ir aktīva utt.
Pašlaik mērķa zivs ir zandarts un sams, ar domu noķert Latvijas rekordu… Pirms gada ar rekordzivi esmu ticies divas reizes aci pret aci, bet trāpījās pirmo reizi lieguma laikā, un otro reizi atteicās fotografēties un braukt līdzi svēršanai un reģistrācijai… Bet nu gan jau vēl tiksimies, lai paaugas.
Ar ko iesaki sākt, lai tiktu pie Lielās? Kāds bija tavs ceļš?
Mans ceļš bija gana grūts un finansiāli smags, jo to lielākoties gāju viens… Ja man pašreizējās zināšanas būtu jau pirms desmit gadiem, kad sāku iepazīt copes garšu, tad noteikti rezultāti būtu vēl labāki. Sāku kā jau Latvijas makšķernieku vairākums – ar lētākajiem “Salmo” kātiem un visvisādiem nezināmiem mānekļiem, ar domu, ka ķer ne jau kāts un māneklis. Tagad pieredze nākusi klāt un domas kļūst citādas. Iesācējiem iesaku vērsties pie pazīstamajiem Latvijas gidiem vai kāda drauga, kurš reāli jau daudzus gadus ķer lielās zivis, tas ietaupīs ne tikai daudz laika, bet arī kaudzi naudas.
Kas, tavuprāt, ir būtiskākais, kas jāņem vērā, lai tiktu pie trofejām?
Pēc iespējas biežāk būt pie ūdens, vēlams piecas dienas nedēļā, tikai tad būs lielās, iz-mantot jebkuru brīdi un būt tajā vietā, kur tās ir, jo lielākoties peldinām mānekļus tur, kur Lielo nemaz nav. Arī vietu meklējumos jābūt īpaši izvēlīgam, tas ir 50% no veiksmes.
Kam iesaki pievērst uzmanību, iegādājoties inventāru?
Kā jau minēju, iesaku ņemt vērā draugu un draugu draugu pieredzi, paturot rokās iecerēto makšķerrīku, un tikai tad meklēt, kur to var nopirkt lētāk utt. Bieži vien, redzot un lasot citu sajūsmu un aprakstu, beigās ir nācies vilties, jo katram ir savs viedoklis un uzskats.
Tava spilgtākā copes reize Latvijas ūdeņos (ūdeņu nosaukumus droši nemini)?
To netrūkst, man katra cope ir kā spilgts piedzīvojums, jo to izbaudu ar maksimālo atdevi, saplūstot ar dabu, mēģinot noķert Latvijas rekordu. Jā, tas izklausās optimistiski, bet tādu traku copmani kā es vēl neesmu saticis.
Viena no spilgtākajām reizēm tomēr ir saistīta ar karpu copi, kaut arī šobrīd vairāk inter-esē spiningošana. Toreiz ar dēlu, kā jau pieņemts karpu copē, dienu vai pat divas iepriekš gatavojām aprīkojumu, sapērkoties pārtiku ne tikai sev, bet arī gardas lietiņas mērķa zi-vīm. Sagādājām arī aprīkojumu dzīvošanai vairākas diennaktis pēc kārtas. Pabijām četras diennaktis pie ūdens, barojot, ievērojot visus karpinieku principus, bet zivis mums neķērās. Bet tajā visā padarīšanā bija viena laba štelle – mēs kārtīgi izgulējāmies. Saprotam, ja nav, tad nav, un jāsāk visu pamazām kārtot nost. Kāti iemesti, kārtojam visu apkārtni un aprīkojumu, kas saistīts ar ērtībām, un, kad pienāk brīdis tīt kopā kātus, stāvam tiem bla-kus, nopūšamies. Es saku dēlam Danilam: “Tin kopā!”, bet pēc īsa mirkļa iepīkstas pīkstu-lis. “Iiiiiir!” iekliedzas dēls, un todien mēs arī izvilkām mūsu šībrīža lielāko Latvijas zivi, karpiņa virs 18 kg, bet centimetrus diemžēl neatceros.
Gribētos uzsvērt vēl vienu lietu – nereti, kad ir brīvāks laiks makšķerēšanai, tad sezona neatbilst attiecīgās zivju sugas ķeršanai un otrādi. Jā, laika mums visiem vienmēr trūkst.
Jums, lasītājiem, pašiem spriest, ņemt vērā ieteikumus vai nē, bet vēlu daudz neaiz-mirstamu mirkļu pie ūdeņiem un – saudzējam gan dabu, gan trofejas. Tās spēj dot daudz vairāk prieka ķerot un atlaižot nekā uz pannas. Ne asakas!
Kristiāns Godiņš
