Daudzi uzskata, ka makšķerēšanas sacensības tāds plezīrs vien ir, ka gatavošanās šāda veida pasākumam nav vajadzīga un visu izšķir veiksme. Veiksme ir ļoti svarīgs faktors, bet ar to vien visbiežāk nepietiks. Pirms pašām sacensībām ir jāiegulda darbs un laiks. Un, jo vairāk darba tiks ieguldīts, jo vieglāk būs startēt sacensībās. Šo procesu daudzi sauc par treniņiem, citi par sagatavošanās darbiem, bet citi par esošās situācijas apzināšanu. Šo procesu var saukt, kā grib, bet tas nemaina lietas būtību, ka pirms pašām sacensībām ir jāgatavojas un tas paņem laiku. Vienalga, vai tās ir valsts mēroga sacensības vai darba kolektīva sacensības, vai sacensības draugu lokā. Sagatavošanās visos gadījumos nāks tikai par labu. Šajā rakstā uzrakstīšu personīgo pieredzi, kā notiek gatavošanās makšķerēšanas sacensībām. Vairāk rakstīšu par spiningošanas disciplīnu no laivas, bet nedaudz aizskaršu arī citas copes disciplīnas.
Ar ko jāsāk?
Vienmēr jāsāk ar informācijas ieguvi par ūdenstilpi, kurā notiks sacensības. Sevišķi, ja ūdenstilpe nav pazīstama. Ļoti daudz informācijas var atrast interneta plašumos. Nekāda padziļināta analīze nav vajadzīga, bet jāsaprot, kādas zivis tur dzīvo, kādi tur ir dziļumi un vai ir kādas ūdenstilpes īpatnības. Jāpapēta makšķernieku atskaites forumos par šo ūdenstilpi, un vēlams sameklēt daudzmaz precīzu dziļuma karti. Tagad ir diezgan daudz variantu, kā tikt pie dziļuma kartēm. Pētot dziļuma karti, jau var atrast dažādas interesantas vietas, kuras treniņos noteikti vajadzētu pārbaudīt. Tās ir dažādas dziļuma kantis, sēkļi, dažādi sēkļu ragi, kas ieiet dziļumā, bedres utt. Šādas vietas der piefiksēt un treniņā pārbaudīt. Vēlams izprintēt ūdenstilpes karti uz A4 formāta lapas un sadalīt to pa sektoriem kā šaha dēli. Šādā veidā uzreiz var atzīmēt pārbaudāmos sektorus un pēc tam treniņprocesā atzīmēt iegūto informāciju par katru sektoru, kas ir apsekots. Bez šī var iztikt, tomēr tas atvieglo sagatavošanās darbus, ja tie tiek veikti vairākas dienas no vietas, pirms mačiem. Ja pie ūdenstilpes, kurās notiks sacensības, dzīvo kāds pazīstams makšķernieks, tad noteikti vajag pajautāt visu iespējamo informāciju, ar kuru viņš ir ar mieru dalīties.
Treniņu plāns
Jau pirms gatavošanās fāzes uzsākšanas vajadzētu izveidot treniņu plānu. Ne jau dikti smalku un detalizētu, tomēr uzreiz vajadzētu saprast, uz kādu zivju ķeršanu sacensībās būs jāliek uzsvars. Teiksim, spiningošanas disciplīnā no laivas parasti visvērtīgākās ir līdakas, un tāpēc tām tiek veltīta liela uzmanība. Bet viss atkarīgs no ūdenstilpes un gadalaika. Maijā Burtniekā – 100% uzmanība uz līdakām. Zandartiem vēl ir lieguma laiks, bet ar asariem uzvarēt nevarēs. Vasaras vidū un dziļākos ūdeņos – noteikti noderēs, ja treniņos tiks atkosts, kā ķert smukus asarus. Tāpat nevajag aizmirst par zandartu copi, lai gan šī zivs sacensībām parasti ir visnepateicīgākā, jo vienkārši var aizvērt muti un neēst gandrīz pilnībā. Tāpat citās disciplīnās – jāsaprot, ar kādām zivīm varēs sasniegt rezultātu, un jau treniņos lielāks uzsvars jāvelta tieši šo zivju noķeršanas atkošanai. Fīdercopē un pludiņmakšķerēšanā treniņprocess var būt ietilpīgāks, jo jāpārbauda vairāki sektori, kas var ielozēties sacensībās. Zemledus makšķerēšanas sacensībās pārsvarā rezultātu nes asari. Tāpēc visbiežāk tieši tos arī vajag atkost jau sagatavošanās laikā. Bet atgriežamies pie spiningošanas no laivām. Šajā disciplīnā, jau sākot pašu gatavošanās procesu, ir jābūt aptuvenai skaidrībai, kam tiks pievērsta uzmanība. Bet pats treniņprocess var pavērst visu citādi. Reizēm treniņos izdodas atrast kaut ko, kas liek mainīt sākotnējos plānus un jau uz vietas gatavoties citādi. Tādā ziņā jābūt elastīgam un jāmāk pielāgoties esošajai situācijai. Stingri pieturēties pie treniņu plāna, ja tas nenes nekādus rezultātus, nevajag! Tāpēc jau tas ir sagatavošanās posms, pēc kura tiek pieņemti galējie lēmumi un tiek izveidots sacensību plāns.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Paši treniņi, un kam tiek pievērsta uzmanība
Mēs ar pārinieku parasti sākam ar iepazīšanos ar ūdenstilpi. Ja mači ir brīvdienās, tad mēs parasti ierodamies trešdienā, un pirmajā dienā mums notiek vispārēja iepazīšanās ar ūdenstilpi. Ja tas ir ezers, tad tiek izmests goda aplis, kura laikā skatāmies vizuāli interesantas vietas, šur tur dažas reizes uzmetam pa dažiem metieniem. Skatāmies dziļuma kartē atzīmētās vietas, ko tur rāda eholote – vai zivīm arī šīs vietas šķiet interesantas vai tur ir tuksnesis. Īsāk sakot, pirmajā dienā notiek tāda kā iepazīšanās. Un tad mēs divas dienas intensīvi un metodiski gatavojamies mačiem. Piektdienā noslēdzot treniņprocesu, jau jābūt gatavam izveidot sacensību plānu pirmajai dienai. Ja tās nav valsts mēroga sacensības un sagatavošanās posmam nav laika, tad tāpat būtu vēlams vismaz izpildīt to sagatavošanās daļu, ko var paveikt mājās, un vismaz kādu brītiņu pabūt uz ūdens pirms pašiem mačiem. Daži dalībnieki nereti izmanto vietējo makšķernieku palīdzību treniņprocesā. Tas nav nekas slikts vai nosodāms. Tā var ātrāk atkost ūdenstilpi un tās īpatnības tieši tajā brīdī. Visvieglāk ir darboties komandā. Jo vairāk komandā iesaistīto cilvēku, jo produktīvāki un pilnvērtīgāki sanāk treniņi. Ekipāžai no diviem cilvēkiem plus tiesnesis – tas ir grūtāk. Vienam tas ir vēl krietni grūtāk. Man bija tas gods vairākas sezonas būt vienā no labākajām spiningošanas komandām Latvijā. (Eboat.lv) Es pats mačos nepiedalījos kā dalībnieks, bet gan kā ekipāžas tiesnesis, kas mačos sēž konkurentu laivā un vēro, lai viss notiktu pēc noteikumiem un mēra ekipāžas noķertās zivis. Bet pašā treniņprocesā es piedalījos kopā ar komandu, un tā bija ļoti laba skola. Tā bija kolosāla iespēja pavērot, kā notiek komandas sadarbība treniņos, kā notiek sagatavošanās mačiem un kā tiek izveidoti maču plāni. Tāpēc droši varu apgalvot, ka komandas darbs ir ļoti svarīgs un krietni produktīvāks par individuālo darbu. Bet kam mēs treniņos pievēršam uzmanību? Pirmām kārtām reģionam vai vietai – kur ir iznācieni vai copes. Tad obligāti tam, uz kādu mānekli un kāda tipa spēli zivs reaģē. Bieži vien eholote rāda, ka zivis apakšā ir, bet paņemt nav prasmju. Visbiežāk tā notiek ar zandartu copi. Ja tiek atrasts reģions, kurā ir laba zivju aktivitāte, tad tās nevajag ķert un durstīt tām lūpas. Principā līdz sacensībām tur labāk vispār nerādīties. Lai nesadurstītu zivis ar āķiem un konkurenti nepamanītu, ka tajā vietā notiek cope. Daži makšķernieki jau treniņos lieto tādu metodi, ka āķus slēpj māneklī vai noņem pavisam. Galvenais ir treniņos sameklēt, kur zivis ņem un reaģē. Un šī ir ļoti laba pieeja. Tiek skaitīti kontakti (copes), un kur vairāk kontaktu, tās vietas tiek piefiksētas. Te ir ļoti svarīgi izvērtēt, kurā brīdī šo vietu vairs neaiztikt, ja copē ar āķiem. Jo viena divas copes par vietu vēl neko nepasaka, bet četras piecas izvilktas un sadurtas līdakas jau var būt par daudz. Varbūt tur vairāk nemaz līdaku nav, un tagad visas būs ar sadurtu lūpu un tāpēc, iespējams, sacensībās ēst negribēs. Tātad treniņos tiek maksimāli ievākta informācija par to, kur zivis reaģē, uz kādiem mānekļiem, kāda mānekļa animācija tās provocē un kādos dziļumos. Šo visu vajadzētu darīt arī gadījumos, kad ūdenstilpe ir pazīstama. Jo esošā situācija un zivju koncentrēšanās vietas mainās nepārtraukti. Tāpēc arī es nesaskatu lielu jēgu ļoti ilgiem treniņiem pirms mačiem. Jo situācija pirmdienā un sestdienā var būt pavisam cita. Ir dienas, kad zivis vispār gandrīz negrib ēst, un otrādi. Ir gan gadījumi, kad ilgi treniņi atmaksāsies. Sevišķi, ja jāķer pilnīgi nezināmos ūdeņos un/vai nezināmas zivis. Piemēram, sacensības ārzemēs. Ūdeņu pazīšana ļoti palīdz, tomēr konkrētajā sacensību laikā ar to vien var būt par maz. Var sanākt tā, ka pilnīgi visas ierastās copes vietās tieši šajā laikā nestrādā. Ar to saskārāmies savos pirmajos lielajos mačos – Latvijas kausā spiningošanā 2018! Pārlieku paļāvāmies uz to, ka cope ļoti labi pazīstamos ūdeņos, un treniņiem praktiski neveltījām laiku. Sagatavošanās darbi un esošās situācijas novērtējums ir vajadzīgs arī ļoti pazīstamos ūdeņos.
Plāna izveidošana sacensībām un sacensības
Ja sacensības ir divas dienas, tad parasti plāns tiek izveidots sākumā pirmajai dienai un tieši no tā informācijas apjoma, kas tika iegūts treniņos. Ja zandartu cope nav padevusies, tai tiek likts miers, un plāns tiek izveidots ar līdaku un asaru copi. Kastēs tiek sašķiroti mānekļi, un tajās paliek tikai tie mānekļi, kas nesuši rezultātu treniņos, vai vismaz tāda tipa mānekļi. Tomēr te ir viens bet – vienmēr ir jāieliek laivā kāda glābšanas kastīte. Tajā tiek ielikti mānekļi, kuri nav sevi pierādījuši, bet kuriem ir ticība, ka tie var izšaut, ja neies viss, kā plānots. Piemēram, treniņos nav nesusi rezultātu dropšota sistēma, bet mačos viss jūk un brūk un nepieciešamība spiež ķerties pie jebkura salmiņa. Un varbūt tieši sacensību dienā tā dropšota sistēma atnesīs rezultātu. Tāpēc tādai rezerves kastītei ir jābūt. Labāk gan, ja tā nav jāver vaļā. Droši varu apgalvot, ka, jo produktīvāki ir sanākuši treniņi, jo lielāka skaidrība tajos ir gūta – jo vieglāk ir mačos! Tas ir par visiem 100%! Uz mačiem ir jābūt plānam A, B, C, D, E… Jo var būt, ka kāda plānotā vieta ir aizņemta, kaut kas sacensību dienā nestrādā, un ar vienu diviem plāniem var būt par maz. Turklāt sacensībās spiež laiks un ir jāprot ļoti ātri pārorientēties, ja kaut kas neiet, kā plānots, un visi plāni izgāžas viens pēc otra. Galvenais – nekrist panikā un nesākt strīdēties ar komandas biedru, ja tāds ir laivā. Ir ātri jāpieņem kāds lēmums, un galvenais ir kaut ko darīt lietas labā. Jābūt elastīgam. Plāns ir ļoti laba un vajadzīga lieta, bet, ja apstākļi spiež, tad jāmāk arī paimprovizēt. Var nostrādāt kaut kas, kas pat treniņprocesā nav lietots, vai tāda vieta, kas nav pat skatīta. Galvenais ir nekrist stresā, bet mēģināt kaut ko darīt lietas labā ar loģiskiem lēmumiem. Veco, labo patiesību neviens nav atcēlis – jo vairāk metienu izdarīsi, jo lielāka iespēja noķert zivi.
Šo visu rezumējot, varu pateikt tikai vienu – gatavošanās mačiem ir ļoti svarīga lieta. Bet nevajag arī pārtrenēties. Katram pašam jāatrod tas zelta vidusceļš, cik laika var atļauties un cik laika vajag veltīt treniņiem. Bet laiks ir jāvelta. Un sagatavošanās sākas jau krietni pirms pašiem mačiem. Pat maziem mačiem ir nepieciešams sagatavoties. Bez sagatavošanās var palīdzēt tikai veiksme un ūdeņu pazīšana, bet paļauties uz to vien nevajag. Ir rūgta pieredze. Veiksme gan spēlē diezgan lielu lomu makšķerēšanas sacensībās, bet, kā saka – veiksme ir jānopelna. Pavisam rezumējot šo visu – jo vairāk būs uzzināts gatavošanās procesā, jo vieglāk būs sacensībās!
Gan man personīgi, gan kopā ar pārinieku – mums vēl daudz jāaug un jāattīstās, lai kļūtu arvien konkurētspējīgāki, bet par treniņu lietderību jautājumu mums nav. Tā ir mana personīgā pieredze, un nepretendēju uz absolūtu patiesību.
Ne asakas, un tiekamies ūdeņos!
Nevar piespiest zivi ķerties, piespiest zivi ēst – Igors Prātiņš. Sarunas laivā #13
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
