Gandrīz katram Latvijas spiningotājam līdakas ir vienas no lielākajām un iekārojamākajām trofejām, turklāt tas nav saistīts tikai ar cilvēka gastronomiskajām vērtībām, bet arī ļoti aizraujošu procesu.
Pietiekami bieži esmu dzirdējis no daudziem iesācējiem makšķerniekiem, ka tie dodas uz upi vai ezeru teicamos laikapstākļos, piedāvājot zivīm jau ne reizi vien pārbaudītus mānekļus, bet vēlamais loms izpaliek. Tāpēc pastāstīšu par interesantiem līdakas dzīves faktiem, cerams, ka iegūtās zināšanas palīdzēs iesācējiem makšķerniekiem noķert šīs plēsīgās zivis.
Šis raksts pirmkārt ir paredzēts mazāk pieredzējušiem makšķerniekiem, jo daži fakti pieredzējušajiem nebūs nekāds jaunums. No pieredzējušiem līdaku matadoriem esmu dzirdējis šādu frāzi: “Es to zinu, bet tālāk savas zināšanas atdot neredzu vajadzību.” Es gan uzskatu citādāk – ja tu esi pieredzējis makšķernieks un zini vairākus interesantus un noderīgus faktus gan par līdakām, gan citām zivīm, tad dalies, lai arī jaunatne to zina un atceras.
14 pārbaudīti līdaku uzvedības fakti
1. Līdaku aktivitāte atkarīga no mēness fāzēm.
Daudzi pieredzējuši spiningotāji zina, ka līdaku aktivitāte tiešā mērā ir saistīta ar mēness fāzēm. Dažādi ihtiologu pētījumi liecina, ka lielākā aktivitāte ir tad, kad jauns mēness atrodas starp tā ceturksni un pusi. Šajā laikā līdaka kļūst īpaši rosīga nelielās ūdenskrātuvēs.
2. Makšķerēšana ir atkarīga no atmosfēras spiediena.
Pieredzējušie copmaņi zina, ka līdakas ievērojami aktīvākas ir laikā, kad ir vairākas apmākušās dienas vai, gluži pretēji, katru dienu skaidri laikapstākļi. Citiem vārdiem – laikapstākļi ir pastāvīgi. Mainoties laikapstākļiem, mainās arī līdaku aktivitāte, tā manāmi samazinās. Ir novērots, ka šīs zivis aktīvāk reaģē, tuvojoties ciklonam, taču šajā laika posmā līdaku rosība ir ļoti īsu periodu.
3. Līdakai nepatīk spoži saules stari.
Tā kā šai plēsīgajai zivij nepatīk spilgti saules stari, tā slēpjas ēnainās vietās, kur saules stari mazāk tiek klāt. Tieši tāpēc plēsoņa saviem upuriem uzbrūk, atrodoties ēnas pusē, tas ir, no ūdensaugu biezokņa vai kāda cita zemūdens šķēršļa.
4. Vasarā līdakas ir aktīvas īsi pirms lietus, ziemā – sniegputeņa laikā.
Vasarā īsi pirms pērkona negaisa sākšanās līdaku aktivitāte var sasniegt apogeju, to aktivitāte var būt maksimāli augsta, bet, sākoties lietum, rosība var pilnībā pazust. Ja runājam par ziemu, šajā laikā līdakas uzvedas gluži pretēji, lielākā aktivitāte ir novērojama tad, kad krīt sniegs, taču, sākoties sniegputenim, līdaku rosība pazūd.
5. Ziemā līdakas ir aktīvas apmākušās dienās, kad lēni krīt sniegs.
Ziemā līdakas visaktīvākās ir apmākušās dienās, kad lēni krīt sniegs, vēl ir novērots, ka līdakas rosīgas ir dienvidu un (vai) dienvidrietumu vējā, kad atmosfēras spiediens ir 740 mm.
6. Līdakām nepatīk stiprs sals.
Ziemā, lielā salā, noķert līdakas ir iespējams, taču to aktivitāte šajā laikā ir vāja.
7. Uz pirmā ledus, dīķos un nelielās ūdenskrātuvēs līdakas meklējamas veģetācijas tuvumā.
Ledus veidošanās laikā šīs plēsīgās zivis nelielās ūdenskrātuvēs, to attekās un līčos, kur dziļums nav liels, atradīsies augu tuvumā. Šādās vietās savas jaunās mājvietas atrod zivju mazuļi, ar ko līdakas barojas. Laikā, kad ūdensaugi sāk pūt un trūdēt, plēsējas pamet šo apkaimi un dodas uz vietām, kuras bagātas ar skābekli un barību. Līdakas parasti izvēlas atrasties tur, kur straume robežojas ar atstraumi. Ūdenskrātuvēs, kur nav straumes, līdakas priekšroku dod bedrēm, kur ūdens ir bagātāks ar skābekli un kur arī barības netrūkst.
8. Mazās ūdenskrātuvēs pēc ledus uzsalšanas līdaku aktivitāte samazinās.
Mazajās ūdenskrātuvēs dažas nedēļas pēc ledus uzsalšanas šīs plēsīgās zivis pārstāj interesēties par barību, jo tām gluži vienkārši trūkst skābekļa. Tomēr kardināli mainās līdaku aktivitāte upēs un lielajās ūdenskrātuvēs, kur, pielāgojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, plēsējām sākas rosība.
9. Ja ir kailsals un uz caurspīdīgā ledus nav sniega, līdakas ir meklējamas bedrēs.
Tas ir tajos gadījumos, kad pirmā ledus uzsalšanas laikā ir kritis sniegs, bet ledus palicis caurspīdīgs, tad līdakas samazina savu rosību un ieguļas zemūdens bedrēs. Plēsējām nepieciešama nedēļa, lai tās pierastu pie jaunajiem apstākļiem, atsāktu atkal savas medības un izrādītu interesi par barību.
10. Noķert līdakas naktī mazākas iespējas nekā dienas laikā.
Dodoties uz nakts copi, jāatceras, ka naktī līdakas ir mazāk aktīvas nekā dienā, tātad praktiski tās tumšajā diennakts laikā nebarojas.
11. Iecienītākās līdaku apmešanās vietas ir ezeri, kā arī upes ar lēnu straumi un to līči.
Iecienītākā šo plēsīgo zivju apmešanās vieta ir ezeri un upes ar mērenu tecējumu. Līdakas var izdzīvot arī ūdenskrātuvēs ar skābu vidi, bet ūdenstilpēs, kur ūdenī izšķīdušais skābeklis ir mazāks par 2 mg uz vienu litru, līdakas aiziet bojā.
12. Līdakas savus upurus saķer vidū, bet norij ar galvu pa priekšu.
Pieredzējušie makšķernieki zina, ka līdaka savu upuri aprij ar galvu pa priekšu, pat tajā gadījumā, kad tā sagrābusi upuri vidū. Kad līdaka ēsmu noķērusi, tā ātri to pagriež tā, lai aprītu ar galvu pa priekšu. Pieredzējušie copmaņi, lai drošāk varētu piecirst, uz ēsmas zivtiņas piestiprina papildu āķi galvas tuvumā.
13. Līdakas maina zobus visa gada garumā.
Pastāv nepareizs uzskats, ka šīs plēsējas maina uzreiz visus savus zobus. Protams, tām ir aktīva fāze zobu maiņai, bet tas nenozīmē, ka zivs maina visus zobus uzreiz, turklāt aktīvās zobu maiņas laikā līdakas tiešām mēģina uzbrukt mazām vai nelielām ēsmas zivtiņām.
14. Sasniegusi piecu centimetru garumu, līdaka sāk baroties ar mazajām zivtiņām.
Sasniedzot piecu centimetru garumu, līdakas sāk baroties ar zivju mazuļiem un vajā sev līdzīgos. Sevišķi izplatīts līdaku kanibālisms ir vecupēs, šajās vietās ideāli būtu darboties ar tā dēvētajiem “minnow” jeb latviski tas būtu – ar mailītes tipa vobleriem.
Raksts publicēts, sadarbībā ar Zivju fondu!