Makšķerēšanā nereti gadās situācijas, kad copes prieki jāpārtrauc ātrāk, nekā mēs vēlētos. Reizēm makšķerēšana beidzas, pirms tu esi paspējis savu ēsmu iemest ūdenī vai arī āķis ieķeras vietā, kurā tam tiešām nav paredzēts ieķerties…
Moskvičs pirmais
Bija pienākusi ilgi gaidītā maija sestdiena, kad es, tēvs un brālis bijām izbrīvējuši kopīgu vakaru līdaku spiningošanai. Es pats tik tikko biju sācis līdaku makšķerēšanas gaitas. Man bija uzdāvināts jauns spinings, un todien cerēju uz kādu lielāku zivi. Visi apstākļi bija perfekti – diezgan silts laiks, apmākušās debesis un neliels vējiņš, kā arī labs noskaņojums mums visiem. Līdakām jābūt! Aizbraucām uz izvēlēto vietu pie Mūsas un atstājām auto nelielā atpūtas vietā virzienā pret upi. Ātri sagatavojām inventāru un bijām gatavi doties. Visi rindā gājām pa taciņu uz upmalu, bet pa kreisi no mums uz upes pusi, pakāpeniski uzņemot ātrumu, aizripoja mūsu zaļais moskvičs. Tēvs vēl izmisīgi sāka skrējienu pie auto, taču ātrums bija pārāk liels, lai auto varētu jebkādā veidā apturēt. Diemžēl tēvs bija aizmirsis nolaist rokas bremzi. Bet, par laimi, mašīna līdz upei netika, jo ceļu aizšķērsoja krūmi un nelieli koki. Šoreiz pat nesanāca kaut vienu metienu izdarīt, bija jāmeklē traktors un palīgi auto izvilkšanai. P.S. Tēvs kādu laiku braukt ar auto uz copi nevēlējās… Pirmā zemledus makšķerēšana Tā kā tēvam ļoti patika zemledus makšķerēšana un viņš diezgan bieži pārveda mājās iespaidīgus asaru, līdaku un vimbu lomus, pienāca brīdis, kad arī uzprasījos uz zemledus makšķerēšanu. Pirmā iespēja izbaudīt bļitkošanu radās kaut kad deviņdesmitajos gados. Bija decembra otrā puse, ledus bija pietiekami biezs, taču bija atkusnis, krietni pakusis un slapjš. Pa upes ledu staigājis vēl nebiju, tāpēc tēvs uzreiz pateica, ka jābūt uzmanīgam, sevišķi atkušņa laikā. Tā nu es lēnām, ļoti uzmanīgi un akurāti aiz tēva pēdām gāju. Āliņģus neurbām, izmantojām iepriekš sagatavotos, jo atkušņa laikā daudzi nesen izveidotie āliņģi nebija aizsaluši. Man tika uzticēta bļitka. Sēžu un raustu… cītīgi raustu… Gan jau kaut kas būs. Redzu, ka uz mūsu pusi lēnā garā nāk viens cits makšķernieks un pēkšņi pazūd! Neredzu, kur pazūd, jo priekšā meldru audzes. Makšķernieks gāja caur meldriem noaugušu sēkli un pamanījās ielūzt. Uzslējies kājās, satraukts lūkojos uz to pusi, kur pēdējo reizi svešinieku manīju. Pēc brītiņa viņš jau kūļājās ārā.
Bija tikai līdz jostasvietai iekritis. Jauki! Sēdēšu tepat pie šī āliņģa un gan jau neielūzīšu, ja jau neesmu līdz šim vēl ielūzis. Sēžu, raustu, raustu, un pēkšņi seko baigs krakšķis tieši vietā, kur makšķerēju. Šķiet, ka zem manis lūst ledus, lecu kājās un bizoju pa taisno uz krastu. Tēvs smejas un saka, ka viss kārtībā, ledus sēžas un tāpēc tā skan, tā ir parasta parādība. Kaut kā sadūšojos un eju atpakaļ makšķerēt. Nu gan jau tēvs nemuld, kā nekā pieredzējis makšķernieks, bet apziņa man tiek ieprogrammēta zemajā startā, ja nu tomēr ledus lūst. Sēžu, raustu, pēkšņi netālu uzrodas divi liela auguma vīri ar lielu suni. Makšķeru šiem nav, bet slāj taisni pie mums. Tēvs kaut ko nolamājas, tāds nemierīgs paliek, izvelk cigareti un piepīpē. Vīri pienāk, sveicina un saka, ka inspektori. Kas tie tādi – inspektori? Pirmā dzirdēšana, bet nu izskatās draudīgi, tādi kā armijnieki, formās. Prasa dokumentus. Tēvs sāk skaidroties, ka līdzi nekā nav, aizmirsis dokumentus mājās, atbraucis dēlam ierādīt bļitkošanu. Visu laiku atvainojas un saka, ka pazīst vienu no vides dienesta, kurš var garantēt, ka tēvs godīgs makšķernieks ar visiem dokumentiem un tādā garā… Es nobijies sēžu uz kastes un ik pa brīdim paraustu bļitku. Sāku domāt, bet ja nu mūs savāc un iesēdina cietumā? Nāk viens no inspektoriem, apvaicājas, kā ķeras. Es kaut ko drebošā klusā balsī atbildu. Inspektors palūdz paskatīties, kas kastē labs. Parādu pāris asarēnus, ko esam saķēruši. Kaut kā tēvam izdodas pārliecināt, ka dēls vainīgs, sasteidzis došanos uz upi, tāpēc steigā nav paņēmies maks ar dokumentiem. Inspektori brīdina, lai tā vairs neatkārtojas, un dodas tālāk. Tēvs saka, ka jābrauc prom, pietikšot šodien ākstīties.
P.S. Mašīnā tēvs vēl lielījās, ka labi atrunājies un meistarīgi izlīdis no situācijas. Vai nu biežāk mani jāņem līdzi uz copi, vai nu tomēr beidzot jānopērk tā makšķerēšanas karte. Savukārt man kādu laiku bļitkot vairs negribējās…
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Rapala degunā
Bija jūlija vēla pēcpusdiena, un ar copes biedru Edi nolēmām pamēģināt ar spiningu apmānīt kādu līdaku. Mūsa vasarā ir diezgan stipri aizaugusi, tādēļ saprotams, ka nepieciešama laiva un pamatā makšķerēšana notiek ar pretzāļu vizuļiem un gumijzivīm, kas aprīkotas ar āķu sistēmām, kuras mazāk ķeras ūdenszālēs. Šoreiz domājām izmēģināt nesen iegādātos Rapalas pretzāļu vizuļus, kuriem ir viens liels āķis un stieple, kas samazina iespēju māneklim ieķerties ūdenszālēs. Runāja, ka uz šiem vizuļiem labi ķeroties. Nolēmām, ka paairēsimies kādu gabalu augšup pa upi un tad lēnām laidīsimies pa straumi atpakaļ un apmakšķerēsim perspektīvākās vietas. Aizairējāmies pie nospraustā galapunkta, vietas, kuru vietējie nodēvējuši par akmeni, jo tur upes vidū atrodas liela izmēra laukakmens. Tajā laikā šī vieta bija arī iecienīta peldvieta. Turpat netālu atrodas lielāka bedre ar mierīgākiem ūdeņiem, kantīm, arī ūdenszāļu tur bija mazāk. Mūsuprāt, noteikti kādai izsalkušai līdakai vasarā tur jāatrodas. Noenkurojāmies bedrei pa vidu un sākām katrs savu upes pusi apmakšķerēt. Ilgi nemakšķerējām. Edis laivā spiningot bija ja ne pirmo reizi, tad vienu no pirmajām, un viņam nospēlēja iesācēja laime. Sēdējām mazajā Amber laivā ar mugurām viens pret otru, katrs savā laivas galā. Iedomājies… Tu mierīgi sēdi laivā, izbaudi vasaras vakaru, spiningo, un viss ir skaisti.
Te vienā brīdī pie sejas parādās copes biedra māneklis, un, pirms tu saproti, ka ir jāreaģē, notiek… ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ!!! Tas stulbais Rapalas pretzāļnieks ir tev degunā! Galvenais, ka tu no šoka pat neiepīksties, bet, pirms tu paspēj nobļauties, seko vēl viens rāviens, jo Edis, nepaskatoties aiz muguras, domā, ka māneklis visdrīzāk ir ieķēries kaut kādās zālēs. Nu jau es bļauju, skaļi un ilgi, un saucu visus lamuvārdus, ko zinu. Mānekļa āķis bija iedūries tieši pa vidu degunam starp nāsīm, deguna kauliņā. Edis pagriezās un pārbijās, jo noteikti pirmais, ko nodomāja, – ka nav kur sprukt un dabūs sukas. Kad beidzu lamāties uz vaininieku un nedaudz nomierinājos, mēģināju to mānekli uzmanīgi atbrīvot no deguna. Nekustas, grozi, kā gribi, un atskabarga arī ir iekšpus ādas. Nedaudz arī asiņo, un saprotams, ka nekādu variantu āķa dabūšanai ārā no deguna paša spēkiem nav, jādodas vien atpakaļ uz bāzi, jāzvana tēvam, lai ved uz traumpunktu Bauskā. Atpakaļceļā bija jāšķērso peldvietas, kurās bija arī peldētāji, uz upes atradās arī citas laivas ar makšķerniekiem un atpūtniekiem. Kauns bija pārāk liels, lai es ar mānekli degunā vēl atbildētu kādam uz jautājumu: „Kā ķeras?” Uzmaucu virs galvas kreklu tā, lai seja nebūtu redzama, un, pa jokam kaut ko skaļi runādams un it kā ākstoties, ka airēju uz aklo, devāmies uz bāzi. Tēvs, mani ieraugot, sabijās, kaut ko nolamājās, un devāmies uz auto. Tēvs aiz stresa spieda kārtīgi uz gāzes pedāļa, un lielā ātrumā braucām uz Bausku. Es, nu jau daudzmaz nomierinājies, turot salvetes pie deguna, pacietīgi sēdēju. Tajā laikā autoceļš Uzvara–Bauska bija diezgan sliktā stāvoklī, un vienā vietā tēvs pamanījās uzbraukt uz palielas bedres, un kaut kādā veidā man sanāca diezgan stipri ar roku, kurā atradās salvetes, uzsist pa degunu tā, ka mānekļa āķis tika izsists no deguna kaula. Tagad tas karājās deguna ādā starp nāsīm. Nu neko, vismaz viena problēma atrisināta, turklāt pašu spēkiem. Kad ieradāmies traumpunktā, dežūrējošais ārsts mani apraudzīja tā, it kā pie viņa katru dienu ierastos cilvēki ar makšķerēšanas mānekļiem degunā. Viņš, neko neteikdams, aizgāja un pēc mirkļa atgriezās ar MILZĪGĀM knaiblēm. Viegli nodrebēju, bet pa lielam nepaspēju nobīties, kad āķis jau bija pārkniebts un māneklis nokrita uz zemes. Vēl joprojām tas ar visām asinīm glabājas manā mānekļu kastītē par atgādinājumu tam, ka doties spiningot ar iesācējiem ir bīstami! P.S. Vēl vērts piemetināt, ka vaininieks diez ko vainīgs nejutās un tajā pašā vakarā turpināja spiningot. Vietējā dīķī viņam pieķērās mūža līdaka, kuru cits copes kompanjons, labu domādams, gribēja palīdzēt izvilkt, ņemot aiz auklas… Protams, ka zivs no āķa atbrīvojās. Izrādās, ka vaininieks kaut kādā brīdī, man neredzot, bija paspējis nobildēt mani ar visu mānekli degunā, kā arī šo bildi nosūtīt citiem ciema iedzīvotājiem… Kādu laiku bija visiem par ko pasmieties. Diemžēl pie manis bilde tā arī nav nonākusi. Par to gan tagad skumīgi, būtu ļoti forša piemiņa. Novēlu visiem āķus siekstā… ne miesā!
Mānekļu un kātu tests reālos apstākļos ar Jahipaun.lv. Video bloga epizode #9
Šogad jauns piedāvājums žurnāls “Lielais loms” + pielikums “Makšķernieka gads”!
Abonē 2023 gadam un saņem dāvanā kalendāru, kā arī e-izdevumu bez maksas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
