Reti lomi Izdevums Mednieks un Makšķernieks
1924. gada novembris
Oktobra beigās Lielupē pie Jelgavas makšķerniekam sportsmenim Kraukļa kungam izdevās velcējot noķert 32 mārciņu (14,5 kilogrami) smagu līdaku. Līdaka ar saviem apmēriem radīja jelgavniekos lielu izbrīnēšanos, jo daudzi tik lielu līdaku nebija nemaz redzējuši un pat veci tīklu zvejnieki pēdējos 30 gados tādu lomu nav vilkuši. Cik zināms, tā ir lielākā līdaka 1924. gada makšķerēšanas sezonā un izvilkta ar vietējā izgatavojuma (Zariņa un Dziedātāja) velces makšķeri. Arī tās izdabūšana krastā nav bijusi bez briesmām, jo Kraukļa kungs pievilcis zivi pie krasta un iecirtis sānos āķi (gafu), bet līdaka sizdamās āķi izstiepusi taisnu, izplēsusi sānus un tikai pēc ilgākas nokausēšanas izvilkta malā.
Daugavā pie Rembates virsleitnants M. ar spiningu noķēris 27 ar pusi mārciņu (12,5 kilogrami) smagu līdaku, kuras izvilkšana, ņemot vērā straujo un radžaino upes vietu, ilgusi pusotru stundu. Līdakas iekšās atrasts gandrīz svaigs un neaizskarts piecas mārciņas smags lasis, kuru līdaka acīmredzot tikko bija norijusi. Nākošie līdaku eksemplāri pēc lieluma pieder mūsu pazīstamiem sportsmeņiem: J. Zariņa kungam (21 mārciņa (9,5 kilogrami)) un Resnais kungam (18 mārciņas (8 kilogrami)). Abas Babītes ezerā, ja nemaldos, vienā dienā.
Skroder’s, makšķere un sieva
Pēteris Skuja
Izdevums Mednieks un Makšķernieks
1939. gada oktobris
Skroder’s nāk no upes mājās,
Skroderiene rūc un rājas.
Divas zivtiņas tik’ tarbā.
Sievas balss ir visai skarba.
Sieva saka: “Vecais šmuli.
Triec pret sienu zivju kuli!
Lai gan darba pilnas rokas,
Vīriņš mans gar upi lokās.
Jāšuj bikses, jāšuj praki,
Šim tik’ prātā zivju āķi.
Cauras dienas, cauras naktis,
Kad reiz beigsies zivju jaktis?”
Skroder’s jūtas tā kā vīķis,
Ko aiz astes tvēris līķis.
Tomēr manīt liek,
Ka tam pāri darīts tiek.
Tamdēļ saka: “Mājas bute.
Neņem skarbus vārdus mutē.
Lai tu rimtos, kā man liekas,
Jāaizber aiz krekla sliekas.”
Sieva nesaprot šo joku
Un sāk cilāt slotas koku.
Vīram deguns zaudē formu.
Redz viņš – sieva aizmirst normu.
Brilles sev no acīm rauj,
Savām dusmām vaļu ļauj:
“Ak tu, vecā zivju lija,
Agrāk man to zināt bija.
Labāk alvu rīklē lietu,
Ne ar tādu dzīvē ietu!”
Vīram dzīslās asins vārās:
“Pati man ap kaklu kārās,
Domā, ka man skuķu trūka,
Ka bij jāprec tāda rūka?!”
“Ak, tad tāds mans ideāls!”
Skroder’s paliek gluži bāls.
Sieva atkal slotu tver.
Meistars aši durvis ver.
lerejas vēl suns pie akas,
Un no skrodera ne smakas.
Otrā dienā brīnies, raugi:
Naidnieki ir lieli draugi.
Pamirdz atkal aina senā:
Skroder’s šuj, šī mušas dzenā,
Tomēr laimes laiks ir īss.
Paiet dienas divas, trīs.
Atkal skroder’s upes malā,
Atkal sākas viss no gala.
Vilhelms K. ar trofeju Mežmuižas ezerā.
Foto: Periodika.lv
Šogad lielākā
Izdevums Mednieks un Makšķernieks
1936. gada novembris
Spiningojām brīnišķajā Mežmuižas ezerā. Patiesībā tas nav ezers, bet Svētes upes paplašinājums ar aizdambējumu ūdensdzirnavām. Vakardienas loms, kuru nevar saukt par mazu, arī šodien uztur vēl sacensības garu modru. Paiet tomēr vairākas stundas, bet pat neviena kampiena, sviedieni pamazām kļūst retāki un nolaidīgāki. Pieairējam krastā un uz krasta esošā veikalā apgādājamies ar uzkožamiem un minerālūdeņiem. Tomēr paša ezera īpašnieka pamudināti, drīz vien esam atkal laivā, un cīņa turpinās. Jo sevišķi neatlaidīgs ir ezera īpašnieks, kuram jo sevišķi gribas pierādīt, ka lomam tomēr jābūt. Es ar otro kolēģi tomēr drīz vien uzdodam un, novietojušies laivā ērtāk, notiesājam iepirkumu. Spiningo ezera īpašnieks viens pats, bet veltīgi – ezers kā izmiris.
Saule jau labi pagājusies uz vakara pusi, kad nolemjam, ka nu arī pašiem jāizloka rokas, un sākam spiningot. Saimnieks saka, ka viņam viena kampusi, bet pasprukusi, kaut gan tam lāgā neticam, tomēr it kā rodas vairāk enerģijas. lebraucam labākajā vietā pie Šteinberģa, par kuru jāsaka – vai nu te, vai nekur. Vilinošs līcītis, slaids metiens, un vizulis iekrīt tieši nodomātā vietā. Daži spoles uztinumi, un pēkšņs rāviens, jūtu, ka gadījies lielāks kukainis, un lieku braukt airētājam ārpus zāļu vietām. Pārējie manu cīņu no sākuma uzskata par vella dzīšanu un velta man ne visai glaimojošas piezīmes, bet tad arī līdaka ar slaidu manevru, kas no manis prasa dažus metrus auklas atlaiduma, parāda sevi visā diženumā. Nu apklust zobgalīgās valodas. Abi kolēģi beidz paši spiningot un gatavi sniegt palīdzību gan ar padomiem, gan arī reālā veidā – ar uztveramo tīkliņu. Sīkstajai ezera iemītniecei ne visai gribas atstāt plašos dzelmājus un novietoties zivju tīkliņā. Beidzot, krietni nokausēta, tā tomēr padodas nenovēršamajam un, uztverta tīkliņā, drīz vien guļ arī laivas dibenā.
Kad izņemti arī āķi, tad tikai īsti redzu, cik varens eksemplārs noķerts. Uzvaras apziņā tiešām brašs urrā noskan pāri visam ezeram. Uzpīpoju. Kolēģi apmaina vizuļus līdzīgākiem manam un ar dubultotu enerģiju turpina spiningot. Kad papiross izdzisis, nomierinājušies arī satrauktie nervi, un arī es pievienojos pārējo cīņai. Līdakas sāk atkal ķerties. Izskaidrojums tam vienkāršs – ūdens temperatūra, saulei zemāk esot, kļuvusi vēsāka un zivis kustīgākas, visu dienu bijušas kūtras un nu izgājušas medībās. Liekoties nogulēties turpat ezera vidū speciāli uzceltajā būdā, lai otrā dienā jauniem spēkiem turpinātu, vispirms nosveram šīs dienas lielāko – pieci ar pusi kilogrami. Arī pārējās līdz divi kilogrami smagas. Tomēr vēl ilgi nevaram aizmigt, atkal un atkal kavējamies pie dienas notikumiem, līdz tomēr viens pēc otra apklustam, miega mātes ieaijāti.
Vai makšķerniekus vajdzētu kontrolēt tik pat stingri kā medniekus! “Ķeram lielo!” #26 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!Saistītie raksti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
