Raksts no žurnāla Medības arhīva.
Sabiedrībā pastāv stereotips, ka mednieks parasti ir kāds vecis, visticamāk, no laukiem, vai arī otra galējība – bagāts pilsētnieks, kas ik pa laikam uzrodas kā nabaga meža dzīvnieku lielākais bieds, sak, atbrauc, ierauga un nošauj. Tomēr, tā kā medības lielai daļai mednieku pārsvarā ir vaļasprieks, ikdienas darbā un dzīvē daudzi šie cilvēki pārsteidz ar savu uzņēmību, ideju plašumu un pat uzdrīkstēšanos.
Kad mani uzaicināja satikties ar kādu interesantu vīru Latgalē, kurš audzē foreles, es savā prātā iedomājos dīķi, lauku māju un pavecāku kungu. Nekad nevarēju iedomāties tos apjomus, ideju bagātību un to izpildījumu, pirms ierados SIA “Vlakon” Pērtniekos. “Vlakon” pārstāvis Georgijs Jevsikovs, kurš ir tas pats foreļu audzētājs, stāsta, ka teorētiski viņš ir bijis mednieks no vienpadsmit gadu vecuma – kā visi tie puiši, kas aug mednieku ģimenēs. Toties tagad vairs tik ļoti neinteresējot tā šaušana, kā vienkārša pabūšana dabā, pasēdēšana vienam ar sevi un pavērošana. Plinti jau līdzi vēl ņem, bet ne vienmēr esot jāizšauj.
Grandiozais projekts, kas ir Pērtniekos, sākas ar dolomīta raktuvēm, un pamazām tas ir izaudzis, attīstījies. Kad ierodamies saimniecībā, pirmais, kas pārsteidz, ir dīķis, kurā pie paša krasta peld milzīgas foreles. Omulīgā namiņā mums pasniedz dzeramos un uzkodas, un mūsu piedzīvojums saimniecībā var sākties.
Kāds gan dolomīta raktuvēm varētu būtu sakars ar forelēm? Pavisam vienkārši, kā izrādās. Kad no zemes tiek izrakts dolomīts, konkrētā vieta izskatās tā, it kā tur būtu noticis atomsprādziens. Tomēr Georgija mērķis bija padarīt šīs vietas derīgas rekreācijai, nevis pamest tās ekskavatora izrakņātas. Kad rok dolomītu, racēji nokļūst līdz gruntsūdeņiem, tas ir ārkārtīgi tīrs un vēss ūdens. Bet vēss un tīrs ūdens ir tas, kas nepieciešams foreļu audzēšanai. Foreles labi jūtas ūdeņos, kas ir sešpadsmit grādus silti, ja ūdens sāk sasilt vairāk, foreles iet bojā.
Tā kā Pērtniekos nekad netrūkst vēsā ūdens, līdztekus dolomīta raktuvēm ir bijusi iespēja attīstīt foreļu audzēšanu no A līdz Z, sākot ar mazuļiem, beidzot ar gardum gardas zivju produkcijas izgatavošanu īpašā cehā. Tas viss panākts, gadu no gada pētot, mācoties, vērojot, iesaistot ģimeni. Tagad Pērtniekos ne tikai rok dolomītu, nereti pat eksperimentējot ar šo materiālu celtniecībā, bet arī dīķos piedāvā makšķerēšanas iespējas, ieturēties restorānā ar izciliem ēdieniem, kā arī zivju produkciju plašākai sabiedrībai. Karjers piedāvā ne tikai dolomīta šķembas 35 frakcijās, bet arī smilti un granti.
Tomēr visinteresantākais piedāvājums ir dolomīta akmeņi, kas noder kā dekoratīvais elements gan sienu, fasāžu apdarei, gan dārza kamīnam, arī mūrētam žogam un jebkam citam, ko katrs spēj iztēloties. Slīpēts un pulēts dolomīta akmens izskatās pat grandiozāk nekā marmors, ar ko lepojas daudzas jo daudzas pasaules aristokrātu pilis. Savukārt makšķerniekiem šī varētu būt kā paradīze, kas arī ir reāli pieejama jebkuram interesentam.
Georgijs stāsta: “Kādreiz dīķu vietā bija dolomīta atradne, darbus pārtraucot, viss dabiski applūda un izveidojās ūdenstilpnes. Šeit mēs izveidojām un aprīkojām divus zivju dīķus makšķerniekiem. Vienā dīķī ir tikai foreles, otrā dīķī var noķert karpas, karūsas, asarus, raudas, stores, līdakas, samus. Dīķmalā ir bārbekjū mājiņa atpūtai nelielā ģimenes, draugu vai kolēģu kompānijā. Pēc copes ir iespēja uz vietas zivtiņu arī iztīrīt un, ja vēlaties, mūsu pavāri to var gardi pagatavot. Lai, pie mums atpūšoties, nebūtu jāuztraucas par ēšanu, dīķu teritorijā darbojas kafejnīca, kur ieturēt garšīgu maltīti, varam uzklāt arī svētku galdu!”Tāpat iespaidīga ir arī zivaudzētavas saimniecība.
Mums ir unikāla iespēja ieiet telpās, kur tiek audzēti zivju mazuļi – zivju inkubatorā, šeit Georgijs parasti nevienu nelaiž iekšā. Šeit ir viņa kundzes valstība. Mums soli pa solim izrāda, kā no ikriem top zivis, kur tās dzīvo, kā tās tiek barotas, bet pēc tam mūsu acu priekšā noķer lielu foreli. Pēc kāda laiciņa, kad ierodamies zivju cehā, šī forele jau ir notīrīta, sadalīta, tiek iesālīta un ievakuumota. Vakarā, kad ar Georgiju dodamies medībās, mūs sagaida šis gardums – dienā ķertā forele.
Stāsts patiesībā ir par to, ka starp ārstiem, uzņēmējiem, politiķiem un citu profesiju pārstāvjiem ir mednieki, kuri plaši nepopularizē savu vaļasprieku, bet to izmanto, lai atpūstos no ikdienas steigas. Tādēļ stereotips par mednieku kā vientuļu meža veci ir pat ļoti nepamatots. Mednieki ir visur, un viņi ir sabiedrībā ļoti cienīti cilvēki.
Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!