Kopš 1999. gada Latvijas rekordzivis tiek reģistrētas Latvijas Makšķerēšanas Sporta Federācijā (LMSF) atbilstoši noteiktajiem noteikumiem. Lai iesniegtu rekordu, to var izdarīt rakstot pieteikums, kas var būt brīvā iesnieguma formā, tam jāsatur šādas ziņas – makšķernieka vārds, uzvārds, adrese (tālrunis), zivs nosaukums, svars, pilns garums, makšķerēšanas vieta un laiks, rīku, inventāra un ēsmas apraksts divu liecinieku parakstītā apliecinājumā. Pieteikumam jāpievieno zivs fotoattēls un 10 zvīņas.
Tik tālu viss ir skaidrs bez problēmām, bet tomēr ir bijušas arī nesaprašanās un strīdi. Ik pa laikam dažādos medijos ir raksti par to, ka ar rekordu iesniegšanu un pieņemšanu viss nemaz nav tik raiti, kā vēlētos.
Tā 2020. gada beigās Bez Tabu vēstīja par to, ka Mārtiņš no Liepājas ezera izvilka 2,8 kilogramus smagu sudrabkarūsu. Cerot, ka cipari uz svariem nemelo, liepājnieks sāka rīkoties. Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijā krustu šķērsu izstudēts, kā rīkoties, lai pieteiktu Latvijas zivs rekordu. Mārtiņš visu esot izdarījis, kā prasīts, pat zivs zvīņas nosūtītas, lai gūtu apstiprinājumu, ka noķertais ūdens iemītnieks ir sudrabkarūsa. Tomēr beigās vilšanās, jo federācija ar oficiālā sertifikāta izsniegšanu vēl joprojām kavējās, bet pēc tam tika saņemta nākamā vēstule, kurā rakstīts, ka neilgi pēc Mārtiņa noķertās zivs bijuši vēl divi sudrabkarūsas rekordi. Bet tajā brīdī Mārtiņam bija šķitis, kur tad viņš pazudis. Mārtiņš tak jau biju pirmais, kas pārsita to 10 gadus seno rekordu.
Šobrīd Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas mājas lapā sacīts, ka Latvijas sudrabkarūsa rekordiste ir 2,99 kg smaga, noķerta 2020. gadā Vitrūkšņa ezerā. Interesanti gan, ka Google nav tāds ezers atrodams, tiek piedāvāts aplūkot tikai ierakstus par Vertukšņas ezeru, kas atrodas Rēzeknes novadā, Lūznavas pagastā. Diemžēl vairāk informācijas par šo rekordu nav.
Savukārt noķertā lielākā pasaules sudrabkarūsa sver 4,84 kg, tās garums – 58 cm. Tā noķerta Vācijā, 2009. gadā. Otrs 5,40 kg smagais rekords, kas arī noķerts Vācijā 2013. gadā šobrīd ir apšaubīts, jo daudzi uzskata, ka sudrabkarūsa gluži vienkārši nevar būt tik smaga. Pasaules rekordus var aplūkot šeit!
Mazliet par sudrabkarūsu
Sudrabkarūsa jeb sudrabainā karūsa (Carassius gibelio) ir karpu dzimtas (Cyprinidae) saldūdens zivs, kas plaši sastopama Eirāzijā. Nesenā pagātnē, līdz 2005. gadam, sudrabkarūsa tika sistematizēta kā zelta karūsas pasuga — Carassius auratus gibelio, bet mūsdienās tā izdalīta kā atsevišķa suga. Par sudrabkarūsas dabīgo izplatības areālu tiek uzskatīts reģions no Centrāleiropas līdz Sibīrijai (ir zinātnieki, kas uzskata, ka sudrabkarūsa Eiropā ievesta no Austrumāzijas). Nav sastopama savvaļā Baltijas jūras ziemeļu reģiona upju baseinos, Islandē, Īrijā, Skotijā un Vidusjūras salās. Pēdējās desmitgadēs sudrabkarūsa sākusi dzīvot Baltijas jūras piekrastes viegli sāļajos ūdeņos, tādējādi tā sasniegusi arī Somijas upes. Līdzīgi kā parastā karpa, sudrabkarūsa tiek audzēta zivsaimniecībās visā pasaulē.
Sudrabkarūsa Latvijā ievesta 1948. gadā. Līdz 1990. gadam tā ielaista vairāk nekā 181 ezerā un daudzās citās ūdenstilpēs. Palu laikā no dīķsaimniecībām mēdz nonākt ar tām savienoto upju baseinos. Vairākos ezeros un citās ūdenstilpēs izveidojušās savvaļas populācijas. Latvijā pēc karūsas tā ir otra izturīgākā zivju suga attiecībā pret skābekļa trūkumu ūdenstilpē.
Sudrabkarūsa ir neliela vai vidēji liela saldūdens zivs. Tās garums var sasniegt 50 cm, svars 3,2 kg, bet parasti tā ir 10—35 cm gara. Latvijā sudrabkarūsas ir mazākas un izaug līdz 34 cm, sasniedzot 1,7 kg svaru. Ķermenis sudrabkarūsai ir samērā augsts, no sāniem saplacināts. Mute vērsta uz priekšu vai nedaudz uz augšu. Pie mutes, atšķirībā no karpas, karūsai taustekļu nav. Mugura zaļganpelēka, sāni un vēders parasti sudrabaini līdz melnīgsnēji. Muguras spuras un anālās spuras pēdējais nezarotais stars ar zobiņiem. Spuras pelēcīgas. Zvīņas lielas, un uz viduslīnijas ir 27—32 zvīņas. Pirms nārsta tēviņiem uz žaunu vākiem izveidojas nārsta kārpiņas.