Vēl pirms dažiem gadu desmitiem neviens nedomāja, ka makšķerēšana var kļūt par biznesu un būt par algotu nodarbi vienkāršam cilvēkam. Šķiet, kas tur slikts: ūdenskrātuves īpašnieks to uztur. Piemēram, kāds no cilvēkiem (jābūt zinošam, kas zina par zivīm svarīgāko informāciju) iekopj nelielu dīķi, baro un audzē zivis, bet makšķernieks samaksā un mēģina noķert savu veiksmes zivi. Viss ir ļoti godīgi un caurspīdīgi.
Ir ūdenskrātuves, kuru krastā ir pilnīgs komforts: ir mājiņas atpūtai, apkārtnē nav malumakšķernieku izlikto tīklu vai kādu citu uzparikšu, kā negodīgi noķert vai, pareizāk būtu teikt, iegūt zivis, nav kaimiņu – makšķernieku, kas var traucēt. Tā teikt, maksas dīķis ir maza paradīzes vieta uz šīs zemes. Bet gadās, ka pat šajā paradīzē zivis neķeras. Vai jūs zināt, ar ko tas ir saistīts?
Makšķerēšana ir bizness. Nekā personīga
Makšķerēšana maksas dīķos jeb, pareizāk sakot, šis bizness tiek veidots pavisam vienkārši. Ūdenskrātuves īpašnieks pārdod atpūtu brīvā dabā, noķertās zivis un citus ar atpūtu saistītus pakalpojumus. Prieks ir bauda, bet zivis vēl jānoķer, tās pašas uz āķa nepieķersies. Ūdenskrātuves īpašnieks pastāvīgi cenšas atbalstīt savu klientu: viņš ne tikai pārdod atpūtas pakalpojumus, bet arī rūpējas par to, lai makšķernieks nevis vienkārši aizietu ar savu lomu, bet lai viņš atgrieztos pie īpašnieka dīķa vēlreiz.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Dažkārt makšķernieka omu var sabojāt sliktie laikapstākļi, it kā zivis ir, bet diemžēl tās neķeras. Lai gan šī makšķerēšana ir kā sava veida kazino: šodien tev paveicās, bet rīt ne; šodien samaksāji un noķēri, jau nākamajā dienā samaksāji, bet nenoķēri, lai gan par šo naudu veikalā vai tirgū varēji nopirkt zivis.
Der atcerēties, ka ir brīži, kad ūdenskrātuves īpašniekam nav īpaši izdevīgi, ka makšķerniekiem ķeras. Šādos gadījumos viņš “saspiež” zivis. Lūk, situācija: sapulcējas tikai profesionāļi un sāks ķert visu, kas peld šajā apgabalā. Turklāt katrs no šiem makšķerniekiem noķers tikai piecus kilogramus zivju. Par spīti makšķerēšanas ierobežojumiem, ūdenskrātuves īpašniekiem šī situācija ir pilnīgi neizdevīga, bet, kā es minēju jau iepriekš, nekas personisks, tikai bizness.
Nav zivju!
Gadās arī, ka ūdenskrātuvē ir ļoti mazs zivju blīvums, kas nozīmē, ka vienkārši nav kam ķerties. Jā, gadās, ka maksas ūdenskrātuves īpašnieki apzināti nepapildina zivju krājumus, citiem vārdiem sakot, grābj naudu, sabāž to savās kabatās, bet tajā pašā laikā nedara pilnīgi neko, neatjauno zivju krājumus. Tiesa, šāds “uzņēmējs” ilgi noturēties nevarēs. Nav zivju aktivitātes, tas nozīmē, ka makšķernieki pamazām pazudīs no krastiem. Lai nepazaudētu savu klientu, dīķu saimnieki sāk maldināt lētticīgos makšķerniekus, sakot, ka zivju ir daudz, tikai šodien tām nav intereses par makšķernieka piedāvātajām ēsmām un barībām.
Taču ir arī brīži, kad vainīgi ir nevis dīķu īpašnieki, bet gan paši makšķernieki, kuri neievēro atvēlētās kvotas, tādējādi viņi apzināti iztukšo ūdenskrātuvi. Vienkārši sakot, viņi nozog dīķa īpašniekam dārgās zivis, viņi nozog īpašnieka ienākumus.
Ūdenslīmeņa izmaiņas
Zivis ļoti labi sajūt ūdenslīmeņa izmaiņas ūdens rezervuārā. Ir ūdenskrātuvju īpašnieki, kuri, lai mazinātu zivju aktivitāti, speciāli samazina ūdenslīmeni, pilnīgi pietiek, lai tas pazeminātos tikai par dažiem centimetriem. Šādos brīžos zivis izjūt stresu, tās migrē no vienas vietas uz citu, pārtrauc izrādīt interesi par jebkuru barību.
Ūdenslīmeni parasti samazina tādos gadījumos, kad nepieciešams ātrs efekts. Piemēram, kad zivis ir ļoti aktīvas, nav naudas barības iegādei, bet te lielā skaitā sabraukuši makšķernieki. Zivis nekavējoties atstāj seklo piekrastes zonu un dodas uz ūdenskrātuves vidu, kur tās kļūst neaizsniedzamas ar atļautajiem makšķerēšanas rīkiem.
Dīķī ielaiž kaļķi
Par šo metodi man stāstīja kāds aizrautīgs karpu speciālists. Paldies Dievam, par šo metodi esmu dzirdējis tikai no viena copmaņa, bet tomēr uzskatīju par nepieciešamu šeit to pieminēt. Tas džeks nevarēja saprast, kāpēc dažās vietās pie ūdenskrātuves krastiem ir “piens”, izrādījās – tas ir kaļķis. Lai dzītu zivis prom no krasta, attapīgais uzņēmējs dažās makšķerēšanai piemērotās vietās ielēja atšķaidītu kaļķi. Metode barbariska, bet tā darbojas.
Pārmērīgs zivju daudzums dīķī
Ir gadījumi, kad saimnieks vēlas iepriecināt makšķerniekus ar fantastiskiem lomiem, viņš pārlieku cenšas, sevis pārraudzītajā ūdenskrātuvē salaiž par daudz zivju. Fakts ir tāds: ja ūdenskrātuvē ir pārāk daudz zivju, tām vienkārši nepietiek ūdenī izšķīdušā skābekļa, bet tas tieši ietekmē zivju aktivitāti, tās kļūst letarģiskas, miegainas, kūtras. Var redzēt, ka ūdenskrātuvē zivis ir, bet tās neķeras, par barību izrāda minimālu interesi, bet tas savukārt ietekmē īpašnieka peļņu. To, ka šādi bari tiek salaisti ūdenskrātuvē apzināti vai nezināšanas dēļ, ir ļoti grūti pareģot un attiecīgi arī komentēt.
Makšķernieka presings
Zivis pēc savas būtības ir ļoti bailīgas būtnes, bet, ja jūs tās ķerat visas 24 stundas diennaktī, tad tās kļūst ārkārtīgi uzmanīgas, bet tas savukārt negatīvi ietekmē to aktivitāti. Saimnieks neierobežo makšķerniekus nedz copēšanas laikā, nedz loma apjomā. Ar tik aktīvu ķeršanu makšķernieki sāk izdarīt spiedienu uz zemūdens iemītniekiem, zivis nobīstas un pārstāj izrādīt interesi par ēsmu, par barību vai mānekļiem un vienkārši neķeras. Šajā gadījumā atkal rodas situācija, ka zivju ir daudz, bet to aktivitāšu nav vai tās ir minimālas. No otras puses, šāds variants īpašniekam ir ļoti izdevīgs, jo makšķernieki joprojām aktīvi brauc un iegādājas vietējās ūdenskrātuves licences, bet vēlamais loms izpaliek vai arī tas ir pavisam minimāls.
Foto: Sintija Dozberga
Zivju pārbarošana
Vēl viens interesants moments maksas makšķerēšanas dīķos ir gluži vienkārši mūžīgā pārbarošana, citādāk šo problēmu nosaukt nevaru. Bieži vien dīķa īpašnieks savas zivis “pabaro” ar barības maisījumu jeb kombikormu, viņš vienkārši izber lielu tā daudzumu ūdenskrātuves centrā. Zivis to sarijas un tad vienkārši plunčājas gar krastu, un tikai ķircina “izsalkušos” makšķerniekus. Pārbarotās zivis kļūst gandrīz neiespējami noķert.
Šī ir visizplatītākā metode zivju “saglabāšanā”. Visbiežāk šī metode tiek pielietota nedēļas nogalē, kad gaidāms liels skaits makšķernieku. Barību ieved ar laivu. Tur pulcējas zivis, ēd sātīgi un cītīgi plunčājas virspusē, bet neveiksminiekiem krastā nekas cits neatliek, kā ar cerību acīs gaidīt, kad pludiņš iegrims vai fīdera spicīte sāks raustīties.
Maksas dīķu zemūdens akmeņi
Makšķerēšana mūsu zemē ir tikpat populāra kā hokejs pavasarī, tas ir saprotams. Šī iecienītā nodarbošanās daudziem cilvēkiem ir iespēja aizbēgt no trokšņainās un smacīgās pilsētas, atrasties dabā, kur ir visi apstākļi, lai ķermenis un dvēsele atpūstos. Viegls vējiņš, putnu dziesmas, mazi vilnīši uz ūdens. Kur vēl var tik labi atpūsties?
Bet šodien diemžēl ne viss ir tik gluds un vienkāršs, kā sākumā šķiet. Ir pārāk daudz dažādu “uzņēmēju”, kuri vēlas pelnīt lielu naudu no makšķernieku hobija. 100 km rādiusā no lielas apdzīvotas vietas praktiski nav palicis neviena brīva ezera, visur jāmaksā. Turklāt jaunos saimniekus nemaz neinteresē, vai makšķerēsiet pa īstam vai vienkārši atpūtīsieties ar makšķeri rokās. Jebkurā gadījumā maksājiet viņam naudu. Labi, ja pie ūdenskrātuves ir uzlikti soliņi, ir ierīkotas ugunskura vietas vai ir platība, kur uzcelt telti. Dažkārt tā visa nav, atbrauc pie ūdenskrātuves, un pie tevis pienāk darbinieks, kas ātrumā izstāsta vietējos noteikumus un gluži vienkārši iekasē naudu.
Tagad sākas jautrākā daļa
Makšķernieks, kurš pirmo reizi ierodas maksas dīķī, vēlāk būs dziļi vīlies. Sākumā viss iet labi, pat teicami. Zivis staigā, šur tur dzirdamas šļakatas, acīmredzot to ir daudz, attiecīgi makšķernieku ne mazāk, un visi ir ļoti aizņemti: kaut ko sasien, uzstāda, met. Lūk, laime! Makšķerēšana noteikti būs veiksmīga, ne velti nauda tika samaksāta. Tiesa, sākotnējo sajūsmu nedaudz notriec noteiktais makšķerēšanas limits, kas parasti ir 5–6 kg.
Nu labi, tas tikai apstiprina, ka dīķī patiešām ir daudz zivju, tagad galvenais tās noķert. Bet… šeit sākas skarbā realitāte. Paiet stunda, divas, bet pludiņš stāv nekustīgs, it kā iebetonēts. Arī kreisās un labās puses kaimiņš vēl nav neko noķēris, viņiem joprojām nulle. Zivis neķeras ne lūdzamas! Un tas par spīti ideālajiem laika apstākļiem, makšķerēšanai labvēlīgo mēness fāzi, gardu un smaržīgu iebarojamo ēsmu, kā arī slepeno mānekli. Kas noticis? Kas nav tā? Atbilde ir vienkārša: viltīgie ūdenskrātuves īpašnieki vai nomnieki centās. Iepriekš minēju galvenos iemeslus, kuru mērķis ir noteikt absolūtu zivju kūtrumu.
Iepriekš minētais “netikumu” saraksts nebūt nav pilnīgs, negodīgie uzņēmēji nemitīgi nāk klajā ar kaut ko jaunu. Nečīkstam, gatavojamies makšķerēšanai, rīt ceram gūt daudz pozitīvu iespaidu un atgriezties mājās ar kārtīgu atpūtas sajūtu.
Visa cope ir viens vienīgs eksperiments! Aigars Garais. “Ķeram lielo!” #35 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
