Māris Poikāns
Katram īstam makšķerniekam ir kāds datums, laika periods, ko viņš ar draugiem gaida visvairāk. Vairākumam tas ir 1. maijs, daudzi atklāj sezonu krietni ātrāk ar vimbām, daļa visvairāk gaida vēžošanas piedzīvojumu, citi alkst pēc jūras šalkoņas, braucot butēs. Bet mums tas pavisam noteikti ir pirmais jūnijs – zandartu sezonas atklāšana.
Protams, arī mēs aizbraucam pa reizei vimbās un Burtniekā zaļsvārces patrenkāt, tomēr ar vislielāko nepacietību gaidām to neaizmirstamo zandarta tesienu pa kātu.
Jau piekto gadu neatkarīgi no laika apstākļiem mēs 31. maija vakarā esam sakrāvuši mantas mašīnā un dodamies uz nelielu, ne pārāk bagātu zandartiem, toties sirdij tuvu ezeru, lai paliktu tur pa nakti. Tiesa, pirmajā gadā teltis palika mājās un nācās gulēt uz sagrieztām papardēm ar ziemas jaku, kas bija pagadījusies līdzi. Labi, ka bija silti, atmiņā paliekoši noteikti.
Šogad izlēmām pasākumu ieplānot laicīgi un parūpēties par pienācīgu svētku atmosfēru, aizņēmāmies idejas no citiem un pielikām šo to savu klāt. Pusdienlaikā būs svinīgā pucēšanās un gardas pusdienas, pie tā visa izdarīsim kādu labu darbiņu arī.
Visi priekšdarbi ir izdarīti, pirmdienas vakarā visi trīs esam auto un braucam. Kādu stundu pirms saulrieta esam pie ezera, sametam visas mantas laivā un laižam uz savu naktsmītnes vietu. Tiek celta telts, ievākta malka ugunskuram, lai vakarā, cepot desas, var apspriest nākamās dienas plānus ar mānekļu izvēli un enkurošanās vietām. Iestājas patīkamais un ilgi gaidītais atslābums, tiek atkorķēts pa kādam gardam dzērienam.
Parasti mēs sezonu atklājam neilgi pēc saullēkta. Šoreiz piedalījāmies copes turnīrā un esam ūdenī jau pusnaktī, cerot noķert vajadzīgo 50 cm garo zandartu. Bet nekā, nobraukājam vairāk nekā stundu, viena laba cope bija, bet aizdomas uz līdaku tomēr. Lienam nu gulēt, miegam atlikušas vien divas stundas.
Tā īstā gaidītā sezonas atklāšana ir ar pirmajiem saules stariem beidzot sagaidīta – un šorīt jau viss notiek ātri, mantas laivā, un piecas minūtes vēlāk mēs jau esam ūdenī.
Laiciņš pasakains, bet zivīm tā neliekas. Pirmā saskarsme ar zivi tikai pusastoņos. Toties īsā laikā tiekam pie četriem asariem virs puskilograma. Nav zandarts, bet patīkami pat ļoti. Pārbraucam un turpat blakus eholotē pamanām slaidu loku, tas ir viņš. Un otrajā metienā Elvijam makšķere ieliecas, sitiena pa kātu nav, pateikt, kas par zivi, varēs tikai pie laivas. Nāk samērā gurdeni, bez pretošanās. Pie laivas atrādoties gan ievērpj mutuli, bet uztveramais tīkliņš ir pārāk tuvu, un skaists 62 cm garš zandarts ir laivā.
Zivju aktivitāte nav liela, pusdienlaikā arī es tieku pie sava zandarta. Arī mans zandarts pauzē, bez liekas izrādīšanās ir apēdis mānekli, neveiksmīgā kārtā viņam, es paspēju to saprast, un šis tiek atvilkts līdz laivai. Vieta cita, bet zandarts arī kā nomērīts – 62 cm. Nosverot gan izrādījās, ka mans ir precīzi divi kilogrami smags, bet otrs bija par ceturtdaļkilogramu vieglāks.
Pienācis pusdienlaiks, zivis ir noķertas, atklāšana jau izdevusies uz astoņi ar pusi vismaz. Iekuram ugunskuru un tērpjamies svētku drānās. Ģērbšanās stils – zolīds krekls, salmu cepure, un bija jāsameklē šorti, ar kuriem ikdienā būtu kauns rādīties uz ielas.
Pusdienās tika nolemts ugunskurā uz pannas izcept īstus steikus. Kā pienākas, ar sviestu un rozmarīnu, divas minūtes no katras puses. Visi ar nepacietību gaidām rezultātu, sanāca lieliski, sulīgi, brūnums nav īstais, bet garša spridzina garšas kārpiņas. Pusdienas laivā pasniedzām uz glauniem padomju laika šķīvjiem.
Palikusi pēdējā ieplānotā ārpus aktivitāte – iestādīt kociņus. No objekta līdzi paņēmušies mazi koku stādi, kas jumta maiņas dēļ bija paredzēti bojāejai. Tā nu mēs atrodam zemes pleķi, kas aizaudzis ar zālēm un bez kokiem. Nolīdzinām zāli un iestādām katrs pa vienam kokam, tam labam būs augt, sīkums, bet patīkami.
Turpinājumā dzenājot pa kādam asarītim, Valteram beidzot izteikti spēcīga cope un 48 cm garš zandarts pievarēts. Šim bērnības trauma, aste saaugusi nedabiskā leņķī.
Dienas noslēgumā vēl viens virs pusmetra zandarts, pāris mazas līdakas un pa kādam asarim, visi atzīmējās, un ar trekni labu pašnovērtējumu mēs noslēdzam atklāšanu, nākamgad tiekamies atkal maija pēdējā dienā ar jauniem piedzīvojumiem.
